Šarmanti vīrišķīgs un elegants, ar pievilcīgiem sejas vaibstiem, tumšiem matiem un dedzīgu skatuvisko temperamentu – 20. gs. 30. gados K. Pabriks bija viens no populārākajiem Dailes teātra aktieriem. Ar savu skaisto, samtaino tenora balsi viņš izvirzījās par galveno mīlētāju lomu tēlotāju un dziesmuspēļu varoni. Ass prāts, patiesības izjūta, plašs intelekts un dziļa jūtu pasaule aktierim ļāva analītiski atklāt atveidojamos tēlus plašā radošā diapazonā.

K. Pabriks piedzima gadījuma darbu strādnieka Pētera Pabrika ģimenē un mācījās Valmieras baznīcas skolā un draudzes skolā. Pēc tēva nāves māte ar bērniem pārbrauca uz Rīgu, kur K. Pabriks vakaros mācījās Rīgas pilsētas amatniecības skolā (1911–1914), bet dienā strādāja Cepa kuģu būvētavā par tehniskās zīmēšanas mācekli. Viņš pieteicās “Interim” teātra korī, kur piedalījās masu skatos. 1917. gadā K. Pabriks iestājās 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā un vēlāk kopā ar to devās uz Petrogradu, kur piedalījās izrādēs, kuras ar latviešu aktieriem iestudēja režisors Aleksis Mierlauks. Tur K. Pabriks apguva aktiermākslas pamatus praktiskā darbā. 1919. gadā viņš demobilizējās un atgriezās Latvijā. Divus gadus K. Pabriks mācījās vokālo dziedāšanu Latvijas Konservatorijā (1921–1923).

Ar A. Mierlauka ieteikumu 1919. gadā K. Pabriks sāka strādāt Latvijas Nacionālajā teātrī un režisora iestudētajās izrādēs nospēlēja vairākas dramatiskas lomas. Viņš bija Gatiņš Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1920) un Benjamiņš Raiņa traģēdijā “Jāzeps un viņa brāļi” (1920). Viena no aktiera mīļākajām lomām bija Krustiņš Rūdolfa Blaumaņa lugā “Pazudušais dēls” (1920).

1922. gadā K. Pabriks sāka strādāt Dailes teātrī. Sākumā tās bija mazas lomas: dažādi zēni, jaunekļi, pāži; bieži vienā izrādē nācās spēlēt vairākus tēlus. Pirmā lielākā K. Pabrika loma Dailes teātrī bija jaunais diplomāts Žans Gosēns Alfonsa Dodē (Alphonse Daudet) darbā “Safo” (Sapho, 1926, insc. Eduards Smiļģis). Skatītāji viņu ievēroja arī Melhtala tēlā Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) lugā “Vilhelms Tells” (Wilhelm Tell, 1928, insc. E. Smiļģis). Aktierim piemita skatuviskais temperaments un stila izjūta, un pamazām viņš iemantoja arī meistarību.

Taču jo īpaši K. Pabrika talants izpaudās operetes un dziesmuspēļu iznesīgajos, romantiskajos varoņos. Poētisku jaunekļu un pacilātu mīlētāju lomas sekoja cita citai, un 20. gs. 30. gados K. Pabriks kļuva par vienu no vispopulārākajiem Dailes teātra aktieriem. Kopā ar Elvīru Brambergu, ar kuru vienā laikā viņi ienāca Dailes teātrī, kā arī Augustu Mitrēvicu K. Pabriks piedalījās gandrīz visās uzvestajās dziesmuspēlēs un kļuva par publikas mīluli, iedzīvinot īpašo Dailes teātra dzīvespriecīgo garu un dzirkstošo spēles prieku. Jau pirmajā teātra muzikālajā uzvedumā – Žaka Ofenbaha (Jacques Offenbach) operetē “Skaistā Helēna” (La belle Hélène, 1929, insc. E. Smiļģis), kurā titullomā viesojās operas soliste Milda Brehmane-Štengele, – K. Pabriks spēlēja Parisu. Enerģisks un temperamentīgs bija aktiera dzejiskais students Šobērs Franča Šūberta (Franz Peter Schubert) operetē “Trejmeitiņas” (Das Dreimäderlhaus, 1929, insc. E. Smiļģis), kas bija repertuārā desmit gadus.

Sekoja Flerio Ralfa Benacka (Rudolph Franz Josef Benatzky) un Roberta Blūma (Robert Blum) dziesmuspēlē “Mana māsa un es” (Meine Schwester und ich, 1931, insc. E. Smiļģis), Johans Volfgangs Gēte Ferenca Lehāra (ungāru Ferenc Lehár, vācu Franz Lehar), Ludviga Hercera (Ludwig Herzer) un Frica Lēnera (Fritz Löhner) dziesmuspēlē “Dzejnieka mīla” (Friederike, 1932, insc. E. Smiļģis), D’Artanjans R. Benacka, Rūdolfa Šancera (Rudolph Schanzer) un Ernsta Veliša (Ernst Welisch) dziesmuspēlē “Trīs musketieri” (Die drei Musketiere, 1932, insc. E. Smiļģis), titulloma F. Lehāra operetē “Paganīni” (Paganini, 1933, insc. E. Smiļģis), Rauls Delakruā Imres Kālmāna (Kálmán Imre) operetē “Monmartras vijolīte” (Das Veilchen vom Montmartre, 1934, insc. E. Smiļģis), Juris Jāras Beneša (Jara Beneš) operetē “Zaļā pļavā” (Auf der grünen Wiese, 1937, insc. E. Smiļģis), Jāni Hačeks Pāla Ābrahāma (Ábrahám Pál ) operetē “Roksijas futbolkomanda” (Roxy und ihr Wunderteam, 1937, insc. E. Smiļģis), Johans Štrauss jaunākais Johana Štrausa (Johann Strauß Vater) un Johana Štrausa dēla (Johann Strauß Sohn), Alfrēda Marijas Vilnera (Alfred Maria Willner), Heinca Reiherta (Heinz Reichert) un Ernsta Mariškas (Ernst Marischka) dziesmuspēlē “Vīnes valsis” (Walzer aus Wien, 1939, insc. E. Smiļģis), titulloma Jāņa Grota un Burharda Sosāra dziesmuspēlē “Puškins” (1939, insc. Jānis Muncis). Kaut arī skatītāji K. Pabrika varoņu un mīlētāju lomas uzņēma atsaucīgi, aktieris saņēma arī kritikas pārmetumus par interpretējuma atkārtošanos un centās šajos vienveidīgajos tēlos meklēt daudzveidību, krāsainību un atraisītību.

Dziļi emocionāls bija K. Pabrika Klaudio Viljama Šekspīra (William Shakespeare) komēdijā “Amors uz drednauta” (“Liela brēka, maza vilna”, Much Ado About Nothing, 1930, insc. E. Smiļģis), iekšēji piesātināts, taču ārēji mierīgs Mekijs Fiskars Bertolta Brehta (Eugen Bertolt Friedrich Brecht) un Kurta Veila (Kurt Julian Weill) “Trīsgrašu operā” (Die Dreigroschenoper, 1932, insc. E. Smiļģis), skatītājus aizrāva viņa āksts Fests V. Šekspīra komēdijā “Divpadsmitā nakts” (Twelfth Night, 1933, insc. E. Smiļģis), Joske bezbēdīgā kopspēlē ar Lilitas Bērziņas Zāru R. Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” (1933, insc. E. Smiļģis) un temperamentīgi vīrišķīgais grāfs Viljams Herberts Mārtiņa Zīverta “Ākstā” (1938, insc. Kārlis Veics).

Vācu okupācijas laikā 1944. gada rudenī K. Pabriks devās uz Kurzemi un 1945. gadā atgriezās Dailes teātrī. Padomju okupācijas laikā, jau būdams pāri pusmūžam, aktieris vēl joprojām turpināja spēlēt mīlētāju lomas: poručiku Rževski Aleksandra Gladkova (Александр Константинович Гладков) “Sendienās” (Давным-давно, 1946, insc. Aleksandrs Leimanis), eleganto hercogu Orsīno V. Šekspīra komēdijā “Divpadsmitā nakts” (1951, rež. Felicita Ertnere, Marga Tetere, Osvalds Krēsliņš). Taču K. Pabriks viegli pārgāja arī uz psiholoģiski dramatisku, traģisku un komisku raksturu atveidošanu – tie vienmēr bija īpatnēji raksturi ar savu domu un jūtu pasauli. Pēckara gados aktiera lomu sarakstā bija arī daudz negatīvu personāžu, dažādu spiegu, "baltgvardu" virsnieku un rafinētu tautas ienaidnieku – šajās vienveidīgajās lomās aktiera talants tika izmantots vienpusīgi. Nozīmīgas lomas K. Pabrikam bija Andreja Upīša darbos: svārstīgais Jānis Robežnieks lugā “1905.” (1940, rež. Nikolajs Mūrnieks), viltīgais Līdaka lugā “Apburtais loks” (1953, rež. E. Smiļģis), Felors lugā “Ziedošais tuksnesis” (1954, rež. E. Smiļģis), Marats traģēdijā “Mirabo” (1962, insc. E. Smiļģis). Iekšēja drāma un īpašs smalkums iezīmējās viņa Bumbierī Edvarta Vulfa lugā “Svētki Skangalē” (1970, rež. F. Ertnere), traģiska dvēseles sāpe bija Alberto Stiljāno tēlā Eduardo de Filipo (Eduardo De Filippo) lugā “Stiljāno ģimene” (“Mana ģimene”, Mia famiglia, 1958, rež. Venta Vecumniece). Nozīmīga loma bija profesors Henrijs Higinss Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) “Pigmalionā” (Pygmalion, 1951, rež. M. Tetere). Asprātīgs bija smieklīgi mīlīgais, komiski sulīgais, bezspēcīgi iztapīgais muižnieks Maņilovs Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь-Яновский) darbā “Mirušās dvēseles” (Мёртвые души, 1952, rež. E. Smiļģis, F. Ertnere). Radošs kontakts K. Pabrikam izveidojās ar režisori F. Ertneri, viņas iestudētajās izrādēs viņš bija sievas tiranizētais pans Duļskis Gabrielas Zapoļskas (Gabriela Zapolska; dzimusi Maria Gabriela Stefania Korwin-Piotrowska) komēdijā “Panes Duļskas morāle” (Moralność pani Dulskiej, 1956) un lepni uzpūtīgais Boss Mengens Dž. B. Šova lugā “Māja, kur sirdis lūst” (Heartbreak House, 1966). Neliela, bet ļoti spilgta loma bija vērīgi viltīgais Čučakoku Jāņš R. Blaumaņa komēdijā “Īsa pamācība mīlēšanā” (1973, insc. Arnolds Liniņš). Kopumā 55 radošā darba gados Dailes teātrī K. Pabriks nospēlēja vairāk nekā 200 lomu.

K. Pabriks bija režisors vairākiem iestudējumiem Dailes teātra Mazajā ansamblī: Artūra Vilka komēdijai “Kāzu dāvana” (1939), Annas Brodeles lugai “Marta” (1950, galv. rež. E. Smiļģis), Aleksandra Suhovo-Kobiļina (Александр Васильевич Сухово-Кобылин) lugai “Krečinska kāzas” (Свадьба Кречинского, 1950, galv. rež. E. Smiļģis). Veiksmīgs K. Pabrika iestudējums, kas piedzīvoja vairāk nekā 100 izrādes, bija Annas Brigaderes “Raudupiete” (1968).

K. Pabrika galvenā darbības joma bija teātris, un viņš piedalījās tikai vienā filmā, nospēlējot galveno vīriešu lomu – līgavaini Varkaļu Jāni – etnogrāfiskajā filmā “Kāzas Alsungā” (otrs nosaukums “Dzimtene sauc”, 1935, rež. Aleksandrs Rusteiķis).

Padomju okupācijas laikā K. Pabriks saņēma ordeni “Goda zīme” (1956), Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu (1958), kā arī LPSR teātru pavasara skatē balvu par Gotlība Stūra lomu izrādē “Līdz pēdējai taisnei” (1964).