Luga “Ričards III” sacerēta Viljama Šekspīra daiļrades sākumposmā. Tas ir autora septītais uzrakstītais darbs. 16. gs. 90. gadu sākumā jau bija tapusi viņa komēdija “Spītnieces savaldīšana” (The Taming of the Shrew, 1590–1591), kas arī izpelnījās ievērību, tomēr tieši luga “Ričards III” tiek uzskatīta par autora pirmo izcilāko veikumu. Šī darba sarakstīšana iekļāvās 16. gs. pēdējām dekādēm raksturīgajā tendencē veidot Anglijas vēstures stāstu, tajā izceļot tobrīd valdošās Tjūdoru dinastijas (House of Tudor) nozīmi. Pirmais šīs dinastijas pārstāvis, kurš kāpa tronī 1485. gadā, bija Elizabetes I (Elizabeth I) vectēvs Henrijs VII (Henry VII). Viņam sekoja Henrijs VIII (Henry VIII), savukārt Elizabete I, kura valdīja no 1558. gada līdz 1603. gadam, kļuva par šīs dinastijas pēdējo monarhu. Rakstniecība un skatuves māksla bija jomas, ar kuru palīdzību izcelt Tjūdoru nozīmi impērijas nostiprināšanā. Vēstures tematika tobrīd bija ļoti populāra, un tai jau savas daiļrades sākumā aktīvi pievērsās arī V. Šekspīrs, izmantojot un pārstrādājot agrāk radītus vēsturiskus un literārus avotus. Lugas ar vēstures tematiku 16. gs. beigās vēl netika nošķirtas atsevišķi, un tikai 1623. gadā, kad tika iespiests pirmais V. Šekspīra lugu apkopojums, tā sakārtotāji viņa darbus grupēja komēdijās, traģēdijās un vēsturiskajās hronikās. Šāds žanru dalījums galvenokārt saglabāts arī vēlākajā laikā. Par vēsturiskajām hronikām tiek uzskatīti 10 V. Šekspīra darbi, tostarp divas tetraloģijas, kurās aplūkota 14. gs. un 15. gs. Anglijas vēsture. Pirmo no tām, kas tapa 16. gs. 90. gadu sākumā, veido lugas “Henrijs VI” (Henry VI) trīs daļas (1591–1592), kā arī luga “Ričards III”. Šajos darbos tēloti 15. gs. vēstures notikumi. V. Šekspīra autorība šī cikla pirmajai lugai dažkārt tikusi apšaubīta, un ir iespējams, ka tā tapa sadarbībā ar līdzautoriem. Tomēr visu tetraloģijas daļu saistību nodrošina savstarpējās atsauces, kas ļauj lugas aplūkot ne tikai atsevišķi, bet arī kā kopumu. Lugas “Henrijs VI” pirmā daļa aptver laika posmu pēc karaļa Henrija V (Henry V) nāves 1422. gadā, tēlojot tai sekojošo neveiksmīgo angļu karadarbību pret Franciju, kas noveda pie teritoriju zaudēšanas. Šīs norises sniedzas līdz 15. gs. 50. gadiem, kad Anglijā aizsākās cīņa par varu valstī starp Lankasteru (Lancaster) un Jorku (York) dzimtām jeb tā sauktais sarkanās un baltās rozes karš. Haotiskās un nežēlīgās pilsoņu kara norises ir pamatā V. Šekspīra tetraloģijas otrās un trešās daļas notikumiem. Savukārt lugas “Ričards III” darbība aizsākas pēc tam, kad Lankasteru dzimtu pārstāvošais monarhs Henrijs VI (Henry VI) ir ticis nogalināts un tronī kāpis Jorku karalis Edvards IV (Edward IV). Šī situācija tomēr neapmierina viņa brāli Glosteras hercogu, kurš tiecas uzurpēt varu un nežēlīgu manipulāciju rezultātā panāk savu, 1483. gadā tiekot kronēts kā karalis Ričards III (Richard III). Tomēr jau pēc neilga laika cīņā pret viņu apvienojās karaspēks, kuru vadīja Ričmondas grāfs un pēc savas uzvaras tika kronēts kā karalis Henrijs VII. Ar savu militāro darbību un sekojošām dinastiskajām laulībām Henrijs VII apvienoja Jorku un Lankasteru dzimtas un aizsāka Tjūdoru valdīšanas laiku. Līdz ar to drīz pēc Ričarda III nāves 33 gadu vecumā 1485. gadā noslēdzās arī Jorku un Lankasteru dzimtu kari. 16. gs. otrajā pusē dominējošā Anglijas vēstures interpretācija Henriju VII uzlūkoja kā garantu miera nodrošinājumam un impērijas varenības aizsācēju. Šāds vēstījums valdošajām aprindām bija svarīgs arī tāpēc, ka iekšēju un ārēju politisku konfliktu 16. gs. joprojām netrūka. Elizabetes I valdīšanas laikā, 1587. gadā, nāvessods tika piespriests viņas iespējamai konkurentei Marijai I Sjuartei (Maria I Stuart), un no jauna saasinājās arī pretrunas ar katoliskajiem Francijas un Spānijas monarhiem. V. Šekspīra vēsturiskās hronikas tapa šajā sarežģītajā laika posmā, un tās netieši atbalsoja monarhijas ideoloģijai atbilstošus uzskatus. Tomēr viņa lugu un it īpaši “Ričarda III” ilgstpēju noteica rakstnieka talants un mākslinieciskā veidojuma prasme. Darbu tapšanā V. Šekspīrs vēstures notikumus pakļāva savai interpretācijai. Nozīmīgs rakstnieka lugu avots bija Rafaela Holinšeda (Raphael Hollinshed) “Anglijas, Skotijas un Īrijas hroniku” (The Chronicles of England, Scotland and Ireland, 1577) otrais izdevums 1587. gadā. Tajā iestrādāti materiāli no agrāk tapušās un 1548. gadā publicētās Edvarda Hola (Edward Hall) hronikas “Lankasteru un Jorku dižciltīgo ģimeņu savienība” (The Union of the Two Noble and Illustrate Famelies of Lancastre and Yorke). Savukārt spilgts Ričarda III attēlojums, kas atbilda laikmeta koncepcijai par viņu kā ļaundari, kura uzveikšana nodrošināja valstī mieru, bija rodams Tomasa Mora (Thomas More) darbā “Stāsts par karali Ričardu III” (History of King Richard III), kas sarakstīts ap 1513. un 1518. gadu. Par tēmas popularitāti liecināja arī Kembridžā 1579. gadā izrādītā Tomasa Leges (Thomas Legge) latīņu valodā sacerētā luga “Ričards III” (Richardus Tertius). Savukārt 15. gs. 90. gados tapa anonīma autora luga “Ričarda III patiesā traģēdija” (The True Tragedy of Richard III). Tā publicēta 1594. gadā, taču acīmredzot uzrakstīta jau agrāk un, visticamāk, V. Šekspīram ir bijusi zināma.  

V. Šekspīra vēsturiskās hronikas “Ričards III” sižets veidots kā iepriekšējo tetraloģijas daļu turpinājums. Tās pamatā ir hercoga Glostera, vēlākā Ričarda III, varas uzurpēšanas ceļš, viņam kļūstot par Anglijas karali, kā arī sastaptā pretdarbība un traģiskais gals. Lugas sākotnējie notikumi atspoguļo Glostera politisko augšupeju. Ar intrigu palīdzību, kā arī izmantojot brāļa karaļa Edvarda IV vājumu un strīdus galmā, kas saistīti ar karaļa sievas Elizabetes radu lomas ievērojamu pieaugumu, Glosteram soli pa solim izdodas tikt vaļā no iespējamiem sāncenšiem cīņā par troni. Viņš apmelo savu brāli Klerensas hercogu Džordžu, kurš tiek nogalināts. Tāpat Glosters atbrīvojas no savu nodomu iespējamiem pretiniekiem, kuriem pārmet nodevību. Savukārt starplaikā mirušā karaļa Edvarda IV dēli, kuru aizbildnis ir Glosters, tiek izolēti Tauerā, un algots slepkava viņus tur nogalina. Tas notiek īsi pēc Ričarda III kronēšanas, ko viņš panāk, ar sava sabiedrotā Bakingemas hercoga atbalstu manipulējot ar Londonas mēra un pilsoņu viedokli, kuri šķietami lūdz Glosteru valsts labā kļūt par monarhu. Edvarda IV dēli tiek nonāvēti, lai Ričarda III tiesības uz karaļa troni nevarētu tikt apstrīdētas; tomēr šaubas par šīs brutālās rīcības nepieciešamību atsvešina Bakingemas hercogu, vienu no Ričarda III augšupejas nozīmīgākajiem atbalstītājiem, kurš tiek atstumts, bet pēc tam apcietināts un nonāvēts. Tomēr ar savu nežēlību Ričards III raisa arvien spēcīgāku pretdarbību, un Ričmondas grāfam izdodas pretošanās nolūkā sapulcināt ievērojamu karaspēku. Viņa karavīri uzbrūk Ričarda III pulkiem. Lai gan karalis kaujas laukā izmisīgi pretojas, tas neglābj viņu no nāves. Luga beidzas ar Ričmondas grāfa deklarēto apņemšanos panākt Anglijā taisnīgu valdīšanu, kas izbeigtu arī sadursmes divu dižciltīgu dzimtu starpā.    

Visu V. Šekspīra lugas notikumu centrā ir Glosteras hercoga, vēlākā karaļa Ričarda III, tēls. Vēsturiskā hronika veidota tā, lai skatītāji vai lasītāji būtu labi informēti par visiem viņa nodomiem un varētu sekot to īstenojumam, tā kļūstot par Glostera līdzzinātājiem. Šī ir viena no lugas iezīmēm, kas ļauj V. Šekspīram panākt tēlotā rakstura daudzpusību. Glostera atveide saistāma ar angļu viduslaiku teātrī personificēto Netikuma (Vice) tēlu, un tiek saglabāts arī princips, ka sižeta risinājumā Netikums tiek sodīts. Tomēr norišu gaitā tāpat uzsvērta Glostera neatlaidība un enerģiskā rīcība savu mērķu sasniegšanā, kas savienota ar situācijas pārredzēšanu un izlikšanās spēju. Ričards III V. Šekspīra lugā, līdzīgi kā Jago traģēdijā “Otello, Venēcijas moris” (Othello, the Moor  of Venice, 1604), kļuva par vienu no tiem skatuves mākslas ļaundariem, kuru interpretācijā apvienots viņu amorālās rīcības saasināts atveids ar nevilšus raisītu apbrīnu par rakstura spēku. Ričarda III tēlā viens no aspektiem ir arī viņa fiziskais kroplums. To atveidojot, V. Šekspīrs ievēroja 16. gs. dominējošo priekšstatu par vēsturisko Ričardu III, ko lugā izmantoja, lai saasinātu tēla iekšējās pretrunas. Lugas divos pēdējos cēlienos pēc Ričarda III kronēšanas aizvien vairāk atklājas viņa šaubas un rakstura vājums, kas kļūst par vienu no svarīgākajiem lejupslīdes cēloņiem. Lielākā daļa citu lugas tēlu atveidoti epizodiski, galvenokārt atsevišķās ainās un saistībā ar notikumiem, kas atklāj Ričarda III dzīvesstāstu. Viņa brāļi, karalis Edvards IV un Klerensas hercogs, nekļūst par ievērības cienīgiem pretiniekiem daļēji arī tāpēc, ka nespēj saskatīt Glostera patiesos nodomus un viņa varaskāri. Citus sāncenšus Glosteram tāpat izdodas apmānīt un padarīt nekaitīgus. Psiholoģiski spēcīgs ir Glostera un Bakingema duelis, pēdējam ilgi esot pārliecībā, ka atbalsts Glosteram ļaus viņam celt paša labklājību. Tomēr sižeta risinājumā atklājas, ka arī šīs attiecības Glosteram ir nepieciešamas tikai līdz brīdim, kad viņš kļūst par karali Ričardu III, tā šķietami nodrošinot savu varu. Darbības gaitā visasākie šī tēla oponenti ir sievietes, it īpaši Edvarda IV sieva Elizabete, kā arī karaļa Henrija VI atraitne Margarita. Lai gan V. Šekspīra tetraloģijas sākotnējās daļās Margarita tēlota kā sieviete, kura manipulē ar savu vīru, pēc karaļa Henrija VI nāves un varas zaudējuma viņu ir pārņēmušas dziļas sēras. Lugā “Ričards III” Margarita atklājas kā traģiska personība, kuras tēlā uzsvērts varas īslaicīgums un ilūziju zudums. Tādu pašu likteni viņas pareģojumi un lāsti novēl gan Glosteram, gan citiem Jorku dzimtas pārstāvjiem, un tie visi notikumu gaitā arī piepildās. Līdzīgas sāpes lugā piedzīvo arī Edvarda IV atraitne Elizabete, kuras nepilngadīgie dēli tiek nonāvēti pēc Glostera pavēles. Savukārt Henrija VI vedekla un Jorku nogalinātā viņa mantinieka Velsas prinča atraitne Anna par traģisku lugas tēlu kļūst pēc tam, kad padevusies Glosteras hercoga manipulācijām un piekritusi kļūt par viņa sievu. Kā atklājas vēlākā lugas ainā, kur kopā pulcētas visas trīs sērojošās sievietes, ar to viņa pati lēmusi sevi nežēlīgam liktenim, jo arī viņu Ričards III nonāvē drīz pēc savas kronēšanas. Par izšķirošo pretspēku, kam izdodas Ričardu uzveikt, kļūst Ričmondas grāfs. Lugas sižeta risinājumā šim tēlam gan ir epizodiska nozīme, un par svarīgāko akcentu kļūst viņa nodomu deklarācija finālā. 

Vēsturiskā hronika “Ričards III” ir veidota piecos cēlienos. Sākotnēji ievērojama nozīme notikumu risinājumā ir Glosteras hercoga monologiem, kas atklāj viņa nodomus, kā arī citu personu maldīgajiem priekšstatiem par šī tēla patieso dabu, kas nereti noved pat pie viņa apbrīnošanas. Apkārtējo vājums kļūst par svarīgu faktoru, kas atvieglo Glostera varas gaitu, viņam strauji atbrīvojoties no saviem sāncenšiem un citām nevēlamām personām. Svarīga lugas kompozīcijas iezīme ir aizvien saspringtāka ainu dinamika, notikumiem risinoties pastāvīgi pieaugošā ātrumā, it īpaši pēc Glostera kronēšanas par karali Ričardu III, kas reizē iezīmē arī viņa nedrošības un baiļu pieaugumu. Izšķirošajās ainās pirms kaujas V. Šekspīrs paralēli tēlojis Ričarda III un Ričmondas grāfa kara nometnes. Gaidāmās kaujas iznākuma priekšnojautas izceltas Ričarda III murgu ainās, kurās viņš naktī pirms kaujas redz iepriekš nogalināto tēlus. 

V. Šekspīra vēsturiskā hronika pēc ieceres mēroga ir tuva traģēdijas žanram. Tās centrālajam tēlam ir noteikts mērķis, kuru viņš visiem līdzekļiem arī pūlas sasniegt. Atsevišķi skati veidoti kā dramaturģiski piesātinātas tēlu psiholoģiskās divcīņas. Tāda ir aina ar Glosteras hercogu un Annu, kurā viņš, būdams Annas vīra un vīratēva slepkava, tomēr panāk sievietes piekrišanu viņu abu laulībām, kā arī aina, kurā nule kā kronētais karalis Ričards III atstumj savu sabiedroto Bakingemas hercogu. V. Šekspīra tēlojumā šeit un citviet savijas spilgtas skatuviskas izpausmes un raksturu atveides precizitāte.   

Luga “Ričards III” pirmo reizi iespiesta 1597. gadā papīra lapas ceturtdaļas formātā (in quarto). Līdz 1622. gadam tā šajā formātā piedzīvojusi sešus atkārtotus izdevumus, kas apliecina tās popularitāti. 1623. gadā luga iekļauta pirmajā V. Šekspīra dramaturģisko darbu apkopojumā pilnas lapas formātā (in folio), kas publicēts ar nosaukumu “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies). Latviešu valodā lugu tulkoja Fricis Adamovičs. Šis tulkojums, kas 19. gs. 90. gados tika izmantots lugas pirmiestudējumā, 1902. gadā publicēts Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas izdevumā. Iecerēto un Rūdolfa Egles sastādījumā uzsākto V. Šekspīra “Kopoto rakstu” 1. sējumā 1938. gadā Rīgā darbs publicēts, ņemot vērā tulkotāja precizējumus pirmajā izdevumā iespiestajā tekstā. 1963. gadā V. Šekspīra vēsturiskā hronika “Ričards III” F. Adamoviča tulkojumā ietverta arī Kārļa Egles sakārtoto V. Šekspīra “Kopoto rakstu” 1. sējumā. Lugas iestudējumā Dailes teātrī 2014. gadā izmantots jauns Jāņa Elsberga atdzejojums.

“Ričards III” ir viena no visvairāk uzvestajām V. Šekspīra vēsturiskajām hronikām. Šīs lugas konfliktu un tēlu skaidrojums dažādos laikposmos ir bijis atšķirīgs. Liela interese par Glosteras hercoga dzīvi un likteni bija romantisma laikmeta radošām personībām, piemēram, dzejniekam Džordžam Gordonam Baironam (George Gordon Byron). Gan vēsturiski, gan 20. un 21. gs. skatījumā V. Šekspīra luga ir nozīmīga kā darbs, kas ietilpīgi atklāj varas mehānismu analīzi un veicina to izpratni. Otrā pasaules kara laikā, 1941. gadā, trimdā esošais vācu dramatiķis Bertolts Brehts (Bertolt Brecht) lugā “Arturo Ui karjera, kuras varēja arī nebūt” (Der aufhaltsame Aufstieg des Arturo Ui) aktualizēja V. Šekspīra vēsturiskās hronikas motīvus nesaudzīgai nacisma ideoloģijas analīzei.  

V. Šekspīra vēsturiskā hronika vispirms izrādīta Londonā 16. gs. 90. gadu pirmajā pusē un bijusi populāra arī vēlāk. Angļu skatuves mākslā Ričarda III loma kļuva par aktiera spēju pārbaudi un to apliecinājumu. 18. un 19. gs. luga bieži tika spēlēta Kolija Sibera (Colley Cibber) adaptētā versijā, kurā ievērojami īsināts lugas teksts un akcentēti Ričarda III monologi. Šajā versijā balstītos uzvedumos 18. gs. panākumus guva aktieris Deivids Gariks (David Garrick), kuru Ričarda III lomā gleznojis mākslinieks Viljams Hogarts (William Hogarth). Savukārt 19. gs. pirmajā pusē Edmunda Kīna (Edmund Kean) emocionālā interpretācija būtiski ietekmēja romantiķu priekšstatus par lugu un tās centrālo tēlu. 19. gs. otrajā pusē nozīmīgs Ričarda III lomas interprets, atgriežoties pie V. Šekspīra lugas pamatteksta, bija Henrijs Ērvings (Henry Irving). Savukārt 20. gs. vidū šo lomu ar lieliem panākumiem atveidoja Lorenss Olivjē (Laurence Olivier).

Latviešu valodā V. Šekspīra vēsturiskā hronika “Ričards III” pirmo reizi uzvesta 1893. gadā Rīgas Latviešu teātrī Hermaņa Rodes-Ēbelinga režijā. 1907. gadā, pretendējot uz Rīgas Latviešu teātra direktora amatu, šo lugu iestudēja Rūdolfs Blaumanis. 1908. gadā jaunu uzvedumu šajā teātrī veidoja režisors Pēteris Ozoliņš, savukārt 1912. gadā lugu iestudēja Reinholds Veics. Padomju okupācijas periodā, 1972. gadā, Dailes teātrī vēsturisko hroniku “Ričards III” uzveda režisors Arnolds Liniņš ar Valentīnu Skulmi vai Hariju Liepiņu titullomā. 1990. gadā režisors Oļģerts Kroders iestudēja V. Šekspīra lugu neatkarīgajā teātrī “Kabata”. 1996. gadā apvienība Nepanesamais teātra artelis Dailes teātra Kamerzālē izrādīja savu lugas sižeta versiju ar nosaukumu “Ričards III. Jorku ģimenes pēdējā ziema”, ko veidoja režisors Gatis Šmits. Ričarda III lomu izrādē spēlēja Artūrs Skrastiņš. Citu šī tēla interpretāciju aktieris radīja 2014. gadā, kad V. Šekspīra lugu Dailes teātrī iestudēja Viesturs Meikšāns.