Mārtiņš Zīverts ir viens no izcilākajiem latviešu dramatiķiem, kura radošā darbība aptver gandrīz septiņus gadu desmitus, no 20. gs. 20. gadu pirmās puses līdz 80. gadu beigām. Savā daiļradē mākslinieciski augstvērtīgi risinājis indivīda un varas attiecību problemātiku, uzdevis eksistenciālus jautājumus un iedibinājis kamerlugas žanru latviešu literatūrā. Latviešu teātros M. Zīverta darbi iestudēti kopš 1931. gada. Viņš strādājis par dramaturgu Latvijas Nacionālajā teātrī no 1938. gada līdz 1940. gadam un Dailes teātrī no 1940. gada līdz 1944. gadam, rūpējoties par izrādīto darbu literārā teksta kvalitāti. Pie rakstnieka populārākajiem Latvijā sarakstītajiem darbiem pieder drāma “Āksts” (1937), komēdija “Minhauzena precības” (1941) un traģēdija “Vara” (1944). M. Zīverta daiļradē teorētiski un praktiski izkopts kamerlugas žanrs, koncentrēta lugas forma ar nedaudzām personām, galveno uzmanību pievēršot tēlu psiholoģiskajam raksturojumam. Viens no pirmajiem spilgtākajiem šī žanra darbiem ir varoņdrāma “Tīreļpurvs” (1936), vēlākajā posmā izcils piemērs ir kamerluga “Kāds, kura nav” (1947). Trimdā Zviedrijā M. Zīverts kopš 20. gs. 40. gadiem arī pats iesaistījās savu lugu iestudēšanā, darbojoties Stokholmas latviešu teātrī.

M. Zīverts uzsāka mācības Vilces pagasta Berķenes skolā, pēc tam 1919. gadā iestājās Jelgavas pamatskolā un no 1921. gada mācījās Jelgavas ģimnāzijā (agrākajā Academia Petrina), ko beidza 1924. gadā. Tā paša gada rudens semestrī M. Zīverts tika uzņemts Romas Universitātes (Università degli Studi di Roma “La Sapienza”) Filozofijas un literatūras fakultātē, taču decembrī bija spiests studijas pārtraukt līdzekļu trūkuma dēļ. No 1925. gada janvāra M. Zīverts studēja Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļā.

Līdz 1944. gadam, dzīvodams Latvijā, M. Zīverts strādāja par žurnālistu Jelgavas laikrakstā “Jaunākās Ziņas” (1926–1927), “Jaunais Zemgalietis” (1928–1934), pēc šī izdevuma slēgšanas – Rīgas Psihotehniskajā institūtā (1935–1937). 1938. gadā M. Zīverts uzsāka darbu kā Latvijas Nacionālā teātra dramaturgs, šo pienākumu veicot līdz 1940. gada jūnijam, bet pēc tam līdz 1944. gadam bija Dailes teātra dramaturgs. Jau kopš 20. gs. 20. gadu vidus viņš aktīvi pievērsās dramaturģijai. Rakstnieka pirmās lugas palika viņa dzīves laikā neizrādītas un nepublicētas. Pirmā iespiestā M. Zīverta luga bija drāma “Hasana harēms” (1928), savukārt pirmā iestudētā luga “Nafta” uz skatuves nonāca Nacionālajā teātrī, tās pirmizrāde Alekša Mierlauka režijā notika 1931. gada 23. septembrī. Īpaši plašu popularitāti M. Zīverta dramaturģija izpelnījās laika periodā no 1936. gada līdz 1944. gadam, kad viņa lugas pastāvīgi tika izrādītas Latvijas Nacionālajā teātrī, Dailes teātrī, kā arī uzvestas uz citām skatuvēm. Kopš 1944. gada M. Zīverts dzīvoja trimdā Zviedrijā. Sākotnēji pelnīdams iztiku darbā teātra arhīvā un vēlāk strādādams Stokholmas tramvaju pārvaldē, M. Zīverts aktīvi iesaistījās pēckara latviešu sabiedrības dzīvē, rakstot jaunas lugas un tās iestudējot kopā ar Stokholmas amatieru teātra aktieriem. Dažādo zemju latviešu tuvināšanā nozīmīga bija gan M. Zīverta viesošanās pēckara t. s. pārvietoto personu nometnēs Vācijā, gan vēlākā turneja Austrālijā, kuras laikā viņš palīdzēja sagatavot savu lugu uzvedumus un piedalījās to izrādēs.

M. Zīverta daiļradē galvenā uzmanība bija pievērsta modernā cilvēka psiholoģijai attiecībās ar apkārtējo sabiedrību un varu. Tāpat viņu interesēja dramatisku vēstures pavērsienu attēlojums, kam veltītas lugas par Pirmo pasaules karu un Lietuvas senatni, kā arī spilgtu vēsturisku personību atveidojums. Nozīmīgi M. Zīverta dramaturģijas tēli ir angļu dramaturgs Viljams Šekspīrs drāmā “Āksts”, dēkainis Minhauzens komēdijā “Minhauzena precības” un Kaļostro lugā “Kaļostro Vilcē” (1967), vācu dzejnieks Johans Volfgangs fon Gēte lugā “Teātris” (1988). Tā kā M. Zīverta darbu centrā izvirzīts indivīds, viņš tiecās rast tādu lugas formu, kas padarītu tēlu personisko izjūtu atklāsmi iespējami konkrētu un pietuvinātu skatītājam vai lasītājam. Šajā nolūkā rakstnieks izmantoja klasiskās traģēdijas un komēdijas žanru, kā arī koncentrēja lugas apjomu līdz izvērstam viencēlienam, rūpīgi izstrādājot kamerlugas žanru. Par vienu no svarīgākajiem drāmas elementiem M. Zīverts uzskatīja tā dēvēto lielo skatu, kuru galvenokārt veidoja centrālās personas monologs. Lugas apjoma koncentrācijai bija arī praktiska nozīme, ievērojot latviešu teātra darbības ierobežotos apstākļus trimdā. 

M. Zīverta dramaturģija būtiski ietekmēja latviešu literatūras un teātra attīstību 20. gadsimtā. 20. gs. 30. un 40. gadu periodā viņš bija modernākais autors latviešu teātrī, kurš daudz eksperimentēja ar lugas formu. M. Zīverta darbos atspoguļojās laikmeta noskaņas un tika psiholoģiski precīzi atklāti tēlu pārdzīvojumi. Trimdā Zviedrijā rakstnieks īpaši pievērsās latviešu bēgļu gaitu un svešuma pieredzes atainojumam. Viņa lugu darbība risinājās gan pārvietoto personu nometnēs Vācijā, gan Zviedrijā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Austrālijā, veidojot kopskatu uz trimdas sabiedrības garīgo priekšstatu un materiālo apstākļu pasauli. M. Zīverts saglabāja arī interesi par Latvijas pagātnes tēlojumu.

1936. gadā M. Zīvertam piešķirta Latvijas Kultūras fonda balva par lugu “Tīreļpurvs”. 1968. gadā viņš saņēma Pasaules Brīvo latviešu apvienības Tautas balvu. 1990. gadā M. Zīverts tika ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekli. 

M. Zīverta nozīmīgākais devums Latvijas kultūrā ir viņa lugas, kas izrādītas daudzos iestudējumos gan Latvijā, gan trimdā. Par autora darbu pirmo nozīmīgāko skatuvi 20. gs. 30. gados kļuva Latvijas Nacionālais teātris. Te pirmizrādi piedzīvoja M. Zīverta luga “Nafta” (1931), “Zelta zeme” (1933), “Lībiešu asinis” (“Kolka”, 1937), “Cilvēks grib dzīvot” (1939), “Ķīnas vāze” (1940), “Nauda” (1943). Par spilgtiem notikumiem kļuva Dailes teātra iestudējumi “Āksts” (1938) Kārļa Veica režijā un “Minhauzena precības” (1941) Eduarda Smiļģa inscenējumā. Uz mazākām skatuvēm īpaši nozīmīga bija drāma “Tīreļpurvs”, kura pirmuzvedumu piedzīvoja Rīgas Mazajā teātrī (1936). Par M. Zīverta pēdējo iestudēto lugu pirms autora aizbraukšanas no Latvijas kļuva traģēdijas “Vara” inscenējums Dailes teātrī, kura pirmizrāde E. Smiļģa režijā notika 1944. gada 21. jūnijā. Pēdējo reizi šis uzvedums tika parādīts 1944. gada 2. septembrī. Turpmākajās desmitgadēs M. Zīverts vistiešāk bija saistīts ar Stokholmas latviešu teātra darbību. Te uzvestas nozīmīgākās pēckara periodā tapušās lugas “Kāds, kura nav” (1947), “Zaļā krūze” (1949), “Tvans” (1950), “Cenzūra” (1951), “Meli meklē meli” (1953), “Smilšu tornis” (1955), “Pēdējā laiva” (1956) un citas. M. Zīverta darbi izrādīti arī Vācijā, Anglijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā un citur. 20. gs. 50. gadu beigās, t. s. atkušņa periodā, padomju apstākļos tika atļauti dažu M. Zīverta agrāk sarakstīto lugu iestudējumi Latvijā. 1957. gadā tapa lugas “Ķīnas vāze” uzvedums Valmieras teātrī Pētera Lūča režijā un drāmas “Āksts” iestudējums Latvijas Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī, kuru veidoja režisors Alfrēds Jaunušans ar Karpu Klētnieku vai Žani Katlapu Viljama Šekspīra lomā. 1958. gadā atkārtotu iestudējumu Dailes teātrī piedzīvoja komēdija “Minhauzena precības” ar Viju Artmani un Hariju Liepiņu galvenajās lomās. M. Zīverts apmeklēja šī iestudējuma pēdējo, divsimto izrādi 1969. gada septembrī.  Rakstnieka darbu atgriešanās uz skatuves Latvijā notika 20. gs. 80. gadu beigās. Režisors Jūlijs Bebrišs 1987. gadā Nacionālajā teātrī iestudēja M. Zīverta lugu “Lielo grēcinieku iela”, pēc tam lugas “Pēdējā laiva” (1990) un “Teātris” (1993). Dailes teātrī Vara Vētras režijā tapa kamerluga “Kāds, kura nav” (1988), Arnolds Liniņš, Ērika Ferda un Miervaldis Ozoliņš uzveda komēdiju “Minhauzena precības” (1988), Arnis Ozols –komēdiju “Čūska” (1989) un “Kaļostro Vilcē” (1990), savukārt režisors Kārlis Auškāps Dailes teātra astoņdesmit gadu jubilejā 2000. gadā sagatavoja M. Zīverta drāmas “Āksts” uzvedumu ar Arturu Skrastiņu V. Šekspīra lomā, interpretējot lugu Renesanses laika teātra kontekstā. 2015. gadā K. Auškāps iestudēja arī M. Zīverta vēsturisko lugu “Rīga dimd”. Valmieras teātrī režisors Pēteris Lūcis 1988. gadā uzveda varoņdrāmu “Tīreļpurvs”, savukārt Liepājas teātrī Oļģerta Krodera inscenējumā 1989. gadā tika izrādīta drāma “Āksts” ar Juri Bartkeviču galvenajā lomā.   

20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sākumā nozīmīgs darbs paveikts M. Zīverta lugu tekstu apkopošanā un publicēšanā. Unikāls notikums latviešu trimdas grāmatniecībā bija Latviešu apvienības Austrālijā Kultūras fonda aprūpē Sidnejā izdotais M. Zīverta darbu apkopojums 30 sējumos, katrā no tiem iekļaujot vienu lugu ar autora komentāriem. 20. gs. 80. gadu beigās Rīgā Viktora Hausmaņa sakārtojumā publicētas divas M. Zīverta darbu izlases, “Lugas” (1988) un “Kamerlugas” (1989), savukārt no 2002. gada līdz 2006. gadam piecos apjomīgos sējumos apkopoti visi pieejamie M. Zīverta dramaturģiskie sacerējumi, kā arī raksti un recenzijas.