Vilmas Lasmanes sievišķība, vitalitāte, kā arī īpaši organiskā lomas izjūta, spēles patiesīgums un precīza rīcības motivācija ļāva viņai iemiesot daudzveidīgas lomas – gan liriskās varones, gan komiskās un raksturlomas. Viņas aktierspēli raksturoja lakonisms, skaidrība un vienkāršība gan kustībās, gan vārdos, stingrās, loģiskās līnijās izjūtot un atklājot tēlu iekšējo dzīvi.

V. Lasmane piedzima Maskavā, uz kurieni viņas māte Malvīne bija devusies līdzi tēvam Jānim Lasmanim, kurš bija latviešu strēlnieks un Pirmā pasaules kara laikā dienēja Krievijā. Ģimene 1919. gadā atgriezās Latvijā un dzīvoja Rīgā. Septiņu gadu vecumā V. Lasmane iestājās un vairākus gadus darbojās primabalerīnas Aleksandras Fjodorovas (Александра Александровна Фёдорова) baleta studijā. Viņa mācījās Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā un piedalījās skolas dramatiskā pulciņa izrādēs. Paralēli mācībām vidusskolā jau četrpadsmit gadu vecumā V. Lasmane iestājās un mācījās Zeltmata Latvju dramatiskajos kursos, kurus beidza 1935. gadā.

V. Lasmane bija precējusies ar aktieri Hermani Vazdiku, viņu bērni ir aktieri Uldis Vazdiks un Ilze Vazdika.

Pēc kursu beigšanas V. Lasmane sāka strādāt Daugavpils Latviešu dramatiskajā teātrī, kurā pavadīja trīs gadus, intensīvā darbā nospēlējot daudz lomu. Viņa bija Lilija Edvarda Vulfa lugā “Svētki Skangalē” (1935, rež. Aleksis Mierlauks), Alise Viljama Somerseta Moema (William Somerset Maugham) lugā “Svētā liesma” (The Sacred Flame, 1936, rež. Jurijs Jurovskis, Юрий Ильич Юровский), Lienīte Raiņa lugā “Mīla stiprāka par nāvi” (1936, rež. Jānis Kļava), kā arī Baiba Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1936, rež. J. Kļava), kur viņas partneris Gatiņa lomā bija H. Vazdiks.

1938. gadā V. Lasmane atgriezās Rīgā un tika uzņemta Dailes teātra Mazajā ansamblī, kurā jau spēlēja viņas vīrs H. Vazdiks. Viņa bija Māra Voldemāra Zonberga lugā “Jauno siržu tilts” (1938, rež. Kārlis Veics), asprātīgā un spriganā Anda Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1938, rež. Voldemārs Pūce), Mirdza Aspazijas lugā “Vaidelote” (1939, rež. Herberts Zommers), Kārlēns Rūdolfa Blaumaņa komēdijā “Skroderdienas Silmačos” (1939, rež. Felicita Ertnere). Pēc tam kad Eduards Smiļģis noskatījās šo izrādi un novērtēja V. Lasmanes aktierspēli, 1940. gadā viņa tika pieņemta darbā Dailes teātrī.

V. Lasmane bija neliela auguma un tādēļ pēc ārējiem dotumiem neatbilda E. Smiļģa izvirzītajām estētiskajām prasībām Dailes teātra aktrisēm. Viņai bieži nācās dublēt vadošās teātra aktrises, parasti spēlējot otrajā vai trešajā sastāvā, taču tās bija nozīmīgas, lielas lomas. V. Lasmane radīja maiga, silta lirisma, sievišķības un labestīguma caurstrāvotus latviešu sieviešu tēlus. Šajā daiļrades periodā īpaši izcēlās viņas spēlētās liriskās Raiņa varones, kuru atveidošanā liela nozīme bija aktrises melodiskajai balsij un emocionālajai dzejas izjūtai. Viņa bija Saulcerīte lugā “Zelta zirgs” (1940, rež. E. Smiļģis), Barba lugā “Pūt, vējiņi” (1945, insc. F. Ertnere, Marga Tetere, rež. Emīls Mačs), harmoniskā, dziļi mīlošā, garīga spēka pārpilnā Laimdota lugā “Uguns un nakts” (1947, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), pašaizliedzīgā, jaunavīgi maigā un tieši atklātā Vizbulīte lugā “Indulis un Ārija” (1950, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere).

Otrā pasaules kara beigas V. Lasmane sagaidīja bēģļu gaitās Kurzemē un 1945. gada rudenī atgriezās Rīgā. Nozīmīgas lomas aktrise nospēlēja klasiskajās komēdijās: Līvija Džona Flečera (John Fletcher) lugā “Savaldītāja savaldīšana” (The Woman’s Prize, or the Tamer Tamed, 1948, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), kaprīzā grāfiene Almaviva Pjēra Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais) komēdijā “Figaro kāzas” (La Folle Journée, ou Le Mariage de Figaro, 1949, atj. 1952, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, M. Tetere), Belisa Lopes de Vegas (Félix Lope de Vega y Carpio) lugā “Untumniece” (Las bizarrías de Belisa, 1947, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, M. Tetere), atjautīgā, dzīvesspara pilnā Olīvija Viljama Šekspīra (William Shakespeare) komēdijā “Divpadsmitā nakts” (Twelfth Night, 1951, rež. F. Ertnere, M. Tetere, Osvalds Krēsliņš).

Starp nozīmīgām V. Lasmanes lomām jāmin arī Antoņina Maksima Gorkija (Алексей Максимович Пешков, Максим Горький) lugā “Jegors Buličovs un citi” (Егор Булычов и другие, 1946, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, E. Mačs), praktiskā, apķērīgā, nekaunīgi un uzstājīgi valdonīgā Nataša Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) lugā “Trīs māsas” (Три сестры, 1951, atj. 1959, rež. F. Ertnere), Makvala Marikas Baratašvili (მარიამ გერვასის ასული ბარათაშვილი) komēdijā “Spārīte” (ჭრიჭინა, 1953, rež. F. Ertnere, Pēteris Pētersons), Olga Aleksejevna M. Gorkija lugā “Vasarnieki” (1953, rež. P. Pētersons), Dollija Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) darbā “Anna Kareņina” (Анна Каренина, 1949, spēlē no 1955, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere).

Galvenā loma V. Lasmanei bija sievišķīgā un raksturā spēcīgā Anna Konstantīna Finna (Константин Яковлевич Финн) lugā “Annas kļūda” (Ошибка Анны, 1955, rež. O. Krēsliņš). Viņa bija arī gudrā, valdzinošā Ariadne Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) lugā “Māja, kur sirdis lūst” (Heartbreak House, 1966, rež. F. Ertnere) un Pelageja Frolovna Viktora Rozova (Виктор Сергеевич Розов) lugā “Situācija” (Ситуация, 1973, rež. F. Ertnere, Arnolds Liniņš). Aktrise piedalījās arī savam laikam ļoti būtiskajos dramaturga Gunāra Priedes lugu iestudējumos: Ērika lugā “Jaunākā brāļa vasara” (1955, rež. P. Pētersons), Gaismone lugā “Normunda meitene” (1958, insc. E. Smiļģis, rež. Nora Vētra-Muižniece, Venta Vecumniece), Ņina Kraula lugā “Pozitīvais tēls” (1959, rež. P. Pētersons), Irma Zariņa lugā “Vikas pirmā balle” (1960, rež. P. Pētersons).

V. Lasmanei raksturīgā komiskā dzirksts ļāva radīt arī spilgtas raksturlomas. Viņa atkārtoti spēlēja izlutināto, sprigani enerģisko, dzīvespriecīgo Andu Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1953, rež. F. Ertnere; atj. 1955, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), kur viņas partneris Didža lomā bija H. Vazdiks. Viņa bija Alīde R. Blaumaņa, M. Teteres darbā “Brīnumzālīte” (1944, rež. E. Smiļģis, F. Ertnere), Viegla rakstura dāma Heinara Kipharda (Heinar Kipphardt) lugā “Steidzīgi jāatrod Šekspīrs” (Shakespeare dringend gesucht, 1956, rež. P. Pētersons), namīpašniece Mi Tci Bertolta Brehta (Eugen Bertolt Friedrich Brecht) intelektuālajā drāmā “Krietnais cilvēks no Sečuanas” (Der gute Mensch von Sezuan, 1958, rež. P. Pētersons), Babete Maksa Friša (Max Rudolf Frisch) lugā “Godavīrs un dedzinātāji” (Biedermann und die Brandstifter, 1965, rež. P. Pētersons). Nozīmīgas lomas V. Lasmanei bija arī režisora A. Liniņa veidotajos iestudējumos: Songa Paula Putniņa lugā “Muļķis un pletētāji” (1972), Annes māte R. Blaumaņa darbā “Īsa pamācība mīlēšanā” (1973), Marta Puškare Miervalda Birzes darbā “Tā nebija pēdējā diena” (1975), Aleksandra Motrošilova Aleksandra Gelmana (Aлександр Исаакович Гельман) darbā “Kādas sēdes protokols” (Протокол одного заседания, 1976).

V. Lasmanes 60 gadu jubileja un 40 gadu skatuves jubileja, kā arī H. Vazdika 70. dzimšanas diena un 50 gadu skatuves jubileja tika atzīmēta ar Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) darba “Stepančikovas ciems un tā iedzīvotāji” (Село Степанчиково и его обитатели, 1978, insc. A. Liniņš) inscenējumu – aktrisei bija Obnoskinas loma, izrādē spēlēja arī Uldis un Ilze Vazdiki. Spilgta loma bija šarmantā Zeltīte Jankovska G. Priedes lugā “Tava labā slava” (1978, rež. A. Liniņš).

V. Lasmane bija izteikta teātra aktrise un kinofilmās piedalījusies maz. Viņa redzama epizodēs filmās “Kārkli pelēkie zied” (1961, režisors Gunārs Piesis) un “Mazās kaislības” (1990, rež. Oļegs Rozenbergs).