Uldis Vazdiks bija savdabīgs skatuves mākslinieks, kura talantu raksturoja spēja uz skatuves būt patiesam, katram tēlam piešķirot kādu individuālu, savdabīgu iezīmi. Stalts un spēcīgs – jaunības gadu lomās aktieris iemiesoja latvisku vīrišķību, savukārt vēlāko gadu lomās izpaudās viņa spilgtais raksturotāja un komiķa talants. Būdams apveltīts ar labu humora izjūtu un artistisku vitalitāti, U. Vazdiks bija organisks, dabisks un dzīvs jebkurā skatuves un kino tēlā, valdzinot skatītājus ar savu tiešumu, konkrētību un labsirdīgo pamatīgumu.

U. Vazdika vecāki bija Dailes teātra aktieri Hermanis Vazdiks un Vilma Lasmane, tomēr U. Vazdikam interese par teātri nebūt neizpaudās jau bērnībā. Jaunībā viņš daudz vairāk interesējās par dejām un bieži apmeklēja deju vakarus Celtnieku centrālajā klubā. Tur režisors Roberts Ligers bija noorganizējis dramatisko pulciņu un pierunāja arī U. Vazdiku spēlēt teātri, tā pamazām viņu ieinteresējot. Pēc Rīgas 3. vidusskolas beigšanas 1958. gadā U. Vazdiks iestājās Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē, ko vadīja režisore Vera Baļuna. Pēc gada tika izsludināta aktieru uzņemšana Dailes teātra Trešajā studijā, un U. Vazdiks iestājās tajā, jo gribēja spēlēt tieši Dailes teātrī. Šajā studijā mācījās arī viņa māsa Ilze Vazdika. Trešo studiju vadīja režisore Felicita Ertnere, aktiermeistarību pasniedza Pēteris Pētersons, Venta Vecumniece, Velta Krūze, runas meistarībā skoloja Dailes teātra aktieri. Studijā mācības notika vakaros, un pa dienu U. Vazdiks strādāja Rīgas Vagonbūves rūpnīcā. Režisores F. Ertneres veidotajās diplomdarba izrādēs 1962. gadā viņš spēlēja Uldi Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” un Figaro Pjēra Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais) lugā “Figaro kāzas” (La Folle Journée, ou Le Mariage de Figaro). Pēc studijas beigšanas 1962. gadā U. Vazdiks kļuva par Latvijas PSR Valsts Jāņa Raiņa Dailes teātra aktieri.

Sākotnēji Dailes teātrī U. Vazdiks spēlēja nelielas lomas masu skatos un epizodēs. Lielākas lomas bija Akmentiņš Rūdolfa Blaumaņa lugā “Ugunī” (1966, rež. F. Ertnere, V. Krūze), Pāvils Dombrovskis Paula Putniņa lugā “Kā dalīt Zelta dievieti?” (1968, rež. Juris Strenga), Edvards Māršs Viljama Somerseta Moema (William Somerset Maugham) drāmā “Apsolītā zeme” (The Land of Promise, 1972, rež. J. Strenga). Aktiera raksturotāja talants izpaudās Miķeļa lomā latviešu teātra simtgadei veltītajā uzvedumā “Lai top!” (1968, insc. P. Pētersons, rež. V. Vecumniece, Zigrīda Stungure, Miervaldis Ozoliņš), kā arī Vēju puiša lomā R. Blaumaņa darbā “Īsa pamācība mīlēšanā” (1973, insc. Arnolds Liniņš).

1980. gadā pēc strīda ar galveno režisoru A. Liniņu U. Vazdiks no teātra aizgāja un savas mākslinieciskās izpausmes vairāk realizēja kino jomā, kurā bija ļoti pieprasīts. Aktieris atgriezās teātrī pēc jaunā galvenā režisora Kārļa Auškāpa aicinājuma, nospēlējot Strēlnieku Aleksandra Čaka poēmā “Mūžības skartie” (1987, rež. K. Auškāps). Šai lomai sekoja U. Vazdika daiļrades pacēluma laiks, kas iezīmējās ar interesantiem skatuviskajiem uzdevumiem un īpaši izcēlās ar viņa radošā mūža nozīmīgāko un vispopulārāko lomu, kas nesaraujami saaugusi ar U. Vazdika personību, – valsts vadītāju Kārli Ulmani trimdas autora Raimonda Staprāna lugā “Četras dienas jūnijā” (1989, rež. K. Auškāps, Varis Vētra). K. Ulmaņa loma atnesa aktierim gan tautas mīlestību, gan kritikas labvēlību. Iestudējums tika spēlēts kādreizējā valsts prezidentu kabinetā Rīgas pilī, piedzīvojot 150 izrādes. U. Vazdika interpretācijā K. Ulmanis bija pārliecinošs tēls, smagnējs un godīgs valstsvīrs, kurš iestudējumā tika rādīts kā heroisks varonis, kas ziedojas savas tautas labā. 1940. gada jūnija liktenīgajos notikumos aktiera tēlojumā tika izcelta K. Ulmaņa loma Latvijas traģiskajos vēstures pagriezienos, viņa iekšējās pretrunas, šaubas un dramatiskie pārdzīvojumi vēsturiskās izšķiršanās brīdī un neaptveramā atbildība un mīlestība pret savu tautu un valsti.

Spilgts aktierdarbs bija U. Vazdika pašapzinīgi nekaunīgais un azartiski pārliecinošais Eidiņš Slavomira Mrožeka (Sławomir Mrożek) “Tango” (Tango, 1988, rež. Arnis Ozols) – cilvēks bez kultūras un tradīcijām, kurš ar savu nešaubīgo rīcību prot gūt labumu jebkurā situācijā. Sirms, stalts, spēcīgs vīrs, īsts dzimtas patriarhs bija aktiera dzīvesgudrais Vectēvs Alehandro Kasonas (Alejandro Rodríguez Álvarez) lugā “Rītausmas dāma” (La dama del alba, 1988, rež. K. Auškāps).

Aktieris bieži spēlēja labsirdīgus, sulīgus, omulīgus raksturus, kas atbilda viņa iekšējai būtībai, ārējai faktūrai un humora izjūtai. Tāds bija U. Vazdika lēnīgi lādzīgais saimnieks Mazbērzu tēvs R. Blaumaņa komēdijā “Trīnes grēki” (1989, rež. A. Liniņš), kuram par visu svarīgāks bija mājas miers un saticība. Sievišķīgi histērisks bija aktiera spēlētais operas ģenerāldirektors Saunderss Kena Ludviga (Ken Ludwig) komēdijā “Aizdodiet man tenoru” (Lend Me a Tenor, 1996, rež. Gunārs Vērenieks). Viena no šī perioda izteiksmīgākajām lomām bija Gregs Alberta Ramsdela Gērnija (Albert Ramsdell Gurney) lugā “Silvija” (Sylvia, 1998, rež. J. Strenga) – vientuļš, dzīvē vīlies vīrs, kurš savos sirsnīgajos dialogos ar suni izpauda nerealizētās alkas pēc mīlestības un sapratnes. Uzjautrinošs un amizants bija U. Vazdika negausīgais, vienmēr izsalkušais izēdājs Balūns pēc Jaroslava Hašeka (Jaroslav Hašek) darba motīviem veidotajā izrādē “Šveika jaunās dēkas” (Osudy dobrého vojáka Švejka za světové války, 2000, insc. K. Auškāps, rež. Dž. Dž. Džilindžers). Godājams kungs ar aizkustinošu sapni par savu restorānu bija aktiera Dezmonds Alana Eikborna (Alan Ayckbourn) lugā “Mazs ģimenes bizness” (A Small Family Business, 2001, rež. Valdis Liepiņš). Ārēji robusts, enerģiski darbīgs un impulsīvs bija U. Vazdika Turlums Mārtiņa Zīverta lugā “Cenzūra” (2002, rež. J. Strenga). Aktiera pēdējā loma teātrī bija savā ziņā simboliska – pensionētais operdziedātājs Vilfreds Bonds Ronalda Hārvuda (Ronald Harwood) lugā “Kvartets” (Quartet, 2005, rež. K. Auškāps), izpaužot dziļi slēpto smeldzi, nepiepildītās ilgas un mākslinieka dzīves drāmu, kurā savijas gaistošais un paliekošais. U. Vazdiks šo lomu spēlēja, jau būdams smagi slims, un izrādē piedalījās arī viņa māsa aktrise I. Vazdika.

U. Vazdika organika, dabiskā vitalitāte un spēja iejusties jebkurā tēlā un jebkādos apstākļos bija ļoti piemērotas īpašības kino, un aktieris daudz filmējās padomju sociālistisko republiku kinostudiju (Rīgas, Tallinas, Viļņas, Minskas, Krievijas) filmās. Nozīmīgas lomas bija Imants (“Klāvs, Mārtiņa dēls”, 1970, rež. Oļģerts Dunkers), Valdis (“Zem apgāztā mēness”, 1977, rež. Ēriks Lācis), saimnieks (“Puika”, 1977, rež. Aivars Freimanis), Būdīgais (“Kļūstiet mana sievasmāte”, 1977, rež. Kārlis Mārsons), Pāvuls (“Mērnieku laiki”, 1991, rež. Varis Brasla), Ārsts (“Duplets”, 1992, rež. Aloīzs Brenčs). Galveno lomu – policijas inspektoru Pēru Monsonu – aktieris nospēlēja filmā “Nepabeigtās vakariņas” (1979, rež. Jānis Streičs), lielas lomas bija arī kalējs Mārtiņš (“Melnā vēža spīlēs”, 1975, rež. Aleksandrs Leimanis) un Miķelis (“Vilkatis Toms”, 1983, rež. Ē. Lācis). Skatītāju iemīļots tēls bija matrozis Vilsons (seriālā “Kapteiņa Granta meklējumos”, В поисках капитана Гранта, 1985, rež. Staņislavs Govoruhins, Станислав Сергеевич Говорухин). Vairākkārt kino aktierim tika uzticēts atveidot tēlus, kurus pirms tam viņš bija spēlējis teātra izrādēs – tāds bija raupjais, ciniskais Vēja puisis (“Īsa pamācība mīlēšanā”, 1982, rež. Imants Kronbergs), kā arī traģiskais K. Ulmanis (“Baiga vasara”, 2000, rež. Aigars Grauba), kas tādējādi vēl vairāk skatītāju apziņā nostiprināja vizuālo saikni starp U. Vazdiku un kādreizējo Latvijas prezidentu.

U. Vazdiks saņēma balvu Baltijas teātru pavasarī Rīgā par lomu izrādē “Četras dienas jūnijā” (1990).