T. Manna romāna notikumi izkārtoti septiņās nodaļās. Tās veido hronoloģiski secīgu vēstījumu, ko tomēr pastāvīgi caurauž vēstītāja pārdomas par laika nosacītību, tā linearitāti un cikliskumu, kā arī sarežģītajām attiecībām starp vēstītāja un vēstījuma laiku romānā. Sākotnējās nodaļās detalizēti iztirzāta Hansa Kastorpa ierašanās sanatorijā, pirmās tur pavadītās dienas un nedēļas, savukārt tālākajā vēstījumā hronoloģiskās robežas kļūst daudz nenoteiktākas. Pirmās nodaļas centrā ir Kastorpa atbraukšana, iepazīšanās ar neierastajiem apstākļiem, ko viņam raksturo brālēns. Otrā nodaļa veidota kā biogrāfisks atskats Hansa Kastorpa dzimtas vēsturē, pievēršoties viņa vecāku agrajai nāvei. Zēns, kurš uzaug pie radiniekiem, ir materiāli nodrošināts, tomēr jau saskāries ar tuvu cilvēku zaudējumu, kas ietekmē viņa pasaules uztveri. Turpmākajās nodaļās vēstītājs pievēršas sanatorijas dzīves aprakstam. Trešajā nodaļā aprakstīti Kastorpa iespaidi sanatorijā, tuvāka iepazīšanās ar tās kārtību un pansijas iemītniekiem. Ceturtajā nodaļā pēc veiktajiem izmeklējumiem tiek pieņemts lēmums sanatorijā uzkavēties ilgāk. Šajā un nākamajā nodaļā ievērojami paplašinās arī Kastorpa intelektuālās un emocionālās pieredzes spektrs. Izvērstas plašas diskusijas ar Setembrīni, kurš uzlūko sevi par Hansa Kastorpa audzinātāju un cenšas viņu pārliecināt par cilvēces saprātīgas un racionālas attīstības nepieciešamību. Šo sakāpināti pausto progresa ideju aizstāvību T. Manns sākotnēji bija iecerējis veidot izteikti ironisku, un romānā tas daļēji arī īstenots, tomēr līdz ar Pirmā pasaules kara iespaidiem Setembrīni izceltais humānisms, neraugoties uz tēla pārspīlēto izteiksmes veidu, rakstniekam kļuva arvien nozīmīgāks. Savukārt Kastorpa emocionālās pieredzes augstākais punkts ir piektās nodaļas noslēgumā tēlotais sanatorijas karnevāls, kad piepildījumu gūst arī viņa ilgi lolotās attiecības ar Klaudiju Šošo, kuru risinājumā īpaši izcelts paša Kastorpa saviļņojums. Šī piektās nodaļas apakšnodaļa nosaukta par “Valpurģu nakti”, veidojot atsauci uz vācu rakstnieka Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) traģēdiju “Fausts” (Faust, 1808/1832). Pēc karnevāla Klaudija no sanatorijas aizbrauc, un romāna sestajā nodaļā atklāts, ka Kastorps, kurš joprojām uzturas ārstniecības iestādē, turpina viņas gaidīšanu. Ievērojamu vietu šajā nodaļā ieņem arī Kastorpa diskusijas ar Setembrīni, kurām pievienojas jauns sarunas partneris, Nafta. Šis no Galīcijas un Volīnijas pierobežas nākušais ebrejs, kurš vēlāk kļuvis par jezuītu, kaismīgi aizstāv radikāli atšķirīgus priekšstatus par sabiedrības attīstību, uzskatot, ka tā iespējama vienīgi revolūcijas un terora ceļā. Naftas uzskatu radikālismā savienotas sociālisma idejas ar atsevišķiem reliģijas priekšstatiem, kas atklāj viņa iracionālismu pretstatā Setembrīni paustajai ticībai cilvēka rīcības saprātīgumam. Neraugoties uz principiālajām atšķirībām, uzskatu kategoriskums un pat dažu viedokļu radniecība atklāj arī abu šo tēlu līdzīgās īpašības. T. Manna tēlojumā tādējādi iezīmējas dialektiska pretstatu vienība, un arī Hanss Kastorps cenšas ieklausīties gan Setembrīni, gan Naftas teiktajā. Viņa vēlme sintezēt dažādās pasaules izpratnes, arī šādas sintēzes iluzorais raksturs, spilgti atklājas sestās nodaļas noslēdzošajā apakšnodaļā “Sniegs”, kas veidota kā Kastorpa vīzija sniega vētras laikā. Te viņš simboliski skata divējas dzīves ainas, pirmatnēji harmonisku un tai pretstatā nežēlīgi brutālu, kas ir galēji atšķirīgas, bet netieši arī saistītas viena ar otru. Romāna septītajā nodaļā tēlota Klaudijas atgriešanās. Viņa sanatorijā neparedzēti ierodas kopā ar Pēperkornu, kurš kļūst par Hansa Kastorpa greizsirdības, bet arī apbrīnas avotu, jo viņš novērtē šī neparastā cilvēka personības iespaidu un valdzinājumu, kam pat trūkst racionāla izskaidrojuma. Pēperkorna ierašanās savdabīgi noslēdz četru Kastorpa liktenī ietekmīgāko cilvēku loku, kuri katrs netieši atklāj arī kādu viņa personības šķautni. Neraugoties uz šo tēlu pievilcību un daļēji arī savstarpējām simpātijām, viņu likteņu noslēgums ir traģisks. Pēperkorns izdara pašnāvību, savukārt Klaudija no sanatorijas atkal aizbrauc. Šiem notikumiem seko Naftas un Setembrīni strīdu saasinājums, kas no intelektuālām diskusijām pāraug personiskos pārmetumos. Viņu konflikts noslēdzas ar divkauju, kas beidzas ar Naftas lēmumu nogalināt pašam sevi pēc tam, kad Setembrīni atsakās pieņemt notiekošā neprātu un savu šāvienu demonstratīvi raida gaisā. Vēl daudz primitīvākā formā, bet tikpat saasināti izpaužas arī konflikti citu pansijas viesu starpā. Līdz ar to romāna fināls, agrākā dzīves ritma izjaukšana, to tieši saistot ar kara sākumu, ir gan negaidīts, tomēr iepriekšējo notikumu lielā mērā arī sagatavots.