“Ričards II” ir viena no tām Viljama Šekspīra lugām, kuru sižeta pamatā ir Anglijas vēstures notikumi. Visplašāk viņa darbos aplūkotas 15. gs. norises, kam rakstnieks veltīja divas vēsturisko hroniku tetraloģijas. Vispirms tika uzrakstīts cikls, ko veidoja lugas “Henrijs VI” (Henry VI) trīs daļas (1591–1592), kā arī luga “Ričards III” (Richard III, 1592–1593). Šajos darbos autors pievērsās laika posmam no 1422. gada līdz 1485. gadam, kad pie varas nāca arī V. Šekspīra dzīves laikā valdošās Tjūdoru dinastijas (House of Tudor) pirmais pārstāvis, karalienes Elizabetes I (Elizabeth I) vectēvs Henrijs VII (Henry VII). 16. gs. 90. gadu vidū un otrajā pusē tapa vēl četras V. Šekspīra vēsturiskās hronikas, kurās aplūkoti agrāki vēstures notikumi, aptverot laiku no 1398. gada līdz 1420. gadam. Šo ciklu ievadīja luga “Ričards II” (Richard II), kam sekoja lugas “Henrijs IV” (Henry V) divas daļas (1596–1598) un luga “Henrijs V” (Henry V, 1599). V. Šekspīra darbi balstīti Anglijas vēstures avotos, īpaši Rafaela Holinšeda (Raphael Hollinshed) “Anglijas, Skotijas un Īrijas hroniku” (The Chronicles of England, Scotland and Ireland, 1577) otrajā izdevumā 1587. gadā. Lugas “Ričards II” tapšanā nozīmīgs bija arī Semjuela Denjela (Samuel Daniel) episkais dzejojums “Pilsoņu kari” (The Civile Warres, 1595), kurā tēlota Lankasteru (Lancaster) un Jorku (York) konfliktu vēsture.   

V. Šekspīra vēsturiskās hronikas “Ričards II” notikumi attiecināmi uz laiku no 1398. gada līdz 1400. gadam. Lugas sižeta centrā ir karaļa Ričarda II liktenis, kas saistīts gan ar viņa varas nostiprināšanos, gan valdīšanas krīzi. Ričards II tika kronēts 1377. gadā desmit gadu vecumā, mantojot troni no sava vectēva, karaļa Edvarda III (Edward III), kura vecākais dēls princis Edvards tobrīd bija jau miris. Politisko situāciju Anglijā sarežģīja norises, kas bija saistītas ar tā saukto Simtgadu karu (Hundred Years’ War, 1337–1453) pret Franciju. Liela ietekme nepilngadīgā karaļa varas sākumposmā bija galmam pietuvinātiem cilvēkiem, kuriem pirmkārt rūpēja pašu statuss. Sarežģītas veidojās arī jaunā karaļa attiecības ar tēva brāļiem, kā arī ar viņu dēliem, kuri bija Ričarda vecumā. Papildu spriedzi šajās attiecībās veidoja nojaušamā, bet oficiāli neapstiprinātā Ričarda saistība ar viņa tēva brāļa Glosteras hercoga nonāvēšanu. Lugā pretrunu saasinājums vistiešāk izpaužas Ričarda II konfliktā ar tēva brāļa, Lankasteras hercoga Džona Gaunta (John of Gaunt) dēlu, Herfordas hercogu Henriju Bolinbruku (Henry Bullingbrook), kurš vēlāk tika kronēts kā karalis Henrijs IV. Lugas sižeta attīstībā ir divas paralēles līnijas, kas atklāj karaļa Ričarda II lejupslīdi, kā arī viņa pretinieka Bolinbruka pakāpenisko augšupeju un varas prettiesisku sagrābšanu. V. Šekspīra interpretācijā konfliktam ir gan politiska, gan morāla nozīme. Edvarda III nāvei sekojošo notikumu skaidrojumā viņš saskata arī pirmcēloni vēlākajām cīņām par Anglijas troni, kā arī Lankasteru un Jorku konfliktam.

V. Šekspīra vēsturisko hroniku “Ričards II” ievada aina, kad tiek pieprasīts karaļa spriedums strīdā starp Bolinbruku, kurš apsūdz Norfolkas hercogu Tomasu Moubreju (Thomas Mowbray) Glosteras hercoga nogalināšanā, un Moubreju, kurš nodarījumā apsūdz Bolinbruku. Lugas ievada situācija tādējādi iezīmē patiesības un melu ciešo un neatšķetināmo savijumu, kas raksturo literārajā darbā ietvertās personu attiecības, savu interešu aizstāvību un varas cīņu. Bolinbruks, pārmezdams Moubrejam, netieši vēršas pret karali, nojauzdams, ka Ričardam II varētu būt sakars ar notikušo. Savukārt Moubrejs apsūdz Bolinbruku, zinādams, ka karalim savas drošības apsvērumu dēļ būtu pamats vērsties pret savu brālēnu. Ričarda II lēmums ir izraidīt abus sūdzētājus; un, lai gan šis spriedums attiecībā uz Bolinbruku skar ierobežotu laika periodu, tas ir cēlonis Bolinbruka tālākajai cīņai pret Ričardu II. Lugas sākums tādējādi izvirza šai vēsturiskajai hronikai nozīmīgu dilemmu, jo vēršanās pret karali nevar tikt uzskatīta par leģitīmu, un tajā pašā laikā tiek izvirzīts jautājums, līdz kādai robežai pavalstnieku pienākums ir rēķināties ar karaļa lēmumiem, pat ja tie ir netaisnīgi. V. Šekspīra lugā šis ir arī paaudžu attiecību jautājums. Ričarda II tēva brāļi, Džons Gaunts un Jorkas hercogs Edmunds Lenglijs (Edmund of Langley), apzinoties karaļa nereti neapdomīgo un savtīgo rīcību, tomēr tiecas saglabāt lojalitāti, kas norišu gaitā gan mazinās. Viens no svarīgākajiem sižeta pavērsieniem ir brīdis, kad pēc Gaunta nāves karalis lemj piesavināties visus īpašumus, kas pieder hercogam, lai tādējādi iegūtos līdzekļus varētu izmantot karagājienā pret Īriju. Ričarda II netaisnīgā rīcība sekmē plašāku atbalstu Bulinbroka cīņai pret karali, ko viņš jau uzsācis, vervējot sev karaspēku, lai varētu ar triumfu atgriezties Anglijā. Lugas noslēguma daļā tēlota Ričarda II piespiedu atteikšanās no troņa un nāve, varu prettiesiski sagrābjot Bolinbrukam, kurš tiek kronēts kā karalis Henrijs IV.       

V. Šekspīra vēsturiskās hronikas notikumu centrā ir karalis Ričards II, hercogs Bolinbruks un ar šiem tēliem cieši saistīti cilvēki. Svarīgs lugā ir gan goda jautājums, gan paaudžu konflikts. Vecākās paaudzes cilvēki, lai gan nosoda atsevišķus Ričarda II valdīšanas aspektus, par nepieņemamu uzskata karaļa gāšanu vardarbīgā ceļā un varas prettiesisku sagrābšanu, kas ir gados jaunāko Bolinbruka atbalstītāju izvēlētais ceļš. Pārmetumi, ko hercogs Džons Gaunts mūža noslēgumā ar rūgtumu izsaka Ričardam II (2. cēliena 1. ainā), ne tikai nosoda karali par valstisko pienākumu nepietiekami godprātīgu izpildi, bet ietver arī vienu no spilgtākajiem un patriotiskākajiem apliecinājumiem Anglijas vēsturiskajai misijai V. Šekspīra daiļradē. Gatavs uzņemties Ričarda II aizstāvību, lai gan nepiekrītot viņa rīcībai, ir otrs tēvabrālis – Jorkas hercogs Edmunds Lenglijs (Edmund of Langley). Rēķinoties ar apstākļiem un sazvērnieku ietekmīgo karaspēku, viņam nākas piekrist neizbēgamam kompromisam. Bulinbroka rīcību, vēršoties pret karali, vada politiska mērķtiecība un pragmatisms, kāds viņam piemīt, arī izvēloties sabiedrotos. Savukārt Ričards II lugas gaitā ir tēlots, atklājot divus atšķirīgus viņa apziņas stāvokļus. Sižeta risinājumā viņš no vieglprātīga un pašapzinīga valdnieka pārtop par ciešanu māktu, domājošu un reflektējošu cilvēku. Lugas noslēguma daļā autors pievērsis uzmanību Ričarda II pārdzīvojumiem, kas atklāti viņa monologos atšķirībā no Bolinbruka, kura izjūtas izvērstāk parādītas netiek. Viena no emocionālākajām lugas ainām ir karaļa Ričarda II atvadas no karalienes un sāpes par neizbēgamo šķiršanos.

Vēsturiskā hronika “Ričards II” ir veidota piecos cēlienos. Sākotnēji tā iezīmē Ričarda II varas īstenošanu, savukārt tālākajos notikumos atklājas pret viņu vērstās darbības. Karaļa sākotnējā pārgalvība notikumu gaitā, piedzīvojot politiskas neveiksmes, kā arī pieaugot apziņai par nespēju nodrošināt valsts pārvaldi, kuru aizvien vairāk ietekmē augstmaņu savstarpējās cīņas, vēršas savā pretstatā. Ričards II atklājas kā filozofiski domājošs un poētiski noskaņots cilvēks, kurš savu vilšanos skata plašākās kopsakarībās. Viņa pārdomas ļauj izjust cilvēcisku līdzjūtību pret karali, taču tāpat atklāj viņa nepiemērotību saviem pienākumiem un pakļaušanos galminieku manipulācijām.   

Luga “Ričards II” pirmo reizi iespiesta 1597. gadā papīra lapas ceturtdaļas formātā (in quarto). Šim izdevumam sekoja četri citi lapas ceturtdaļas formāta izdevumi. Divi no tiem publicēti 1598. gadā, bet vēl divi attiecīgi 1608. gadā un 1615. gadā, liecinot par šīs lugas popularitāti. 16. un 17. gs. mijā vēsturiskās hronikas žanrs vēl netika īpaši izcelts. Tikai 1623. gadā, kad luga “Ričards II” tika iekļauta pirmajā V. Šekspīra dramaturģisko darbu apkopojumā pilnas lapas formātā (in folio), kas publicēts ar nosaukumu “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies), sakārtotāji izmantoja dalījumu žanros, kāds lielākoties saglabāts arī vēlākajā laikā. Latviešu valodā V. Šekspīra lugu tulkojuši Jēkabs Jansons-Saiva un Aivars Jansons-Saiva. Viņu atdzejojums publicēts Kārļa Egles sakārtoto V. Šekspīra “Kopoto rakstu” 2. sējumā 1963. gadā.

V. Šekspīra vēsturiskā hronika “Ričards II” atklāj niansētu skatījumu uz varas attiecībām un valdnieka atbildību, kā arī sadursmi starp dažādiem priekšstatiem par valdīšanas mērķiem un uzdevumiem. Lugas motīvs par karaļa atteikšanos no troņa tika izmantots, lai noskaņotu sabiedrisko domu pret karalieni Elizabeti I saistībā ar grāfa Eseksa (Earl of Essex) un viņa sabiedroto plānoto apvērsumu 1601. gadā. Sazvērestība tika atklāta, un tās dalībnieki, arī karalienei pietuvinātais grāfs Esekss, tika sodīti ar nāvi. Lugas “Ričards II” ceturtā cēliena pirmā aina, kurā karalis atsakās no troņa, šī darba sākotnējos izdevumos tika cenzēta. Karaliene Elizabete I V. Šekspīra lugā saskatīja laikmetīgo notikumu paralēles, un Ričarda II tēlojumā līdzības ar sevi un savu valdīšanas laiku.