A. Fjodorovas vadībā Latvijas Nacionālajā operā (LNO) tika izveidots dejotāju ansamblis ar labām zināšanām un spējām, bez kura nebūtu iespējams uzvest plašākus un nopietnākus baleta uzvedumus. Latviešu balets daudz ieguva no tā, ka A. Fjodorova savā pedagoģiskajā un mākslinieciskajā darbībā strikti ievēroja krievu klasiskās skolas izstrādāto metodiku. Laikā, kad Eiropā dejas mākslas gaitas daļēji noteica Sergeja Djagiļeva (Сергeй Пaвлович Дягилев) trupas krasais modernisms, bet Vācijā atsevišķu solo dejotāju eksperimentālais plastiski ritmiskais novirziens, latviešu balets neatlaidīgi strādāja pie klasiskās dejas stila un tehnikas izkopšanas. Līdz ar to latviešu balets sāka pievērst sev uzmanību kā kvalificēta, plašākam mākslas uzvedumam sagatavota vienība. Tieši A. Fjodorovai jāpateicas par baleta sagatavošanu un apmācību uz drošiem krievu klasiskās skolas pamatiem un tā audzināšanu saistībā ar pārbaudītām mākslas vērtībām.

A. Fjodorova pieder pie Fjodorovu-Fokinu plašās mākslinieciskās dzimtas. Viņas vīrs – Aleksandrs Fokins (Александр Михайлович Фокин) – cieši saistīts ar baletu. Viņa jaunākais brālis Mihails Fokins (Михаил Михайлович Фокин) pamatoti tiek ieskaitīts 20. gs. dižākajos baletmeistaros, vecā baleta reformatoros. A. Fokins bija slavens sportists – airētājs, Krievijas čempions riteņbraukšanā, auto sacīkšu braucējs, kurš guva panākumus rallijos Pēterburga–Maskava, Pēterburga–Rīga. Viņš pievērsās komercijai, taču vēlāk  nodibināja Troickas Miniatūru teātri Petrogradā (Театр Троицкой миниатюры в Петрограде), kur uzstājās arī viņa sieva A. Fjodorova. Pēc tam, līdz pat savai nāvei Rīgā 1937. gadā, bija viņas baleta studijas administratīvais vadītājs. Dejai pievērsās arī nākamā Fjodorovu-Fokinu paaudze. Rīgas operā kā pirmais solists uzstājās A. Fjodorovas dēls Ļevs Fokins (Лев Александрович Фокин, skatuves pseidonīms Ļ. Ļvovs), par dejotāju kļuva arī viņas meita Irīna (Ирина Александровна Фокина), kura turpināja vadīt sava tēvoča un mātes baleta studiju Ņujorkā. Bagāts uz šī fona ir pašas A. Fjodorovas mākslinieciskais mūžs.

A. Fjodorova beigusi Pēterburgas Ķeizarisko teātra skolu (1902), bija Marijas teātra soliste (1902–1906), pirmā soliste (1906–1922), piedalījās S. Djagiļeva “Krievu sezonās Parīzē’’ (Русские сезоны, 1909–1914) un bija Troickas miniatūru teātra primabalerīna (1922–1925). 21.08.1925. Maskavā viņa parakstīja līgumu ar LNO direktoru Teodoru Reiteru un atbrauca uz Rīgu, kļūstot par LNO primabalerīnu; bija baletmeistare, pedagoģe (1925–1932). Vadīja privāto baletstudiju (Rīgā, Jēkaba ielā 16, 1925–1938) un LNO studiju (1925–1932). Kā baletmeistare darbojās Kauņā (1935–1937), tad devās uz ASV, kur bija pedagoģe privātā baletskolā Ņujorkā (1938–1965).

Būdama izcila un savos principos konsekventa krievu klasiskā baleta tradīciju glabātāja, A. Fjodorova ātri iemantoja lielu autoritāti gan kā pedagoģe, gan kā baletdejotāja. Jau 08.11.1925. notika pirmā viņas inscenēto baletu Friderika Šopēna (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin) ”Šopeniāna”, Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Damisa pārbaudījums” (Испытание Дамиса) un divertisments pirmizrāde. Sezonā sekoja vēl divas pirmizrādes – Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1926) un Leo Delība (Clément Philibert Léo Delibes) “Kopēlija” (Coppélia, 1926). Uz latviešu baleta skatuves viens pēc otra un neparasti krāšņā dekoratīvā ietērpā parādījās gandrīz visi klasiskā mantojuma baleti: A. Glazunova “Raimonda” (Раймонда, 1926), P. Čaikovska “Riekstkodis” (Щелкунчик, 1928) un “Apburtā princese” (Спящая красавица, 1929), Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) “Dons Kihots” (Don Quixote, 1931), Adolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Žizele” (Giselle, 1932) u. c. Paralēli pedagoģiskajai darbībai A. Fjodorova LNO iestudēja un atjaunoja 20 baleta uzvedumus.

LNO baleta trupā A. Fjodorova izcēlās ar nevainojamu tehniku, dejas šarmu, izsmalcinātām manierēm un gaumi kostīmu izvēlē. Viņa bija soliste F. Šopēna “Silfīdās” (1925), Izabella A. Glazunova “Damisa pārbaudījumā” (1925), Odeta un Odīlija P. Čaikovska “Gulbju ezerā” (1926), Svanilda L. Delība “Kopēlijā” (1926), Raimonda A. Glazunova “Raimondā” (1926), Kolombīne Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) “Arlekinādē” (Arlekinada, 1927), Marķīze Mihaila Gļinkas (Михаил Иванович Глинка), A. Glazunova, L. Delība “Pēc karnevāla jeb Atmiņās” (divertisments divās daļās, 1928), Saldumu feja P. Čaikovska “Riekstkodī” (1928), soliste L. Minkusa “Pahitā” (3. cēliens, Paquita, 1929), soliste F. Šopēna “Šopeniānā” (M. Fokina iestudējums, 1929), Polovciešu meitene Aleksandra Borodina (Александр Порфирьевич Бородин) “Polovciešu dejās” no operas “Kņazs Igors” (Князь Игорь, 1929), Aurora P. Čaikovska “Apburtajā princesē” (Спящая красавица, 1929), Princese Č. Punji “Burvju zirdziņā” (Конек-горбунок, 1930), Ugunsputns Igora Stravinska (Игорь Фёдорович Стравинский) “Ugunsputnā” (Жар-птица, 1930), soliste M. Gļinkas “Aragonas hotā” (Арагонская хота, 1930), Madlēna, arī Armīda Nikolaja Čerepņina (Николай Николаевич Черепнин) “Armīdas paviljonā” (Павильон Армиды, 1930), Silvija L. Delība “Silvijā” (Sylvia ou la Nymphe de Diane, 1931) un citas.

A. Fjodorovas perfektais klasiskās dejas stils, pedantiski rūpīgā pieeja darbam, repertuāra pārzināšana nodrošināja, ka ar katru izrādi auga latviešu dejotāju māka, pieredze, pašapziņa. Un likumsakarīgi, ka A. Fjodorovai citu pēc citas bija jāatdod savas pozīcijas. Zināma nozīme šajā situācijā noteikti bija arī nacionālisma tendencei. Reakcionārajās Rīgas aprindās arvien skaļāki kļuva aicinājumi pēc “latviska” baleta, kur visi, sākot ar izpildītājiem, komponistiem, diriģentiem būtu latvieši. Protams, būtiski bija arī tas, ka A. Fjodorovai tuvojās piecdesmitais dzīves gads un līdz ar to vairs nebija iespējams saglabāt vadošās dejotājas vietu, arī darbošanās trijos amatos (baletmeistare, prīmabalerīna, pedagoģe) bija smaga slodze. Viena no viņas pēdējām uzstāšanās reizēm, ar “Mirstošā gulbja” dejojumu 1931. gada februārī godinot Annas Pavlovas (Aнна Матвеевна Пaвлова) piemiņu, bijusi formā nevainojama un emocionāli satriecoša. No 1932. līdz 1937. gadam A. Fjodorova vēl darbojās kā pedagoģe, bet pēc vīra nāves viņa devās uz Ņujorku, kur savā baleta studijā strādāja līdz pat 85 gadu vecumam. Kas viņu redzējuši tā laika nodarbībās, atceras, ka pat sirmā vecumā A. Fjodorova bijusi trausla, bet spēka pilna. Divus gadus pēc A. Fjodorovas nāves – 1974. gadā no dzīves šķīrās arī viņas dēls Ļ. Fokins, kurš 1960. gadā bija ieradies Rīgā kā Kubas baleta primabalerīnas Alisijas Alonso (Alicia Ernestina de la Caridad del Cobre Martínez del Hoyo) baletmeistars repetitors.

A. Fjodorova pirmā izveidoja plaša vēriena baleta eksistences sistēmu šī vārda profesionāli pārliecinošā nozīmē. Viņa iekļāva šajā sistēmā gan nemaldīgu uzticību visā pasaulē atzītajiem krievu klasiskā baleta sasniegumiem, gan nacionālā baleta kadru audzināšanu, gan vērienīgu pieeju repertuāra plānošanā un izrāžu inscenējumos. Baletmeistares devums ir 18 viņas iestudētie baleti, kuru vairums nāca no Pēterburgas Marijas teātra zelta repertuāra, kā arī daudzi desmiti viņas audzēkņu, kuri vēlāk kļuva par slaveniem dejotājiem, pedagogiem, baletmeistariem. Daļu no viņiem Otrā pasaules kara vētras izmētāja pa visu pasauli. Viņu vidū bija 30. un 40. gadu prīmabalerīnas Edīte Pfeifere, Mirdza Griķe, Tatjana Vestene, latviešu baleta vēsturē pirmais starptautiskā baleta konkursa Briselē (1939) zelta medaļas laureāts Eižens Mežulis, IV Maskavas starptautiskā baleta konkursa (1981) zelta medaļas laureāta kolumbieša Jāņa Piķiera tēvs Arturs Piķieris u. c. Viņu vidū bija cilvēki, kuri bezgala daudz darījuši Latvijas pēckara gadu baleta stiprināšanā un tālākvirzībā – Aleksandrs Lembergs, Jānis Grauds, Arvīds Ozoliņš, Anna Priede, Tamāra Vītiņa, Irēna Strode u. c.