Raksturdeja tiek pretstatīta cēlajai vai akadēmiskajai dejai un saistīta ar dažādu tautību vai cilvēku raksturu atainojumu dejā.

Vēsturiski raksturdejas tika uzskatītas par klasiskā baleta daļu, un tīrā dejas forma ir redzama tikai baleta izrādēs. Raksturdejām piemīt īpašs skaistums, kas izpaužas dejas stilā, dejas raksturā apvienojumā ar mūzikas izteiksmīgumu. Raksturdejas ietver ne tikai izpildījuma tehnisko pusi, dejotāja spēju nodejot kādas tautas deju, bet dod iespēju atklāties arī izpildītāja personībai, paust savas izjūtas un dvēseles emocionālo bagātību, kā arī interesi par citu tautu dejas dzīvi.

Vairāku gadsimtu garumā (16.–19. gs.) raksturdejas tika uzskatītas par dejas virzienu, vēlāk – par dejas veidu, dažādi nosakot raksturdeju funkcijas. Par raksturdejām dēvēja citu tautu dejas, pasaules tautu dejas un tautu skatuves dejas, daļēji arī klasiskās dejas (demi – classique) un rakstura dejas (demi – caractere).

No 16. gs. raksturdeju izpratne gan sašaurinājās, gan paplašinājās (ielu teātra izrādēs, zemnieku svētku dejās, galmu pieņemšanās un ballēs), izzūdot robežām, kas atdala raksturdejas no citiem deju virzieniem. Raksturdeju elementu izveides vēsture līdz pat mūsdienām veidojusies no nebeidzamiem papildinājumiem un kustību bagātinājumiem. Dažādos vēsturiskos posmos raksturdejas bija klasiskās dejas papildus avots, viens no līdzekļiem, kas bagātināja (bagātina arī mūsdienās) klasiskās dejas izteiksmi, atjaunoja un nostiprināja tās formas, izdaiļoja kustību plastisko zīmējumu ar spilgtām un dzīvām krāsām. 16. gs. Francijā, Itālijā, Anglijā un citās zemēs raksturdejas sākotnēji izpildīja dažādos publiskos tautas svētkos pilsētu ielās un svinīgos karaļa galma svētkos. 16. un 17. gs. galmu ballēs sāka dejot arī tautas dejas – žīgu, galjardu, muzettu un farandolu. Vēstures avotos 1573. gadā tiek minēta hercoga Valuā (Valois) galma balle, kas tika rīkota par godu Francijas karalienes Katrīnas Mediči (Caterina Maria Romula di Lorenzo de’ Medici) dēla Henrija III (Henri III) kronēšanai par Polijas karali. Balle tika atklāta ar poļu polonēzi no iestudējuma “Poļu balets” (Ballet des Polonais). Turpinot šo tradīciju, polonēzi sāka uzskatīt par aristokrātisku deju.

17. gs. karaliskajos baleta iestudējumos tika atveidoti jau tādi personāži kā ubagi un laupītāji, un dejotas dejas, kas atklāja šo dažādo tēlu raksturus. Galmu vakaros un ielu uzvedumos rādīja sadzīves ainu tēlojumus, kas ar laiku pārauga deju tēlā, raksturu tēlā – danse de caractere. Vēlāk ar profesionālās dejas tehnikas ieviešanu galma izrādēs nostiprinājās arī raksturdejas elementi. Izcilā franču dramaturga Moljēra (Jean-Baptiste Poquelinm, Molière) radošās darbības laikā viņa radītajās rakstura komēdijās, piemēram, “Pilsonis muižnieks” (Le Bourgeois gentilhomme, 1670) deja pārtapa par tēla izteiksmes līdzekli.

Nepārprotama saikne ar tautas dejām veidojās 18. un 19. gs., kad balles deju un skatuves deju struktūrā spilgti saskatāmi tautu deju elementi. Arī baleti tika bagātināti ar dažādu tautu deju kustību daudzveidību. Līdzīgi tas bija profesionālā operas un baleta teātra veidošanās pirmsākumos, kad parādījās jēdziens “raksturdeja”. No skatuves dejām, kas izauga no balles un galma dejām, pamazām veidojās raksturdeju virziens.

Cita attieksme pret raksturdejām bija 18. gs. – pārvērtēšanas un pārdomu laikā, kad galma baletā ienāca spilgta personība, radošu ideju un oriģinālu darbu autors, franču dejotājs, horeogrāfs un dejas teorētiķis Žans Žoržs Novērs (Jean-Georges Noverre). Cīņa par dejas bagātināšanu ar tautiskām iezīmēm, jaunu tehniku un elementiem, aizstāvot raksturdejas žanra tiesības būt pilnvērtīgas dejas mākslas sastāvdaļai, ir galvenā ideja pārmaiņu alkstošā Ž. Ž. Novēra radošajā dzīvē.

Ž. Ž. Novērs ņēma vērā ne tikai baleta mākslas bagātināšanu ar jaunu dejas stilu un saskatīja perspektīvu šim dejas žanram nākotnē, bet vienlaicīgi propagandēja arī ideju par jauna horeogrāfijas principa iedzīvināšanu, uzsverot raksturdeju kā līdzekli, kas spēj ieviest daudz jauna pastāvošajā kanonu pārbagātajā un stipri vien sastingušajā baleta mākslā. Dejas meistars ģeniāli paredzēja tālākās skatuves dejas veidošanās ceļu, dažādu elementu savstarpējo saistību un bagātināšanos. Šai idejai aktīvi pretojās viņa laikabiedri – citi baletmeistari, kuri lika izpildītājiem visās dejās darboties vienā un tajā pašā stilā, vienā un tajā pašā garā. Neskatoties uz idejiskām pretrunām un dažādiem ierobežojumiem baletu praksē, Ž. Ž Novērs shematiski skaidri iezīmēja tālāko raksturdejas attīstību, lomu un vietu baletā (“Vēstules par deju”, Lettres sur la danse et les balets, pirmizdevums 1760. gadā).

Raksturdejas, lai arī to saknes sniedzas sirmā senatnē, par profesionālu žanru izveidojās daudz vēlāk – 19. gs. Vispirms kā skatuviskās dejas žanrs tās parādījās klasiskajos baletos, kuros tautas deja tika dēvēta par raksturdeju. Terminu “raksturdeja” ieviesa itāļu dejotājs un baletmeistars Karlo Blaziss (Carlo Pasquale Francesco Raffaele Baldassare De Blasis), kurš par raksturdeju dēvēja jebkuru tautas deju, kas bija iestudēta baleta izrādē. Vēstures avoti liecina, ka K. Blazis pirmais izveidoja raksturdeju kustību stundu, izmantojot klasiskās dejas pamatelementus. 19. gs. sākumā raksturdejas tika iekļautas baletu viencēlienos, kā arī baletos, kuru sižeta pamatu veidoja folkloras sižeti vai elementi. Raksturdeja bija viens no horeogrāfijas pamatelementiem. Šis dejas virziens kļuva par vienu no būtiskākajiem baleta attīstības faktoriem. Raksturdejas iekļāva komēdijās, melodrāmās un operās, jo tajā laikā neviens mākslas darbs nebija iedomājams bez dejām. Raksturdeju izpildītāji bija profesionāli baletdejotāji, kaut arī viņiem bija minimālas iemaņas un prasmes raksturdeju izpildīšanā – K. Blazisa audzēkņi: itāļu baletdejotājas Fanija Čerrito (Fanny, Francesca, Cerrito) baletā La Vivandière (Маркитанка, pirmizrāde 1844; horeogrāfs Artūrs Sen-Leons, Charles Victor Arthur Michael Saint-Léon, komponists Čezare Punji, Cesare Pugni); Karolīna Rozati (Carolina Rosati) baletā “Faraona meita” (La fille du pharaon, pirmizrāde 1862; horeogrāfs Mariuss Petipā, franču Victor Marius Alphonse Petipa; krievu Мариус Ивaнович Петипа, komponists Č. Punji); Amālija Ferrarisa (Amalia Ferraris) “Venēcijas karnevāls” (La Carnival de Venise, pirmizrāde 1859; horeogrāfs M. Petipā, komponists Č. Punji). Lai pilnveidotu dejas izpildījumu un dažādu tautu deju stilu izpratni, radās nepieciešamība pēc jaunas apmācības sistēmas.

Līdz 19. gs. bija vairāki mēģinājumi izveidot šādas apmācības sistēmas. Taču gūt priekšstatu par tām nav iespējams, jo, diemžēl, pieraksti nav saglabājušies. Par patstāvīgu mācību priekšmetu, kas ietvēra raksturdeju apgūšanu, tās kļuva 19. gs.

Raksturdejas mūsdienu izpratnē ir tautu tradicionālās dejas, kas papildinātas ar raksturīgiem klasiskā baleta elementiem savienojumā ar sava laika skatuves izteiksmes līdzekļiem. Dejas attīstības gaita cieši saistīta ar sabiedrības vēsturi. No vienas puses – tā uzticīgi saglabā sabiedrības senatnes liecības, no otras – bagātina sava laika kultūru. 19. gs. vidū daudzu sociālo apstākļu un sava laika izcilo mākslinieku veikuma ietekmē vērtību ieguva dažādu tautu dejas  – spāņu, ungāru un poļu dejas, kas kļuva nozīmīgas kā raksturdejas. Šī tendence īpaši saskatāma franču un krievu baletdejotāja un horeogrāfa M. Petipā, krievu baletmeistaru Aleksandra Gorska (Алексaндр Алексeевич Горский) un Mihaila Fokina (Михаил Михайлович Фокин) baleta izrādēs, piemēram, M. Fokina baletā “Šeherezāde” (Шехерезада, komponists Nikolajs Rimskis–Korsakovs, Николай Андреевич Римский–Корсаков, 1888, pirmizrāde 1910), M. Petipā austrumu dejā baletā “Riekstkodis” (Щелкунчик, komponists Pēteris Čaikovskis, Пётр Ильич Чайкoвский, 1891–1892, pirmizrāde 1892) un 2. cēliena Saracēņu deja baletā “Raimonda” (Раймонда, komponists Aleksandrs Glazunovs, Алексaндр Константuнович Глазунoв, 1896–1897, pirmizrāde 1898).

19. gs. 90. gados krievu dejotājs, baletmeistars un pedagogs Aleksandrs Širjajevs (Александр Вuкторович Ширяев) jau izveidoja savu pasniegšanas metodi, kas laika gaitā kļuva par mācību programmas pamatu Krievijas baleta skolās.

20. gs. Rietumeiropas baleta kultūrā raksturdeju apgūšanai netika pievērsta tik liela nozīme kā tas bija Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) ar tās daudznacionālo kultūru. Tāpēc 1939. gadā PSRS klajā nāca pirmā nozīmīgākā trīs autoru – Andreja Lopuhova (Андрeй Васuльевич Лопухoв), A. Širjajeva, baleta mākslinieka, pedagoga un horeogrāfa Aleksandra Bočarova (Александр Ильич Бочаров) kopdarbs – grāmata “Raksturdeju pamati” (Основы характерного танца). Šī grāmata tika uzskatīta par pirmo mācību līdzekli tautas skatuviskās dejas apgūšanai. Grāmatas nolūks bija sniegt ieskatu raksturdeju attīstībā, īpaši uzsverot Krievijas ietekmi uz stila virziena attīstību šajā zemē, kā arī, lai bagātinātu izpildītāju pieredzi ar plaši aprakstītām raksturdeju kustībām un tām piemītošām tautas rakstura izteiksmes līdzekļiem.

Klasiskās dejas kustības un nosaukumi veido baleta mākslas ābeci, kas tiek izmantota arī raksturdeju apgūšanai. Klasiskās dejas nosaukumi (arī mūsdienās) veidojušies no franču valodas. Reizēm raksturdeju kustību nosaukumi saglabā savas tautas valodas saknes un to tulkošana nav iespējama, tāpēc vairākos gadījumos tiek saglabāti citu tautu autentiskie nosaukumi. Raksturdeju kustības attīstījušās dabiski un likumsakarīgi, jo arī klasiskā deja vēsturiski veidojusies no tautas dejas elementiem.

Lēnās, plūstošās raksturdeju kustības tuvākas klasiskai dejai, bet straujās kustības pārsvarā piemīt tieši raksturdejām. Piemēram, ungāru dejas čardaša lēnā daļa, īpaši veco baletmeistaru iestudējumos, stilistiski un dažviet arī tehniski nav attālinājusies no klasiskās dejas kustībām. Bet čardaša vai spāņu dejas ātrā daļa ar tempa paātrinājumu klasiskās dejas izpildījumā zaudējusi savu saistību ar tautas deju.

Raksturdejas bagātinājušas tautas etnogrāfisko deju ar dažādām kustībām, stila iezīmēm, kas ikdienā saskatāmas skatuviskajā dejā. Dejotāja ķermenim, tāpat kā dejotāja galvai raksturdejās ir lielāka brīvība nekā klasiskajā dejā. Raksturdejās galvu drīkst noliekt uz priekšu un atpakaļ vai ar strauju kustību mainīt virzienu no vienas puses uz otru, izmantot galvas kustību straujiem griezieniem. Izteiktas un raksturīgas galvu kustības ir uzbeku, armēņu un daudzu austrumu tautu dejām.

Raksturdejā ķermeņa un roku kustību principi un likumi saglabājas līdzīgi kā tas ir klasiskajā dejā. Dejotājam īpaša vērība jāpievērš mugurai, kas raksturo kādas tautas izpildījuma manieri. Raksturdejās sastopamies ar jēdzienu “neiztaisnots vai nepastiepts ķermenis”, kas ir noliegts un netiek izmantots klasiskajā dejā. Raksturdejās ir pozas un kustības, kas ignorē klasiskās dejas kanonus.

Raksturdeju tehniskās iespējas ir plašas. Radot tēlu, neaprobežojas tikai ar kāju kustībām. Tā prasa visa ķermeņa darbošanos sarežģītajā un interesantajā procesā. Tāpēc raksturdeju kustību kombinācijas arvien biežāk tiek veidotas, papildinātas ar jaunām roku, galvu un ķermeņa kustībām. Liela nozīme dejā ir ķermeņa stājai, kas ļauj spriest par kādas konkrētas dejas raksturu, piederību un stilistisko ievirzi.

Raksturdeju žanra evolūcija radās mirkļos, kad dejotāja ķermenis un rokas iesāka meklēt daudz dabiskāku izpausmi un stāvokļus. Pirmajās raksturdejās centās veidot tēlu, taču kājas turpināja mehāniski atkārtot klasiskās kustības. Mūsdienās raksturdejas ir dažādu kustību virkne, kuras lielākā daļa veidojusies no tautu dejas motīviem un to skatuviskās interpretācijas.

Dejas mākslai, dzīvojot cauri gadsimtiem, ne vienmēr ir klājies viegli, jo visos laikos tai bijuši arī pretinieki. Dejas māksla vienmēr vairāk nekā citas mākslas nozares izraisījusi šaubas un dažkārt vērtēta zemāk par citām mākslām. Lai cik pretrunīgs arī nebūtu raksturdejas attīstības ceļš un tās vērtības izpratne dažādos vēstures posmos, tā visos izpausmes veidos ieņem nozīmīgu vietu pasaules deju mākslas kultūrā.

Čečenu baletdejotājs, skatuves mākslinieks, horeogrāfs un aktieris Mahmuds Esambajevs (Махмуд Эсамбаев) – raksturīga izcila, virtuoza dejas tehnika, emocionalitāte un dejas manieres stila izjūta. Krievu baleta mākslinieks un pedagogs Boris Bregvadze (Борис Яковлевич Брегвадзе) – izteiksmīgākās bija liriski dramatiskās lomas, kuras atklāja cilvēcisko siltumu, emocionalitāti, temperamentu un vīrišķo dinamiku. Krievu baletdejotāja, baletmeistare un pedagoģe Ņina Stukolkina (Нина Михайловна Стуколкина) – dejā valdīja stingrība un ķermeņa līniju pabeigtība, pozas vijās ar dejas zīmējumu, plastiskumu un emocionalitāti. Gruzīnu baleta mākslinieks, baletmeistars un pedagogs Vahtangs Čabukiani (ვახტანგ ჭაბუკიანი) – viņa sniegums ir vīrišķā tēla, varoņa stila meklējums un apliecinājums baleta tēlos. Krievu baleta māksliniece un pedagoģe Jevgēnija Farmanjanca (Евгения  Герасимовна, Карапетовна Фарманянц) – talantīga un ļoti daudzpusīga, dabas apdāvināta baletdejotāja.

Viens no izcilākajiem pasaules tautu deju ansambļiem, ar vairāk nekā 75 gadu pieredzi ir Igora Moisejeva Valsts akadēmiskais Tautas deju ansamblis (Государственный академический ансамбль народного танца имени Игоря Моисеева, 1937), kas nosaukts tā dibinātāja, izcilā krievu baleta mākslinieka un horeogrāfa, ansambļa mākslinieciskā vadītāja Igora Moisejeva (Иорь Алексaндрович Моисeев) vārdā. Viņš radīja jaunu skatuvisko formu, apvienojot tautas deju un folkloru ar akadēmiskās (klasiskās) mākslas pamatiem. Jaunatklātās tēmas un dejas stilistika atklājās jaunā dejas tehnikas līmenī.

Raksturdeju elementu tehnika un apmācības metodika veicinājusi augstu profesionālo līmeni arī citos deju kolektīvos, piemēram, Krievu tautas deju ansamblis “Berjozka” (Государственный академический хореографический ансамбль имени Н. C. Надеждиной Берёзка, 1948); Moldovas Nacionālais akadēmiskais tautu deju ansamblis “Joc” (Ansamblul Academic Naţional de dansuri populare Joc, 1945); Polijas Valsts dziesmu un deju ansamblis Mazowsze (Państwowy Zespół Ludowy Pieśni i Tańca Mazowsze, 1948); Ukrainas P. Virska Nacionālais nopelniem bagātais akadēmiskais dejas ansamblis (Національний заслужений академічний ансамбль танцю України ім. П. П.Вірського, 1951) un citi.