Drāma “Āksts” ir novatorisks darbs latviešu dramaturģijā, tas apliecināja arī M. Zīverta radošo briedumu. Šīs lugas uzvedums Dailes teātrī 1938. gadā izpelnījās lielu ievērību un pārliecinoši atklāja M. Zīverta darbu dzīvotspēju uz skatuves. Drāmā “Āksts” autors pievērsās pasaules kultūras vēsturē nozīmīgas personības atveidojumam, atklājot dziļus cilvēciskus pārdzīvojumus un patiesus ideālus.

Lugas sižets saistīts ar renesanses laikmeta angļu dramaturga Viljama Šekspīra (William Shakespeare) biogrāfiju. Kā darbības laiks norādīts 1601. gads, kad tapa V. Šekspīra traģēdija “Hamlets”. M. Zīverta drāmas datējums izvēlēts kā vispārināts atskaites punkts, lai atklātu mākslinieka pārdomas un šaubas par savas dzīves un radošā veikuma nozīmīgumu. Sižeta risinājumā atklājas Šekspīra mīlestība uz augstdzimušo Mēriju Fitoni, kura izvēlas veidot attiecības ar grāfu Viljamu Herbertu. Kad Šekspīrs atklāj Mērijas aizraušanos, viņa pārdzīvojumi sasniedz augstāko pakāpi. M. Zīverta lugas finālā Šekspīrs pārtrauc pantomīmas uzvedumu ar monologu, kurā tieši vēršas pie Mērijas, atklājot savas jūtas, taču izmisīgā uzruna paliek neatbildēta, un Mērija kopā ar grāfu Herbertu atstāj telpu. Drāmas notikumos iesaistīti aktieri, kuri strādā teātrī kopā ar Šekspīru un cenšas pārliecināt par viņa radīto literāro darbu nozīmi. Visnoteiktāk savu nostāju pauž galma āksts Džigs, kurš drāmas finālā, kad viņi uz skatuves palikuši divi vien, norāda Šekspīram uz izrādes skatītājiem kā to nākotnes draudzi, kas pulcēsies viņa lugu iestudējumos. 

Drāmas centrālā persona ir dramaturgs un aktieris V. Šekspīrs, ap viņu grupēti citi tēli, kuriem arī ir vēsturiski prototipi. Lugā darbojas vairāki V. Šekspīra trupas locekļi, Ričards Bērbidžs, Džons Īmindžs, Viljams Kempe, kā arī Henrijs Kendels. M. Zīverta interpretācijā Kendels ir sieviete, kura aktieru lokā nokļuvusi, jo iemīlējusies Šekspīrā un vēlas būt viņa tuvumā, taču jūtas paliek bez atbildes. Vēsturiska persona ir filozofs Frānsiss Bēkons. Džiga personā iemiesots V. Šekspīra dramaturģijai raksturīgais āksta tēls. Arī sižeta risinājumā nozīmīgos Viljama Herberta un Mērijas Fitones tēlus M. Zīverts veidojis, interpretējot tos saistībā ar V. Šekspīra sonetos minētām personām.

Lugas struktūru veido vairākas ainas. Autors tekstu vairākkārt pārstrādājis, un vēlākās versijas ievērojami atšķiras no lugas pirmuzvedumā izmantotā manuskripta. Sākotnējā variantā 1937. gadā darbs sarakstīts septiņās ainās ar epilogu. Sagatavojot lugu publicēšanai 1938. gadā, M. Zīverts atteicās no izvērstā epiloga, kurā tēlota Šekspīra nāves aina Stretfordā. Tekstu autors vēlreiz pārstrādāja 1944. gada rudenī bēgļu gaitās Visbijā. Šajā versijā atmesta arī lugas pirmā aina, atsevišķas tajā tēlotās situācijas un izmantotās replikas iestrādātas tālākajās norisēs. Galīgajā versijā “Āksts” ir drāma sešās ainās. Tā sākas “Globa” teātrī aiz skatuves, kad ir tikko beigusies izrāde, ievadot notikumos lugas svarīgākās personas. Otrajā ainā Šekspīrs ir Stretfordā, kur sastop liekulīgo misionāru Falstafu un savu pusaugu meitu Džudīti, ar kuru viņam liegts sazināties. Trešajā ainā notikumi risinās ostas krodziņā “Pie Vienača” Londonā, kur tiek risinātas centrālo tēlu, Šekspīra, Viljama Herberta, Mērijas un Kendela, attiecības; to attīstība tēlota ceturtajā ainā, kas risinās masku balles vakarā pilī. Drāmas piektajā ainā, uz ielas Londonā pie Mērijas un Herberta namiem, tiek atmaskota par vīrieti pārģērbusies Mērija, kura slepeni viesojusies pie sava pielūdzēja. Šekspīrs to izjūt kā nodevību pret sevi. Lugas konflikti atrisinās sestajā ainā, kurā Kendels atklāj Mērijai, ka patiesībā ir sieviete. Aktieru trupā to ir zinājis vienīgi Šekspīrs, taču viņš joprojām neievēro Henrietes jūtas, kuras viņa šajā mirklī ir gatava atklāt, tādējādi šajā ainā atklātībā izlaužas gan viņas pārdzīvojumi, gan Šekspīra ilgi slāpētā kaislība pret Mēriju. Pārtraucot pantomīmas izrādi ar monologu, Šekspīrs izdara pēdējo mēģinājumu sevi saistīt ar Mēriju, taču tas ir nesekmīgs. Gandarījumu var sniegt vienīgi viņa mākslas novērtējums, ko Džiga uzburtajā vīzijā Šekspīram sola nākotne.

Lugas veidojumā M. Zīverts izmantojis V. Šekspīra teātra pieredzi, kas balstās tiešā kontaktā ar skatītājiem un emociju atklāsmē. Notikumu attēlojums apvienots ar komentāru. Lai to īstenotu, lugā uzsvērts pretstatījums starp diviem autoriem, V. Šekspīru, kuram dzīvē un mākslā piemīt īpašs jūtīgums un emocionalitāte, un Benu Džonsonu (Ben Jonson), kurš aizstāv racionālu pieeju. Drāmas formālajā izveidē M. Zīverts sekojis V. Šekspīra darbu poētikai, mijoties prozas un dzejas valodai, darbībai liekot risināties dažādās vietās, personu lokā iekļaujot tikai dažus sieviešu tēlus, izmantojot sievietes pārģērbšanos vīrieša drēbēs, lietojot atsevišķu teksta fragmentu citējumus un pārfrazējumus, kā arī lugas darbībā iesaistot V. Šekspīra dramaturģijā un dzejā radītus tēlus. Savukārt B. Džonsons, kuram M. Zīverta lugas struktūrā ir ierādīta notikumu komentētāja vieta, kritiski izsakās par Šekspīra noraidošo attieksmi pret dramaturģijas likumu ievērošanu. Šeit izmantoti vēstures fakti, jo B. Džonsons bija autors, kurš ar lielu pašapziņu un nopietnību izturējās pret savu tekstu publicēšanu, un darbus pirms to iespiešanas rūpīgi rediģēja. M. Zīverta vērtējumā Džonsona rūpība un mērķtiecība ir augsti vērtējama, savukārt Šekspīra mākslas brīnums saistāms ar tās radītāja talantu. M. Zīverta lugas izveide, vairākkārtējie tās teksta rediģējumi un labojumi tuvina viņu Džonsona pieejai, lai gan drāmas centrālais tēls ir Šekspīrs. Tādējādi lugā ir pārstāvēti dažādi estētiskie viedokļi, un šī īpatnība vairo M. Zīverta sacerējuma kultūrvēsturisko pievilcību.   

Rakstniecības un mūzikas muzejā saglabājušies ar 1935. gadu datēti lugas uzmetumi, kā arī M. Zīverta drāmas sākotnējais, 1937. gadā tapušais un iestudējumā Dailes teātrī 1938. gadā izmantotais manuskripts. 

Drāma “Āksts” pirmo reizi publicēta 1938. gadā Rīgā, Ramaves apgādā. 1953. gadā apgādā “Ziemeļblāzma” Vesterosā, Zviedrijā iespiests autora pārstrādāts teksta variants, kas izmantots arī vēlākajās publikācijās. 1971. gadā luga izdota apgādā “Sala” Sidnejā, Austrālijā. 1988. gadā tā iekļauta Viktora Hausmaņa sakārtotajā M. Zīverta darbu izdevumā “Lugas”, arī “Lugu izlasē” (1996) un krājumā ““Minhauzena precības” un citas lugas” (2003). Vācu valodā drāmu ar nosaukumu "Eivonas gulbis" (Der Schwan von Avon) tulkoja Vilis Šteplers, tulkojums izmantots drāmas pirmuzvedumā Rīgas Vācu teātrī 1937. gadā. Angļu valodā M. Zīverta luga publicēta 1964. gadā Sidnejā, Lūcijas Bērziņas-Felsbergas tulkojumā ar nosaukumu "Džesters" (The Jester).

Drāma “Āksts” nostiprināja M. Zīverta darbu popularitāti, kas bija aizsākusies ar lugas “Tīreļpurvs” publikāciju un iestudējumu Rīgas Mazajā teātrī 1936. gadā. “Āksta” izrāde Dailes teātrī piedzīvoja vairāk nekā simt izrāžu. M. Zīverta darbs veidots, radoši pārkausējot citu autoru, īpaši V. Šekspīra, B. Džonsona, Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) darbu poētikas iezīmes, tas ir novatorisks veikums ar svarīgu kultūrvēsturisku nozīmi.

Lugas pirmuzvedums bija Rīgas Vācu teātrī 18.11.1937. Par leģendāru kļuvis iestudējums Dailes teātrī Rīgā, kura pirmizrāde Kārļa Veica režijā notika 28.01.1938. Izrādes scenogrāfs bija Oto Skulme, mūzikas autors Burhards Sosārs, īpašu popularitāti izpelnījās viņa komponētā “Āksta dziesma”. 1938. gadā luga izrādīta arī Daugavpils teātrī un Liepājas teātrī. Bēgļu gaitās pēc Otrā pasaules kara tā uzvesta Lībekas latviešu teātrī (1946) un Eslingenas latviešu teātrī (1947), vēlāk trimdā izrādīta arī Austrālijas latviešu teātrī (1959), Toronto (1960), Losandželosā (1961), Brisbenā (1962), Sanfrancisko (1967), Sidnejā (1970). Profesionālajā teātrī Latvijā drāmu “Āksts” Latvijas Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī 1957. gadā iestudēja režisors Alfrēds Jaunušans, kurš pats spēlēja Džiga lomu. 1989. gadā notika lugas pirmizrāde Liepājas teātrī, uzvedumu veidoja režisors Oļģerts Kroders. 19.11.2000. drāmas “Āksts” pirmizrāde Dailes teātrī, atzīmējot teātra astoņdesmit gadu darbības jubileju. Izrādes režisors Kārlis Auškāps veidoja arī lugas teksta skatuves variantu. Šekspīra lomā Artūrs Skrastiņš.