A. Priedes pirmā loma, kurā viņa apliecināja sevi kā jaunu un daudzsološu baletdejotāju, pārsteidzot ar izjustu un lirisku tēlojumu, bija Roze Jāņa Kalniņa “Lakstīgala un roze” (1938). Pirmo reizi maigo, plastisko gulbju karalieni – Odetu P. Čaikovska “Gulbju ezers” viņa nodejoja 1939. gadā. Vēlākos gados (1951; 1962) tai pievienojās arī šarmantā, kvēlojošā ļaunā burvja meita – Odīlija. Dievietē Hērā viņa spēja atdzīvināt antīkās skulptūras līniju saskaņu un daili, bet čigānietē Esmeraldā Čezares Punji (Cesare Pugni) un Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) “Esmeraldā” (Esmeralda, 1945; 1951) bija lieliska, izteiksmīga, precīza, līdz galam izkopta savā virtuozitātē. Netverami gaisīga bija A. Priedes Silfida Friderika Šopēna (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin) “Šopeniānā” (Шопениана, 1945; 1958). Leģendāra bija A. Priedes Aurora P. Čaikovska “Apburtā princesē” (Спящая красавица, 1948; 1950), kurā bija vērojama iedzimta dejas kultūra, izkopts estētisks un emocionāls priekšnesums, visniansētākā plastiskā tēlainība, kas spēja mūziku padarīt redzamu. A. Priede bija pirmā Laimas lomas izpildītāja Anatola Liepiņa “Laimā” (1947) un Leldes – Ādolfa Skultes “Brīvības saktā” (1950; 1955), saņemot PSRS Valsts prēmiju.

Priekšplānā Anna Priede Leldes lomā Ādolfa Skultes baleta "Brīvības sakta" iestudējumā. Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātris, Rīga, 06.1950.
Fotogrāfs nezināms. Avots: LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
Krievu komponistu skatuves varonēm līdzi nāca kāds noslēpums, kāds maģisks, grūti izskaidrojams starojums – Ļenai Mihaila Čulaki (Михаил Михайлович Чулаки) “Jaunība” (Юность, 1950), Mašai Klimentija Korčmarjova (Климентий Аркадьевич Корчмарёв) “Sārtais ziediņš” (Аленький цветочек, 1951) un Sjumbikē Farida Jarulina (Фәрит Заһидулла улы Яруллин) “Šuralē” (Шурале, 1952).
A. Priedes Džuljeta Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Romeo un Džuljetā” (Ромео и Джульетта, 1953) partnerībā ar Haraldu Ritenbergu Romeo lomā bija apbrīnojami dabiska, liriska, bezrūpības apdvesta, kas lieliski izpaudās mūzikas, dejas un spēles saliedējumā. Savukārt Pelnrušķītē S. Prokofjeva “Pelnrušķītē” (Золушка, 1953) un Raimondā Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Raimonda” (Раймонда, 1954) bija vērojama ļaušanās romantismam un dejas poēzijai. A. Priedes skatuvisko lomu diapazons bija visaptverošs – no maigi mīlošās Anneles Johana Štrausa, dēla (Johann Baptist Strauss) “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, 1957), Marijas Borisa Asafjeva (Борис Владимирович Асафьев) “Bahčisarajas strūklakā” (Бахчисарайский фонтан, 1947) un Skaidrītes Alfrēda Kalniņa “Staburadzē” (1957) līdz spāniskai Kitrijai ar izciliem 32 fuetē (franču fouetté) L. Minkusa “Dons Kihots” (Don Quixote, 1941; 1945; 1951; 1960) un Laurensijai Aleksandra Kreina (Александр Абрамович Крейн) “Laurensija” (Лауренсия, 1949); no trauslās Žizeles Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Žizele” (Giselle, 1956) līdz grieķietei Medorai un verdzenei Pas d`Esclave A. Š. Adāna “Korsārā” (Le Corsaire, 1956), kur māksliniece demonstrēja spēju iejusties un radīt spilgtus individuālus raksturus, spožu tehnisko un emocionālo sniegumu; no antīkās Frīgijas Arama Hačaturjana (Արամ Խաչատրյան) “Spartakā” (Спартак, 1960) līdz Meitenei Sergeja Rahmaņinova (Сергей Васильевич Рахманинов) “Simfoniskās dejas” (Симфонические танцы, 1961).
Koncertnumuri: Armīdas variācija no Nikolaja Čerepņina (Николай Николаевич Черепнин) baleta “Armīdas paviljons” (Павильон Армиды, 1935; 1938), J. Štrausa “Valsis” (Walzer, 1940), Ferenca Lista (ungāru Ferenc Liszt, vācu Franz Liszt) “Mīlas sapnis” (Liebestraum, 1943), J. Mediņa “Ārija” (1946), Manuela de Faljas (Manuel de Falla y Matheu) “Ubagu deja” (Beggar’s dance, 1943), Mihaila Fokina (krievu Михаил Михайлович Фокин, angļu Michael Fokine) baleta iestudējumā pēc komponista Karla Marijas fon Vēbera (Carl Maria Friedrich Ernst von Weber) mūzikas “Rozes gars” (Le Spectre de la ross) un citi.