19. gs. 80. gados Apsīšu Jēkabs bija viens no pirmajiem latviešu rakstniekiem, kurš prozas īsajās formās, galvenokārt stāstā, pievērsās konkrētam un detalizētam dzīves attēlojumam, lai gan viņa sacerējumiem dažkārt piemīt arī didaktika. Stāsts “Bagāti radi” ir viens no vispazīstamākajiem autora darbiem, kas nozīmīgs arī latviešu literatūras kopainā.

Vēstījuma centrā ir divu cilvēku, Andra tēva un Andra mātes, dzīvesstāsts, ar kura starpniecību autors raksturojis apstākļus Latvijas laukos 19. gs. otrajā pusē. Sabiedrībā vērojama sociāla noslāņošanās, un Andra tēva ģimene pieredz kalpu dzīvei tipiskus apstākļus, ar grūtībām nodrošinot sev iztiku un eksistenci. Stāstā daudzkārt pieminētie Andra tēva bagātie radi praktisku atbalstu nesniedz, viens no iemesliem ir tas, ka radi nav bijuši apmierināti ar Andra tēva un mātes laulībām, un viņu klātbūtne jūtama tikai dzimtas skumjajos notikumos, apmeklējot bēres. Tomēr autoram izdevies izvairīties no tieša nosodījuma, sāpīgais pretstats starp bagātajiem un nabagajiem izriet no tēlu attiecībām un rīcības. Rakstnieka talanta spēks īpaši jūtams uzmanībā pret konkrētām detaļām, raksturu tēlojumā un poētiskajās Latvijas dabas ainās.

Centrālās stāstā tēlotās personas ir Andra tēvs Pēteris Avotiņš un viņa sieva Ilze. Stāsta darbības sākumā Andra tēvs ir apmēram piecdesmit gadus vecs, un vēstītāju īpaši piesaista viņa atsaucība un labestība. Par visiem cilvēkiem Andra tēvs domā un izsakās tikai labi, un īpašas pazīmes viņā ir pacietība un lēnprātība, ar kādu viņš izturas pret savu likteni. Andra tēva atveidojums latviešu literatūrā nostiprināja tādu raksturu tradīciju, kas vēlāk nodēvēti par sirdsšķīstiem ļaudīm. Viņa sieva, Andra māte, nav tēlota tik pazemīga kā vīrs, viņas raksturā vairāk izpaužas sarūgtinājums par grūtajiem dzīves apstākļiem. Vēstītājs arī uzsver, ka viņai nav lokanās kārkla dabas. Stāsta sižetiskajā risinājumā pakāpeniski tiek sniegts vairāk informācijas par Andra tēva un mātes dēliem, Andreju un Jēkabu, no kuriem pirmajam ir daudz spēka, bet nav īsti prātīga galva, savukārt otrs ir fiziski vārgs un smagajiem lauku darbiem nepiemērots, tāpēc mācās par skroderi. Iespējams, ka dēlu liktenī ietverta netieša atsauce uz iedzimtību vecāku tuvās radniecības dēļ, kas saistāma ar naturālisma ietekmi literatūrā. No citiem tēliem plaša vieta stāstā ir nabagmājas atbildīgajai personai, bijušajam rekrūtim Matvejam Grumbam. Viņam reizē ar Andra tēvu bijis jāiet dienēt, tomēr Andra tēvam izdevies no dienesta atpirkties. Viņu attiecības tomēr saglabājušās ļoti labas, un Grumba arī mūža nogalē ir labvēlīgs Andra tēvam, kaut gan kopumā ir visai stingrs nabagmājas vadītājs.

Stāsta kompozīcija veidota ap divām Jura (Jurģa) dienām, 23. aprīli, kad par gājējiem dēvētie kalpi apmetās uz dzīvi pie saviem jaunajiem saimniekiem, un divām bērēm. Notikumi izklāstīti trīs posmos. Stāsta sākumā vēstītājs kā mazs zēns satiek Andra tēvu un māti, kad viņi Jurģos ierodas jaunajās mājās. Tēloti pirmie iespaidi par jaunatnācēju iekārtošanos no maza zēna viedokļa, izcelta Andra tēva laipnība un gatavība sarunām. Viens no jaukākajiem zēna piedzīvojumiem ir brauciens uz gāršu, kurā pļāvēji pavada arī vakaru un nakti, un dabas iespaids ir tik spēcīgs, sākotnēji gandrīz reliģioza rakstura, ka tas vēstītāju pavada visā stāsta gaitā. Pirmās daļas noslēgumā mirst Andra tēva jaunākais dēls Jēcis, un bagātie radi, kurus Andra tēvs allaž piemin ar labu vārdu, uz bērēm ierodas kuplā pulkā, izrādīdami godu, kaut citkārt rūpējas visai maz, labākajā gadījumā ļaujot vecākajam dēlam Andrejam strādāt pie viņiem par puisi. Notikumu izklāsts turpinās apmēram divus gadu desmitus vēlāk, atkal tieši Jurģu dienā, kad stāstītājs, atgriezies dzimtajā pusē, sastop Andra tēvu un Andra māti ceļā uz nabagmāju. Andra tēvs raksturā nav mainījies, tikai kļuvis fiziski daudz vārgāks. Trešais stāstījuma posms ir nākamā gada janvārī, kad vēstītājs ir saņēmis ziņu par Andra tēva nāvi un ierodas uz bērēm. Viņš gan nokavē izvadīšanu no nabagmājas, tāpēc par tās norisi uzzina tikai no līdzbraucējas ceļā, toties redz visu garo pavadītāju virteni, nonāk kapsētā un satiek arī Andra tēva bagātos rados, kuri atkal lepojas ar savu līdzdalību itin lepnajās bērēs.

“Bagāti radi” ir viens no tiem Apsīšu Jēkaba stāstiem, kurā vispārliecinošāk izpaudušās reālistiska vēstījuma īpatnības, tajā dominē hronoloģiski secīgs notikumu izklāsts, izceltas atsevišķas nozīmīgākās situācijas un attiecību nianses. Svarīga vieta ir dialogiem, kam piemīt spilgta tēlainība un izteiksmes dzīvīgums.

Stāsts “Bagāti radi” publicēts žurnālā “Austrums” 1886. gada 10.–11. un 12. numurā. Pirmā publikācija grāmatā bija Apsīšu Jēkaba “Rakstu” 2. sējumā 1892. gadā, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Derīgu grāmatu nodaļas apgādā, pēc tam arī atkārtotos izdevumos. 1924. gadā stāsts iekļauts Anša Gulbja apgādā sagatavotajos “Rakstos”, vairākkārt publicēts arī atsevišķā grāmatā, vēlāk Apsīšu Jēkaba darbu “Izlasē” (1952), stāstu krājumā “Iz tautas bilžu galerijas” (1958), Edgara Dambura sakārtotajā latviešu autoru stāstu kopkrājumā “Austrenī” (1975), 1996. gadā (sērijā “Vajadzīga grāmata”) un 2016. gadā apgādā Zvaigzne ABC.

Apsīšu Jēkaba daiļrade raisīja lasītāju interesi ar spilgtajiem un konkrētajiem vides, raksturu un dabas atspoguļojumiem. Viņa radītajiem literārajiem tēliem piemīt daudz atpazīstamu īpašību. Ar pievilcīgāko no stāstā raksturotajiem cilvēkiem, Andra tēvu, nostiprināta tā dēvēto sirdsšķīsto ļaužu tematika latviešu literatūrā. Tās saknes meklējamas hernhūtiešu kustības rosinātās Vidzemes brāļu draudzes ietekmē, pirmais tēls, uz kuru attiecināts šis apzīmējums, ir Ilze Reiņa un Matīsa Kaudzītes romānā “Mērnieku laiki” (1879). Sirdsšķīsto ļaužu raksturojuma tradīciju turpināja Jānis Poruks stāstā “Sirdsšķīsti ļaudis” (1896), Rūdolfs Blaumanis viencēlienā “Sestdienas vakars” (1907), Rainis lugā “Zelta zirgs” (1909), Kārlis Skalbe pasakā “Kaķīša dzirnavas” (1913).