1729. gadā Vidzemē ieradās pirmie hernhūtiešu sludinātāji, galvenokārt vācu un čehu amatnieki namdara Kristiāna Dāvida (Christian David) vadībā, kuri savas reliģiskās pārliecības izplatīšanas nolūkā sacerēja un izplatīja rokraksta grāmatas latviešu valodā. Sākotnēji šie rokraksti ietvēra garīgās dziesmas un svētrunas. Pakāpeniski tika izkopti arī citi žanri: statūti, diāriji, dzīvesstāsti, misiju apraksti, celsmes literatūra, kristīgā folklora, laicīgi literāri sacerējumi, epistulāri darbi, vēsturiski apcerējumi. Šie teksti norakstos izplatījās no draudzes uz draudzi. To izplatības svarīgs priekšnosacījums bija obligāts lasītprasmes un, vēlams, rakstītprasmes pienākums brāļu draudzes locekļiem. Dažādu tekstu rakstīšana un pārrakstīšana Vidzemes brāļu draudzē kļuva par ikdienišķu un masveidīgu parādību, kurā iesaistījās vairāki tūkstoši latviešu zemnieku.

Rokraksta literatūras attīstībai labvēlīgi bija “pirmie ziedu laiki” (18. gs. 30. gados) un “otrie ziedu laiki” (19. gs. 20.–40. gados), bet tā turpināja veidoties arī “klusā gājiena” laikā (1743–1764), kad tai piemita nelegāls raksturs. Vairums rokrakstu līdz mūsdienām ir saglabājušies norakstos, kas tapuši “otrajos ziedu laikos” vai 19. gs. vidū. Hernhūtieši turpināja savā starpā izplatīt dažāda satura tekstus rokrakstos līdz pat 20. gs. pirmajai pusei.

Tā kā teksti izplatījās norakstos, nereti eksistē vairākas vienu un to pašu sacerējumu versijas, kurās ir veiktas dažāda veida izmaiņas. Tika veidoti arī dažāda satura rokrakstu krājumi vienā iesējumā. Rokrakstu noformējums bija vienkāršs un askētisks, savukārt sarunvalodas īpatnības ļauj nodalīt šo rokrakstu literāro stilu kā atsevišķu veclatviešu literārās valodas paveidu.

Raksturīga sentimentāla, kāpinātā emocionālajā pārdzīvojumā balstīta izteiksme un poētika. Svētrunās un dziesmās vērojams kristocentrisms, proti, dialoga veidošana ar Kristu un Kristus ciešanu poētisks atveidojums, nereti arī naturālistiskas metaforas un uzsvars uz personīgu pestīšanas pieredzi. Tekstos ir spēcīgs piētisma pasaules skatījuma iespaids, kas popularizē jūtu nozīmi reliģiskajā pieredzē, cilvēka harmonisku saplūsmi ar Dievu un sevis garīgu pilnveidošanu. Svarīga ir misticisma un traģiskas pasaulizjūtas klātbūtne, indivīda un pasaules pretnostatījums, veidojot opozīciju ortodoksālajam luterismam un teoloģiskajam racionālismam.

Hernhūtiešu rokraksta literatūra veicināja izglītības izplatīšanos latviešu vidū, sniedza pirmo radošas pašizpausmes iespēju un sekmēja literāras prakses un lasīšanas paradumu nostiprināšanos. Rosināja reliģisku refleksiju, kristietības iesakņošanos latviešu sabiedrībā un latviešu nacionālās atmodas kustības veidošanos. Rokrakstos dažkārt paustās idejas par sociālo netaisnību un cilvēku vienlīdzību bija nozīmīgas latviešu sabiedriskajā konsolidācijā un zemnieku nemieru norisē. Hernhūtiešu poētika nav atstājusi spēcīgu iespaidu uz latviešu moderno dzeju, taču iespaids vērojams noteiktos motīvos prozā, piemēram, “sirdsšķīsto ļaužu” tēlos Reiņa Kaudzīša un Matīsa Kaudzīša, Jāņa Poruka un Apsīšu Jēkaba daiļradē. Hernhūtiešu rokrakstos paustās atziņas bija daudzu 19. gs. latviešu literātu ētisko priekšstatu un vērtību avots.

Hernhūtiešu rokrakstus sacerēja, tulkoja vai pārrakstīja vācu brāļi (sludinātāji), piētismu un hernhūtismu atbalstoši luterāņu mācītāji un latviešu hernhūtieši (galvenokārt saimnieki un amatnieki, gan vīrieši, gan sievietes). Dažkārt paši autori nebija hernhūtieši, bet teksti guva popularitāti brāļu draudzes locekļu vidū. Autorība un radošā individualitāte netika uzskatīta par būtisku, tāpēc liela daļa autoru vai tulkotāju palikuši anonīmi.

Diāriju jeb draudzes hroniku rakstīšana bija obligāts draudzes amatpersonu uzdevums no 1741. gada. Tajos nereti tika iekļauta informācija, kas skar kultūras vēsturi vai rakstītāju ģimenes vēsturi. Pie diārijiem pieskaitāmi arī plašāki hronikas žanra apcerējumi, piemēram, Ēriha fon Rancava (Erich von Ranzau) Vidzemes misijas hronika “Vēsturisks vēstījums par Jēzus Kristus valstības žēlastības sākumu un turpinājumu vispārīgi Vidzemē un īpaši latviešu Vidzemē” (Historische Nachricht von dem Anfang und Fortgang des Gnaden Reichs Jesu Christi in Liefland überhaupt und insonderheit in Lettland, 1773).

Svarīgs teksts bija brāļu draudzes statūti, kuros tika noteikta draudzes disciplīna, reliģiskās mācības atbilstība Bībelei, bērnu audzināšanas nosacījumi.

Daļa rokrakstu – garīgās dziesmas un svētrunas – bija tieši saistīti ar reliģisko rituālu un iecerēti priekšlasīšanai. Svētrunu funkcija bija klausītājos raisīt garīgu pārdzīvojumu un pamatot Jaunās Derības atziņas. Vācu brāļi sacerēja svētrunas, kas visvairāk saglabājušās, jo latvieši acīmredzot runājuši no galvas. Garīgās dziesmas, kas kopš 1739. gada tika iespiestas arī grāmatās, bija žanrs, kuru hernhūtieši kopa īpaši, jo dziedāšanai bija centrālā nozīme draudzes dzīvē. Rokrakstos izplatījās gan iespiestajās grāmatās esošās dziesmas, gan arī dziesmas no luterāņu baznīcas dziesmu grāmatām un pašsacerētas dziesmas. Nozīmīgākie garīgo dziesmu autori un tulkotāji bija mācītāji Magnuss Frīdrihs Buntebarts (Magnus Friedrich Bunthebart) un Georgs Heinrihs Loskīls (Georg Heinrich Loskiel). Poētikas attīstībā būtiski bija Nikolausa Ludviga fon Cincendorfa (Nicolaus Ludwig von Zinzendorf) dziesmu tulkojumi latviešu valodā. Garīgo dziesmu stils jūtams hernhūtieša, audēja Ķikuļa Jēkaba sacerētajā sūdzībā Krievijas valdībai “Viena Vidzemes cietumnieku bēdu dziesma iekš lielām bēdām un bailēm šinī 1777. gadā taisīta”, kas uzskatāma par senāko latviešu sacerēto dzejoli.

Dzīvesstāsti – gan latviešu hernhūtiešu biogrāfijas un autobiogrāfijas, gan cittautu vīriešu un sieviešu dzīvesstāstu tulkojumi – sekmēja pašrefleksiju un bija veidoti pēc noteiktas shēmas, kuras centrā bija garīgā atmodināšana. Par nozīmīgākajiem uzskatāmi Ķīša Pētera (starp 1750. un 1770. gadu), Podiņa Mārtiņa (ap 1795. gadu), Skangaļu Jēkaba (ap 1797. gadu), Jūrmalas Andreja (1826. gadā), Dukuļa Pētera (ap 1835. gadu), Spāriņa Annas (ap 1840. gadu) un citi dzīvesstāsti. Tajos vērojami psiholoģiski raksturojumi, kultūrvēsturiskas ziņas, konkrēta un dzīva izteiksme. Cittautu hernhūtiešu dzīvesstāstu tulkojumi demonstrēja brāļu draudzes pārnacionālo un starptautisko ievirzi, atklāja Vidzemi kā daļu no reliģiskajā pārliecībā vienota globāla tīklojuma, iepazīstināja ar ārzemju dzīves apstākļiem un kultūras specifiku. Līdzīgu funkciju veica misiju apraksti, kuros bija aprakstītas hernhūtiešu misijas citās zemēs un kontinentos.

Celsmes literatūra ietvēra garīgas ievirzes daiļliteratūras sacerējumus, kas varēja tikt lasīti gan kolektīvi, gan vienatnē. Starp tiem nozīmīgākie ir angļu un vācu 17.–18. gs. garīgo darbu adaptēti tulkojumi, piemēram, Tomasa Vilkoksa (Thomas Wilcox) traktāta “Izmeklētas medus lāses no Kristus klints” (A Choice Drop of Honey from the Rock Christ, 1666) tulkojums “Dārgas medus lāsītes iz to akmins klinti Kristu” (1770), mācītāja Heinriha Baumana (Heinrich Baumann) veiktais N. L. Cincendorfa “Stāsta par Cilvēka Dēla dienām uz zemes” (Die Geschichte der Tage des Menschen-Sohns auf Erden, 1759) tulkojums “Tie stāsti to dienu tā cilvēka dēla virs zemes” (1770), skolotāja Jura Natanaēla Ramaņa veiktais Džona Banjena (John Bunyan) reliģiskās alegorijas “Svētceļnieka gaita no šīs pasaules nākamajā” (The Pilgrim’s Progress from This World to That Which Is to Come, 1678) tulkojums “Tas ar acīm redzēts ceļš uz debesīm” (1797) un citi. Raksturīgi, ka daļa no tulkojumiem ir īsināti vai pārstrādāti, angļu tulkojumu tapšanā izmantoti vācu starptulkojumi, kā arī teksti papildināti ar piētisma poētiku.

Līdzās celsmes literatūrai minama kristīgā folklora, piemēram, debesu grāmatas, tāpat arī apokrifiski sacerējumi (piemēram, Nikodēma evaņģēlijs) un laicīgi literāri darbi. Starp pēdējiem īpaši izceļams 1818. gadā namdara Jāņa Peitāna veiktais Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) drāmas “Laupītāji” (Die Räuber, 1781) tulkojums (luga uzvesta minētajā gadā Dikļos) un 1820. gadā veiktais nenoskaidrota autora “Stāsta no Frīdelīna” tulkojums, kurā vērojamas piedzīvojumu un audzināšanas romāna iezīmes.

Vēsturiskajos apcerējumos galvenokārt aplūkoti divi tēmu loki: brāļu draudzes vēsture Vidzemē un pasaulē (te minamas arī draudžu vēstures, kas tapušas, apkopojot diārijos fiksētās ziņas) un Baltijas kristianizācijas vēsture. Šie rokraksti parādījās pirms iespiesto latviešu vēstures grāmatu nākšanas klajā. Nozīmīgākie vēsturei veltītie sacerējumi ir mācītāja Frīdriha Bernharda Blaufūsa (Friedrich Bernhard Blaufuβ) “Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” (1753), J. Pulana “Stāsts tās latviešu tautas no viņas priekšlaikiem līdz šai dienai” (starp 1800. un 1819. gadu), kas daļēji balstīts Garlība Merķeļa (Garlieb Merkel) darbos, Dāvida Kranca (David Kranz) “Vecās un jaunās brāļu vēstures” (Alte und Neue Brüder-Historie, 1771) tulkojums “Tie stāsti no tās vecas brāļu draudzes; tie stāsti no tās atjaunotas brāļu draudzes” (noraksts pēc 1798. gada). Gan G. Merķeļa darbu, gan Dž. Banjena tulkojuma iespaidā radies Jāņa Ruģēna vēsturiski publicistiskais apcerējums “Ar acīm redzēts ceļš uz Vidzemes debesīm” (1843). Nereti apcerējumos, kuru temats ir vēsturiski notikumi, to izklāsts sintezēts ar sabiedrisku publicistiku, radoši interpretēti vēsturiski notikumi, saplūstot vēstures un daiļliteratūras žanriem. Publicistiska nozīme ir arī Hernhūtes brāļu vēstulēm, kas tika izplatītas norakstos latviski, piemēram, Augusta Gotlība Špangenberga (August Gottlieb Spangenberg) “Viena grāmata, kas ir rakstīta uz visiem, iekš mūsu Kungu Jēzu Kristu savienotiem latviešu brāļiem un māsām” (1797).

Līdz mūsdienām saglabājušies vairāk nekā 600 hernhūtiešu rokrakstu, no tiem ap 500 rokrakstu glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Reto grāmatu un rokrakstu krājumā. Vairums tekstu ir latviešu valodā, daļa – vācu valodā. 2017. gadā LNB hernhūtiešu rokrakstu krājums tika iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.

Mūsdienās tiek atzīta hernhūtiešu literatūras emancipatīvā nozīme latviešu literārajā kultūrā, spēcīgais iespaids uz latviešu intelektuālās elites rašanos un nacionālās atmodas ideju veidošanos 19. gs. vidū. Rokraksti vērtēti kā pirmā latviešu literārās aktivitātes izpausme, unikāla kultūras mantojuma daļa, filozofiski literārs fenomens, kas sakņots pasaules kultūrā.

Izcila nozīme hernhūtiešu rokrakstu atklāšanā, apzināšanā un izvērtējumā bija grāmatniecības vēsturniekam, ilggadējam Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas vadītājam Aleksejam Apīnim, kura pētījumi apkopoti grāmatā “Neprasot atļauju” (1987).

Vidzemes hernhūtiešu rokrakstus pēta Gvido Straube un Māra Grudule (Latvijas Universitāte), Jānis Šiliņš (Latvijas Valsts vēstures arhīvs), Gundars Ceipe (Latvijas brāļu draudzes misija), Pāvels Štolls (Prāgas Kārļa universitāte), Andris Vilks, Beata Paškevica, Pauls Daija (LNB), Edgars Ceske (Turaidas muzejrezervāts). Vācu valodā sarakstīto rokrakstu pētniecība norisinās Evaņģēliskās Brāļu draudzes Unitātes arhīvā Hernhūtē (Vācijā).

Vairāki hernhūtiešu rokraksta literatūras darbi nākuši klajā akadēmiskos izdevumos – Ķikuļa Jēkaba “Dziesmas” (1982), J. N. Ramaņa “Krusta skolas grāmata” (1995), F. B. Blaufūsa “Vidzemes stāsti” (2015). Hernhūtiešu rokrakstu pētījumus veicināja 2009. gadā Latvijas Universitātes rīkotā starptautiskā konference “Latviešu kultūra un Hernhūtes brāļu draudze”, kas norisinājās Hernhūtē, piedaloties dažādu nozaru latviešu un vācu pētniekiem. Jaunākie pētījumi publicēti 2011. gadā iznākušajā Hernhūtes žurnālā Unitas fratrum un 2016. gadā iznākušajā žurnāla Letonica tematiskajā numurā “Vidzemes brāļu draudze”.