M. Petipā darbības rezultātā Sanktpēterburgas balets kļuva par klasiskās dejas pasaules centru. 56 darba gadu laikā Sanktpēterburgā viņš iestudēja 60 savus oriģinālbaletus un saglabāja savu priekšgājēju – franču baletmeistaru Žana Dobervala (Dauberval Jean), Žila Perro (Jules Perrot) un Artura Senleona (Charles Victor Arthur Michael Saint-Léon) – veidotos baletus. M. Petipā daiļradē nostiprinājās akadēmiskā balets kanons – izveidojās stingra klasiskā baleta struktūra, kuras darbība tiek iekļauta izteiksmīgās, izvērstās horeogrāfiskās formās. Viņa veidotajās izrādēs dominēja klasiskā deja, tomēr izveidoto struktūru papildināja arī citi dejas žanri. Klasiskā deja mijās ar pantomīmu un raksturdejām, lai ar kontrastu palīdzību padarītu izrādi interesantāku.