M. Petipā darbības rezultātā Sanktpēterburgas balets kļuva par klasiskās dejas pasaules centru. 56 darba gadu laikā Sanktpēterburgā viņš iestudēja 60 savus oriģinālbaletus un saglabāja savu priekšgājēju – franču baletmeistaru Žana Dobervala (Dauberval Jean), Žila Perro (Jules Perrot) un Artura Senleona (Charles Victor Arthur Michael Saint-Léon) – veidotos baletus. M. Petipā daiļradē nostiprinājās akadēmiskā balets kanons – izveidojās stingra klasiskā baleta struktūra, kuras darbība tiek iekļauta izteiksmīgās, izvērstās horeogrāfiskās formās. Viņa veidotajās izrādēs dominēja klasiskā deja, tomēr izveidoto struktūru papildināja arī citi dejas žanri. Klasiskā deja mijās ar pantomīmu un raksturdejām, lai ar kontrastu palīdzību padarītu izrādi interesantāku. 

M. Petipā tēvs Žans Antuāns Petipā (Jean-Antoine Petipa) bija baletdejotājs un baletmeistars; māte Viktorīna Morela Grasso (Victorine Morel-Grasseau) dramatiskā teātra aktrise; brālis Lisjēns Petipā (Lucien Petipa) franču baletdejotājs, baletmeistars un māsa Viktorīna Petipā (Victorine Petipa), dziedātāja un aktrise.

Vispārējo izglītību saņēmis Briseles Lielajā koledžā (Grand College), vienlaikus apmeklējot Briseles konservatoriju (Brussels Conservator), kur mācījās mūziku un vijolspēli. Baleta mākslas pamatus apguva tēva Ž. A. Petipā vadībā. Mācījies Parīzē pie franču baletdejotāja un baletmeistara Ogista Vestra (Marie Jean Augustin Vestris).

Karjeras laikā Krievijā M. Petipā bija precējies ar Mariju Surovščikovu (Мария Сергеевна Суровщикова-Петипа) un Ļubovu Savicku (Любовь Леонидовна Савицкая). Abas sievas bija baletdejotājas. Baletmeistaram bija vairāki ārlaulības bērni, tostarp vienam no viņiem – Mariusam Petipā tika ne vien tēva uzvārds, bet arī vārds, un viņš kļuva par slavenu aktieri.

16 gadu vecumā M. Petipā pievienojās Nantes baleta teātrim (Ballet de Nantes), kurā viņš varēja izpausties kā horeogrāfs. 1843. gadā M. Petipā tika piedāvāta premjera vieta Spānijā “Madrides Karaliskajā teātrī” (El Rey León), kur nākamajos trijos gados viņš ieguva vispārējās zināšanas par tradicionālo spāņu deju.

1846. gadā M. Petipā atgriezās Parīzē, kur Karaliskajā operā (Théâtre de l’Académie Royale de Musique) uzstājās kopā ar austriešu dejotājām Terēzi Elsleri (Therese Elßler) un Fanniju Elsleri (Fanny Elßler). No 1847. gada Krievijā Pēterburgas Lielā teātra (Петербургский Большой театр) vadošais solists (1847–1862), Sanktpēterburgas teātra baleta skolas pedagogs (1855–1887), Marijas teātra (Государственный академический Мариинский театр) Sanktpēterburgā baletmeistars (1862–1869), galvenais baletmeistars (1869–1903). Kā baletdejotājs un baletmeistars strādājis Francijas teātros: Bordo, Nantē, Ņujorkā un Madridē (1838–1846).

Nozīmīgākās lomas Sanktpēterburgas Lielajā teātrī ir Lisjens D’Ervils austriešu un ungāru komponista Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) baletā “Pakita” (Paquita, 1847), Fabio franču komponistu Anrī Rebēra (Napoléon Henri Reber) un Fransuā Benuā (François Benoist) “Satanella vai mīlestība un elle” (Satanella, 1848), grāfs Alberts franču komponista Adolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Žizele” (Giselle, 1848), Febs de Šatopērs itāļu komponistu Čezares Punji (Cesare Pugni) un Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) “Esmeralda” (La Esmeralda, 1948), Djavolino Č. Punji un R. Drigo “Katarina, laupītāja meita” (Catarina ou la Fille du bandit, 1849), Lords Vilsons Č. Punji “Faraona meita” (La Fille du Pharaon, 1862 ) un citas. 

Nozīmīgākie M. Petipā iestudējumi ir Č. Punji baletos “Venēcija karnevāls” (Le Carnaval de Venise, 1859), “Faraona meita”, “Libānas skaistule vai kalnu gars” (La Beauté du Liban, 1863), “Ceļošā dejotāja” (La Danseuse en voyage, 1865), ”Florida” (Florida, 1966), “Karalis Kandols” (Le Roi Candaule, 1868); Ā. Š. Adāna “Korsārs“ (Le Corsaire, 1868), “Donavas meita” (La Fille du Danube, 1880); L. Minkusa “Dons Kihots” (Don Quichotte, 1871), “Kamargo” (La Camargo, 1872), “Taurenītis” (Le Papillon, 1874), “Bajadēra” (La Bayadère, 1877), “Pakita” (Paquita, 1881); vācu komponista Fēliksa Mendelszona Bartoldi (Jakob Ludwig Felix Mendelssohn Bartholdy) “Sapnis vasaras naktī” (Le Songe d'une nuit d'été, 1876), franču komponista Leo Delība (Clément Philibert Léo Delibes) baletā “Kopēlija” (Coppélia ou La Fille aux yeux d'émail, 1884); R. Drigo “Floras atmošanās” (Le Réveil de Flore, 1896); krievu komponista Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) “Apburtā princese” (Спящая красавица, 1890), “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1895) sadarbībā ar krievu baletmeistaru Ļevu Ivanovu (Лев Иванович Иванов); krievu komponista Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Raimonda” (1898) un citos.

Nozīmīgākie dejas operu iestudējumi ir vācu komponistu Kristofa Vilibalda Gluka (Christoph Willibald Gluck) “Orfejs” (Orfeo ed Euridice, 1868 ), Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) “Tanheizers” (Tannhäuser, 1874); austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) “Dons Žuans” (Don Giovanni, 1898); franču komponistu Ambruāza Tomā (Charles Louis Ambroise Thomas) “Hamlets” (Hameaux, 1872), Žorža Bizē (Alexandre-César-Léopold Bizet) “Karmena”(Carmen, 1882) un Šarla Guno (Charles Gounod) “Fausts” (Faust, 1882); itāļu komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) “Aīda” (Aida, 1875) un citi.

M. Petipā veicis nozīmīgu ieguldījumu Krievijas baleta veidošanas vēsturē un pacēla to vēl nebijušos augstumos, radot šim laikam jaunu horeogrāfijas formu – baleta simfonizāciju. To paspilgtināja ne vien viņa brīnišķīgais horeogrāfa talants, bet arī elegantās franču manieres. Viņa horeogrāfijas bija pārdomātas līdz pēdējam sīkumam. Lai sagatavotu tik detalizētu mākslas darbu, viņš pētīja gan literārus, gan dokumentālus darbus. M. Petipā daiļradē nostiprinājās akadēmiskā baleta kanons – izveidojās stingra klasiskā baleta struktūra. Viņa izrādēs izkristalizējās klasiskā baleta izrādes pamatformas: pas de deux, pas de trois, pas de quatre, pas de six, grand pas, pas d’action, deju svītas un divertisments. P. Čaikovska baleti “Apburtā princese”, “Gulbju ezers” un A. Glazunova balets “Raimonda” kļuva par akadēmiskās mākslas augstāko sasniegumu.

Saņēmis vairākus Krievijas un ārzemju apbalvojumus. Nozīmīgākie: Zelta medaļa “Par uzcību” Svētā Aleksandra Ņevska ordeņa lentē (Золотая медаль "За усердие" на ленте Святого Александра Невского); Rumānijas Kroņa ordeni (Ordinul Steaua României); Spānijas Katoļu Izabellas ordeni (Real Orden de Isabel la Católica); Persijas Lauvas un Saules ordeni (نشان شیر و خورشید, ‎Nešān-e Šir o Xoršid) un citus.

 2018. gadā, atzīmējot horeogrāfa M. Petipā dzimšanas 200 gadadienu, Krievijas Banka izdeva divu rubļu piemiņas monētu sērijā “Izcilās Krievijas personības”.

Uzņemta spēlfilma “Trešā jaunība” (franču La Nuit des adieux, krievu Третья молодость, režisors Žans Drevils, Jean Dreville, Francija, PSRS, 1965), 20 televīzijas un kino baletfilmas ar M. Petipā baleta iestudējumiem: “Apburtā princese” (Спящая красавица, režisors Apolinārijs Dudko, Аполлинарий Иванович Дудко, 1964); “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, režisors A. Dudko, 1968), “Bajadēra” (Баядерка, 2009) un citas.