Viens no galvenajiem izteiksmes veidiem baleta mākslā ir klasiskā deja – cilvēces daudzu gadsimtu gaitā izveidojusies mākslinieciskās jaunrades izpausme. Baleta izrāde ir šīs jaunrades augstākā forma.

Savā attīstības ceļā klasiskais balets kļuvis par skatuves mākslas veidu, kurā horeogrāfa idejas atklāsmē līdzvērtīgi darbojas visas klasiskā baleta izrādes komponentes: mūzika, dramaturģija, scenogrāfija un dejotājs. Mūsdienu balets kā horeogrāfijas augstākā forma ir muzikāli teatrāls mākslas veids, kas kā inovatīvs mākslas darbs, atklājot muzikālo dramaturģiju un muzikāli horeogrāfiskos tēlus, ietver telpiskumu un laiku. Tas veidojas, dramaturģijai, mūzikai, horeogrāfijai, tēlotājmākslai un klasiskā baleta dejotājiem darbojoties līdzvērtīgā radošā savstarpējā sintēzē. Dejas un baleta vērtības nosaka to satura un formas mijatiecības. Galvenie dejas izteiksmes līdzekļi ir harmoniskas ķermeņa kustības un pozas, plastika un mīmika, kustību dinamika, temps, ritms, variāciju daudzveidība telpā, kā arī zīmējums un kompozīcija.

Par baleta pirmsākumiem domas dalās. Plaši izplatīts viedoklis, ka par baleta aizsākumu uzskatāms 1581. gads, kad Luvrā notika itāļu vijolnieka, komponista un horeogrāfa Baltazāra de Božojē (Balthasar de Beaujoyeux) baleta “Karalienes Komiskais balets” (Ballet Comique de la Reine) pirmizrāde. Arī citos avotos norādīts, ka baleta, kā mākslas žanra veidošanās sākums ir 16. gs., saistot to ar tā laika Francijas kultūras dzīvi. Taču pastāv arī uzskats, ka balets radies agrāk – 1489. gadā –, kad tika uzvesta itāļu horeogrāfa Bergoncijo di Botas (Bergonzio di Botta) baleta izrāde Milānas Dodža kāzās, un tikai pēc tam šis Itālijā dzimušais jaunais mākslas žanrs nonācis Francijā, kur turpinājis sarežģītu un ilgu pilnveidošanās ceļu. Neatkarīgi no tā, kurā valstī radies vispirms, balets bija viena no spilgtākajām Renesanses zvaigznēm un civilizācijas kultūras vērtībām. Tāds tas ir arī mūsdienās.

Baleta pirmsākumi gan Itālijā, gan Francijā bija saistīti ar galma svinībām, kas tika organizētas par godu karaļu vai augstmaņu dzimšanas dienām, kurās dejas bija neiztrūkstoša to sastāvdaļa. Sākotnēji deju soļus aristokrāti aizguva no vienkāršās tautas izpildītajām dejām. Ar laiku galma dejām tika izstrādāta īpaša, atbilstoša horeogrāfija, kas parasti atainoja klasiskās mitoloģijas tēmas. Gandrīz katrā galmā uzturējās vairāki komponisti, horeogrāfi, kostīmu mākslinieki un scenogrāfi. Jau 1570. gadā Parīzē tika dibināta Mūzikas un Poēzijas Akadēmija (The Academie de Musique et de la Poesie). Tās dibinātāji bija dzejnieks Žans Antuāns de Bifs (Jean-Antoine de Baïf) un komponists Žoahims de Kurvils (Joachim Thibault de Courville). Ž. Bifs un viņa domubiedri, sekotāji centās atdzīvināt antīkās pasaule dzeju, mūziku un deju, izmantojot epizodes no tādiem darbiem kā Homēra (Ὅμηρος) “Odiseja” (Odyssey). Īpašu popularitāti galma balets sasniedza Ludviķa XIV (Louis XIV) laikā. Karalis piedalījās visos baleta uzvedumos, tēlodams ne vien savam stāvoklim atbilstošos mītiskos dievus un varoņus, bet arī vienkāršus cilvēkus.

Francijas karalienes Katrīnas Mediči (Caterina Maria Romula di Lorenzo de' Medici) galmā darbojās vairāki itāļu deju horeogrāfi un komponisti: Fabricio Karozo (Marco Fabrizio (Fabritio) Caroso), Lorenco Allegri (Lorenzo Allegri) un citi. Viena no pirmajām galma baleta izrādēm bija “Poļu balets” (Ballet des Polonais, 1573) par godu K. Mediči dēla kronēšanai par Polijas karali.

16. gs. galma balets bija sinkrētiska izrāde ar izstrādātu dramaturģiju, kuras sastāvā iekļāvās rečitatīvi, dziedājumi, deja un instrumentālā mūzika.

Karaliskajā galma teātrī tika uzvestas dažādas teātra un dejas izrādes, kuras izpildīja profesionāļi, kas sekmēja dejas tehnikas pilnveidošanos un attīstību. Tika radīti jauni un precizēti jau izmantotie soļi, pozīcijas un horeogrāfijas, kas veidoja pamatu klasiskā baleta tehnikai.

Radās pirmie zinātniskie darbi ar dejas soļu nosaukumu skaidrojumiem, to izpildījumu, kā arī pieklājības likumu ievērošanu sabiedrībā. Tos izstrādājuši un sarakstījuši itāļu dejotāji un horeogrāfi Giljelmo Ebreo (Guglielmo Ebreo da Pesaro; Giovanni Ambrosio) “Traktāts par deju” (De practica seu Arte Tripudii, 1463), Antonio Kornacāno (Antonio Cornazano) “Grāmata par dejas mākslu” (Il Libro dell’Arte del Danzare, 1465), Tuano Arbo (Thoinot Arbeau) “Orhesografija” (Orchesographie, 1588). 1581. gadā tika izdota F. Karozo grāmata “Dejotājs” (Il Ballarino), 1602. gadā – franču baletdejotāja un teorētiķa Čezāres Negrī (Cesare Negri) darbs “Mīlestības nakts” (Le Gratie d’Amore). 1682. gadā tika publicēta Kloda Fransuā Menestrīra (Claude-François Menestrier) grāmata “Antīkā un Modernā baleta teātra noteikumi” (Les ballets anciens et modernes, selon les regles du theatre), kurā autors analizē un apskata baleta mākslas problēmas. 1700. gadā franču dejotājs, horeogrāfs un komponists Pjērs Bošāns (Pierre Beauchamp) izveidoja dejas soļu terminoloģiju un pierakstu sistēmu “Horeogrāfija” (Choregraphie).

17. gs. pirmajā pusē baleta saturā dominēja mitoloģiskie sižeti, uzvedumu saturs bija sentimentāls, iztrūkstot dziļākam saturam, piemēram, angļu dejotāja un horeogrāfa Džona Vīvera (John Weaver) balets “Marsa un Venēras mīla” (The Loves of Mars and Venus, 1717), franču baletdejotājas Fransuāzas Prevo (Françoise Prévost) un baletdejotāja un horeogrāfa Kloda Balona (Claude Balon) traģēdija “Horācijs” (Le Horaces, 1714). 

17. gs. otrajā pusē baleta mākslā notika ievērojamas pārmaiņas. Sākot ar 1670. gadu karalis un galma ļaudis izrādēs vairs nepiedalījās. Baleta izrādes sāka izpildīt profesionāli dejotāji. Pirmie profesionālie dejotāji (vīrieši) baleta izrādēs piedalās kopš 1625. gada, bet profesionālās dejotājas – kopš 1681. gada. 1661. gadā tika nodibināta Karaliskā dejas akadēmija (Académie royale de danse). 1671. gadā Karaliskā dejas akadēmija tika apvienota ar Karalisko Mūzikas akadēmiju, ko dibinājis franču komponists Robērs Kambērs, Robert Cambert, saskaņā ar karaļa Ludviķa XIV 28.06.1669. parakstīto rīkojumu par Karaliskās mūzikas akadēmijas – pasaulē pirmās pastāvīgās operas trupas – dibināšanu, mūsdienās – Parīzes Grand Opera (Le Grand Opera – Opera national de Paris). Karaliskās Mūzikas un Dejas akadēmijas (Academie Royale de Musique et de Dance) pirmais vadītājs un horeogrāfs bija P. Bošāns un komponists – Žans Batists Lulli (itāļu Giovanni Battista Lulli, franču Jean-Baptiste Lully). Akadēmijas uzdevumos ietilpa jauno dejotāju apmācība, kā arī teorētisko atziņu sistematizēšana, baletu pieraksta izveide un to saglabāšana.

Mūsdienās starptautiski atzītas un plaši pielietotas ir sešas klasiskās dejas apmācības metodes: franču metode, Vaganovas metode, Čeketi metode, Burnenvila metode, Balančina metode, Angļu Karaliskā baleta metode.

Skolas: itāļu pie operas La Scala (dibināta 1813. gadā, no 1837. gada vadītājs itāļu horeogrāfs un pedagogs Karlo Blaziss, Carlo Blasis; no 1923. gada Enriko Čeketi, Enrico Cecchetti); franču Parīzes Operas baleta skola (École de Danse de l'Opéra de Paris, dibināta 1713), Dāņu Karaliskā baleta skola (Royal Danish Ballet School, dibināta 1771. gadā, vadītājs franču dejotājs Pjērs Lorāns, Pierre Laurent; no 1775. gada – itāļu dejotājs un horeogrāfs Vinsenco Galeoti, Vincenzo Galeotti); A. Vaganovas krievu baleta akadēmija (Академия русского балета им. А. Я. Вагановой, dibināta 1738. gadā Pēterburgā, vadītājs franču dejotājs Žans Batists Londē, Jean-Baptiste Landé); Angļu Karaliskā baleta akadēmija (The Royal Academy of Dance, dibināta 1920); Amerikas Baleta skola (The School of American Ballet, dibinātu Ņujorkā 1934. gadā, vadītāji Džordžs Balančins, George Balanchine, un Linkolns Kirsteins, Lincoln Kirstein).

18. gs.

18. gs. dejas mākslā Itālijā Francijā, Anglijā tika meklētas jaunas dejas formas, orientētas uz atgriešanos pie antīkās mākslas ideāliem. Anglijā ievērību guva Dž. Vīvers, Austrijā – dejotājs un horeogrāfs Francs Hilferdings (Franz Anton Christoph Hilverding), Itālijā dejotājs un horeogrāfs Gasparo Andžolīni (Gasparo Angiolini). Par augstāko sasniegumu dejas mākslā kļuva traģēdijas un heroisko sižetu iestudējumi. F. Hilferdinga horeogrāfijā “Britāniks” (Britannikus, 1740), “Amors un Psīhe” (L’Amour et Psyche, 1752), “Pavasara triumfs” (Der Triumph des Frühlings, 1765) tika meklēti jauni horeogrāfiskās izteiksmes paņēmieni, izcelta kordebaleta loma. 17./18. gs. mijā galma baletu iestudējumos nostiprinājās divi teātra dejas veidi: divertismenti (franču divertissements) un intermēdijas (franču ballets a entrees). 1699. gadā debitēja pirmā profesionālā dejotāja sieviete Eiropā – F. Prevo. Īpaša vieta baleta vēsturē ir francūzietei Marī Salē (Marie Sallé), kura atteicās no smagajām kleitām un ieviesa vieglas kurpes ar zemu papēdi.

Jaunu impulsu un bagātu izdomu klāstu baleta mākslā ienesa Žans Žoržs Novērs (Jean-Georges Noverre) – franču dejotājs, horeogrāfs un izcils dejas teorētiķis, grāmatas “Vēstules par deju” (Lettres sur la danse et les ballets, 1760) autors. Baleta māksla Ž. Ž. Novēra darbības rezultātā 18. gs. 2. pusē ieguva jaunu veidolu. Tas kļuva par patstāvīgu mākslas veidu ar izvērstu dramaturģiju, loģisku sižeta attīstību un varoņiem, apveltītiem ar spēcīgiem raksturiem. Nozīmīgākie Ž. Ž. Novēra atklājumi ir atziņas par dejas un mūzikas vienotību, dramaturģijas likumu ievērošanu un kompozīcijas atsevišķo daļu pakārtošanu galvenajai darbībai, kā arī atklāsme par tēlainību dejā.

19. gs. 1. pusē baleta mākslā iezīmējās jauns virziens – romantisms. 30.–50. gados romantiskais balets Francijā sasniedza savu augstāko virsotni. Parādījās jauni dejas izteiksmes veidi – sieviešu deja uz puantēm –, mainījās arī kostīms. Šis laika posms saistīts ar franču horeogrāfa Žila Pero (Jules Perrot) vārdu. Dominējošais elements romantiskajos baletos ir deja. Galvenais vadmotīvs ir poētiskums un ireāli tēli. Šo laikmetu reprezentēja austriešu baletdejotāja, baletmeistare un pedagoģe Fanija Elslere (Fanny Elssler), itāļu baletdejotāja, aktrise un dziedātāja Karlota Grīzī (Carlotta Grisi), dāņu baletdejotāja un baletmeistare Lusile Grāna (Lucila Grahn), itāļu baletdejotāja un horeogrāfe Fanija Čerito (Fanny Cerrito), itāļu baletdejotāja Marija Taljoni (Maria Taglioni). 1822. gadā franču komponista Žana Šneichofera (Jean Madeleine Marie Schneitzhöeffer) un franču baletmeistara Filipa Taljoni (Filippo Taglioni) balets "Silfīda" (La Sylphide, 1832) ir pirmais romantiskais balets 19. gs., kurā balerīnas pacēlās pirkstgalos un ietērpās smalkās, baltās kleitās, lai uzburtu dzejisko silfīdu pasauli. Savukārt dāņu horeogrāfa Augusta Burnonvila (August Bournonville) un komponista Hermana Severīna Lēvenšelda (Herman Severin baron Løvenskiold) "Silfīdas" (Sylfiden) uzvaras gājiens uz pasaules skatuvēm sākās 1836. gadā. Romantisma perioda baleta iestudējums ir arī franču komponista Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) balets “Žizele” (Giselle), kura pirmizrāde notika Parīzē 1841. gadā – balets, kas joprojām, ik pa laikam piedzīvo pirmizrādes visā pasaulē. Dažkārt šis balets tiek transformēts, arī groteskots, tomēr lielākoties uzvedumi tapa, pamathoreogrāfiju nepārveidojot.

Neskatoties uz franču un itāļu klasisko baletu, kas noteica baleta mākslas attīstības virzienu, baleta māksla attīstījās arī Krievijā. Tās attīstība saistīta ar franču baletmeistara un pedagoga Šarla Didlo (Charles-Frédéric-Louis Didelot) darbību. 1738. gadā tika dibināta Viņas Imperatoriskās Augstības skola (Танцовальная Ея Императорского Величества школa), mūsdienās – A. Vaganovas Krievu baleta akadēmija (Академия русского балета имени А. Я. Вагановой). 1764. gadā šāda skola tika atvērta arī Maskavā, 1825. gadā – Maskavas Lielais teātris (Госудaрственный академuческий Большoй теaтр Россuи), 1860. gadā – Marijas teātris (Государственный академический Мариинский театр) Sanktpēterburgā.

19. gs. beigās klasiskais balets Eiropā un Krievijā attīstījās franču baleta pedagogu un horeogrāfu ietekmē: Ž. B. Landē, Ogists Puaro (Auguste Poireau), Š. Didlo, F. Taljoni, Mariuss Petipā (franču Victor Marius Alphonse Petipa; krievu Мариус Петипа), itāļu – Antonio Rinaldi (Antonio Rinaldi), Gasparo Andžolīni (Gasparo Angiolini) un citi, kuri dominēja baleta mākslā līdz pat 20. gs. sākumam. M. Petipā vadībā klasiskā deja sasniedza savu augstāko attīstības pakāpi, radot tādus monumentālus baleta iestudējumus kā “Apburtā princese” (The Sleeping Beauty, 1890), “Bajadēra” (La Bayadère, 1877), “Dons Kihots” (Don Quixote, 1869), Faraona meita” (The Pharaoh's Daughter, 1862) un citus. M. Petipā balets “Korsārs” (Le Corsaire, 1868) tika atjaunots un papildināts ar “Dzīvā dārza” ainu, kurā tika izmantota franču komponista Leo Delība (Clément Philibert Léo Delibes) mūzika. Šajā muzikālajā un dejas materiālā M. Petipā eksperimentēja ar dejas simfonizāciju, kas iezīmēja jaunu virzienu horeogrāfijas mākslā.

20. gs. sākums baleta mākslā saistīts ar krievu teātra impresārija Sergeja Djagiļeva (Сергeй Пaвлович Дягилев) vārdu, kurš krievu baletu padarīja par starptautiski pazīstamu zīmolu, un baleta māksla piedzīvoja savu renesansi. No 1908. gada viņš organizēja krievu mākslinieku viesizrādes Parīzē. Sākoties Pirmajam pasaules karam, S. Djagiļevs pameta Krieviju un dibināja savu baleta trupu – “Krievu balets” (Русский балет). Tā pastāvēja līdz pat viņa nāvei, 1929. gadam. Īpašu vērtību S. Djagiļeva antreprīžu iestudējumiem piešķīra spilgtā mākslu sazobe: krievu mākslinieku Aleksandra Benuā (Алексaндр Николaевич Бенуa), Ļeva Baksta (Лев Самoйлович Бакст) un citu greznās dekorācijas, krievu komponistu Igora Stravinska (Игорь Фёдорович Стравинский), Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков), franču komponistu Morisa Ravela (Maurice Ravel) un Kloda Debisī (Claude-Achille Debussy) mūzika, krievu baletdejotāju un horeogrāfu Mihaila Fokina (Михаuл Михaйлович Фoкин) un Vaclava Ņižinska (Вaцлав Фомuч Нижuнский) horeogrāfija. S. Djagiļeva izrādēs dejoja krievu baleta prīmas Anna Pavlova (Aнна Матвеевна Пaвлова) un Tamāra Karsavina (Тамара Платоновна Карсавина). Tieši A. Pavlova tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām 20. gs. 1. puses baletdejotājām. S. Djagiļeva koncerti “Krievu sezonas” (Русские сезоны, 1908) Parīzē, pierādīja, ka krievu baleta skola ne tikai kļuvusi par patstāvīgu klasiskās dejas varietāti, bet ar savu formas pabeigtību un mākslinieciskumu pārspēja visas līdz šim pastāvējušās deju skolas un ieņem līdera pozīciju pasaules baletā.

20. gs. nozīmīga vieta pasaules dejas attīstībā bija neoklasiskajam baletam un tā pamatlicējiem ukraiņu izcelsmes franču horeogrāfam Seržam Lifāram (Serge Lifar), amerikāņu horeogrāfam Džordžam Balančinam (George Balanchine), franču horeogrāfiem Rolānam Petī (Roland Petit) un Morisam Bežāram (Maurice Béjart), viņa “XX Gadsimta baleta trupai” (Ballet du XXe Siècle), amerikāņu horeogrāfam Polam Teiloram (Paul Taylor), krievu baletmeistaram Borisam Eifmanam (Борис Яковлевич Эйфман) un citiem, kā arī modernā baleta pamatlicējiem amerikāņu baletmeistaram Viljamam Forsaitam (William Forsythe), čehu baletmeistaram Irži Kilijanam (Jiří Kylián), vācu baletmeistaram Džonam Neimeieram (John Neumeier), zviedru baletmeistaram Matsam Ekam (Mats Ek) un citiem.

20. gs. vidū baleta trupas tika dibinātas Lielbritānijā, Polijā, Vācijā, Ungārijā, Bulgārijā, Austrijā, Nīderlandē, Amerikā, Meksikā, Japānā, Kubā, Argentīnā, Kanādā, Austrālijā, Dienvidāfrikā un citur. Šis laiks saistīts ar izciliem sniegumiem izpildītājmākslā – krievu baletdejotājiem Gaļinu Ulanovu (Галина Сергеевна Уланова), Maiju Pļisecku (Мaйя Михaйловна Плисeцкая), Rūdolfu Nurijevu (Рудoльф Хамeeович Нуриев), latviešu baletdejotāju Māri Liepu, kubieti Alisiju Alonso (Alicia Ernestina de la Caridad Martínez del Hoyo), angļu primabalerīnu Margo Fonteinu (Dame Margot Fonteyn de Arias), krievu un amerikāņu baletdejotāju Mihailu Barišņikovu (Михаил Николaевич Барышников) un citiem.

21. gs. ir laiks kad attīstītās un pilnveidojas daudzi baleta veidi, žanri, virzieni, skolas, tradīcijas un stili. Tomēr baleta mākslu nosacīti var iedalīt divās lielās daļās: klasiskais un modernais balets. Modernā baletā sevi piesaka daudzi jauni un talantīgi horeogrāfi, piemēram: poļu horeogrāfs Kšištofs Pastors (Krzysztof Pastor), rumānis Edvards Klugs (Edward Clug), krievu horeogrāfs Aleksejs Ratmaskis (Алексeй Осипович Ратмaский), čehu horeogrāfs Petrs Zuska (Petr Zuska), amerikāņu horeogrāfs Garets Smits (Garrett Smith), dāņu horeogrāfs Kenets Grēve (Kenneth Greve) un citi.

Viens no prestižākajiem 21. gs. pasaules notikumiem kultūrā un baleta mākslā ir ikgadējais Gala koncerts “XXI gs. baleta zvaigznes” (Stars of the 21st Century) dibināts 1993. gadā Toronto (Kanādā). Kopš 1998. gada “XXI gs. Baleta zvaigžņu” Gala koncerti notiek dažādās pasaules valstīs Francijā (Parīzē, Kannās); Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV (Ņujorkā); 2009. gadā Rumānijā (Bukarestē); 2010. gadā Maskavā (Krievijā), Panamā un citur. Kopš 2005. gada Gala koncerts tiek translēts arī televīzijā Eiropā Ziemassvētku laikā. 20 gadu laikā šajā Starptautiskajā baleta projektā piedalījušās gandrīz 400 baleta zvaigznes no 40 pasaules valstīm: no Krievijas – Diana Višņeva (Диана Вuкторовна Вишнева), Uļjana Lopatkina (Ульяна Вячеславовна Лопаткина), Svetlana Zaharova (Светлана Вячеслaвовна Захарова), Svetlana Luņkina (Светлана Алексaндровна Лунькина), Leonīds Sarafanovs (Леонид Дмuтриевич Сарафанов), Sergejs Fiļins (Сергей Юрьевич Филин), Nikolajs Ciskaridze (Николай Максuмович Цискаридзе), Vladimirs Malahovs (Владимир Игоревич Малахов), no Rumānijas – Alina Kožokaru (Alina Cojocaru), no ASV – Desmonds Ričardsons (Desmond Richardson), no Itālijas – Roberto Bolle (Roberto Bolle), Džuzepe Pikone (Giuseppe Picone), Karloss Akosta (Carlos Akosta) un citi. Līdz ar jaunajiem horeogrāfiem aktīvi darbojas arī iepriekšējā 20. gs. baletmeistari, piemēram, Vācijā Dž. Neimeiers, Krievijā B. Eifmans, Zviedrijā M. Eks, Spānijā Načo Dvato (Nacho Duato, Juan Ignacio Duato Barcia) un citi.

19. gs. beigas bija laiks, kad attīstoties tehnoloģijām, tika radītas pirmās filmas par baletu. 1894. gadā amerikāņu izgudrotājs Tomass Edisons (Thomas Alva Edison) iemūžināja spāņu dejotāju Karmensitu (Carmencita) filmā “Karmensita” (Carmencita) un amerikāņu dejotāju Anabellu Mūru (Annabelle Moore) filmā “Taureņa deja” (Butterfly Dance, 1897). 20. gs. sākumā Krievijā parādījās pirmās mēmās baletfilmas “Kopēlija” (Коппелия, 1913), “Aziade” (Азиадэ, 1918) un citas. Ar skaņas parādīšanos populāras kļuva filmas – rēvijas. Lielu popularitāti ieguva ungāru režisora Emerika Presburgera (Emeric Pressburger) baletfilma “Sarkanās kurpītes” (The Red Shoes, 1948). Kopš 20. gs. 50. gadiem balets kino un televīzijā kļuvis populārs visā pasaulē.

21. gs. skatītājiem ir iespēja vērot baleta izrāžu translācijas HD kvalitātē tiešraidēs no Milānas La Scala (Teatro Alla Scala Milan), Parīzes Grand opera, Vīnes opernamiem (Wiener Staatsoper) un citiem teātriem. Kopš 2010. gada arī Maskavas Lielais teātris sniedz iespēju skatītājiem kinoteātros visā pasaulē redzēt klasikas un izaicinošus modernā baleta iestudējumus, ko veidojuši horeogrāfi, kuri guvuši vispasaules atzinību, un kuru veikumu uz skatuves iedzīvina izcilākās baleta trupas.

Baleta mākslas konkursi stimulē tālāko horeogrāfijas mākslas attīstību, atklāj jaunus talantīgus dejotājus un baletmeistarus, palīdz pilnveidot viņu māksliniecisko attīstību un sekmē starptautiski radošo sadarbību, kā arī pieredzes apmaiņu, papildinot, bagātinot nacionālo deju un baleta mākslas formas. Baleta konkursi aizsākās 20. gs. 30. gados. Pirmais Starptautiskais baleta/horeogrāfu konkurss notika 1932. gadā Parīzē, tā organizētājs bija Starptautiskais deju arhīvs (International Dance Archives). Galveno godalgu ieguva vācu dejotājs un horeogrāfs Kurts Joss (Kurt Jooss) par baletu “Zaļais galds” (The Green Table, vācu komponista Frīdriha Koena, Friedrich A. Cohen, mūzika). Starptautiskie baleta konkursi notiek Bulgārijā (kopš 1964, Varnā), Krievijā (kopš 1969, Maskavā), Japānā (kopš 1976, Tokijā un Osakā), Šveicē (kopš 1973, Lozannā), Korejā (Seulā) un citur. 2005. gadā X Maskavas Starptautiskā baleta konkursa laikā tika dibināta Starptautiskā baleta konkursu federācija, SBKF (International federation of Ballet competitions, Международная федерация балетных конкурсов), kas kā patstāvīga juridiska organizācija darbojas kopš 2006. gada. Mūsdienās federācijā apvienojušies 18 dažādu valstu nozīmīgākie baleta konkursi un festivāli. Tās ģenerāldirektors kopš 2007. gada ir krievu kultūras darbinieks Sergejs Usanovs (Сергей Александрович Усанов), prezidents – krievu baletmeistars Jurijs Grigorovičs (Юрий Николaевич Григорoвич). Fedarācijas mērķis ir koordinēt un popularizēt starptautisko konkursu un festivālu darbību, savstarpēju radošu kontaktu izveide un jaunu talantīgu dejotāju atpazīstamības veicināšana pasaulē, organizējot starptautiskus Gala koncertus.

Mākslas festivālu tradīcijas, kas veltītas dažādiem mākslas veidiem vēsturiski sniedzas tikpat tālā pagātnē kā Olimpiskās spēles un meklējamas Senajā Grieķijā. Parasti festivālu dalībnieki pārstāv dažādas valstis un mākslinieciskos kolektīvus (balets, tautas deja, simfoniskā mūzika, folklora, opera u. c.). Mūsdienās arvien populārāki kļūst starpdisciplināri festivāli, kuros pārstāvēti visdažādākie mākslas veidi. Festivālu norises laikā tiek organizēti, piemēram, starptautiskie kongresi, konferences, diskusijas, izstādes, meistardarbnīcas. Dejas mākslas festivāli norisinās gan Eiropas valstīs, gan ASV, Latīņamerikā, Japānā un citur. Ievērojamākie mākslas festivāli tiek rīkoti Francijā – Aviņonas festivāls (Festival d'Avignon), Monpeljē (Montpellier Danse) un citur; Itālijā – Modenā (Dancewoods Festival), Spoleto; Grieķijā – Atēnās (Dance Festival of the Choreographers Association); Vācijā – Berlīnē (Contemporary Dance Festival in Berlin), Štutgartē (Internationales Solo Tanz Theater Festival), Potsdamā (Potsdamer Tanztage); Īrijā – Dublinā (Dublin Dance Festival); Serbijā – Belgradā (International Festival of Choreographic Miniatures); Spānijā – Granādā (Festival Internacional de Música y Danza de Granada); ASV – Bostonā (Boston Contemporary Dance Festival), Čikāgā (Chicago Dancing Festival) un citur.

Dance magazine (izdevējs Macfadden Communications Group, kopš 1927, ASV, Ņujorka); Pointe (izdevējs DanceMedia LLC, kopš 2014, ASV, Ņujorka); Балет (kopš 1981, Krievija, Maskava); Ballet Art (kopš 2001, Krievija, Sanktpēterburga); Dance Europa Magazine (kopš 1995, Lielbritānija, Londona) un citi.