A. Priedes vārds latviešu baleta vēsturē iezīmēja veselu laikmetu. Viņa bija Latvijas Nacionālās operas (LNO) 30.–50. gadu primabalerīna – prima ballerina assoluta. Augstu meistarību mākslinieces talants sasniedza padomju okupācijas laikā. Pirmajos pēckara gados Helēnas Tangijevas-Birznieces iestudējumos A. Priede bija vienīgā vadošā soliste, uz kuru balstījās viss baleta repertuārs. Klasiskā baleta formās, izvairīdamās no samākslotības viņa tiecās pēc vienkāršības un dabiskuma. A. Priedes tēlojumos bija jūtama spoža mākslinieciskā personība, kas izveidojusi savu patstāvīgu dejas stilu – līdzsvaroti atturīgu, gaišu un vienkāršu.

Tēvs Augusts Priede bija pulksteņmeistars un juvelieris, darba meklējumos 1912. gadā nokļuva Petrogradā. Viņš apprecējās ar Aleksandru Cipļonkovu (Александра Иоановна Цыпленкова), nākamo baletdejotāju, un šajā laulībā piedzima Anna. 11.1920. ģimene atgriezās Rīgā. 1925. gada rudenī, materiālo apstākļu dēļ, ģimene pārcēlās uz Liepāju, kur Aleksandra iestājās Annas Stedelaubes baleta studijā un piedalījās baleta uzvedumos operās. Uz Liepājas operas skatuves pirmos dejotājas soļus spēra arī Anna, kurai tolaik bija pieci gadi. Viņas pirmā debija bija amoriņš Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) operā “Pīķa dāma” (Пиковая дама). Pirmo solo numuru viņa dejoja 1926. gadā, Džakomo Meijerbēra (Giacomo Meyerbeer) operā “Āfrikāniete” (L'Africaine).

1926. gadā ģimene atgriezās Rīgā. Māte iestājās Aleksandras Fjodorovas (Александра Александровна Фёдорова) baleta studijā un tika pieņemta LNO baleta trupā. 1928. gadā Anna uzsāka mācības privātajā O. Ļišinas krievu ģimnāzijā. Tā kā māte bieži veda viņu sev līdzi uz baleta mēģinājumiem un izrādēm, meitenei radās interese un vēlēšanās kļūt par dejotāju. 1929.–1931. gadā Anna apmeklēja H. Tangijevas-Birznieces baleta studiju un jau pirmajās nodarbībās viņa pārsteidza ar savām izcilām profesionālām dotībām un to, cik viegli un ātri viņa apguva klasiskās dejas pamatkustības. 1930. gadā A. Priede dejoja jau uz LNO skatuves kopā ar savu skolotāju dejā “Manu” no Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) baleta “Bajadēra” (La Bayadère).

1931.–1932. gadā A. Priede apmeklēja A. Fjodorovas baleta studiju. No A. Fjodorovas viņa iemācījās kustību eleganci, dejotājas stāju un klasiskās manieres, sevišķi viņai patika izcilās balerīnas izsmalcināta gaume, arī kostīmu nēsāšanā un to izvēlē. 1932. gadā viņa iestājas Nacionālās operas baleta skolā, kur turpināja mācības pie H. Tangijevas-Birznieces, Harija Plūča un Anatola Vilzaka. Apveltīta ar slaidām ķermeņa līnijām, apgarotību un plastiskumu viņai bija visi priekšnosacījumi, lai kļūtu par lielisku Gulbi, Žizeli, Džuljetu u. c. romantisko lomu izpildītāju. Sešpadsmit gadu vecumā A. Priede baletskolas koncertā dejoja Svanildu Leo Delība (Clément Philibert Léo Delibes) baletā “Kopēlija” (Coppélia ou La Fille aux yeux d'émail). 1937. gadā viņa ar izcilību absolvēja LNO baletskolu, izpildot Odetas lomu P. Čaikovska baletā “Gulbju ezers” (Лебединое озеро), un tika pieņemta LNO baleta trupā. 1937. gada vasarā A. Priede kopā ar māti devās uz Parīzi, lai papildinātu meistarību pie Marijas teātra (Мариинский театр) primabalerīnas Olgas Preobraženskas (Ольга Иосифовна Преображенская). 1937.–1962. gadā A. Priede bija LNO soliste. Baletmeistara Jevgēņija Čangas asistente baleta iestudējumā “Raimonda” (1993).

Bijusi precējusies ar baletdejotāju Leonīdu Freimani. Meitas – Alla Priede – baleta māksliniece, Eiženija Freimane – fotogrāfe, fotokluba “Rīga” mākslinieciskā vadītāja.

A. Priedes pirmā loma, kurā viņa apliecināja sevi kā jaunu un daudzsološu baletdejotāju, pārsteidzot ar izjustu un lirisku tēlojumu, bija Roze Jāņa Kalniņa “Lakstīgala un roze” (1938). Pirmo reizi maigo, plastisko gulbju karalieni – Odetu P. Čaikovska “Gulbju ezers” viņa nodejoja 1939. gadā. Vēlākos gados (1951; 1962) tai pievienojās arī šarmantā, kvēlojošā ļaunā burvja meita – Odīlija. Dievietē Hērā viņa spēja atdzīvināt antīkās skulptūras līniju saskaņu un daili, bet čigānietē Esmeraldā Čezares Punji (Cesare Pugni) un Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) “Esmeraldā” (Esmeralda, 1945; 1951) bija lieliska, izteiksmīga, precīza, līdz galam izkopta savā virtuozitātē. Netverami gaisīga bija A. Priedes Silfida Friderika Šopēna (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin) “Šopeniānā” (Шопениана, 1945; 1958). Leģendāra bija A. Priedes Aurora P. Čaikovska “Apburtā princesē” (Спящая красавица, 1948; 1950), kurā bija vērojama iedzimta dejas kultūra, izkopts estētisks un emocionāls priekšnesums, visniansētākā plastiskā tēlainība, kas spēja mūziku padarīt redzamu. A. Priede bija pirmā Laimas lomas izpildītāja Anatola Liepiņa “Laimā” (1947) un Leldes – Ādolfa Skultes “Brīvības saktā” (1950; 1955), saņemot PSRS Valsts prēmiju.

Krievu komponistu skatuves varonēm līdzi nāca kāds noslēpums, kāds maģisks, grūti izskaidrojams starojums – Ļenai Mihaila Čulaki (Михаил Михайлович Чулаки) “Jaunība” (Юность, 1950), Mašai Klimentija Korčmarjova (Климентий Аркадьевич Корчмарёв) “Sārtais ziediņš” (Аленький цветочек, 1951) un Sjumbikē Farida Jarulina (Фәрит Заһидулла улы Яруллин) “Šuralē” (Шурале, 1952).

A. Priedes Džuljeta Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Romeo un Džuljetā” (Ромео и Джульетта, 1953) partnerībā ar Haraldu Ritenbergu Romeo lomā bija apbrīnojami dabiska, liriska, bezrūpības apdvesta, kas lieliski izpaudās mūzikas, dejas un spēles saliedējumā. Savukārt Pelnrušķītē S. Prokofjeva “Pelnrušķītē” (Золушка, 1953) un Raimondā Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Raimonda” (Раймонда, 1954) bija vērojama ļaušanās romantismam un dejas poēzijai. A. Priedes skatuvisko lomu diapazons bija visaptverošs – no maigi mīlošās Anneles Johana Štrausa, dēla (Johann Baptist Strauss) “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, 1957), Marijas Borisa Asafjeva (Борис Владимирович Асафьев) “Bahčisarajas strūklakā” (Бахчисарайский фонтан, 1947) un Skaidrītes Alfrēda Kalniņa “Staburadzē” (1957) līdz spāniskai Kitrijai ar izciliem 32 fuetē (franču fouetté) L. Minkusa “Dons Kihots” (Don Quixote, 1941; 1945; 1951; 1960) un Laurensijai Aleksandra Kreina (Александр Абрамович Крейн) “Laurensija” (Лауренсия, 1949); no trauslās Žizeles Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Žizele” (Giselle,  1956) līdz grieķietei Medorai un verdzenei Pas d`Esclave A. Š. Adāna “Korsārā” (Le Corsaire, 1956), kur  māksliniece demonstrēja spēju iejusties un radīt spilgtus individuālus raksturus, spožu tehnisko un emocionālo sniegumu; no antīkās Frīgijas Arama Hačaturjana (Արամ Խաչատրյան) “Spartakā” (Спартак, 1960) līdz Meitenei Sergeja Rahmaņinova (Сергей Васильевич Рахманинов) “Simfoniskās dejas” (Симфонические танцы, 1961).

Koncertnumuri: Armīdas variācija no Nikolaja Čerepņina (Николай Николаевич Черепнин) baleta “Armīdas paviljons” (Павильон Армиды, 1935; 1938), J. Štrausa “Valsis” (Walzer, 1940), Ferenca Lista (ungāru Ferenc Liszt, vācu Franz Liszt) “Mīlas sapnis” (Liebestraum, 1943), J. Mediņa “Ārija” (1946), Manuela de Faljas (Manuel de Falla y Matheu) “Ubagu deja” (Beggar’s dance, 1943), Mihaila Fokina (krievu Михаил Михайлович Фокин, angļu Michael Fokine) baleta iestudējumā pēc komponista Karla Marijas fon Vēbera (Carl Maria Friedrich Ernst von Weber) mūzikas “Rozes gars” (Le Spectre de la ross) un  citi.

Horeogrāfijas mākslā nav daudz tādu mākslinieku, kuri savos skatuviskajos tēlos galveno uzsvaru likuši ne tik daudz uz tehnisko kā emocionālo un estētisko sniegumu. No 1937. gada, kad A. Priede, pabeidza baletskolu, viņas radošās gaitas 25 gadu garumā noritēja uz LNO skatuves. A. Priedes radītie skatuves tēli bija augstākie sasniegumi latviešu baletā 40./50.gados. Viņas atveidoto Odetu un Auroru droši varēja pievienot tai gulbju un princešu tēlu galerijai, kurā atrodas pasaulslavenas baletdejotājas. Savā darbības laikā viņa iestudējusi vairāk nekā 50 lomu. Par “Neatkārtojamo” un “Dievišķo” A. Priedi saukuši gan skatuves partneri un citi laikabiedri, gan tie, kuriem viņa bija vairs tikai leģenda. Vairākas paaudzes bija nākušas uz operu, lai redzētu vienīgi A. Priedes dejojumu.

Par A. Priedi uzņemta dokumentālā filma "Ar sirsnīgiem sveicieniem... Anna Augustovna" (režisors Roberts Rubīns, 2010).

LPSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece (1951), LPSR Tautas skatuves māksliniece (1954), PSRS Valsts prēmija (1951); saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni, II Išķira (1996), “Aldara” Gada balvu par mūža ieguldījumu (1998), Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju (1999), H. Tangijevas-Birznieces balvu (2003).