Trimdā tapušais A. Eglīša romāns “Ilze” ir viens no pirmajiem literārajiem darbiem, kur tik niansēti atspoguļoti padomju otrreizējās okupācijas apstākļi Latvijā 20. gs. 40. un 50. gados. Romāna notikumi risināti Otrā pasaules kara beigu posmā un cieši saistīti ar rakstnieka personisko pieredzi. 1944. gada oktobrī padomju varas iestādes apcietināja un tiesāja A. Eglīša tēvu Viktoru Eglīti, kurš 1945. gadā ieslodzījumā mira. A. Eglītis un viņa sieva, gleznotāja Veronika Janelsiņa 1944. gada rudenī devās bēgļu gaitās un nonāca Vācijā, bet 1949. gadā izceļoja uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV). V. Janelsiņas māte Elizabete bēgļu gaitās nošķīrās no ģimenes, nonāca padomju okupācijas zonā un vēlāk bija spiesta atgriezties okupētajā Latvijā. Pēc Padomju Savienības Komunistiskās Partijas (PSKP) Centrālkomitejas (CK) ģenerālsekretāra Josifa Staļina (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин) nāves 1953. gadā un tai sekojošajā īslaicīgās liberalizācijas periodā Padomju Savienībā E. Janelsiņa saņēma atļauju izbraukt no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) un 1956. gadā nokļuva pie dēla Pētera Janelsiņa Stokholmā. 20. gs. 50. gadu otrajā pusē E. Janelsiņa ilgāku laiku uzturējās arī pie V. Janelsiņas un A. Eglīša ASV. Viņas sniegtā informācija par kara beigās Austrumprūsijā un vēlāk Rīgā pieredzēto ir romānā “Ilze” aprakstīto notikumu pamatā.  

Sižeta veidojumā A. Eglītis izmantojis gredzenveida kompozīciju. Romānu ievada Kurta Drujas mātes Ilzes ierašanās no okupētās Latvijas pie dēla un vedeklas ASV 50. gadu otrajā pusē, kas nozīmē ģimenes satikšanos pēc 12 gadu atšķirtības. Tālākais vēstījums veidots kā atskats uz agrākajiem notikumiem, sākot no bēgļu gaitām 1944. gadā. Norises izkārtotas 22 nodaļās, kas organizētas pēc vienota principa. Katru romāna nodaļu ievada Kurta pārdomas un atmiņas par viņa gaitām Vācijā un vēlāk ASV, bet turpinājumā uzmanība pievērsta notikumiem, kas ir saistīti ar viņa māti. Autors tādējādi veidojis ieskatu dzīves ritējumā divās paralēlās pasaulēs, turklāt lielākā vērība pievērsta mātes pieredzei padomju okupētajā Rīgā. Kurts un viņa sieva Benita, nošķīrušies no mātes, nonākuši Vācijas dienvidrietumos, savukārt Ilze ir palikusi padomju zonā un spiesta atgriezties dzimtenē. A. Eglītis detalizēti pievērsies gan padomju karavīru patvaļai okupētajās teritorijās, gan notikumiem Rīgā, kur Ilze izmisīgi cīnās par savu eksistenci. Ģimenes agrākais dzīvoklis ir piešķirts augsta līmeņa padomju funkcionāram, un Ilze tikai ar lielām grūtībām atrod sev istabu komunālajā dzīvoklī, kā arī darbu šūšanas uzņēmumā. Rakstnieks literārajā darbā nav centies iestrādāt visu viņam pieejamo informāciju, bet ar atsevišķu spilgti raksturotu tēlu un zīmīgi izvēlētu situāciju starpniecību precīzi atklājis okupācijas apstākļu radīto nomāktību un beztiesiskumu. 

Visu romāna notikumu centrā ir Ilze Druja, kā arī viņas dēls Kurts un Kurta sieva Benita.

Kurta pārdzīvojumi saistīti ar sarežģīto situāciju, kāda veidojās, kad Otrā pasaules kara beigās ģimenes locekļi nereti tika nošķirti viens no otra, un arī vēlāk valdīja ilgstoša neziņa par viņu atrašanās vietu, Padomju Savienībai stingri kontrolējot jebkādu saziņu ar Rietumvalstīm. Ar mātes likteni saistītās rūpes ir pastāvīgi klātesošas, tās ietekmē Kurta un Benitas attiecības, tāpat diktē viņu rīcību, piemēram, pēc pirmo kontaktu nodibināšanas uz Rīgu tiek sūtīti palīdzības sainīši. Tomēr Kurts labi apzinās, ka konkrētajos apstākļos tā ir visai niecīga palīdzība, un pastāvīgi izjūt sirdsapziņas pārmetumus. Ilzes Drujas dzīves apstākļi savukārt ir visai sarežģīti gan Austrumprūsijā, gan vēlāk Rīgā, kur viņa ir atgriezusies praktiski bez jebkādām mantām. Romāna pirmajās nodaļās tēlotas bēgļu dzīves ainas, ko ietekmē strauji mainīgie apstākļi un izmisīgie centieni tikt pie kāda patvēruma, kas visai drīz izrādās īslaicīgs un nedrošs. Vietējo iedzīvotāju mājas, kurās bēgļiem uz laiku ierādīta pajumte, izlaupa padomju karaspēks, un ir apdraudētas arī visu iemītnieku dzīvības. Ilze satuvinās ar enerģisko Mālberga kundzi, kura neapjūk nevienā situācijā, taču pastāvīgi ieinteresēta arī savas mantas vairošanā, kas ļauj viņai vēlāk atgriezties Rīgā ar krietniem mantu saiņiem. Kā pretstats Mālberga kundzes enerģiskajai rīcībai tēlots atturīgais miers, ar kādu izturas pedagogs Krauliņš, kādreizējais Kurta skolotājs, visus likteņa triecienus uzņemot ar zināmu rezignāciju. Būdams jau krietnā vecumā, Krauliņš neiztur svešuma grūtības un mirst tieši tobrīd, kad bēgļi ir uzsākuši atceļu uz Rīgu, tāpēc viņš ir jāatstāj, nespējot parūpēties par apbedīšanu. Pēc Ilzes nonākšanas Rīgā tūlīt noskaidrojas, ka apmešanās agrākajā dzīvoklī, kur viss ir ticis atstāts vislabākajā kārtībā, vairs nav iespējama. Viņai ir gatava palīdzēt dēla pirmā sieva Helēne, tomēr aizspriedumi neļauj Ilzei pieņemt vedeklas piedāvātās naktsmājas, un Ilze pārnakšņo kāpņu telpā, bet pēc tam apmetas uz dzīvi pie Mālberga kundzes. Vēlāk ar Helēnes un viņas vīra Rūsiņa netiešu atbalstu Ilzei izdodas tikt pie istabas komunālajā dzīvoklī, kura divās istabās joprojām mitinās arī dzīvokļa agrākā saimniece Krauliņa kundze, Kurta skolotāja sieva. Pārējās istabas ir aizņēmuši cilvēki, kurus tur nometinājusi jaunā vara, un viņu vidū ir gan runīgais strādnieks Svimpulis, gan sieviete ar kurlmēmu meitu, gan agrākais padomju jūras spēku karavīrs, krievs, kuru citi dzīvokļa iemītnieki cenšas ignorēt. A. Eglīša tēlojumā spilgti atklāta komunālā dzīvokļa realitāte ar tajā valdošo saspiestību, sadzīves lietu pārblīvētību, kopīgi apsaimniekojamo virtuvi. Visai pieticīgs ir arī tas dzīvoklis, kurā kopā ar savu māsu mitinās enerģiskā Mālberga kundze. Par vienu no viņas ienākumu avotiem kļūst no Austrumprūsijas pārvesto, bet vēlāk arī to Kurta atsūtīto mantu tirdzniecība, kuras Ilze daļēji nodevusi Mālberga kundzes rīcībā pateicībā par iespēju saziņai ar dēlu izmantot viņas pasta adresi. A. Eglīša tēlojumā atklāti pretrunīgi cilvēku raksturi, kuri nav pakļauti viennozīmīgam autora vērtējumam. Viņš atklājis pietiekami daudz savtīguma Mālberga kundzes raksturā, tomēr visā romāna gaitā tieši viņa izrādās viens no tiem cilvēkiem, ar kuru Ilze spēj saprasties vislabāk un kuras atbalsts ir svarīgs grūtākajos brīžos. Ilze kā romāna centrālais tēls pa daļai veidots jau Apsīšu Jēkaba iedibinātajā t. s. sirdsšķīsto ļaužu tradīcijā, uzsverot ētisko principu stabilitāti, tomēr viņā ir uzsvērts gan rakstura spēks, gan arī zināma iecirtība, kas Ilzi kavē izrādīt lielākas simpātijas dēla pirmajai sievai, neraugoties uz atbalstu, ko Helēne viņai sniedz.      

Būtiska nozīme romāna kompozīcijā ir konkrētām tajā atspoguļotajām vietām gan Austrumprūsijā, gan it īpaši Rīgā. Rakstnieks galvenokārt akcentējis tās pārvērtības, kas okupācijas apstākļos ir notikušas Rīgas centrālajā daļā. Romāna nodaļās, kur tēlota Ilzes pieredze, sākot jau no viņas ierašanās Rīgas stacijā, visbiežāk atainota teritorija, ko nosacīti norobežo Marijas iela, Bruņinieku iela, Valdemāra iela un Raiņa bulvāris, kas gan lielākoties ir okupācijas varas pārdēvētas. Būtisks pieturas punkts romānā ir Ilzes agrākais dzīvoklis Zaubes ielā, vietā, kur līdz aizbraukšanai no Latvijas dzīvojusi arī V. Janelsiņas māte. Atšķirībā no pirmskara gadiem, Rīga ir kļuvusi citāda un sveša, ar daudzu nepazīstamu cilvēku klātbūtni, ar pārpildītiem transportlīdzekļiem, jebkādu sadzīvisku ērtību trūkumu, pastāvīgiem zādzību draudiem, savstarpējas palīdzības trūkumu, ko Ilze īpaši izjūt, kad ir paslīdējusi uz nenotīrītas ietves ledus un salauzusi roku, ar nepieejamiem ārstu pakalpojumiem. Precīzas ikdienas detaļas A. Eglīša romānā norāda uz tām pārvērtībām, ar ko ik uz soļa sastopas okupētās Rīgas iedzīvotāji 20. gs. 40. un 50. gados. Līdzās nomāktības sajūtai romānā “Ilze” tomēr saglabātas cerības uz pārvērtībām un slēpta opozīcija padomju varai, kas saistīta ar konkrētiem romāna tēliem – Ilzes vairākkārt sastapto Kalsnavas saimnieku, kā arī dēla pirmās sievas Helēnes vīru Rūsiņu, kurš palīdz Ilzei sacerēt režīmam pieņemamu biogrāfiju anketā, kas jāizpilda, lai iegūtu izceļošanas atļauju.

Viens no centrālajiem aspektiem, kas uzsvērts romānā “Ilze”, ir okupācijas apstākļos valdošās bažas, nemiers, pastāvīgā izsekošana un ar to saistītās aizdomas, no kā nav pasargāts neviens. Tā ir gan neuzticība pret satiktajiem svešajiem cilvēkiem, baidoties, vai viņu vidū nav ziņotāju, gan bailes saņemt vēstules no ārzemēm. A. Eglīša romānā nozīmīga vieta ir arī no Padomju Savienības iebraukušajam latvietim, biedram Beltem. Viņš ieņem augstu posteni, un kā dzīves vieta Beltem ierādīts Druju agrākais dzīvoklis. Ilze tajā nokļūst kā apkopēja, un rakstnieks psiholoģiski meistarīgi tēlojis viņas izjūtas, redzot te saimniekojam svešu cilvēku, kurš turklāt, atšķirībā no citur vērotajām posta ainām, gandrīz neko nav mainījis dzīvokļa iekārtojumā. Starp dzīvoklī palikušajām mantām ir arī Ilzes dēla Kurta fotogrāfija, un, kad viņa to slepeni aiznes, tas izraisa ķēdes reakciju Beltes apziņā. Neraugoties uz augsto amatu, Belte dzīvo pastāvīgās bailēs, jo viņam labi pazīstamas padomju varas iestāžu represīvās metodes, ar kurām viņš agrāk saskāries arī pats, un neparedzētiem gadījumiem dzīvoklī tiek slepeni glabāta inde. Kad Belte ierauga, ka no dzīvokļa ir pazudusi no Latvijas aizbēgušā un režīma acīs tādējādi par tautas ienaidnieku klasificējamā Kurta fotogrāfija, viņā mostas spēja iedoma, ka viņš tiek izsekots. Bailēs no apcietinājuma un soda Belte izdara pašnāvību.

A. Eglīša “Ilze” ir viens no tiem trimdā tapušajiem mākslinieciski augstvērtīgajiem latviešu romāniem, kuros risinātas tēmas, ko nebija iespējams skart padomju varas apstākļos tapušajā literatūrā. Tā ir gan dramatisko pārdzīvojumu atklāsme bēgļu gaitās, gan vēlākā izceļošana uz mītnes zemēm, kas cilvēkus aizveda vēl tālāk no dzimtenes, bet it īpaši to apstākļu un pārmaiņu tēlojums, kas bija saistītas ar Otrā pasaules kara traģiskajiem notikumiem dzimtenē un Latvijas okupāciju.  

Romāns “Ilze” izdots Helmāra Rudzīša apgādā “Grāmatu Draugs” Ņujorkā 1959. gadā.