Kustība Vidzemes guberņā ienāca no Vācijas, Oberlauzicas, kur 18. gs. 20. gados sāka darboties t. s. hernhūtiešu brāļu draudze, kas bija kādreizējo čehu taborītu tradīcijas turpinātāja. Par kustības dibinātāju un pirmo vadītāju kļuva grāfs Nikolauss Ludvigs fon Cincendorfs (Nikolaus Ludwig von Zinzendorf und Pottendorf). Šī reliģiskā brālība turpināja 17. gs. otrajā pusē daudzviet Eiropā populārā piētisma principus. Jau 1729. gadā pieņemtajos statūtos brālība par vienu no savas darbības mērķiem izvirzīja misijas darbu – došanos uz tām vietām, kur kādu apstākļu dēļ vienkāršai tautai nebija brīvi pieejama kristietība vai tā kādu apstākļu dēļ tika sludināta nepilnvērtīgi, sagrozīti. Par šādiem misijas mērķiem kļuva arī nesen Lielā Ziemeļu kara (1700–1721) rezultātā Krievijas iekarotās un tās sastāvā iekļautās Baltijas guberņas – Vidzeme un Igaunija. Šajās guberņās pamatiedzīvotāji – latviešu un igauņu zemnieki – joprojām bija tuvāki tautas ticībai un pagānismam, nevis kristietībai, jo viņi tika apspiesti gan no vācu tautības muižniekiem un mācītājiem, kuri savas atsvešinātības dēļ nebija atraduši ceļu uz zemnieku dvēselēm, gan arī no valsts, kuras laicīgā vara bija piederīga pareizticībai un kura neizrādīja īpašas rūpes par viņiem un viņu dvēseles kopšanu.
09.1729. Rīgā ieradās pirmie hernhūtiešu misionāri, starp kuriem bija arī viens no vecās čehu brāļu draudzes pārstāvjiem – namdaris Kristiāns Dāvids (Christian David). Sākotnēji viņi izveidoja kontaktus tikai ar piētiski noskaņotiem Vidzemes mācītājiem un muižniekiem, starp kuriem bija ģenerāļa fon Hallarta ģimene Valmiermuižā un Kampenhauzeni Ungurmuižā, kā arī Valmieras draudzes mācītājs Frīdrihs Justus fon Brīnings (Friedrich Justus von Brüning).
