Jaunu impulsu un bagātu izdomu klāstu baleta mākslas attīstībā ienesa Ž. Ž. Novērs – talantīgs horeogrāfs un izcils dejas teorētiķis. Baleta māksla viņa darbības rezultātā 18. gs. otrajā pusē ieguva jaunu veidolu. Balets bija kļuvis par patstāvīgu mākslas veidu ar izvērstu dramaturģiju, loģisku sižeta attīstību un varoņiem, apveltītiem ar spēcīgiem raksturiem. Ž. Ž. Novēra izvirzītie jauninājumi dejas torijā un praksē nevarēja būt atrisināti uzreiz, līdz ar baleta teātra izveidošanos, taču to apzināšana ietekmēja baleta attīstību turpmākajos gadsimtos. Nozīmīgākie viņa atklājumi ir atziņas par dejas un mūzikas vienotību, dramaturģijas likumu ievērošanu un kompozīcijas atsevišķo daļu pakārtošanu galvenajai darbībai, kā arī atklāsme par tēlainību dejā.

Ž. Ž. Novērs dzimis Parīzē, armijas virsnieka ģimenē. Jau bērnībā viņš aizrāvās ar deju. Dejas mākslu Ž. Ž. Novērs apguva pie franču baletdejotāja Luī Deprē (Louis Dupré) un Karaliskās mūzikas un dejas akadēmijas (Academie Royale de Musique et de Dance) dejotāja Robēra Marsela (Robert Marcel).

1748. gadā Ž. Ž. Novērs apprecējās ar aktrisi un dejotāju Margaritu Luīzi Sovēru (Marguerite-Louise Sauveur).

Pirmā debija kā dejotājam notika Fontenblo (Fontainebleau) pilī, karaļa Luija XV (Louis XV) laikā, apmēram 1742.–1743. gadā. Pēc veiksmīgās debijas Ž. Ž. Novērs saņēma ielūgumu no prinča Prūsijas Heinriha (Friedrich Heinrich Ludwig von Preußen) un devās uz Berlīni. Atgriežoties Parīzē, viņš tika uzņemts Parīzes Komiskās operas (Opéra-Comique; Théâtre national de l’Opéra-Comique) baleta trupā. 

1748. gadā Komiskā opera finansiālu apstākļu dēļ uz laiku tika slēgta un Ž. Ž. Novērs uzsāka viesizrāžu turneju Eiropas pilsētu teātros un līdz pat 1752. gadam uzstājās Strasbūrā un Lionā. Divus gadus viņš strādāja Londonā angļu aktiera un dramaturga Deivida Garika (David Garrick) trupā, kurš Ž. Ž. Novēru nosauca par “Šekspīru dejā”. Šī draudzība ilga visu mūžu. Strādājot D. Garika trupā Ž. Ž. Novērs nonāca pie atziņas, ka deja varētu kļūt par patstāvīgu mākslas veidu ar izvērstu dramaturģiju, loģisku sižeta attīstību un varoņiem, apveltītiem ar spēcīgiem raksturiem, neatkarīga no operas vai dramatiskā teātra izrādes.

1754. gadā Ž. Ž. Novērs atgriezās Parīzes Komiskajā operā un iestudēja baleta izrādi “Ķīnas svētki” (Les Fêtes chinoises). 1758.–1760. gadā Ž. Ž. Novērs dzīvoja un strādāja Lionā. Šeit viņš iestudēja vairākas baleta izrādes un uzrakstīja grāmatu “Vēstules par deju un baletu” (Lettres sur la danse et les balets, 1760). Šajā grāmatā tiek meklēti jauni ceļi dejas attīstībā, izsakot prasību pēc darbības baletiem, kuros dejas attēlotu pārdzīvojumus. Viņš uzskatīja, ka mehāniski izpildītas dejas sižetiskiem baletiem neder. Dejas raksturiem baleta iestudējumā vajadzētu būt maksimāli dažādiem. Veidojot dejas kompozīciju, jāseko, lai pēc klasiskās dejas nāktu raksturdeja. Dejotāji jāatbrīvo no smagajiem kostīmiem, kuri ierobežo kustību dažādību un vieglumu. Autors nenoliedza dejas centrālo nozīmi baletos, bet uzskatīja, ka dejā nepieciešams izrādīt vairāk pārdzīvojumu un sajūtu. Viņš baleta uzvedumos nozīmīgu vietu piešķīra pantomīmai – dramatiskās darbības risinātājai, – tieši mīmikas un žestu izteiksmīgai pielietošanai. Tomēr laika gaitā Ž. Ž. Novērs mainīja savu viedokli, uzskatot, ka deja atšķiras no pantomīmas, un balets nav organiski viengabalains, bet gan dejas un pantomīmas sintēze. Šī grāmata vēl viņa dzīves laikā kļuva par nozīmīgāko darbu dejas teorijā, un nav zaudējusi aktualitāti arī mūsdienās. 1803.–1884. gadā Pēterburgā, pateicoties Ž. Ž. Novēra skolniekam, franču horeogrāfam un dejotājam Šarlam Lepikam (Charles Le Picq) tika izdota Ž. Ž. Novēra grāmata “Vēstules par deju” (Письма о танце) Krievijā.

1760.–1767. gadā Ž. Ž. Novērs dzīvoja un strādāja Štutgartē. Šeit Virtenbergas hercogs Karls Eižens (Karl Eugen Herzog von Württemberg), zinošs teātra cienītājs, radīja labvēlīgus apstākļus mākslas darbiniekiem. 11.02.1763. Ž. Ž. Novērs par godu hercoga dzimšanas dienai iestudēja franču komponista Žana Žozefa Rodolfa (Jean-Joseph Rodolphe) baletu “Mēdeja un Jāsons” (Medee et Jason). Balets ieguva lielu popularitāti visā Eiropā. Ž. Ž. Novērs to dažādos laikos iestudēja Parīzē un Londonā. 1764. gadā viņš nodibināja trupu ar 15 solistiem un kordebaletu, kurā bija 23 vīrieši un 21 sieviete.

1767. gadā Ž. Ž. Novērs pārcēlās uz Vīni un kļuva par Vīnes teātru baletmeistaru. Septiņu gadu laikā vairojās viņa popularitāte, katrs viņa iestudējums kļuva par gaidītu notikumu. Vietējā kritika viņa daiļradi atzina par nepārspējamu. Ž. Ž. Novērs bija labi ieredzēts arī Vīnes galmā, kur viņš ieguva karalienes Marijas Antuanetes (Marie Antoinette Josèphe Jeanne de Habsbourg-Lorraine) labvēlību un tika norīkots par galma baletmeistaru un galma izpriecu rīkotāju.

1775. gadā Marija Antuanete nozīmēja Ž. Ž. Novēru par Parīzes Karaliskās operas (Opéra National de Paris, Opéra de Paris) pirmo baletmeistaru. Šeit viņam tika dota liela radošā brīvība un patstāvība, lai realizētu savas idejas baleta uzvedumos. 1778. gadā Ž. Ž. Novērs tika ievēlēts par Karaliskās mūzikas un dejas akadēmijas locekli. 1776.–1781. gadā viņš bija Parīzes Operas baleta trupas vadītājs un baletmeistars, tomēr viņa radošās ieceres saņēma pretdarbību gan no konservatīvi noskaņotajiem dejotājiem, gan skatītājiem, kuri nevēlējās izmaiņas baleta mākslā. Taču ar Marijas Antuanetes atbalstu Ž. Ž. Novērs panāca, ka 1775. gadā Parīzes Operā tika iestudēts viens no viņa slavenākajiem baletiem “Mēdeja un Jasons”. Tas kļuva par triumfu, un balets piecus mēnešus tika izrādīts Parīzes Operā. Neskatoties uz lielajiem panākumiem, Ž. Ž. Novēram tika piedāvāta mūža pensija, un 1779. gadā 52 gadu vecumā viņš no teātra aizgāja. 

80. gados Ž. Ž. Novērs strādāja Londonā un vadīja baleta trupu teātrī Theatre Royal, Drury Lane. Visu šo laiku viņš veltīja lielajiem baletu uzvedumiem. 1795. gadā atgriežoties Senžermēnā, viņš strādāja pie baleta terminu vārdnīcas izdošanas, taču šo darbu Ž. Ž. Novēram neizdevās pabeigt, un dižākais baleta reformators mira vientulībā.

Nozīmīgākie Ž. Ž. Novēra iestudējumi ir “Ķīniešu svētki” (Les Fêtes chinoises, 1754), “Psihe un Amors” (Psyché et l’Amour, 1762), “Herkulesa nāve” (La Mort d’Hercule, 1762), “Jāsons un Mēdeja” (1763) – visu šo baletu mūzikas autors ir franču komponists Žana Žozefa Rodolfa (Jean-Joseph Rodolphe); “Nieciņi” (Les Petits Riens, 1778; austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta, Wolfgang Amadeus Mozart, mūzika) un citi.

Franču rakstnieks un filozofs Voltērs (Voltaire) teicis, ka deja ir māksla, jo tajā ir saskatāma likumība, un Ž. Ž. Novērs šo likumību mēģināja noskaidrot un pamatot baleta mākslā. Viņš arī uzskatīja, ka dejai jābūt kā izteiksmīgai valodai un dejotājiem jākļūst par aktieriem, kas spējīgi radīt kā dejiskus, tā dramatiskus tēlus. Galvenais Ž. Ž. Novēra ieguldījums dejas mākslas attīstībā ir tas, ka viņš centās pārvērst baletu muzikāli horeogrāfiskā drāmā. Pēc ilgiem meklējumiem, pārvarot pretrunu starp teoriju un praksi, viņš izveidoja baleta izrādes formulu – jauna tipa baletam ir jāveidojas no trim galvenajiem komponentiem – drāmas (sižeta), mīmikas (pantomīmas) un izteiksmīgām dejām. Ž. Ž. Novēra teorētisko atklājumu lielums ir tajā, ka viņš ne tikai spēja pamatot Apgaismības idejas baleta mākslā, bet ar savām idejām iesniedzās nākotnes baleta mākslā, paredzēdams tās attīstības tendences vairākus gadsimtus uz priekšu. Viņa reformu rezultātā dejotāji atbrīvojās no sejas maskām, smagām parūkām, ieguva dejošanai piemērotus apavus, vieglākus un īsākus tērpus. Savā mūža laikā Ž. Ž. Novērs iestudējis 80 baletus, 24 deju iestudējumus operas izrādēs un 12 divertismentus.

Pēc krievu baleta teorētiķa, horeogrāfa un pedagoga Pjotra Guseva (Пётр Андреевич Гусев) ieteikuma un UNESCO Starptautiskās dejas padomes (International Dance Council – CID) iniciatīvas, kopš 1982. gada 29.04. – Ž. Ž. Novēra dzimšanas diena, – godinot Ž. Ž. Novēru, tiek atzīmēta kā Starptautiskā dejas diena. Ik gadu miljoniem visdažādāko žanru dejas mākslas pārstāvju sniedz šajā dienā koncertus un priekšnesumus miljoniem skatītāju visa pasaulē. Šī diena ir svētki tiem, kuri saskata šī mākslas veida vērtību un nozīmību. Starptautiskā dejas diena tiek veltīta dejas vēsturei un tās nozīmes atzīšanai sabiedrībā. Deja ir ne tikai mākslas veids, bet arī kultūras apmaiņas veids, kontakti, ko praktizē miljoni cilvēku visā pasaulē.