Pēc vēstījuma veida dēvēts par grotesko reālismu, un rakstnieks vēlējies komponēt romānu ar ideju par latviešu glezniecības ievirzīšanu jaunā gultnē.
Saistītie šķirkļi
Anšlava Eglīša romāns "Homo novus". Eslingena, Grāmatu Draugs, 1946. gads.
Satura rādītājs
Vēsturiskais konteksts
Romāns tapis vācu okupācijas laikā, kad A. Eglītis bija apliecinājis sevi kā dzejnieks, rakstnieks un žurnālists.
Šajā laikā tapušie un publicētie romāni pauda izjustu attieksmi pret savu zemi, tautu, sava laika norisēm un pārmaiņām, atklājot arī iekšēju protestu un gara spēku iepretim tagadnes postam un destrukcijai. Tie nereti centrējās uz 20. gs. 20. un 30. gadiem vai arī romānu darbības laiks netika konkretizēts.
Viena no raksturīgām laikmeta iezīmēm bija romānu publikācijas turpinājumos laikrakstos. Romāni tapa no numura uz numuru. Šādi tapa arī romāns “Homo novus”, autoram bija jādomā, kā noturēt laikraksta lasītāju uzmanību.
Sižeta galvenās līnijas
A. Eglītis rāda Rīgas mākslas vidi. Ar mākslinieku ikdienu, kas daždien ir pieticīga, arī mākslinieku, gara radinieku kopību un sāncensību. Rakstnieks vēstījuma pavedienu fokusē uz Rīgas mākslas dzīves tēlojumu, ļaujot to skatīt jaunatbraucēja Jura Upenāja acīm, iezīmējot jaunās paaudzes cilvēka izaugsmi un attīstību, saskaroties ar ikdienišķām un sadzīviskām grūtībām. No Cesvaines iebraukušais, Daugavpils mākslas skolu beigušais puisis, jau ar pirmajām romāna lappusēm ceļā no stacijas nonāk tieši pašā Rīgas mākslas dzīves epicentrā – Bicēna miteklī.
Strukturēdams romānu pa nodaļām, A. Eglītis spēj tēlot un atklāt plašu gleznotāju/mākslinieku “galeriju”. Romāna darbību virza nejaušības, saistoši notikumi, spilgtie un kolorītie romāna varoņi, bet varoņu rīcību nereti skaidro kādas pagātnes norišu reminiscences (piemēram, tēli Kurcums un Žibeika). Romāna norises pamats ir pati reālā dzīve, taču savas neparastās iztēles un tēlojuma dinamikas dēļ rakstnieks daudzkārt pārkāpj realitātes robežu. Romāna darbību uz priekšu virza arī pats mākslas/radīšanas process, kur netrūkst negaidītu pavērsienu un sensāciju. Romānam dotais virsraksts precīzi to iekodē – tulkojumā no latīņu valodas ‘jaunais cilvēks’. Varonis, kurš nācis no lauku dabiskās vides, spēj mainīt arī Rīgas reizēm pārlieku samāksloto mākslas vidi un attiecības. Trīs centrālās romāna darbības personas – Upenājs, Žibeika un Kurcums – pirmoreiz sastopas jau stacijā, kur Kurcums, caurlūkojis Upenāja skiču mapi, pamana tajā svaigu talantu. Un Kurcums, kurš faktiski gaidījis/vērojis atbraucam Eiženu, pamana šo biklo vadmalas drānās tērpto jaunieti ar paunām, kasti un gleznu mapi. Romāna darbību virza arī spilgtie tēlojumi, dažādās darbības norises vietas/telpas, spraigie, asprātīgie dialogi un izkopta katra personāža valoda un stils. Neiztrūkstoši klātesošs sižeta risinājumā ir Kurcums, kas ar negaidītām darbībām savērpj romāna intrigu un samezglo darbību, un it kā nemanāmi režisē notikumus, pats palikdams vērotāja pozīcijā.
Par būtisku sižeta pagriezienu daudzu romānā tēloto personu dzīvē kļūst izsludinātā mākslas sacensība. Nepilna gada laikā Juris Upenājs gūst negaidītu popularitāti, pieredz dīvainas sagadīšanās, izdzīvo skolotāja gaitas, lepnas viesības, izstādes atklāšanu, mīlestības jūtu mošanos, uzvaru sacensībā un iegūst stipendiju studijām Parīzē.
Rakstnieks lasītāju ieved mākslas un mākslinieku pasaulē, kuru pazina itin labi no visiem rakursiem un aspektiem (praktiķis un vērtētājs). Viņš pazina mākslas (darba) tapšanas procesu, mākslinieku kolorītos tipāžus, sadzīvi un bohēmu, pārzināja mākslas virzienus, mākslinieka darba specifiku un jaunākās tendences. Romānā rakstnieks parādās kā noskaņu, detaļu un, protams, tipāžu meistars – spilgti, precīzi raksturo būtiskāko, faktiski “uzzīmē” savus varoņus, “vizualizē” ārējo izskatu, apģērba detaļas un izturēšanos (piemēram, Salutaura “spurainā, sarkanīgā matu kodeļa”, Eižena Žibeikas “šaurās ūsu zimziņas” un “uzkrītoši platstrīpainais mētelis”, Upenāja “pašaustās vadmalas”, ormaņa “deguns, kas neticami liels, izburbējis kā sūceklis, bezveidīgs kā celmu sēne luktura gaismā kvēloja kā pārbriedusi milzu zemene” utt.).
Galvenās darbojošās personas
Romānā ir plašs darbojošos personu loks. Galvenās personas – mākslas pasaules pārstāvji. Daudz spilgtu, vienreizēju tēlu, kuros gan laikabiedri, gan kritiķi mēģinājuši saskatīt prototipus, taču A. Eglītis, būdams vērīgs, pratis vienā tēlā cauraust vairāku personu raksturu iezīmes.
Jaunais provinces mākslinieks, divdesmitčetrgadīgais Juris Upenājs ir nedrošs ienācējs galvaspilsētā, apveltīts ar dabas dotu talantu, darbaspējām un degsmi. Upenājs māksliniekus pazīst tikai pēc vārda, nekad ar šo pasauli nav saskāries. Jau ar pirmajiem mirkļiem apjauš, ka ir citādāks un nebūs viegli.
Dzīves baudītājs un dendijs Eižens Žibeika izmēģinājis dažādas mākslas sfēras, nav pratis atrast sev nodarbošanos, nav radis strādāt un pelnīt iztiku, jo bija nodrošināts. Greznās dzīves pagrieziena punkts – tēvoča testamenta nolasīšana, kas aizcērt durvis dzīves baudīšanai. Jau no pirmās sastapšanās Upenāja un Žibeikas attiecībās iezīmējas saspīlējums un sacensība.
Tēlniece Ragnija Ciemalda ir valdzinoša un noslēpumaina sieviete, kura sevi neatklāj līdz galam; viņa tic Upenāja talantam, it kā nepamanāmi piedalās viņa dzīves gaitās un pārbaudījumos. Viņu interesē cilvēka būtība, kaut ārēji paskarba, viņa ir garīgi pastāvīga, simpātiska.
Viszinis, matemātikas skolotājs un mākslas pētnieks Felikss Kurcums it kā nemanāmi, bet ieinteresēti virza un “režisē” dažādas situācijas un notikumus, arī Upenāja gaitas. Skeptiķis un romantiķis vienlaikus. Kurcumā rakstnieks devis gluži pirmreizīgu skeptiķa un smīkņas tipu, skeptiķi izdarītāju un organizatoru, kas veido notikumus un rausta cilvēkus kā marionetes. Taču pats viņš no tā visa neiegūst neko. Kurcuma tēls ir viens no savdabīgākajiem romānā. Tā bērnība ainās saskatāma līdzība ar autora paša rēgaino un grūto laiku Pirmajā pasaules karā Krievijā.
Ļoti spilgts tēls, dzīves bohēmists un brīvmākslinieks ir Salutaurs, kuru rakstnieks apveltījis košām un spilgtām krāsām, sākot jau ar viņa matiem. Neaizmirstamas paliek ainas, kad Salutaurs ormanī dodas savā gleznošanas “tūrē”. Kolorītajā Salutaurā apvienojas lielummānija, huligāniska nekaunība un rupjība, balamutība, godīgs taisnīgums, bailība (bailes no sievas, no sadusmotā Upenāja) un – ģēnijs, spilgts talants. Tēls ir spilgts un paliekošs latviešu rakstniecībā.
Rakstnieks katram tēlam/tipam atrod savu krāsu, spilgtu rakstura šķautni, savdabību, kaut arī ironizē un nedaudz pat kariķē, tomēr katram no tiem atklāj arī cilvēcisko pusi.
Aina no filmas "Homo novus". Režisore Anna Viduleja, 2018. gads.
Kompozīcija
Romāns veidots apļa/gredzenveida kompozīcijā. Tā darbība aizsākas 193.. gada (rakstnieks nekonkretizē gadu) 1. septembrī, kad Rīgas stacijā apmēram vienlaikus pienāk divi vilcieni no dažādām pasaulēm: no Eiropas centra Parīzes un no Vecgulbenes. Rīgā ierodas divi apmēram viena vecuma jauni vīrieši ar atšķirīgu dzīvesveidu un pasaules uztveri. Rīgā pirmoreiz ierodas jaunais, Daugavpilī mākslas skolu beigušais Juris Upenājs, lai apliecinātu savas spējas un kļūtu par Rīgas mākslas dzīvei piederīgu gleznotāju. Rīgā no Parīzes atgriežas Eižens Žibeika, kurš pieradis dzīvot viegli un baudīt. Viņi abi grib būt piederīgi mākslas pasaulei. Tikai katrs atšķirīgiem līdzekļiem – Juris ar savu talantu un darbu, Eižens, pateicoties tēvoča turībai un līdzekļiem, pats nepiepūloties.
Darbības laiks romānā ilgst apmēram gadu. Romāna izskaņā šajā pašā stacijā atkal satiekas Juris Upenājs, kurš nu, ieguvis galveno balvu un stipendiju, dodas iepazīt Parīzi, savukārt Eižens Žibeika, kuram pašam jārod pamats zem kājām, dodas uz Cesvaini, lai kļūtu par zemkopi. Faktiski abas galvenās personas nonāk mainītās lomās. Rakstnieks romānam devis simbolisku nosaukumu – “Homo novus”, mēģinot atklāt jauno cilvēku, kas meklē jaunas iespējas, jaunas intereses, jaunas iespējas, jauno cilvēku, kas alkst dzīves. Tēlojis vilinošo un saistošo 20. gs. 30. gadu Rīgu un mākslas pasauli, kur ikdienā nākas rast iespējas izdzīvot, rīkojoties pieticīgi.
Uzbūves saturiskās īpatnības
Grāmatā romāns strukturēts 32 nodaļās. Tā sižetisko līniju virza pati dinamiskā mākslas vide un dzīve, kā arī to pārstāvošie dažādu paaudžu un talantu apveltītie mākslinieki un ap mākslas pasauli esošie (kritiķi, laikrakstu īpašnieki, izstāžu organizētāji un citi). Katra nodaļa veidojas kā mākslas dzīves un kāda mākslinieka mikropasaule. Galējības gleznotāju bohēmiskajā dzīvē un vēlmēs rakstniekam sniedz ideālu izdevību tēlojumā lietot dažādus epikas paveidus un darba valodā galējībām bagātāko tropu izteiksmes līdzekļus.
Pagrieziena punkts ne tikai Eiženam, bet visa romāna attīstībā ir Žibeikas testamenta nolasīšana (romāna nosaukuma versija bijusi “Kaspara Žibeikas testaments”).
No nodaļas uz nodaļu rakstnieks aplūko kādu vienu personāžu sīkāk. Romāns virzās no notikuma uz notikumu, kurā iesaistīts Upenājs vai Eižens, un nemanāmi arī Kurcums.
Darba pirmais izdevums, tulkojumi
1943. gada 22. jūnijā (Nr. 144) laikrakstā “Tēvija” sākts A. Eglīša romāna “Homo novus” publicējums turpinājumos. Par to liecina arī ieraksts rakstnieka dienasgrāmatā (datēts 22. VI 43.). Līdz 28. septembrim sekoja turpinājums pēc turpinājums, ar 84. turpinājumu romānu publikācija noslēdzās. Salīdzinot ar grāmatā izdoto nodaļu dalījumu, pirmpublicējums apstājies pie 29. nodaļas.
Romāns grāmatā tā tapšanas laikā netika izdots. 1946. gadā Vācijā izdotais romāna variants atšķiras no pirmpublicējuma laikrakstā “Tēvija”, kur tas publicēts īsinātā formā, īpaši romāna beigu nodaļās. Grāmatā izdotais teksts ir pēc autora atmiņas rekonstruēts (papildinātas īsinātās nodaļas), papildināts izdevums, tomēr rakstnieks uzskatījis, ka Rīgā palikušais pirmteksts bijis labāks. Romāns, izdots trimdā, ieguva papildus nozīmi – Rīga, kultūras norises un garīgais pacēlums – tas viss svešumā bija kļuvis par zaudēto paradīzi.
Romānu Eslingenā 1946. gadā un Ņujorkā 1960. un 1983. gadā ar Veronikas Janelsiņas vāka zīmējumu un ilustrācijām izdeva apgāds “Grāmatu Draugs”. Kopš 1992. gada romānu atkārtoti izdod arī izdevniecības Latvijā.
Romāna tulkojumi: 1962., 1963. un 1965. gadā fragmenti tulkoti angļu valodā, publicēti žurnāla “Zintis” Nr. 8, Nr. 10 un Nr. 13–14; tulkojusi Rūta Spīrsa.
2005. gadā vācu valodā romānu tulkojis Bertolds Forsmans (Berthold Forssman) “Homo novus” (Homo novus: Ein Künstlerroman aus dem Riga der dreissiger Jahren).
Romāna “Homo novus” lasījums trimdā ieskaņots 12 kasetēs.
Ietekme literatūrā un sabiedrībā
Pēc pirmpublicējuma autors nesaņēma oficiālo kritiķu vērtējumu, kā ierasts pēc darba iznākšanas grāmatā. Tomēr laikrakstā “Tēvija” publicētais romāns izpelnījās lielu lasītāju piekrišanu, kā arī saviļņoja literāro un kultūras Rīgu.
Romāns uzrakstīts krāšņi, bagātīgā valodā, prasmīgi zīmējot dažādus tipāžus, atrodot katram raksturīgāko. Tajā netrūkst ironisku, pat grotesku piesitienu un krāsu sabiezinājumu. Viņa rakstības stilu caurvij gaišs smaids, nereti savijoties ar smeldzi, romantisku nostalģiju, kādu nepiepildītības sajūtu. Lai arī cik vilinoša un ārēji krāšņa varētu šķist mākslas pasaule, nedrīkstēja aizmirst arī ikdienas sadzīvisko skarbumu un pieticību. Tās ir divējādas pasaules, kurās ielūkojās rakstnieks.
Īpaši kritikā kā romāna vērtība akcentēts tā gleznieciskums. Romānu, kurā tik detalizēti un pārliecinoši attēlots dažādu gleznotāju atšķirīgais darba stils, mākslinieciskie paņēmieni, vārdos attēlotas dažādas gleznas to gleznieciskajā savdabībā, varēja uzrakstīt tikai profesionāls mākslinieks, un šai ziņā “Homo novus” ir unikāla parādība latviešu literatūrā. Romāns “Homo novus” pieder pie A. Eglīša daiļrades un latviešu prozas labākajiem darbiem. Pārsteidzoši koša un krāšņa ir rakstnieka valoda, dzīvais tēlojums, neatņemama daļa ir paša autora zīmējumi. Īpaša nozīme ir rakstnieka darinātajiem jaunvārdiem, vārdu atvasinājumiem un senvārdiem, salīdzinājumiem, spilgtām metaforām, kalambūriem, dzirkstošai repliku apmaiņai: stiklāji, draugoties, guņģoties, kamoloties, kauslīgs, zivīgs, stoņģelis un citi. Vienreizēji ir A. Eglīša salīdzinājumi: “Bijības pārņemts, Upenājs sarāvās uz ļodzīgā krēsla visklusākā stūrī, mēms un mazs kā sīka sēne dižozolu pavēni”; “...visu, kas atradās šinī darbnīcā, klāja biezi putekļi kā silts peles kažociņš”, “...brūnās acis vīdēja kā rozīnes baltmaizes klaipā”, “ola kā dzeltens ordenis ar sudrabrožainu ķilavas lenti pāri tam”, “garš, taisns un tik tievs, ka uzvalks plandījās uz auguma kā drēbju pakaramā”.
Atspoguļojums citos mākslas veidos
1981. gadā pēc romāna motīviem angļu valodā ar Olafa Stumbra un Dairas Stumbres tekstiem un Andreja Jansona mūziku dziesmuspēli divos cēlienos un deviņās ainās ar nosaukumu “Homo novus” (A Brush with Magic) iestudēja Kalifornijas Universitātes (University of California, Losandželosa) drāmas fakultātes studenti Māra Ubāna režijā.
1983. gadā latviešu dziesmu svētku laikā Milvoki izrādīta A. Jansona dziesmuspēle divos cēlienos “Homo novus” Māra Ubāna režijā.
1993. gadā Daugavpils teātrī romāna “Homo novus” dramatizējuma iestudējums; režisori Baiba Nollendorfa un Nauris Klētnieks.
2018. gadā bija filmas “Homo novus” pirmizrāde, režisore Anna Viduleja.
Filmas "Homo novus" plakāts. 2018. gads.
Multivide
Anšlava Eglīša romāns "Homo novus". Eslingena, Grāmatu Draugs, 1946. gads.
Filmas "Homo novus" plakāts. 2018. gads.
Aina no filmas "Homo novus". Režisore Anna Viduleja, 2018. gads.