Lugas struktūru veido vairākas ainas. Autors tekstu vairākkārt pārstrādājis, un vēlākās versijas ievērojami atšķiras no lugas pirmuzvedumā izmantotā manuskripta. Sākotnējā variantā 1937. gadā darbs sarakstīts septiņās ainās ar epilogu. Sagatavojot lugu publicēšanai 1938. gadā, M. Zīverts atteicās no izvērstā epiloga, kurā tēlota Šekspīra nāves aina Stretfordā. Tekstu autors vēlreiz pārstrādāja 1944. gada rudenī bēgļu gaitās Visbijā. Šajā versijā atmesta arī lugas pirmā aina, atsevišķas tajā tēlotās situācijas un izmantotās replikas iestrādātas tālākajās norisēs. Galīgajā versijā “Āksts” ir drāma sešās ainās. Tā sākas “Globa” teātrī aiz skatuves, kad ir tikko beigusies izrāde, ievadot notikumos lugas svarīgākās personas. Otrajā ainā Šekspīrs ir Stretfordā, kur sastop liekulīgo misionāru Falstafu un savu pusaugu meitu Džudīti, ar kuru viņam liegts sazināties. Trešajā ainā notikumi risinās ostas krodziņā “Pie Vienača” Londonā, kur tiek risinātas centrālo tēlu, Šekspīra, Viljama Herberta, Mērijas un Kendela, attiecības; to attīstība tēlota ceturtajā ainā, kas risinās masku balles vakarā pilī. Drāmas piektajā ainā, uz ielas Londonā pie Mērijas un Herberta namiem, tiek atmaskota par vīrieti pārģērbusies Mērija, kura slepeni viesojusies pie sava pielūdzēja. Šekspīrs to izjūt kā nodevību pret sevi. Lugas konflikti atrisinās sestajā ainā, kurā Kendels atklāj Mērijai, ka patiesībā ir sieviete. Aktieru trupā to ir zinājis vienīgi Šekspīrs, taču viņš joprojām neievēro Henrietes jūtas, kuras viņa šajā mirklī ir gatava atklāt, tādējādi šajā ainā atklātībā izlaužas gan viņas pārdzīvojumi, gan Šekspīra ilgi slāpētā kaislība pret Mēriju. Pārtraucot pantomīmas izrādi ar monologu, Šekspīrs izdara pēdējo mēģinājumu sevi saistīt ar Mēriju, taču tas ir nesekmīgs. Gandarījumu var sniegt vienīgi viņa mākslas novērtējums, ko Džiga uzburtajā vīzijā Šekspīram sola nākotne.