1896. gadā R. Bērziņš sāka strādāt par rakstvedi un tulku miertiesā. 1899. gadā sāka darboties Rīgas Latviešu biedrības teātra korī, izpildīja nelielas, epizodiska rakstura lomas. 08.01.1901., aizvietojot saslimušu aktieri, R. Bērziņš debitēja savā pirmajā lielajā lomā – Astragals Ferdinanda Raimunda (Ferdinand Raimund) lugā “Cilvēces ienaidnieks” (Der Alpenkönig und der Menschenfeind, 1828).
1901./1902. gada sezonā R. Bērziņš izstājās no Rīgas Latviešu biedrības teātra, kādu laiku darbojās dažādās nomaļu trupās. 1902. gada vasarā darbojās Āgenskalna vācu vasaras teātrī, kur izpildīja nelielas lomas un dziedāja korī.
1902. gada rudenī R. Bērziņš sāka darboties Jaunajā latviešu teātrī, kur izvirzījās par vienu no vadošajiem aktieriem. 31.08.1903. debitēja savā pirmajā operas lomā – Fluts (Fords) vācu komponista Oto Nikolai (Carl Otto Ehrenfried Nicolai) operā “Jautrās vindzorietes” (Die lustigen Weiber von Windsor, 1849). Turpmākajos gados R. Bērziņš darbojās pārmaiņus gan Rīgas Latviešu biedrības teātrī, gan Jaunajā latviešu teātrī. Šajā laikā viņš iestudēja gan dramatiskās lomas – Indriķis vācu dramaturga Gerharda Hauptmaņa (Gerhart Johann Robert Hauptmann) lugā “Nogrimušais zvans” (Die versunkene Glocke, 1896), Romeo britu dzejnieka un literāta Viljama Šekspīra (William Shakespeare) traģēdijā “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 1597), Edgars Rūdolfa Blaumaņa lugā “Ugunī” (1905) un citas; gan operešu un operu lomas – titulloma franču komponista Šarla Guno (Charles François Gounod) operā “Fausts” (tolaik uzvesta ar nosaukumu “Margareta”; Faust, 1859), Hugo vācu komponista Alberta Lorcinga (Gustav Albert Lortzing) operā “Undīne” (Undine, 1845), titullomā vācu komponista Rūdolfa Dellingera (Rudolf Dellinger) operetē “Dons Cezars” (Don Cesar, 1885), Otokars austriešu komponista Johana Štrausa, dēla (Johann Strauss, Sohn) operetē “Čigānu barons” (Der Zigeunerbaron, 1885) un citās. Pēc Jaunā latviešu teātra slēgšanas 12.1905., R. Bērziņš bija viens no Apollo teātra organizētājiem.
R. Bērziņš iesaistījās 1905. gada revolūcijā – piedalījās un uzstājās sapulcēs, mītiņos un demonstrācijās, par to 07.01.1906. tika apcietināts. 30.06.1906. atbrīvots no ieslodzījuma pret drošības naudu. 26.08.1906. Apollo teātrī notika R. Bērziņa benefice, pēc kuras viņu atkārtoti apcietināja un 1907. gada sākumā vēlreiz atbrīvoja pret drošības naudu. R. Bērziņš atsāka darbību Apollo teātrī, kur piedalījās gan agrāk uzvesto lugu iestudējumos, gan arī iestudēja jaunas lomas – Kārlis vācu dzejnieka un dramaturga Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) lugā “Laupītāji” (Die Räuber, 1781), Ņikita krievu literāta Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) lugā “Tumsības vara” (Власть тьмы, 1887), Cilvēks krievu literāta Leonīda Andrejeva (Леонид Николаевич Андреев) lugā “Cilvēka dzīve” (Жизнь человека, 1907) u. c. lomas. Šajā laikā viņš izvirzījās arī par vienu no Apollo teātra mākslinieciskajiem vadītājiem un darbojās kā režisors.