Viļa Lapenieka spēlfilma “Zvejnieka dēls” (1940) ir apliecinājums starpkaru perioda Latvijas kino profesionāļu prasmei veidot plašai auditorijai adresētu filmu, kuras pamatā klasiski būvēts stāsts, pazīstama vide un daudzveidīgi personāži.

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā V. Lapenieka vadīja Tautas teātri (1941) ar trim trupām un aktieru studiju (1942).  

Unikāls ir V. Lapenieka ieguldījums latviešu trimdas kultūrā, sākot no pārvietoto personu nometnē Vācijā uzņemtajām spēlfilmām “Kas mēs esam, ko mēs spējam” (1947) un “Kāds, kura nav” (1950) līdz režisora un aktiera darbam Losandželosas latviešu teātrī, kā arī 20. gs. 70. gados Amerikas latviešu apvienībā (ALA) tapušajām dokumentālajām filmām par latviešu trimdu.

V. Lapenieks ir dzimis zemnieku ģimenē. Mācījās Liezeres pamatskolā, pēc tam Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā; Latvijas Universitātē studēja farmāciju, mācījās Zeltmata Latvju dramatiskajos kursos un beidza Ernesta Feldmaņa teātra kursus (1933). 1936.–1937. gadā guva praktiskas zināšanas kino veidošanā, stažējoties kino kompānijās UFA Film & TV Produktion GmbH un Tobis Film Vācijā.  

Pēc teātra kursu beigšanas V. Lapenieks strādājis kā biedrības nama “Ziemeļblāzma” un Latvijas Nacionālā teātra aktieris. Viņš arī ir spēlējis lomas Ziemeļlatvijas (mūsdienās Valmiera Drāmas teātris) un Zemnieku drāmas teātrī, iestudējis izrādes un rakstījis lugas; kā režisors ir veidojis iestudējumus arī Radiofonā.

Domājams, ka pirmais V. Lapenieka ar kino saistītais darbs bija 1934. gadā rakstītais scenārijs muzikālai filmai “Balsis”, kuru Latvijā bija plānojis filmēt latviešu izcelsmes vācu režisors Johannes Gūters (Johannes Guter), taču šis projekts netika īstenots.  

1936. gadā V. Lapenieks bija scenārija autors un režisora asistents Iekšlietu ministrijas Informācijas un propagandas pārvaldes filmām “Sirmā Rīga”, “Zem baltzaļā karoga”, bet no 1937. gada bija Sabiedrisko lietu ministrijas Sabiedriski kulturālā departamenta filmu nozarē režisora asistents, vēlāk režisors. Sabiedrisko lietu ministrijā V. Lapenieks uzņēma pilnmetrāžas spēlfilmu “Zvejnieka dēls” (1940), kā arī vairākas kultūrfilmas, tostarp “Brauciens caur ziedošo Zemgali” (1938) – Zemgales tūrisma propagandas filmu ar inscenētu sižetu un aktieru līdzdalību, un filmu “Kam drosme ir” (1938) – par latviešu Dziesmu svētku vēsturi.

Pirmās padomju okupācijas periodā V. Lapenieks bija pieņemts darbā kā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts filmu režisors (1940–1941). Šajā laikā viņš uzraudzīja filmas “Zvejnieka dēls” ieskaņošanu krievu valodā un strādāja pie filmas “Melanholiskais valsis” sagatavošanas, taču scenārijs 1944. gadā tika īstenots nevis kā filma, bet kā muzikāla izrāde Tautas teātrī (1941. gada decembrī dibināts pie Arodbiedrību centrālās savienības “Atpūta un dzīvotprieks”), kurā V. Lapenieks bija direktors no 1941. līdz 1944. gadam.

Otrā pasaules kara laikā paralēli darbam Tautas teātrī V. Lapenieks līdzdarbojās filmu uzņemšanā kompānijā Ostland Film GmbH un “Rīgas Filma”. Pirmajos pēckara gados pārvietoto personu nometnē Vācijā, Blombergā, V. Lapenieks kopā ar kolēģiem atjaunoja studijas “Rīgas Filma” darbību.

1952. gadā V. Lapenieks kopā ar ģimeni izceļoja uz Bahamu salām, bet no 1953. gada dzīvoja ASV, Kalifornijas pavalstī, kur strādāja par fotogrāfu un aktīvi piedalījās trimdas latviešu kultūras dzīvē.

V. Lapenieks arī ir filmējies Holivudas filmā “Smukais Džeimss” (Beau James, 1957, rež. Melvils Šeivelsons, Melville Shavelson) ar ļoti populāro amerikāņu komiķi Bobu Houpu (Bob Hope) galvenajā lomā. V. Lapenieks palīdzēja filmā inscenēt epizodi, kas notiek Ņujorkas latviešu klubā – V. Lapenieks pats spēlēja Latvijas sūtņa lomu (filmas titros viņš nav minēts).

20. gs. 70. gados V. Lapenieks vadīja ALA filmu nozari, kur uzņēma filmas “Mēs – latvieši brīvajā pasaulē 1972. gadā” (1972), “Tauta tuvumā – tauta tālumā” (1974,  par latviešu dzīvi visos kontinentos, ar akcentu uz latviešu dziesmu svētku simt gadu atceri), “Kā es māku, tā es maunu” (1974, par latviešu skolām trimdā), “Karību jūras pērle – Tobago” (1977).

Kopš 20. gs. 30. gadiem V. Lapenieks publicējās Latvijas un trimdas laikrakstos “Rīts”, “Laiks”, “Lara’s Lapa” u. c. par teātra, kino un citiem ar Latvijas kultūru saistītiem jautājumiem, kā arī rakstīja literārus darbus. 1977. gadā apgādā “Gauja” tika izdoti V. Lapenieka memuāri “Dullā Daukas piezīmes: impresijas un ekspresijas” (1977).  

V. Lapenieka lielākais un nozīmīgākais darbs Latvijas kino pirms Otrā pasaules kara bija filma “Zvejnieka dēls” (1940) – V. Lapenieks bija gan filmas scenārija autors, gan režisors, gan lielā mērā pats arī veidoja filmas mārketinga kampaņu, izmantojot Sabiedrisko lietu ministrijas pārziņā esošos plašsaziņas līdzekļus.

Pārvietoto personu nometnē uzņemtajai V. Lapenieka filmai “Kas mēs esam, ko mēs spējam” (1947) bija sociāli politisks mērķis – pārliecināt, ka latviešu bēgļi ir kulturāli un strādīgi cilvēki, kuriem var atļaut apmesties Rietumu valstīs, kamēr Latvija ir okupēta. Filma “Kāds, kura nav” (1950, saglabājusies fragmentāri) ir pirmā, kurā skarta latviešu leģionāru traģēdija; šī filma ir unikāla ar faktu, ka tā ir pārvietoto personu nometnē uzņemta spēlfilma. Abas filmas ir vērtīgas liecības par latviešu trimdas pirmo posmu, savukārt V. Lapenieka 20. gs. 70. gados veidotās filmas sniedz bagātīgu materiālu par latviešu trimdas stabilizāciju Rietumu pasaulē un iepazīstina ar trimdā dzimušo latviešu paaudzi.       

1990. gadā V. Lapenieka dzimtajās mājās Ezermurēnos, Liezērē, tika uzstādīts piemiņas akmens.

Par V. Lapenieku ir uzņemta dokumentāla filma “Vilis Lapenieks” (1998, ciklā “Kinogadsimts Latvijā”; scen. aut. Agris Redovičs, rež. Dzintra Geka).

V. Lapenieks kā tēls (lomā Uldis Siliņš) redzams daudzsēriju mākslas filmas “Emīlija. Latvijas preses karaliene” 6. sērijā.