Artūra Filipsona ceļu mākslā raksturo reizē vīrišķība un sargājošs maigums. Ar savu izteiksmīgo, plato seju, zemnieciski spēcīgo, smagnējo augumu viņš neatbilda romantisko tēlu iemiesotājam uz skatuves, taču kļuva par varoņlomu atveidotāju, radot monumentālus, viengabalainus tēlus, kas pilni zemes spēka. Lauku spēkavīrs ar labu, siltu sirdi un staltu stāju – A. Filipsons izcēlās plašajā Dailes teātra aktieru ansamblī. Viņa aktierspēli raksturoja neviltots pārdzīvojums, dziļi personiski izdzīvota lomas patiesība, darbības konkrētība un domu koncentrācija. Izkoptā runas meistarība un plašā tembrālā amplitūda A. Filipsona skatuves runu padarīja precīzu un mērķtiecīgu. Silts, sulīgs humors iezīmēja aktiera spēlētās spilgtās raksturlomas.

A. Filipsona tēvs Juris Filipsons un māte Emīlija bija pusgraudnieki Vecpiebalgas pagasta Briņģu muižā, vēlāk rentnieki dažādās vietās. Pirmā pasaules kara dēļ A. Filipsons sāka mācīties Vestienas pamatskolā tikai deviņu gadu vecumā – 1915. gadā. Te viņš pirmoreiz saskārās ar teātri, Hansa Kristiana Andersena (Hans Christian Andersen) “Sniega karalienē” (Snedronningen) spēlējot galveno vīriešu lomu, kas tika nosaukta par Kārli. Saikni ar Vestienu aktieris saglabāja visu mūžu, vasarās palīdzot vecākiem, vēlāk brālim un māsai saimniecībā. Mācoties Rīgas pilsētas 2. vidusskolā (1921–1924), viņš sāka apmeklēt teātra izrādes, kā arī rīkoja amatierizrādes ar saviem novadniekiem. Vidusskolas pēdējās klasēs paralēli mācībām A. Filipsons pa naktīm strādāja Rīgas pilsētas Sarkankalna slimnīcā par sanitāru. Vēl būdams skolnieks, 1924. gadā A. Filipsons sāka mācīties jaundibinātajā Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātra aktieru sagatavošanas studijā; tur jaunais aktieris pārvarēja apvidus izloksni pie runas pedagoga Jāņa Simsona. Pēc vidusskolas beigšanas viņš iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē, taču teātra vilinājums izrādījās spēcīgāks, un aktieris mācības neturpināja.

A. Filipsons bija precējies ar dzejnieces Austras Skujiņas māsu Rūtu (īstajā vārdā Mildu) Skujiņu, vēlāk ar filoloģijas fakultātes studenti (vēlāk pedagoģi) Ritu Griens. Otrajā laulībā dzimis dēls Jānis Filipsons, Dailes teātra Trešās studijas audzēknis un aktieris Dailes teātrī.

Pirmoreiz uz skatuves A. Filipsons kāpa lomā bez teksta Kārļa Ābeles “Ligatūrā” (insc. Eduards Smiļģis) 1925. gada rudenī. Pamazām viņam tika uzticētas epizodiskas lomas ar tekstu. 1927. gadā A. Filipsons beidza kursus un tika pieņemts štatā teātrī. Pirmajos gados viņš piedalījās gandrīz visos jauniestudējumos, dažkārt spēlējot vairākas lomas vienā vakarā. A. Filipsons centās padarīt tēlus iezīmīgus ar visiem līdzekļiem, viņš daudz attēloja vecākus cilvēkus un iemācījās meistarīgi lietot grimu, pārveidojot savus sejas vaibstus. Aktiera eksistence uz skatuves kļuva ar katru lomu izteiksmīgāka. Raksturu vienkāršību un māksliniecisko spilgtumu A. Filipsons mācījās no Gustava Žibalta un līdzās G. Žibalta atveidotajam Ķencim nospēlēja Pāvulu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu “Mērnieku laikos” (1929, insc. E. Smiļģis).

Sākotnēji A. Filipsons spēlēja par sevi krietni vecākus vīrus. Savu pirmo titullomu aktieris nospēlēja Valda Grēviņa bērnu izrādē “Pļevnas zaldāts” (1930, insc. E. Smiļģis), viņa tēlojumā bija jūtama liriski skumja un ironiska smeldze. Līdzās zaldātam liela loma bija Mintauts Raiņa lugā “Indulis un Ārija” (1930, insc. E. Smiļģis), to raksturoja dzelžaina griba un fanātiska atdeve iecerētajai idejai. Rāma liela mūža gudrība atbalsojās aktiera Baltajā tēvā Raiņa “Zelta zirgā” (1931, insc. E. Smiļģis). Reizē baiso un komisko apvienoja viņa Žņaudzējs Annas Brigaderes lugā “Princese Gundega un karalis Brusubārda” (1933, insc. E. Smiļģis). Spilgtas lomas bija Biezumu Bozums Jēkaba Janševska “Dzimtenē” (1932, insc. E. Smiļģis) un kavalieris Kristiāns Bergs Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) “Gesta Berlingā” (Gösta Berlings Saga, 1933, insc. E. Smiļģis).

Aktiera māksliniecisko temperamentu novērtēja gan skatītāji, gan kritika, un pamazām A. Filipsona spēlētās lomas kļuva arvien nozīmīgākas. Viņš bija vecais jūras braucējs Drosts Riharda Valdesa darbā “Jūras vilki” (1933, insc. E. Smiļģis), Ābrams Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” (1933, insc. E. Smiļģis), Jūda Raiņa lugā “Jāzeps un viņa brāļi” (1933, insc. E. Smiļģis). Bargumā sastinguši vaibsti un smaga cīņa pašam ar savu dēlu raksturoja Kebstu Jūdžina O’Nīla (Eugene Gladstone O’Neill) lugā “Mīla zem vīksnām (gobām)” (Desire Under the Elms, 1934, insc. E. Smiļģis). Savukārt Marks Bruts Viljama Šekspīra (William Shakespeare) traģēdijā “Jūlijs Cēzars” (The Tragedy of Julius Caesar, 1934, insc. E. Smiļģis) ar savu godīgumu un smagnējo skaidrību iemiesoja visas tautas sirdsapziņu.

A. Filipsons kļuva par labu raksturotāju, viņa spēlētās raksturlomas iezīmējās ar komisku vai satīrisku ievirzi. Tāds bija, piemēram, aktiera atveidotais ļaunais, mantkārīgais pielīdējs vagars Blambužs Augusta Deglava darbā “Vecais pilskungs” (1935, insc. E. Smiļģis). Komisks bija A. Filipsona spēlētais pieviltais vīrs Andrē Alfreda de Misē (Alfred Louis Charles de Musset-Pathay) komēdijā “Svečturis” (Le Chandelier, 1936, rež. Kārlis Veics), līdz tumsonībai aprobežots Stretfordas garīdznieks Falstafs Mārtiņa Zīverta “Ākstā” (1938, insc K. Veics), vulgāri raupjš un neapvaldīts plosījās Nariškins M. Zīverta “Minhauzena precībās” (1941, insc. E. Smiļģis), provinciālu pašapziņu un naivumu iemiesoja Pēteris Dalbiņš Edvarta Vulfa komēdijā “Svētki Skangalē” (1943, insc. E. Smiļģis), pārliecināts par savu muzikālo sacerējumu ģenialitāti un brutāls bija Bricis Ķēvietis Anšlava Eglīša komēdijā “Kosma simfonija” (1943, rež. K. Veics).

Savas pārtapšanas prasmes aktieris apliecināja, traģiskā, bet ārēji apvaldītā, cienīgā smagnējībā 30 gadu vecumā spēlējot Roplaini R. Blaumaņa lugā “Pazudušais dēls” (1936, insc. E. Smiļģis), kamēr E. Smiļģim bija jau 50 gadi viņa dēla Krustiņa lomā. Savam pirmajam patstāvīgajam režijas darbam – Juzefa Bļiziņska (Józef Bliziński) lugai “Pans Damāzijs” (Pan Damazy, 1938) – titullomas atveidošanai režisore Felicita Ertnere izvēlējās tieši A. Filipsonu. Jaunas, romantiskas krāsas aktiera tēlojumā parādījās zvanu lējēja Indriķa lomā Gerharta Hauptmaņa (Gerhart Johann Robert Hauptmann) lugā “Nogrimušais zvans” (Die versunkene Glocke, 1938, insc. K. Veics). Nozīmīgas lomas bija arī mūks Lorenco V. Šekspīra “Romeo un Džuljetā” (Romeo and Juliet, 1943, insc. E. Smiļģis), karalienes Elizabetes saprātīgais padomdevējs Talbots Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) “Marijā Stjuartē” (Maria Stuart, 1943, insc. E. Smiļģis), sirmais, taisnīgais grāfs Verrīna, kurš atriebj savas meitas godu, F. Šillera “Fiesko sazvērestībā Dženovā” (Die Verschwörung des Fiesco zu Genua, 1943, insc. E. Smiļģis), kā arī atkārtoti nospēlētās lomas: Drosts R. Valdesa “Jūras vilkos” (1941, insc. E. Smiļģis) un Pāvuls R. un M. Kaudzīšu “Mērnieku laikos” (1942, insc. E. Smiļģis).

20. gs. 40. gadu otrā puse bija A. Filipsona varoņlomu laiks. Monumentāli veidots tēls, kas suģestē ar personības spēku, bija neuzpērkamais vergu vadonis Spartaks Andreja Upīša “Spartakā” (1945, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, Emīls Mačs). Titullomā Maksima Gorkija (Алексей Максимович Пешков) lugā “Jegors Buličovs un citi” (Егор Булычов и другие, 1946, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, E. Mačs) A. Filipsona Buličovs bija stiprs un vientuļš, mocīdamies izsmieklā un niknumā pret apkārtējo sabiedrību. Gan paša aktiera daiļradē, gan latviešu teātra vēsturē visnozīmīgākā A. Filipsona loma bija Lāčplēsis Raiņa lugā “Uguns un nakts” (1947, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), partnerībā ar Lilitas Bērziņas Spīdolu apvienojot spēku un daili. Viņu spēli raksturoja iekšēji spraigi, pilnasinīgi dialogi. A. Filipsons bija īstens tautas vadonis, viengabalains savā būtībā, pārliecinot ar vienkāršību un konkrētību.

Prasme uztvert raksturīgo izpaudās stīvā, nepiekāpīgā birokrāta Kareņina tēlā Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) “Annā Kareņinā” (Анна Каренина, 1949, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere). Savukārt sirsnīgs humors iezīmēja sirmo karavadoni Kutuzovu Aleksandra Gladkova (Александр Константинович Гладков) “Sendienās” (Давным-давно, 1946, insc. Aleksandrs Leimanis).

Atkārtoti pēc divdesmit gadiem A. Filipsons spēlēja Mintautu Raiņa lugā “Indulis un Ārija” (1950, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere) – nesteidzīgu savā varas un spēka apziņā, pašapzinīgu un bargu. Tā bija viņa pēdējā loma. Aktiera sirds apstājās 44 gadu vecumā. Kopumā Dailes teātrī A. Filipsons nospēlēja ap 200 lomu.

A. Filipsons piedalījies tikai divās kino filmās, nospēlējot Veršiņinu (“Mājup ar uzvaru”, 1947, režisors Aleksandrs Ivanovs, Александр Гаврилович Иванов) un revolucionāru Pēteri (“Rainis”, 1949, rež. Jūlijs Raizmans, Юлий Яковлевич Райзман). 

Padomju okupācijas laikā A. Filipsons tika ievēlēts par Rīgas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes deputātu (1947).

Padomju okupācijas laikā A. Filipsons saņēma Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu (1945), Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Valsts prēmiju par līdzdalību izrādē “Uguns un nakts” (1947), Darba Sarkanā Karoga ordeni par izciliem sasniegumiem padomju teātra mākslā (1947).