Apsīšu Jēkabs ir viens no latviešu prozas veidotājiem 19. gs. otrajā pusē, kura stāstos risinātas nozīmīgas morālas un ētiskas problēmas. Viņa darbiem raksturīga reālistiska izteiksme, tajos detalizēti aprakstīta sadzīves vide, pievērsta uzmanība psiholoģiskajiem raksturojumiem, poētiski tēlota Latvijas daba.

Rakstnieks mācījās Velēnas draudzes skolā (1868–1872) un Cēsu apriņķa skolā (1872–1874). 1878. gadā viņš iestājās Jāņa Cimzes vadītajā Skolotāju seminārā Valkā, ko beidza 1879. gadā, iegūstot draudzes skolas skolotāja un ērģelnieka tiesības. Semināra periodā Apsīšu Jēkabs skolotāju ietekmē pievērsa īpašu uzmanību latviešu valodas izkopšanai. Rakstnieka stila izveidē svarīga loma bija tautas un Bībeles valodai. Būtisks iespaids uz rakstnieka personības veidošanos bija Vidzemes Brāļu draudžu darbībai. Reliģisko tradīciju nozīme skarta Apsīšu Jēkaba apcerē “Vecā baznīciņa” (1896).

19. gs. 70. gados Apsīšu Jēkabs strādāja par skolotāja palīgu tēva vadītajā Sinoles pagastskolā un Velēnas draudzes skolā, pēc tam par palīgskolotāju Rūjienas draudzes skolā (1879–1881). Šajā laikā tapis rakstnieka pirmais publicētais darbs, dzejolis “Sapņi”, kas iespiests laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” 1880. gadā. No 1881. gada līdz 1893. gadam Apsīšu Jēkabs strādāja Kokmuižas pagastskolā pie Valmieras. Kopš 1881. gada periodikā iespiestas viņa tulkotās dāņu rakstnieka Hansa Kristiāna Andersena (Hans Christian Andersen) pasakas, kas apkopotas vairākos izdevumos, sākot no 19. gs. 80. gadu vidus. Laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” publicēti Apsīšu Jēkaba stāsti “Krusttēvs Ādams”, “Ārprātīgais” (abi 1883), “Kaimiņi” (1884), “Iegātnis” (1885). Arī citi rakstnieka nozīmīgākie prozas darbi tapuši 19. gs. 80. gadu otrajā pusē, tie ir žurnālā “Austrums” publicētie stāsti “Pie pagasta tiesas”, “Laimes spoks” (abi 1885), “Bagāti radi” (1886), “Svešos ļaudīs” (1888), stāstu un tēlojumu virkne “Iz tautas bilžu galerijas” (1889–1891). Stāstā “Uz pilsētu” (1892) pretstatīta lauku un pilsētas dzīve. Pārdomas par aktuālām tēmām apkopotas ar nosaukumu “Vēstules iz Tēvijas” (1885–1895). No 1893. gada līdz 1900. gadam Apsīšu Jēkabs strādāja par skolotāju Vecgulbenes draudzes skolā. 1900. gadā viņš pārcēlās uz Rīgu un bija skolotājs Jāņa baznīcas meiteņu skolā (1900–1915), no 1906. līdz 1907. gadam arī Rīgas pilsētas 1. bibliotēkas vadītājs, piedalījās baznīcas laikraksta “Evaņģēliuma gaisma” sagatavošanā un izdošanā (1907–1915). No 1916. gada līdz 1922. gadam Apsīšu Jēkabs bija ticības mācības un latviešu valodas skolotājs Viļa Olava komercskolā, M. Beķeres ģimnāzijā un M. Milleres ģimnāzijā. Publicēja grāmatu “No Lizuma pagasta senatnes” (1928).

Savos darbos rakstnieks pievērsās dzīvē novērotu apstākļu, personu un attiecību portretējumam. Viņa pirmie darbi veidoti kā raksturu studijas, tajos labi atklājas arī rakstnieka humors. Stāstā “Krusttēvs Ādams” atspoguļota kareivja, Krimas kara invalīda dzīve pēc dienesta beigām. Stāstā “Ārprātīgais” tēlots kalpa puisis Andrejs, kuram saimnieks liecinieku trūkuma dēļ atsakās atmaksāt aizdoto naudu un līgava viņu atraida vieglākas dzīves cerībās, jo to uzrunājis saimnieka dēls. Stāsta “Kaimiņi” centrā divu saimnieku, Prātiņa un Irbes, attiecību saasinājums pēc tam, kad notikusi viņu īpašumu uzmērīšana, sadalot pirti, ko par savu uzlūko abas puses. Stāstā “Iegātnis” risināta laulību tēma un saimnieku meitai piemērota precinieka atrašana, akcentēta noslāņošanās latviešu starpā. Stāstā “Pie pagasta tiesas” iztirzāts jau Jura Neikena darbos skartais pazudušā dēla motīvs, kura rakstura veidošanās cēloņi meklējami gan nepareizā audzināšanā, gan nelabvēlīgā apkārtējo ietekmē. Sižeta centrā ir atraitne Made, kura centusies vīra atstāto mantojumu saglabāt dēlam Pēterim, taču pēdējais to negodprātīgi piesavinājies, atstādams māti un viņas māsasvīru Jēkabu galējā trūkumā. Pēc mātes nāves Pēteris rūgti nožēlo savu vainu un agrāko neieinteresētību mātes liktenī. Satīriski raksturoti pagasta tiesas pārstāvji, priekšsēdētājs Bluķis, piesēdētājs Stabule un skrīveris Klucis, saukts Klucē, kas izmanto savu stāvokli savtīgās interesēs. Stāstā “Bagāti radi”, turpinot Reiņa Kaudzītes un Matīsa Kaudzītes prozā aizsākto sirdsšķīsto ļaužu tēmu, pārliecinoši raksturots Andra tēvs, kurš nevienā dzīves situācijā nezaudē labvēlību pret apkārtējiem un ikvienu viņu rīcību novērtē ar izpratni. Zaudējis iespēju kļūt par saimnieku pēc tam, kad ar mantoto naudu atpircies no dienesta un apprecējis dzimtai nevēlamu sievu, Andra tēvs pacietīgi iztur gan dzīves grūtības, gan dēla Andreja garīgo neveselību un otra dēla Jēkaba nāvi. Viņam līdzās spilgts raksturs ir Andra māte, kuras raksturs skarbāks un attieksme pret Andra tēva allaž labvēlīgi piesauktajiem radiem kritiskāka. Šajā darbā Apsīšu Jēkabs īpaši izcēlis sociālos un materiālos pretstatus sabiedrībā. Andra tēvs un māte mūža nogalē nonāk nabagmājā, no kuras Andra tēvs tiek arī izvadīts, viņa bērēs pulcējoties plašam bagāto radu pulkam. Īpašu dzīvīgumu tēlojumam piešķir spilgtie dialogi, kā arī rakstnieka meistarīgi veidotie dabas apraksti. Ciklā “Iz tautas bilžu galerijas” ietvertajos Apsīšu Jēkaba stāstos (“No mazām dienām”, “Pazudušais dēls” u. c.) attīstīti jau iepriekš skarti motīvi.

Apsīšu Jēkaba literārie darbi turpināja 19. gs. 60. un 70. gados izveidojušos latviešu prozas tradīciju, kuras pamatlicējs bija J. Neikens ar saviem stāstiem un Reinis un Matīss Kaudzītes ar romānu “Mērnieku laiki” (1879). Rakstnieks pievērsās situācijām un raksturiem, kas bija novēroti viņa apkārtnē, akcentējot būtiskākos konfliktus un tiecoties vēstījumam piešķirt iespējami skaidru un vienkāršu izteiksmi. Apsīšu Jēkaba darbi viņa dzīves laikā bija populāri lasītāju vidū, tie apkopoti trīspadsmit burtnīcās (1892–1909) un plašākā “Rakstu” izdevumā četros sējumos (1924–1925). Pēc Otrā pasaules kara Latvijā izdota Apsīšu Jēkaba darbu “Izlase” (1952) un krājums “Iz tautas bilžu galerijas” (1958). 2006. gadā jaunā izdevumā publicēti stāsti “Bagāti radi” un “Svešos ļaudīs”. Rakstnieka darbi ietekmēja latviešu prozas attīstību, viens no autoriem, kurus būtiski iespaidoja Apsīšu Jēkaba daiļrade, bija Rūdolfs Blaumanis.