Krievu baletdejotāja, horeogrāfa un pedagoga M. Fokina  un krievu baleta pirmie panākumi Parīzē satricināja Eiropas dejas mākslas sastingumu, pavēra dejai jaunus apvāršņus un no jauna pacēla tās prestižu visā pasaulē. M. Fokins apliecināja, ka dejas māksla var iet jaunus ceļus un radīt jaunas vērtības un ka tajā slēpjas neizsmeļamas emocijas. Amerikāņu dejotājas Aisedoras Dunkanes (Angela Isadora Duncan) dejas iespaidots, M. Fokins radīja savu izpratni par deju un kļuva par vienu no lielākajiem reformatoriem baleta mākslā 20. gs. Atsakoties no franču izcelsmes baletmeistara un pedagoga Mariusa Petipā (franču Michel-Victor-Marius-Alphonse Petipa, krievu Мариус Иванович Петипа) klasiskā baleta kanoniem, M. Fokins radīja savu dejas uzbūvi, kurā horeogrāfiskās kompozīcijas padarīja dzīvas un pulsējošas, atmetot trafareto baleta uzbūvi, kas bija raksturīga klasiskajam baletam tā gadu simteņu ilgajā attīstībā. Līdz ar M. Fokinu jaunu impulsu ieguva visa dejas māksla.

M. Fokins dzimis tirgotāju ģimenē. Tēvs – Mihails Fokins (Михаил Васильевич Фокин) bija pirmās klases restorāna īpašnieks imperatora jahtklubā Krestovska salā (Крестовский остров), māte – Jekaterina Fokina (Екатерина Андреевна Фокина) aktrise. Ģimenē bija 18 bērni, no kuriem pilngadību sasniedza pieci. 1889. gadā M. Fokins iestājās Sanktpēterburgas Teāt­ra skolā (Театральное училище Санкт-Петербурга), kuru ar izcilību beidza 1898. gadā.

Dejas mākslu apguvis pie krievu pedagogiem Nikolaja Legata (Николай Густавович Легат), Platona Karsavina (Платон Константинович Карсавин), Pāvela Gerta (Павел (Павел-Фридрих) Андреевич Гердт) un citiem. Marijas teātra (Государственный академический Мариинский театр) Sanktpēterburgā baleta solists, balet­meistars (1898–1918), krievu kultūras darbinieka Sergeja Djagiļeva (Сергей Паалович Дягилев)  “Krievu sezonu” (Русские сезоны) un “Krievu  balets” (Les Ballets Russes) trupas solists, vadītājs, baletmeistars (1909–1912; 1914–1918), Pēterbur­gas Teātra skolas pedagogs (1901–1911). 1918. gadā devās viesizrādēs uz Zviedriju. 1921. gadā ap­metās uz dzīvi ASV, va­dīja privāto baleta studiju Ņujorkā (1921–1942). 1931. gadā strādāja Buenosairesas Teatro Colón, 1936. gadā – Montekarlo Krievu baleta (Ballet Russe de Monte Carlo) trupā. Bija precējies ar baletdejotāju Veru Fokinu (Вера Петровна Фокина).

Nozīmīgākās lomas Sanktpēterburgas Teātra skolā: Luka itāļu komponista Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) baletā “Burvju flauta” (La Flûte magique, 1893), Adoniss itāļu komponista Čezāres Punji (Cesare Pugni) “Divas zvaigznes” (Две звезды, 1897).

Nozīmīgākās lomas Marijas teātra izrādēs un paša iestudējumos: Ovsens krievu komponista Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) baletā “Nakts pirms Ziemas­svētkiem” (Ночь перед Рождеством, 1895), Silvans franču komponista Leo De­lība (Clément Philibert Léo Delibes) “Silvija jeb Diānas nimfa” (Sylvia ou la Nymphe de Diane, 1908), Rodrigo vācu komponista Johana Armsheimera (Johann Josef Armsheimer) “Krust­celēs” (На перепутье, 1904), Paskāls krievu komponista Antona Rubinš­teina (Антон Григорьевич Рубинштейн) “Vīnogulājs” (Виноградная лоза, 1906), Amūns krievu komponista Antona Arenska (Антон Степанович Аренский), “Ēģiptes naktis” (Египетские ночи, 1908), Arlekīns, Pjero vācu komponista Roberta Šūmaņa (Robert Alexander Schumann) “Karnevāls” (Карнавал, 1910), Cara dēls Ivans krievu komponista Igora Stravinska (Игорь Фёдорович Стравинский) “Ugunsputns”  (Жар-птица, 1910).

Galvenās lomas krievu komponista Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский)  baletos: Zigfrīds “Gulbju ezerā” (Лебединое озеро, 1915), Zilais putns un princis Dezirē “Apburtajā prince­sē” (Спящая красавица, 1900; 1904), Princis “Riekstkodī” (Щелкунчик, 1905); austriešu un ungāru komponista Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) baletos: Bazils “Donā Kihotā” (Don Quixote, 1906), Solors “Bajadērā” (La Bayadère, 1906), Lisjēns d’Ervili “Pakitā” (Paquita, 1904), Žans de Briens krievu komponista Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Raimon­dā” (Раймонда, 1907), Fēbs de Šatopērs itāļu komponistu Č. Punji un Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) “Es­meraldā” (La Esmeralda, 1910), Zefīrs R. Drigo “Floras atmošanās” (The Awakening of Flora, 1904), Meža ģēnijs “Apburtajā mežā” (The Enchanted Forest, 1901), Pjērs J. Armsheimera “Kavalērija atpūtā” (La Halte de cavalerie, 1902), Renē de Bo­žansī krievu komponista Nikolaja Čerepņina (Николай Николаевич Черепнин) “Armīdas pa­viljonā” (Павильон Армиды, 1906) un citos.  

M. Fokins iestudējis krievu komponista Andreja Kadleca (Андрей-Карл Вячеславович Кадлец) “Ak­nids un Galateja” (Ацис и Галатея, Marijas teātris, 1905), vācu komponista Fēliksa Mendelszona Bartoldi (Jakob Ludwig Felix Mendelssohn Bartholdy) “Sapnis va­saras naktī” (A Midsummer Night's Dream, Marijas teātris, 1906), N. Čerepņina “Armī­das paviljons” (Marijas teātris,  1907), franču komponista Kamila Sensānsa (Charles-Camille Saint-Saënsa) “Mirstošais gulbis” (La Mort du Cygne, Marijas teātris, 1907), A. Arenska “Ēģiptes naktis” (Египетские ночи, Marijas teātris, 1908) F. Šopēna “Šopeniāna” (Marijas teātris, 1908; ar nosaukumu “Silfīdas”, Сильфида “Krievu sezonas”, 1909), P. Čaikovska “Gadalaiki” (Времена года, Teātra skola, 1909), A. Borodina “Polovciešu dejas” no operas “Kņazs Igors” (Князь Игорь, “Krievu sezonas” un Ma­rijas teātris, 1909),  R. Šūmaņa “Kar­nevāls” (“Krievu sezonas”, 1910), N. Rimska-Korsakova “Šeherezade” (Scheherazade, “Krievu sezonas”, 1910) un “Zelta gailītis” (Золотой петушок,  “Krievu sezonas”, 1914, un ba­leta versija Londonā, 1937), I. Stravinska “Ugunsputns” (Жар-птица, “Krievu sezonas”, 1910), N. Čerepņina “Narciss” (Нарцисс, “Krievu sezonas”, 1911), vācu komponista Karla Marijas fon Vēbera (Carl Maria Friedrich Ernst von Weber) “Rozes gars” (Le Spectre de la ros;  S. Djagiļeva Ballet Russe de Monte Carlos, 1911), I. Stravinska “Petruška” (Петрушка, “Krievu sezonas”, 1911), “Zemūdens valstība” (Подводное царство) no N. Rimska-Korsakova operas “Sad­ko” (Садко, “Krievu sezonas”, 1911), R. Šūmaņa “Tauriņi” (Бабочки, Marijas teātris, 1912, S. Djagiļeva Ballet Russe de Monte Carlo, 1914), krievu komponista Milija Balakireva (Милий Алексеевич Балакирев) “Islamejs” (Исламей, Marijas teātris, 1912) un “Tamāra” (Тамара, “Krievu sezonas”, 1912), franču komponista Renaldo Āna (Reynaldo Hahn) “Zilais dievs" (Le Dieu bleu, “Krievu sezonas”, 1912), M. Ravēla “Dafnids un Hloja” (Daphnis et Chloé, “Krievu sezonas”, 1912), ungāru komponista Ferenca Lista (ungāru Liszt Ferenc, vācu Franz Liszt) “Prelīdes” (Прелюды, Marijas teātris, 1913), vācu komponista Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) “Jā­zepa leģenda” (Легенда об Иосифе, “Krievu sezonas”, 1914), Mihaila Gļinkas (Михаил Иванович Глинка) “Sapnis” (Сон, Marijas teātris, 1915) un “Aragonas hota” (Арагонская хота, Marijas teātris, 1916), A. Glazunova “Steņka Razins” (Стенька Разин, Marijas teātris, 1915), P. Čaikovska “Frančeska da Rimini” (Франческа да Римини, Marijas teātris, 1915), franču komponista Pola Dikā (Paul Abraham Dukas) “Burvju māceklis” (Ученик чародея, Marijas teātris, 1916), vācu komponista Kristofa Vilibalda Gluka (Christoph Willibald Gluck) “Dons Žuans” (Don Juan, Ballet Russe de Monte Carlo, 1936), vācu komponista Johana Sebastiana Baha (Johann Sebastian Bach) “Elementi” (Элементы, Ballet Russe de Monte Carlo, 1937), S. Rahmaņinova “Paganīni” (Паганини, Ballet Russe de Monte Carlo, 1939), franču komponista Žaka Ofenbaha (Jacques Offenbach) “Zil­bārdis” (Blaubart, Palacio de Bellas Artes, Mexico, 1941), S. Prokofjeva “Krievu karei­vis” (Русский солдат, Boston Opera House, 1942) un citi.

M. Fokins viesojies Rīgā (1915; 1925; 1929). Baletu iestudējumi LNO: F. Šopēna “Šopeniāna” (“Silfī­das”; 1925; 1929; 1958; 1981; 1998), A. Borodina “Polovciešu dejas” (1929; 1979), M. Gļinkas “Aragonas hota” (1930), N. Čerepņina “Armī­das paviljons” (1930), I. Stravinska “Ugunsputns” (1930; 2003), R. Šūmaņa “Karnevāls” (1931; 1932; 1942; 1945; 1981), P. Čaikovska “Erots” (1932), I. Stravinska “Petruška” (1932; 2003), K. M. Vēbera “Rozes gars” (1939; 1940; 1941; 1944; 1946, 1981; 1998), N. Rimska-Korsakova “Šeherezāde” (1998; 2003).

M. Fokins savas kompozīcijas veidoja saskaņā ar muzikālo partitūru, uzskatot mūziku par galveno, noteicošo faktoru dejas sacerēšanā. Lietojot klasiskās dejas un raksturdejas izteiksmes līdzekļus, viņš ar savas fantāzijas spēku veidoja muzikāli un dejiski vienotas kompozīcijas. Tāpat lielu vērību viņš piešķīra sadarbībai ar scenogrāfu un kostīmu mākslinieku, cenšoties panākt, lai scenogrāfs radoši piedalītos baleta uzbūves un stila veidošanā. Tas prasīja no skatuves mākslinieka spējas pārzināt dejas būtību un dejas izteiksmes līdzekļu iespējas. Šāda radoša sadarbība M. Fokinam izveidojās ar gleznotāju un scenogrāfu Aleksandru Benuā (Александр Николаевич Бенуа). Viņa reformu mērķis bija izcelt baletu no rutīnas, kādā tas bija iegrimis, un to viņš panāca, ieviešot lielāku plastiku tehnikā, atgriežot uz skatuves dejotāju – vīrieti, kas bija kļuvis par balerīnu nēsātāju, un aizstājot četru un piecu cēlienu izrādes ar lielākas koncentrācijas viencēlieniem.

M. Fokina māksliniecisko sasniegumu rezultātā Eiropā strauji tika dibinātas jaunas deju trupas un skolas. Blakus klasiskajam baletam radās citi dejas žanri (modernais balets, ekspresīvā deja), kas paplašināja sabiedrības priekšstatus par dejas mākslas iespējām.