Piētisms ir kustība, kas izveidojās 17. gs. protestantismā. Tas akcentē individuālo (personisko) dievbijību un praktisko kristietību.

Piētisms apkopo pazīmes, kas pārsniedz jebkuru atsevišķo konfesionālo tradīciju kopumu. Šīs pazīmes ietver stingru biblicismu (lielā mērā burtiski atsaucoties uz Bībeli, lai gan, cik lielā mērā tas notiek, ir atkarīgs no konkrētā autora un laika perioda), individuālo dievbijību, evaņģelizāciju. Piētisti sevi uzskatīja par reformācijas turpinātājiem un mēģināja panākt, lai reformācija īstenojas ikdienas dzīvē un neaprobežojas tikai ar doktrīnu un liturģijas reformu. Piētisma aizsācējs Fīlips Špēners (Philipp Spener) un viņa sekotāji vērsās pret to, ko uzskatīja par “mirušo ortodoksiju”. Viņu acīs draudžu locekļu ticības dzīve pakāpeniski tikusi reducēta līdz vienkāršai doktrīnas un baznīcas kārtības ievērošanai.

Piētismā individuālā dievbijība ir svarīgāka par formālās teoloģijas un liturģijas ievērošanu. Bībele šajā procesā tika uztverta kā nemainīgs ceļvedis. Ticīgos mudināja iesaistīties nelielās Bībeles studiju grupās un tiekties pēc savas garīgās izaugsmes. Līdztekus ticības pieredzes attīstīšanai piētisti veicināja palīdzību trūcīgajiem. Dievkalpojumu stils bija vienkāršs, bez sarežģītām ceremonijām.

Piētisms ietver pārliecību, ka autentiska kristietība vienmēr iekļauj iekšējas garīgas transformācijas dimensiju, ko pavada reliģiskas jūtas. Dziļas emocijas ir saistītas ar patiesu atgriešanos. Nenoliedzot pestīšanas objektīvo aspektu (to, ko Dievs ir paveicis mūsu labā ar Jēzu Kristu), piētisms uzsver to, ko Dievs dara cilvēkos. Šādu ideju attīstība plašākā kontekstā ir saistāma ar apgaismības idejām par cilvēka brīvo izvēli. Reliģiskā vidē tas pat reformātu draudzēs nozīmēja atteikšanos no predestinācijas (iepriekšnolemtības) mācības. Tāpēc garīgajā dzīvē vairāk akcentēja cilvēka paša izvēli.

F. Špēners centās saglabāt Mārtiņa Lutera (Martin Luther) antropoloģiju (simul iustus et peccator), kas uzsvēra, ka cilvēks vienlaikus ir grēcīgs un Dieva taisnots. Viņš arī pievērsās cita 16. gs. reformatora – Fīlipa Melanhtona (Philipp Melanchthon) – mācībai par svētdarīšanu (garīgu izaugsmi cilvēkā), kas atšķiras no taisnošanas.

Tiecoties pēc patiesas dievbijības atdzimšanas, F. Špēners ieviesa pārmaiņas, jo viņš dibināja nelielas ticīgo grupas. Tās regulāri tikās, lai nodotos lūgšanām, Bībeles studijām un savstarpējai garīgai stiprināšanai. Šīs grupas dēvēja par collegium pietatis (latīņu ‘dievbijīgas sapulces’), jo tās uzsvēra dievbijīgu dzīvi. To biedri izvairījās no tādām izklaidēm, kuras uzskatīja par pasaulīgām. Piētisma kritiķi šādu praksi uzskatīja par pārspīlētu un kustību kopumā – par pārāk orientētu uz pieredzi.

Piētisms nav viendabīga kustība. Līdzās piētistiem, kuri neatdalījās no luterāņu un reformātu baznīcām, radikālie piētisti atšķēlās, lai savus uzskatus par svētdzīvi varētu ievērot vēl kategoriskāk. Viņi tic, ka kristieši var dzīvot, saņemot tiešu Dieva gara iedvesmu, nevis paļaujoties uz hierarhiju. Radikālie piētisti bieži praktizē gavēni un lūgšanu. Viņi arī tic nepretošanās principam, tāpēc ir pacifisti.

Vēl pirms piētisma rašanās bija atsevišķi autori, kuri satraucās par baznīcas dzīves trūkumiem un iestājās par praktiskās kristietības atdzimšanu. Starp viņiem bija mistiķi Jākobs Bēme (Jakob Böhme) un Johans Arnts (Johann Arndt), teologs no Rostokas Universitātes (Universität Rostock) – Teofils Grosgebauers (Theophil Großgebauer). Tomēr par piētisma aizsācēju tiek uzskatīts F. Špēners, kurš jaunībā tika izglītots, izmantojot tādus darbus kā J. Arnta “Patieso kristietību” (Wahres Christentum, 1610). Piētisms kā atsevišķa kustība aizsākās ar sanāksmēm F. Špēnera mājā, kur viņš atkārtoja savus sprediķus, skaidroja Bībeli (galvenokārt Jauno Derību) un iesaistīja klātesošos sarunās par reliģiskiem jautājumiem. 1675. gadā F. Špēners publicēja darbu Pia desideria jeb “Dziļi izjusta vēlme pēc patiesās (Dievam tīkamās) evaņģēliskās baznīcas reformas”. Sākotnēji piētisms, kas kā vārds saistījās ar šo darbu, bija nievājošs termins, lietots, lai apzīmētu šo kustību.

Darbā Pia desideria F. Špēners izvirzīja sešus priekšlikumus, kā atjaunot baznīcas dzīvi: 1) rūpīga Bībeles studēšana privātās sanāksmēs (sadraudzē); 2) tā kā kristīgā priesterība ir universāla, lajiem vajadzētu piedalīties baznīcas garīgajā pārvaldībā; 3) kristietības iepazīšanai jābūt saistītai ar tās praktizēšanu, kas ir vajadzīgs papildinājums; 4) tā vietā, lai didaktiski, nicinoši uzbruktu heterodoksiem un neticīgajiem, pret viņiem jāizturas ar līdzjūtību un laipnību; 5) jāveicina universitāšu teoloģiskās apmācības reorganizācija, lielāka nozīme jāpiešķir garīgajai dzīvei; 6) cita veida sludināšana, proti, retorikas vietā jāieaudzina kristietība.

F. Špēnera darbība atstāja lielu ietekmi visā Vācijā. Lai gan daudzi ortodoksālo luterāņu teologi un mācītāji neakceptēja viņa grāmatā paustās idejas, daudzi citi pieņēma viņa priekšlikumus. Leipcigā teologa ietekmē tika izveidota jauno teologu biedrība Bībeles studēšanai un dievbijīgai pielietošanai. Trīs šai biedrībai piederošie maģistrāti, no kuriem viens bija Augusts Hermans Franke (August Hermann Francke), vēlāk pazīstamā Halles Bērnu nama dibinātājs (1695), aizsāka praktiska un dievbijīga rakstura lekciju kursus par Bībeli. Lekcijas izraisīja citu Leipcigas mācītāju nepatiku, un A. H. Franke ar draugiem pameta pilsētu. Ar jurista un filozofa Kristiana Tomāziusa (Christian Thomasius) un F. Špēnera palīdzību viņš piedalījās jaunās Halles Universitātes (Universität Halle) dibināšanā. Universitātē teoloģijas katedras tika veidotas saskaņā ar F. Špēnera uzskatiem. K. Tomāziusa uzskatos parādījās piētisma ekumeniskais raksturs. Viņš aizstāvēja luterāņu un reformātu laulības, izpelnoties ortodoksālo luterāņu pretdarbību. Kad F. Špēners 1691. gadā pārcēlās uz Berlīni, piētisma aizsācējs saņēma Brandenburgas-Prūsijas galma atbalstu, kas ļāva veikt daudzas reformas. Halles Universitātē F. Špēners nodrošināja amatus saviem mācekļiem K. Tomāziusam un A. H. Frankem. Līdz F. Špēnera nāvei piētisms Vācijā bija nostiprinājies un vēlāk sasniedza Angliju un britu kolonijas Amerikā.

Pēc F. Špēnera nāves 1705. gadā kustības vadību pārņēma A. H. Franke, kurš pazīstams ne tikai ar Halles Bērnu nama dibināšanu, bet arī ar skolu un skolotāju semināra izveidi. Viņš palīdzēja draugam – aristokrātam Karlam Hildebrandam fon Kanšteinam (Karl Hildebrand von Canstein) – Hallē izveidot Bībeles izdošanas un izplatīšanas organizāciju – Bībeles biedrību. Bībeles bija pieejamas par lētu cenu.

Piētisma izplatība, pateicoties valdnieku atbalstam, saglabājās arī pēc A. H. Frankes nāves. Frīdrihs Vilhelms I (Friedrich Wilhelm I) 1729. gadā izdeva rīkojumu, ka visiem teologiem, kas vēlas strādāt Prūsijā, divus gadus jāmācās Hallē. Tomēr labvēlība, kas tika izrādīta piētistiem, beidzās līdz ar Frīdriha II (Friedrich II) nākšanu pie varas.

Piētisma izplatīšanos veicināja Kēnigsbergas un Gīsenes universitātes. Tam bija arī spēcīgs patrons – Dānijas karalis Frederiks IV (Frederik IV), kurš veicināja piētisma izplatību Dānijā, uz Halli sūtīdams dāņu teoloģijas studentus un lūgdams A. H. Franki ieteikt misionārus Dānijai tolaik piederošās Austrumindijas īpašumiem.

Virtembergā piētisms ieguva atšķirīgu raksturu – tas bija mērenāks, akadēmiskāks, ciešāk pieturējās pie luterāņu baznīcas organizācijas un teoloģijas un uzplauka ilgākā laika posmā nekā Ziemeļvācijas piētisms. Šveicē piētisms bija plaši izplatīts, īpaši Bernē, Cīrihē, Bāzelē un Vo kantonā.

Piētisms no Vācijas un Šveices izplatījās uz Skandināviju un Baltiju, kur tam bija liela ietekme. Piētisma idejas izplatīja hernhūtiešu brāļu draudzes.

Piētisms sasniedza Ziemeļameriku galvenokārt vācu un skandināvu imigrantu vidū. Tur tas ietekmēja angļu un amerikāņu starpkonfesionālo evaņģelikālismu.

19. gs. vidū Larss Levi Lestadiuss (Lars Levi Laestadius) veicināja piētisma izplatību Skandināvijā, rezultātā vēlāk izveidojās lestādiešu luterāņu baznīcas un vairākas šo ideju atbalstošas draudzes galvenajās luterāņu baznīcās, piemēram, Somijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (Suomen evankelis-luterilainen kirkko). L. L. Lestadiuss sākotnēji sludināja Lapzemē, kur viņa vadītā kustība ar panākumiem cīnījās pret alkoholismu. Kustība izplatījās no Zviedrijas uz Norvēģiju un Somiju. L. L. Lestadiuss iesaistīja sludināšanā lajus. Arī mūsdienās lestādieši aicina izvairīties no “pasaulīgām” izklaidēm, piemēram, viņi neiesaka skatīties televizoru, apmeklēt kinoteātri, dejot, spēlēt kāršu spēles vai azartspēles un lietot alkoholiskos dzērienus. Viņi rekomendē izvairīties no kontracepcijas līdzekļiem – lestādiešu ģimenēs parasti ir no četriem līdz desmit bērniem. Lestādieši pulcējas īpašos vasaras dievkalpojumos, kuros daudzi jaunieši atrod nākamos dzīvesbiedrus.

18. gs. somu piētistu lokā vadoša loma bija vizionārei Katarinai Asplundei (Katarina Asplund). Viņa rīkoja disputus ar tradicionāli noskaņotiem luterāņu mācītājiem.

Brīvo luterāņu draudžu asociācija (Association of Free Lutheran Congregations) ir piētistu luterāņu organizācija, kas radās Norvēģijas piētisma luterāņu kustībā, ko vadīja Hanss Nilsens Heuge (Hans Nielsen Hauge). Viņš bija laju sludinātājs, kurš par savu darbību vairākkārt ieslodzīts, jo 19. gs. lajs varēja sludināt tikai mācītāja uzraudzībā. H. N. Heugem esot bijusi mistiska pieredze, tāpēc viņš uzskatīja, ka viņam jāstāsta citiem par savu ticību. H. N. Heuge akcentēja vīriešu un sieviešu līdztiesību. Sievietes viņa vadītajā kustībā varēja kalpot par laju sludinātājām.

Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 1900. gadā tika dibināta Luterāņu brāļu baznīca (Church of the Lutheran Brethren of America), kas seko piētisma luterāņu teoloģijai un uzsver personiskas atgriešanās pieredzi. Bez tās cilvēki netiek uzņemti draudzēs. Etiopijas Evaņģēliskā baznīca (Mekane Yesus), luterāņu baznīca ar lielu piētisma, kā arī reformātu un Vasarsvētku draudžu ietekmi, kas galvenokārt atrodas Etiopijā un etiopiešu diasporā, ir lielākā luterāņu baznīca Pasaules Luterāņu federācijā (Lutheran World Federation). Mekane Yesus tika dibināta, balstoties uz Ziemeļeiropas misionāru aktivitātēm 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Šie misionāri darbojās lielākoties Etiopijas dienvidos, kur pareizticīgo kristiešu ietekme bija mazāka. 2000. gadā baznīca ordinēja pirmās sievietes par mācītājām. Opozīcija pret to veidojās konfesionālā luterisma ietekmē.

Mūsdienās piētisms joprojām pastāv daļā no Evaņģēliskās baznīcas Vācijā (Evangelische Kirche in Deutschland). Šīs grupas sauc par reģionālajām baznīcu kopienām (Landeskirchliche Gemeinschaften), to lielākā daļa ir juridiski reģistrētas apvienības, un tās tiek finansētas no ziedojumiem. Grupas parasti pārvalda ievēlēta valde. Daudzas no grupām nodarbina pilnas slodzes sludinātāju vai mācītāju. Līdztekus dievkalpojumiem, kas bieži vien apzināti notiek citos laikos nekā vietējo baznīcu dievkalpojumu laiki, tām ir Bībeles studiju un lūgšanu stundas.

A. H. Franke – vācu luterāņu mācītājs, filantrops, F. Špēnera darba turpinātājs piētisma izplatības darbā, Halles Bērnu nama un skolu dibinātājs; H. N. Heuge – norvēģu piētists, garīgais vadītājs; L. L. Lestadiuss – zviedru ekologs, rakstnieks, luterāņu mācītājs, misionārs Lapzemē, piētisma izplatītājs Ziemeļeiropā; F. Špēners – vācu luterāņu teologs, piētisma dibinātājs.

Hengellinen Kuukauslehti – somu piētistu žurnāls, iznāk kopš 19. gs. beigām; Journal for the History of Reformed Pietism – akadēmisks žurnāls, ko 2015. gadā dibināja vairāki pētnieki no Amsterdamas Brīvās Universitātes (Vrije Universiteit Amsterdam); Pietisten – žurnāls, kas kopš 1986. gada iznāk angliski Minesotas pavalstī (ASV) un nosaukts žurnāla vārdā, kas iznāca Zviedrijā no 1842. līdz 1919. gadam; The Voice of Zion – Lestādiešu luterāņu baznīcas (Laestadian Lutheran Church) žurnāls, kopš 1974. gada iznāk ASV.