Rīgas Mākslas un hronikāli dokumentālo filmu studijā uzņemtā pilnmetrāžas filma “Zvejnieka dēls” ir otrā Viļa Lāča romāna “Zvejnieka dēls” (1933) ekranizācija kā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) kinomākslas mēģinājums piedāvāt savu aizvietotāju vispopulārākajai neatkarīgajā Latvijā uzņemtajai filmai (“Zvejnieka dēls”, 1940), akcentējot tajā sociālistisko reālismu un šķiriskuma ideoloģiju un novēršot pirmās filmas it kā raksturīgo latviešu zvejnieku dzīves idealizācijas tendenci. Ar otro filmas versiju tika mēģināts radīt jaunu leģendu, taču notika pretējais – jaunais “Zvejnieka dēls” kļuva par papildu stimulu atmiņām un abu filmu salīdzināšanai.

Otrajā ekranizācijā ir aptverts plašāks notikumu klāsts, parādot notikumus galvenā varoņa Oskara Kļavas dzīvē vairāku gadu garumā. Oskars Kļava ir Eduarda Pāvula pirmā lielā kino loma, kas jau daļēji iezīmēja to atšķirīgo pieeju varoņtēlu veidošanai, ko E. Pāvuls izvērsa un attīstīja savā turpmākajā kino aktiera karjerā.

Filmas budžets bija 2 850 000 rubļu. 

Režisors Varis Krūmiņš, Emīls Braginskis – autors scenārijam pēc Viļa Lāča romāna “Zvejnieka dēls” motīviem, operators Māris Rudzītis, mākslinieks Laimdonis Grasmanis, grima māksliniece Rasma Prande, komponists Jānis Ivanovs, skaņu režisors Voldemārs Blumbergs, montāžas režisore Elza Preisa, direktors Marks Cirelsons.

Eduards Pāvuls (Oskars), Astrīda Gulbe (Anita), Jānis Osis (Garoza), Baiba Indriksone (Marta), Valda Freimūte (Zenta), Žanis Kopštāls (Kļava), Elmārs Ozols (Roberts), Arkādijs Feldmanis (Fredis), Jānis Grantiņš (Banders), Edgars Liepiņš (Edgars), Jānis Kubilis (Sārtaputns), Harijs Avens (Džims), Arnolds Milbrets (Bundža), Harijs Misiņš (Teodors), Ērika Ferda (Olga), Artūrs Kalējs (Krauklis), Arvīds Briedis (Rumbainis), Helmārs Velze (Meņģelis), Mārtiņš Vērdiņš (Āboltiņu Jēkabs), Antonija Kleimane (Kate), Atis Krauklis (Osis).

Filmas darbība notiek 20. gs. 30. gados. Nelielā zvejnieku ciemā Oskars Kļava cenšas uzlabot zvejošanas tehnoloģijas un dibina kooperatīvu, lai zvejnieki paši varētu uzglabāt un pārdot savu produkciju un būtu neatkarīgi no uzpircēja Garozas, tomēr ar laiku Garoza kļūst par kooperatīva dalībnieku un grauj to no iekšpuses. Stāstā nozīmīgas ir arī Oskara attiecības ar tēvu un ar brāli Robertu, kurš pavedina un tad pamet zvejniekciema meiteni Zentu, kura izdara pašnāvību.

Filmas galveno romantisko līniju veido Oskara un Anitas mīlestība. Viņi izveido ģimeni, audzina dēlu, taču ar laiku grūtie zvejnieku dzīves apstākļi ģimenē rada atsvešināšanos vienam no otra. Anita sāk interesēties par no Rīgas atbraukušo inženieri Sārtaputnu, bet Oskaram izveidojas īslaicīgas attiecības ar meiteni Martu. Finālā tomēr tiek atrisināti pārpratumi gan varoņu personiskajā dzīvē, gan ražošanā – zvejnieki aicina Oskaru atkal kļūt par kooperatīva priekšsēdētāju.

Filmēšanas sākās 1956. gada augustā, bet filmas pirmizrāde notika 1957. gada jūlijā kinoteātrī “Rīga”. Filma “Zvejnieka dēls” kļuva par debiju pilnmetrāžas kino diviem Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta (VVKI, Всесоюзный государственный институт кинематографии) absolventiem – režisoram V. Krūmiņam un operatoram M. Rudzītim. Viņi bija starp tiem nedaudzajiem tā dēvētajiem “nacionālajiem kadriem”, kas 20. gs. 50. gadu vidū Maskavā ieguva profesionālu kino izglītību. Arī Anitas lomas tēlotāja A. Gulbe pabeidza VVKI, un viņu var uzskatīt par pirmo Latvijas kino aktrisi, kura ieguvusi atbilstošu augstāko izglītību.

Kā savu diplomdarba filmu V. Krūmiņš un M. Rudzītis bija iecerējuši ekranizēt Rūdolfa Blaumaņa noveli “Nāves ēnā”. Tomēr šī iecere netika kinostudijā akceptēta, tāpēc V. Krūmiņš un M. Rudzītis pabeidza VVKI ar īsfilmu “Cēloņi un sekas” (1956). Savukārt saistībā ar filmu “Nāves ēnā” izlolotā ideja par jūru kā visu vērtību mēru tika īstenota filmā “Zvejnieka dēls”. Filmas plastiskā risinājuma atslēgu operatoram M. Rudzītim deva filmēšanas vietu atlases laikā redzēts skats – zvejnieku laivai uzkrita milzīga priede –, iepriekš apdomātos gaismēnu kontrastus, iecerētās kompozīcijas līnijas atdzīvināja nejauši ieraudzīta, parasta dabas spēle, stihijas spēka pierādījums. 

Filmas “Zvejnieka dēls” scenārists E. Braginskis bija radījis scenāriju, stingri turoties pie literārā materiāla, kurā atrodams daudz no kinematogrāfiskas tēlainības. E. Braginska uzaicināšana par scenāristu visai neierasti savam laikam tika kritizēta presē, mudinot kino darbiniekus paļauties pašiem uz saviem spēkiem, jo katras republikas dzīvei ir sava specifika, turklāt vēsturiska filma prasa arī labas zināšanas par dzīvi pagātnē. Kinostudija kā filmas vērtību bija izvirzījusi centienus aptvert visu V. Lāča romānu, tomēr kritikās tika norādīts, ka scenārijā ietverto notikumu daudzums rada sadrumstalotību un neļauj pilnībā izvērst tēlu raksturus.

Līdzīgi kā filmas pirmajā ekranizācijā, ārskati tika filmēti galvenokārt Kurzemes jūrmalā – Apšuciemā, Klapkalnciemā, Engurē u. c. –, kā arī pie Āraišu ezera; daļa jūras skatu tika filmēti pie Melnās jūras Jaltā 1956. gada rudenī.

Salīdzinot abas “Zvejnieka dēla” ekranizācijas, var secināt, ka 1957. gada versija ne tikai centās aptvert maksimāli daudz romāna notikumu un personu, bet arī sniedza daļēju pirmās filmas mizanscēnu rekonstrukciju, atdarinot atsevišķu epizožu kompozīcijas, personāža izturēšanos un tamlīdzīgi. Par spilgtāko apliecinājumu šai tendencei kļuva no 1940. gada versijas “pārceltie” H. Avena un A. Milbreta atveidotie Džima un Bundžas tēli. Savukārt pirmās filmas Oskara lomas tēlotājs Pēteris Lūcis tika pieaicināts kā konsultants, tādā veidā kļūstot par savienotājelementu starp abām filmām un to galvenajiem varoņiem. P. Lūcis filmēšanās vajadzībām atdeva E. Pāvulam savus Oskara zābakus un zvejnieka cepuri.

Visvairāk abas “Zvejnieka dēla” ekrāna versijas atšķir tieši galvenā varoņa Oskara traktējums, atklājot 1957. gada filmu kā PSRS “atkusnim” piederīgu darbu – šajā periodā statiski monumentālos varoņtēlus, kas bez šaubīšanās gatavi mirt idejas dēļ, pakāpeniski aizstāj niansētāki, individualizētāki raksturi. Lai gan E. Pāvula atveidoto Oskara tēlu filmas veidotāji centās parādīt kā fiziski spēcīgu, par citiem lielāku figūru, tomēr monumentālisma viņam pietrūka, jo īpaši filmas otrajā pusē viņš atklājas kā jūtīgs un ievainojams cilvēks.

Iznākot filmai, kritika pauda viedokli, ka uz ekrāna tā arī neparādījās Oskars kā varonis, tomēr tika parādīta Oskara iekšējā būtība, viņa dvēsele. Tik emocionāli piepildīta, visos pārdzīvojuma sīkumos izstrādāta un dziļa centrālā tēla, kāds bija Oskars E. Pāvula izpildījumā, pēc vērtētāju atzinuma, latviešu filmās līdz tam nebija bijis.

I Vissavienības kinofestivālā (Всесоюзный кинофестиваль, 1958) Maskavā filmas operators M. Rudzītis tika apbalvots ar veicināšanas diplomu.