Pilnmetrāžas skaņu kino filma “Zvejnieka dēls” pēc Viļa Lāča populārā romāna “Zvejnieka dēls” (1933) motīviem tika filmēta un ieskaņota 1939. gada vasarā un rudenī, tās pirmizrāde notika 22.01.1940. Rīgas kinoteātrī “Splendid Palace”. Filma bija viens no Sabiedrisko lietu ministrijas Filmu nozares producētajiem kinodarbiem; uzņemta par valsts budžeta līdzekļiem. “Zvejnieka dēls” apliecināja Latvijas filmu veidotāju profesionālo līmeni un nacionālās kinomākslas attīstības iespējas, tā kļuva par populārāko Latvijā starpkaru periodā uzņemto filmu.

Režisors un scenārija autors Vilis Lapenieks, operators Alfrēds Polis, komponists Jānis Mediņš, dekorators Artūrs Cimermanis, administrators Eduards Žebrovskis. Mūziku ieskaņoja Latvijas Radiofona simfoniskais orķestris, 4. Valmieras kājnieku pulka pūtēju orķestris, Teodora Reitera koris, dubultkvartets “Tēvija”, operdziedātājs Tālis Matīss.

Pēteris Lūcis (Oskars), Ņina Melbārde (Anita), Milda Zīlava (Zenta), Hermanis Vazdiks (Roberts), Kārlis Lagzdiņš (Fredis), Ēvalds Valters (vecais Kļava), Voldemārs Švarcs (Banders), Rūdolfs Bērziņš (Garoza), Augusts Mitrēvics (Teodors), Olga Lejaskalne (Olga), Ella Jēkabsone (Kate), Harijs Avens (Džimis), Arnolds Milbrets (Bundža), Lita Lange (dzimusi Milda Klētniece) (Lidija).

Režisors V. Lapenieks filmu bija iecerējis kā psiholoģisku drāmu par pirmatnēju, patriarhālu pasauli, kurā ienāk jauns, aktīvs varonis. Tomēr, apliecinot filmas tapšanas laikā aktuālo tautas vienības ideju, jaunā uzvara nenoved pie vecā iznīcināšanas. Filmas galvenais varonis Oskars Kļava aicina: “Iesim roku rokā – jaunie ar veciem! Par labāku nākotni, arvien par labāku rītdienu. Par to rītdienu, kur valdīs darbs un darba taisnība!”

Neņemot vērā veco zvejnieku sākotnējo neticību un izsmieklu, Oskars modernizē zvejas rīkus, uzbūvējot jūras murdu ar tirgotāja Bandera un no Amerikas Savienotajām Valstīm atbraukušā Freda atbalstu. Oskars arī cenšas mainīt ierasto zivju tirgošanas praksi, kurā galvenā peļņa tiek nevis zvejniekiem, bet zivju pārpircējiem – filmā tos ataino blēdīgais tirgotājs Garoza.

Līdzās konfliktam starp veco un jauno saimniekošanas sistēmu filmā veidojas arī konflikts Kļavu dzimtā. Oskara brālis Roberts pavedina un tad pamet zvejniekciema meiteni Zentu, tāpēc viņa izdara pašnāvību. Oskars pieprasa, lai tēvs padzen Robertu, taču vecais Kļava no mājām padzen Oskaru pašu. Filmā būtiska nozīme ir arī romantiskām un komiskām epizodēm: romantisko līniju veido Oskara un Bandera meitas Anitas mīlestība, bet otro – groteskā manierē veidotie tēli: zvejnieki Džimis un Bundža, sprediķotājs brālis Teodors, precību kārā Kate un citi.     

V. Lapenieks savā atmiņu grāmatā “Dullā Daukas piezīmes” rakstīja par to, ka Sabiedrisko lietu ministrijas Filmu nozarei nemaz nebija tik vienkārši pierādīt savas pastāvēšanas lietderību, un “Zvejnieka dēla” ekranizācija varēja kļūt par izšķirošo kritēriju – nacionālās kinomākslas “būt vai nebūt”. Daļa ministrijas ierēdņu bijuši pret romāna filmēšanu, uzskatot to par mazvērtīgu laika kavēkli, savukārt režisors bija pārliecināts, ka ir jāveido tāda filma, kas tautai patīk, jo arī šāda filma var būt mākslinieciski augstvērtīga. Vislielākais uztraukums režisoram bija pašam par sevi – viņš gan bija uzņēmis dažas īsfilmas, taču pie “lielfilmas” nebija strādājis.  

Līdzīgi kā režisors V. Lapenieks, arī lielākā daļa pārējo radošās grupas dalībnieku ar pilnmetrāžas kino vai filmu veidošanu saskārās pirmoreiz. Aktieris P. Lūcis Oskaru pirms filmas bija tēlojis jau vairākos teātra iestudējumos, iespējams, tas bija viens no iemesliem šā aktiera izvēlei lomai, kaut arī P. Lūcim nebija filmēšanās pieredzes. Režisors savās atmiņās kā P. Lūča uzaicināšanas galveno iemeslu min aktiera ārējo izskatu – viņa seju, kas bijusi “kā akmenī cirsta”.    

Operators A. Polis līdz filmas “Zvejnieka dēls” uzņemšanai darbojās kā fotogrāfs. Kopā ar filmas dekoratoru (mākslinieku) A. Cimmermani operatoram A. Polim izdevās izveidot filmā redzamo zvejnieku ciematu tādu kā režisora iecerē – noslēgtu, skarbu un trūcīgu, tomēr parādot arī modernizācijas izpausmes – Banderu mājā, ceļot leduspagrabu un citas. Jūrai filmā ir īpaša nozīme – tā ir ciemata robeža un zvejnieku eksistences avots, bet vienlaikus arī laika metafora. Filmas beigās Anita saka: “Cik tas gan ir savādi! Atbrāžas vētra pār jūru, satrako ūdeņus un atkal izzūd tālumā. Bet ūdens paliek. Un, kad viļņi norimuši, jūra atkal tīra un skaidra. Nekas nav zaudēts no viņas dzidrajām dzīlēm!”

Vides precizitātes veidošanai radošā grupa veica milzīgu darbu, apsekojot un atlasot iespējamās filmēšanas vietas. Tā laika prese, kas “Zvejnieka dēla” uzņemšanai sekoja līdzi no paša sākuma, ziņoja par to, kā filmēšanas grupa dodas uz Lielplatoni un Cēsīm, kur tiek filmēti zvejnieku ciemata dārzi, bet zivju žāvētava un citas ciema ēkas tiek veidotas Buļļuciemā, kas bija galvenā filmēšanas vieta. Taču kopumā epizodes tika filmētas plašā izvērsumā pie Rīgas jūras līča – no Rīgas jūrmalas līdz Plieņciemam, bet daļa interjeru un arī filmas ieskaņošana notika Jūras paviljonā Majoros.   

Avīzes informēja lasītājus arī par filmas ieskaņošanu, iepazīstinot ar tehniskām detaļām un procesu kopumā, izceļot to, cik ļoti kontrastē saulainās vasarā uzņemtās ainas ar ziemas mēteļos tērptajiem aktieriem un mūziķiem, kam šīs ainas jāieskaņo neapkurinātajā Majoru Jūras paviljonā 1939. gada decembrī.

Uz filmas “Zvejnieka dēls” pirmizrādi bija ieradies arī Kārlis Ulmanis. Filmas panākumi bija fenomenāli: jau pirmajās trijās nedēļās Rīgā, Liepājā un Jelgavā filmu bija noskatījušies 140 000 skatītāju. Filmu turpināja rādīt vēl visu 1940. gada pavasari, bet maijā avīzes ziņoja, ka “Zvejnieka dēlu” noskatījušies jau 400 000 skatītāju jeb katrs piektais valsts iedzīvotājs.

Pazīstamība, klātesamības efekts, realitātes sajūta daudzkārt tika minētas kā filmas galvenās vērtības, piemēram, kāds no filmas recenzentiem norādīja, ka filma ir saistoša un interesanta tāpēc, ka notikumi un cilvēki ir kā dzīvē skatīti, tie raisa skatītājos līdzpārdzīvojumu un emocijas. Filmas popularitāte tika panākta arī ar reklāmu. Tik lielas periodisko izdevumu uzmanības, šķiet, nebija bijis nevienai no iepriekš uzņemtajām Latvijas filmām.  Gan filmēšanas laikā, gan pirms pirmizrādes tika veidoti arī radioraidījumi, kuros skanēja filmas mūzika, par savu darbu stāstīja aktieri. Uz pirmizrādi tika sagatavotas programmiņas un izdotas vairāk nekā 40 dažāda veida atklātnītes ar skatiem no filmas.

Filmu ar panākumiem rādīja ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, Igaunijā. Gan Igaunijā, gan Lietuvā uz filmas pirmizrādēm ieradās abu valstu prezidenti un citas oficiālas personas. Lietuvas prese atzīmēja, ka salīdzinājumā ar Lietuvu, kur nacionālā filmu ražošana vēl ir tikai attīstības sākumā, Latvija ar savu filmu rūpniecību ieiet jau pasaules klasē. Savukārt Igaunijā tika atzīmēta filmas vides un norišu radniecība ar Igaunijas zvejnieku dzīves apstākļiem, tāpēc arī mīlestība, naids, cilvēces likteņu traģika un cenšanās pēc labākas dzīves ir tāda pati kā igauņiem, vienīgi latviešu temperaments esot straujāks. 

1940. gada rudenī filma “Zvejnieka dēls” tika ieskaņota krievu valodā un izrādīta Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), bet par šo izrādīšanu iegūtie līdzekļi tika daļēji piešķirti izveidotajam Valsts Filmu uzņēmumam (arī – Rīgas mākslas filmu studija) tehnikas iegādei un remontiem. 

Filmu “Zvejnieka dēls” Latvijā turpināja rādīt arī pēc Otrā pasaules kara, taču problemātiski padomju kino administrācijai šķita tas, ka daļa filmas veidotāju, tostarp režisors V. Lapenieks, bija devušies bēgļu gaitās uz Rietumiem. 1957. gadā tika uzņemta jauna romāna “Zvejnieka dēls” ekranizācija, bet neatkarīgajā Latvijā uzņemtā filma cilvēku apziņā pakāpeniski pārtapa par leģendu. Par to atgādināja gan dziesmas no filmas, jo īpaši “Pie Dzintara jūras” un “Laša kundze bola acis”, kas tika dziedātas gan ballēs, gan mājas viesībās, gan arī daži no filmas tēliem – īpaši aktiera P. Lūča tēlotais Oskars, H. Avena tēlotais Džimis un A. Milbreta Bundža. Abi pēdējie – komiskie otrā plāna tēli – praktiski nemainīgā veidā parādījās arī romāna “Zvejnieka dēls” atkārtotajā ekranizācijā 1957. gadā.