E. Brambergas vārds ir cieši saistīts ar Dailes teātra dziesmuspēļu laikmetu 20. gs. 30. gados. Neliela auguma, gaišmataina, glezna, trausla un daiļa, atraisīti gracioza un šarmanta, apveltīta ar neparastu skatuvisku pievilcību un skanīgu, patīkamu balss tembru, viņa bija operešu un dziesmuspēļu primadonna un sava laika skaistuma etalons. E. Brambergas spēlētās spriganās meitenes, drošsirdīgie un bezbēdīgie zēni, valdzinošās jaunietes apliecināja spēles un dzīves prieku, iemantojot skatītāju mīlestību ar emociju piesātinātajiem tēliem un muzikalitāti.

E. Brambergas tēvs Krišjānis Brambergs bija gadījuma darbu strādnieks. Aktrise mācījās Rīgas Izglītības biedrības proģimnāzijā Torņakalnā, kur piedalījās arī skolas rīkotajos koncertos un izrādēs. Pirmā pasaules kara laikā E. Brambergas vecāki izšķīrās, tēvs palika Rīgā, bet māte Johanna ar bērniem 1914. gadā devās bēgļu gaitās uz Orlu Krievijā. Orlā E. Bramberga apmeklēja režisores Annas Lāces vadīto dramatisko studiju. 1920. gadā ģimene atgriezās Rīgā, kur 1921. gadā E. Bramberga pabeidza Rīgas pilsētas 4. vidusskolu, kur darbojās skolas dramatiskajā un literārajā pulciņā, kā arī deklamēja dzejoļus. E. Bramberga nav beigusi nevienu teātra skolu; viņa apmeklēja nodarbības Tautas augstskolas mākslas klasē (1921).

E. Bramberga bija precējusies ar dzejnieku Pāvilu Vīlipu, viņu meita bija aktrise Velga Vīlipa.

1922. gadā E. Bramberga debitēja Dailes teātrī kā Dezdemonas pavadone lomā bez teksta Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugā “Otello” (The Tragedy of Othello, the Moor of Venice, insc. Eduards Smiļģis). Maza lomiņa bija Kozete Viktora Igo (Victor-Marie Hugo) romāna “Nožēlojamie” (Les Misérables, 1922, rež. Alfreds Amtmanis-Briedītis) dramatizējumā, kurā aktrise pārliecināja ar dabiskumu un pārdzīvojuma īstumu, kā arī aizkustinoši trauslu ārējo formu. Pēc veiksmīgi nospēlētās Kozetes E. Brambergai tika iedalītas galvenokārt bērnu un pusaudžu lomas, aktrise daudz spēlēja dažādus puikas un pāžus, bieži piedaloties vairākās lomās vienā izrādē un slīpējot savu meistarību. Pirmā lielākā loma E. Brambergai bija Ieviņa Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” (1923, insc. E. Smiļģis; vēlāk viņa šajā lugā spēlēja arī Kārlēnu, 1933, insc. E. Smiļģis). 1924. gadā aktrise tika pie savas pirmās titullomas – Sprīdītis – Annas Brigaderes lugā “Sprīdītis” (insc. E. Smiļģis). Viņa bija Annule R. Blaumaņa komēdijā “Trīnes grēki” (1925, insc. E. Smiļģis). Kopā ar Lilitu Bērziņu E. Bramberga spēlēja skrandainos ielu muzikantus, iejūtoties Atspolītes tēlā Nikolaja Škļara (Николай Григорьевич Шкляр) bērnu lugā “Bums un Atspolīte” (Бум и Юла, 1927, insc. E. Smiļģis). Īpaši labi panākumi aktrisei bija zēnu lomās, viņa bija bērnišķīgi spriganais Jancis Valda darbā “Staburaga bērni” (1934, insc. E. Smiļģis) un Valters Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) lugā “Vilhelms Tells” (Wilhelm Tell, 1928, insc. E. Smiļģis).

Ar neatlaidīgo darbu un spēles prieku, kā arī emocionāli piesātinātajiem tēliem 20. gs. 20. gadu beigās E. Bramberga kļuva par publikas mīluli, iekarojot sev vadošo vietu Dailes teātra aktieru vidū. Traktējumā atšķirīga no ierastā, atskabargaināka un skaudrāka bija viņas Baiba Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1929, insc. E. Smiļģis). 20. gs. 30. gadi E. Brambergai izvērtās par spraiga darba laiku. E. Smiļģa inscenētajos Raiņa darbos viņa bija maigā, sirsnīgā Vizbulīte lugā “Indulis un Ārija” (1930) un trauslā un pašaizliedzīgā Dina traģēdijā “Jāzeps un viņa brāļi” (1933). Netipiska, tumša dramatisma pilna loma bija Dzertuves Ženija Bertolta Brehta (Eugen Bertolt Friedrich Brecht) un Kurta Veila (Kurt Julian Weill) “Trīsgrašu operā” (Die Dreigroschenoper, 1932, insc. E. Smiļģis). Pašaizliedzīgas mīlestības spēks izpaudās aktrises spēlētajā Ilzē R. Blaumaņa lugā “Pazudušais dēls” (1936, insc. E. Smiļģis). Viena no E. Brambergas mīļākajām lomām bija princese Gundega A. Brigaderes lugā “Princese Gundega un karalis Brusubārda” (1933, insc. E. Smiļģis) – sākumā līksma, gražīga un izlutināta, izrādes gaitā viņa izauga līdz garīgai pārdzimšanai. Dzīvespriecīgas un mundras bija viņas Suzanna Pjēra Ogistēna Karona de Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais) komēdijā “Figaro kāzas” (La Folle Journée, ou Le Mariage de Figaro, 1935, insc. E. Smiļģis) un Emīlija Ādolfa Alunāna un Jāņa Kalniņa dziesmuspēlē “Seši mazi bundzinieki” (1935, insc. E. Smiļģis).

20. gs. 30. gados Dailes teātra repertuārā bija plaši pārstāvētas operetes un dziesmuspēles, un šo izrāžu stilu lielā mērā noteica E. Brambergas talants. Kaut arī viņa nebija speciāli mācījusies dziedāšanu, šajās dziesmuspēlēs aktrise atplauka negaidītā krāšņumā, nospēlējot lomas vairāk nekā 20 iestudējumos. Viņas talants un meistarība, grācija un šarms, spriganais, ņiprais temperaments, kā arī skaistā, dzidri skanīgā balss sajūsmināja skatītājus un deva ienākumus ekonomiskās krīzes laikā. E. Bramberga kļuva par šo muzikālo izrāžu karalieni. Pirmais nopietnais solis ceļā uz šo godu bija E. Brambergas nospēlētā prinča Oresta loma Žaka Ofenbaha (Jacques Offenbach) operetē “Skaistā Helēna” (La belle Hélène, 1929, insc. E. Smiļģis), kur aktrise pārliecināja ar maigi tembrēto balsi un skanīgu lirisko dziedājumu. Sekoja Bella Džireti Ferenca Lehāra (ungāru Ferenc Lehár, vācu Franz Lehar) operetē “Paganīni” (Paganini, 1933, insc. E. Smiļģis), Vīnes romantikas apdvestā Elizabete Friča Kreislera (Fritz Kreisler) operetē “Zisija” (Sissy, 1936, insc. E. Smiļģis), Alena Jāras Beneša (Jara Beneš) operetē “Zaļā pļavā” (Auf der grünen Wiese, 1937, insc. E. Smiļģis), Roksija Pāla Ābrahāma (Pál Ábrahám) operetē “Roksijas futbolkomanda” (Roxy und ihr Wunderteam, 1937, insc. E. Smiļģis), Marule Voldemāra Zonberga (Sauleskalna) un Oto Karla dziesmuspēlē “Meldermeitiņa” (1938, insc. E. Smiļģis). Aktrises spraigi dzirkstošais spēles prieks un plastiskā atraisītība valdzināja skatītājus; viņas dziesmas skanēja dabiski un brīvi, un tajās vienmēr bija liriskā stīga. Visbiežāk E. Brambergas partneri šajās lomās bija Kārlis Pabriks un Augusts Mitrēvics.

Viena no šī perioda spilgtākajām lomām bija trauslā, brīnumskaistā, draiskā Hannerle Franča Šūberta (Franz Peter Schubert) operetē “Trejmeitiņas” (Das Dreimäderlhaus, 1929, insc. E. Smiļģis) ar Paulu Saksu Šūberta lomā. Izrādē komiskas situācijas mijās ar liriskām skumjām un smeldzīgiem pārdzīvojumiem. Iestudējuma popularitāte bija fenomenāla, tas tika spēlēts desmit sezonas. Izrādei par godu tika izlaists arī odekolons “Trejmeitiņas”, un teātra leģenda stāsta, ka E. Bramberga ir vienīgā latviešu aktrise, kuru pēc kādas “Trejmeitiņu” izrādes skatītāji uz rokām aiznesuši no teātra uz viņas mājām. Atceroties E. Brambergas cīruļdzidro balsi, aktrises 70 gadu jubilejai veltītajā dzejolī dzejniece Mirdza Ķempe nodēvēja viņu par “Dailes Cīrulīti”.

Koķeti dzirkstoša un gražīga bija E. Brambergas Salomeja operetiski spožā duetā ar A. Mitrēvica Lencu F. Lehāra, Ludviga Hercera (Ludwig Herzer) un Friča Lēnera (Fritz Löhner) dziesmuspēlē “Dzejnieka mīla” (Friederike, 1932, insc. E. Smiļģis) – stāstā par Johana Volfganga Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) pirmo mīlestību. Aktrisei īpaši mīļa loma bija aizkustinošā ielas dziedātāja Violeta Kavalīni Imres Kālmāna (Kálmán Imre) operetē “Monmartras vijolīte” (Das Veilchen vom Montmartre, 1934, insc. E. Smiļģis), kur aktrise apbūra skatītājus ar valšķīgu humoru, maigu lirismu un sievišķīgumu. Ar šo izrādi 1934. gadā viņa atzīmēja savu skatuves desmit darba gadu jubileju. Arī savā pēdējā izrādē “...Visu savu mūžu...” uz jaunā Dailes teātra skatuves aktrises balss skanēja Violetas lomā.  Viņa bija arī brīvā un lepnā spāņu čigānu meitene Fraskita F. Lehāra operetē “Fraskita” (Frasquita, 1935, insc. E. Smiļģis). Pēdējā šī perioda muzikālā loma E. Brambergai bija Terēze Johanu Štrausu (tēva un dēla, Johann Strauß Vater un Johann Strauß Sohn), Alfrēda Marijas Vilnera (Alfred Maria Willner), Heinca Reiherta (Heinz Reichert) un Ernsta Mariškas (Ernst Marischka) dziesmuspēlē “Vīnes valsis” (Walzer aus Wien, 1939, insc. E. Smiļģis). Aktrise bija savas slavas zenītā.

Aktrise neslēpa savus kreisi noskaņotos politiskos uzskatus, un 1940. gadā, padomju pirmās okupācijas laikā, viņa aktīvi iekļāvās gan radošajā, gan sabiedriskajā darbā, kā arī organizēja referātus par padomju mākslas sasniegumiem. Vācu okupācijas laikā E. Bramberga tika atlaista no darba teātrī par pretnacistisko darbību. Par komunistisko darbību un noskaņojumu 1941. gada jūlija beigās viņa tika apcietināta un pavadīja deviņus mēnešus apcietinājumā Rīgas termiņcietumā un Salaspils koncentrācijas nometnē. E. Bramberga tika atbrīvota 1942. gada maijā, taču nedrīkstēja strādāt Rīgas teātros. 1944. gadā viņa kopā ar ģimeni aizbēga uz Kurzemi. Rīgā un Dailes teātrī aktrise atgriezās 1945. gadā padomju otrreizējās okupācijas laikā..

Pēckara gados E. Brambergai teātrī nebija daudz lomu, un režisori viņu neredzēja arī raksturlomās. Viņa bija Luīze Žermona Aleksandra Gladkova (Александр Константинович Гладков) “Sendienās” (Давным-давно, 1946, insc. Aleksandrs Leimanis), Antoņina Dostigajeva Maksima Gorkija (Алексей Максимович Пешков) lugā “Jegors Buličovs un citi” (Егор Булычов и другие, 1946, insc. E. Smiļģis, rež. Felicita Ertnere, Emīls Mačs), Marija V. Šekspīra komēdijā “Divpadsmitā nakts” (Twelfth Night, 1951, rež. F. Ertnere, Marga Tetere, Osvalds Krēsliņš), izlutinātā, valšķīgā provinces aktrise Korinkina Aleksandra Ostrovska (Александр Николаевич Островский) lugā “Bez vainas vainīgie” (Без вины виноватые, 1950, rež. F. Ertnere), niķīgi augstprātīgā, neiecietīgā princese Zeltīte A. Brigaderes “Sprīdītī” (1948, insc. E. Smiļģis, rež. E. Mačs). Aktrises pēdējā titulloma bija A. Ostrovska lugā “Sniegbaltīte” (Снегурочка, 1948, rež. F. Ertnere) – te E. Bramberga atkal bija draiskulīgi piemīlīga un aizkustinoša skaidrā, tīrā mīlestības plaukumā. Nozīmīgas lomas bija arī Kalerija M. Gorkija lugā “Vasarnieki” (Дачники, 1953, rež. Pēteris Pētersons) un Ciepa Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1953, rež. F. Ertnere). Dailes teātrī E. Bramberga strādāja līdz 1957. gadam.

E. Brambergas pēdējā loma teātrī bija Alunāna Aktrise latviešu teātra simtgades atcerei veltītajā iestudējumā “Lai top!” (1968, insc. P. Pētersons, rež. Venta Vecumniece, Zigrīda Stungure, Miervaldis Ozoliņš). E. Bramberga piedalījās arī Dailes teātra jaunās ēkas atklāšanas uzvedumā “...Visu savu mūžu...” (1977, insc. Arnolds Liniņš).

E. Bramberga bija Rīgas pilsētas Kirova rajona darbaļaužu deputātu padomes locekle, kā arī Komunistiskās partijas biedre (1949). Padomju okupācijas laikā E. Bramberga saņēma Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1947) un ordeni “Goda zīme” par izciliem sasniegumiem padomju teātra mākslā (1947).