Romāns “Jaunā Vertera ciešanas” ir viens no izcilā vācu rakstnieka Johana Volfganga fon Gētes pirmajiem nozīmīgākajiem sacerējumiem. Romāns uzreiz tika ievērots un strauji kļuva populārs, radot pavērsienu vācu literatūras vēsturē un ievadot Vētras un dziņu (Sturm und Drang) periodu, kura svarīga iezīme ir personības radošās iniciatīvas un brīvības tieksmju uzsvērums pretstatā pilsoniskās sabiedrības pieņemtajam pašsaprotamajam uzskatam, ka pragmatiski jāiekļaujas noteiktās sadzīves normās. “Jaunā Vertera ciešanas” atklāj indivīda pašrealizācijas grūtības. Romāna pamattēmas ir vilšanās sabiedrībā, dzīves apnikums un nepiepildītas mīlestības mokas. Autors pietuvina lasītāju centrālā tēla pasaules izjūtai, ar vēstījuma niansēm un kompozīcijas veidojumu tomēr ļaujot arī distancēties no Vertera pārdzīvojumiem un atklājot jaunā vīrieša sakāpinātās emocionalitātes izraisīto garīgo strupceļu. Romānam ierosmi sniedza rakstnieka piedzīvotais, un tas ir arī viņa pirmais literārais darbs, kura izveidē tik liela nozīme ir autora dzīves pieredzei, kas sekmējusi izjūtu atklāsmes detalizāciju un realitātes niansētu atspoguļojumu. Tomēr “Jaunā Vertera ciešanas” ir romāns, kurā attēlotajai problemātikai piešķirts plašs māksliniecisks vispārinājums, sižeta centrā izvirzot laikmetam tipiskus pārdzīvojumus.

Romāns ir uzrakstīts vēstuļu formā, ko Verters sūta savam draugam Vilhelmam, un centrālā tēla pārdzīvojumu līkne veido literārā darba sižetu, kura centrā ir nelaimīgas mīlestības pārdzīvojumi. Vēstījums izseko Vertera jūtām pret jaunu sievieti Loti, kuru viņš satiek, kad Lote ir jau saderināta. Tēlu attiecībās veidojas dramatisma pilns trijstūris, kurā ietilpst Verters, Lote un Lotes līgavainis Alberts. Vertera aizrautīgā, taču nepiepildītā mīlestība pamazām pāraug izmisumā un bezcerībā, ko kuras nepasargā arī īslaicīga atšķirtība no Lotes. Romāna finālā, dziļi vīlies, Verters beidz dzīvi pašnāvībā.

Romāna trīs centrālās personas ir Verters, Lote un Alberts. Vēstījumā pastāvīgi klātesošs, lai gan nekad tieši neatsaucas Vertera sūtījumiem, ir viņa vēstuļu draugs Vilhelms. Romāna beigu daļā dažas Vertera vēstules ir adresētas arī Albertam un Lotei, un vēstījumu noslēdz izdevēja apkopotas piezīmes. Galvenā darbības vieta romānā ir Veclāra, kur Verters sastopas ar Loti. Viņu īpaši aizrauj jaunās sievietes pievilcība un labestība, rūpējoties par jaunākajām māsām un brāļiem. Vertera un Lotes tuvināšanās aizsākas deju vakarā, kurā viņi abi lieliski saprotas, lai gan Verters jau zina, ka Lote ir saderināta ar Albertu. Turpmākajās nedēļās viņi pavada daudz laika kopā, un līdzās reālajai Lotei, ar kuru Verters pastāvīgi satiekas, dzimst fantāzijā uzburts viņas tēls, kas sola ideālu saprašanos un uzskatu tuvību. Pretstatā Vertera aizrautībai un spējām garastāvokļa maiņām Alberts šajā attiecību trijstūrī tēlots kā samērā sauss un pedantisks cilvēks, kurš pastāvīgi rēķinās ar ikdienas prasībām un pienākumiem pret saderināto. Tā kā arī Lote ļoti respektē savu atbildību Alberta priekšā, Vertera mīlestības piepildījums nav iespējams, un notikumu gaitā viņa sākotnējā sajūsma arvien vairāk pārtop izmisumā. Par šo ilūziju zudumu liecina arī romāna paralēlās līnijas, cilvēki, kuru likteņos iezīmējas motīvi, kas ir satuvināmi ar Vertera pārdzīvojumiem. Tāds ir romānā tēlotais kalps, kurš neprātīgi iemīlējies savā saimniecē, izskatīgā atraitnē, bet pēc atraidījuma un atlaišanas atriebjas savam pēctecim un, greizsirdības dzīts, to nogalina. Kāda romānā tēlota sieviete savukārt ir vīlusies savā mīļotajā vīrietī un izdara pašnāvību. Verters sastop arī jaunu cilvēku, kurš agrāk strādājis kā rakstvedis pie Lotes tēva un nelaimīgi iemīlējies Lotē, bet pārdzīvojumu rezultātā kļuvis ārprātīgs. Romāna sižetā visi šie motīvi, kas pa daļai ir pieteikti kā valdzinoši un intriģējoši, beidzas ar katastrofu, tā paredzot arī Vertera traģisko mūža noslēgumu. Tā kā romāna vēstījumam ir izvēlēta vēstuļu forma, kļūst acīmredzami, ka aprakstītos notikumus arī pats Verters uztver paralēlēs ar savu likteni.   

Romāna norises izkārtotas divās daļās, un tajās atspoguļoti notikumi aptuveni pusotra gada laikā. Pirmajā daļā ir tēlots Vertera un Lotes attiecību veidošanās posms. Sākotnēji vēstījumā dominē cerīgas pavasara un vasaras noskaņas. Vertera pirmā vēstule Vilhelmam datēta ar 4. maiju. Vispirms šajā sarakstē atspoguļoti dabas iespaidi un Vertera pārdomas, un tikai 16. jūnija vēstule vēsta par satikšanos ar Loti, izvērsti raksturojot viņu iepazīšanos un kopīgi pavadīto deju vakaru. Pēc šī attiecību aizsākuma Verters pastāvīgi cenšas būt Lotes tuvumā, un viņa kaislību intensitāte aizvien pieaug, pat neraugoties uz Lotes līgavaiņa atgriešanos. Pamazām, apzinoties savas situācijas bezcerību, Verters pieņem lēmumu sekot draugu un mātes padomiem un pievērsties praktiskajai dzīvei, par ko viņš pavēsta Vilhelmam pirmās daļas pēdējā vēstulē, kas datēta ar 30. septembri. Neviena no romāna sākumposmā rakstītajām vēstulēm nav datēta ar konkrētu gadu. Savukārt literārā darba otro daļu, kas aizsākas ar Vertera centieniem racionāli sakārtot savu turpmāko dzīvi, ievada vēstule, kura, kā minēts romāna tekstā, ir tapusi 1771. gada 20. oktobrī. Romāna tālākie notikumi, kas ir attēloti fragmentāri, aptver laika posmu līdz nākamā gada Ziemassvētkiem. Vispirms tie ir saistīti ar Vertera darbu sūtniecībā, taču viņu neapmierina sūtņa formālā un pašapmierinātā pieeja savu uzdevumu veikšanai, kas Verterā raisa nepatiku pret darbošanos sabiedriskajā dzīvē. Atteicies no amata, viņš pēc savas jaunības vietu apmeklējuma apmetas uz dzīvi netālu no Lotes un Alberta ģimenes mājvietas. Vertera impulsīvajam raksturam radusies situācija sagādā arvien lielākas ciešanas, kas romāna finālā, neredzot risinājumu samilzušajām iekšējām pretrunām, noved viņu nāvē.     

Romānam ir raksturīga spilgti individualizētu pārdzīvojumu izvirzīšana norišu centrā, un tie atspoguļo svarīgas sava laika aktualitātes, tostarp saasinātu jūtīgumu un personiskās iniciatīvas pieaugumu, kuras īstenojumu dzīvē kavē ierobežotās iespējas piepildīt savas vēlmes konkrētajos apstākļos. Rakstniekam ir svarīga detalizēta psiholoģisko procesu izpēte, pakāpeniski atklājot romāna centrālā tēla aizvien lielāku vilšanos realitātē. Literārā darba tapšanā nozīmīgs ir autora biogrāfijas, laikmeta, kā arī rakstniecības konteksts. Par romāna “Jaunā Vertera ciešanas” trīs centrālo tēlu nosacītiem prototipiem var uzskatīt pašu J. V. fon Gēti, kā arī viņa paziņu Johanu Kristiānu Kestneru (Johann Christian Kestner), kurš 18. gs. 70. gadu sākumā bija sekretārs Hannoveres sūtniecībā Veclārā, bet vēlāk strādāja Hannoverē, un K. Kestnera līgavu Šarloti Bufu (Charlotte Sophie Henriette Buff), kuras tēvs bija Vācu ordeņa muižu pārvaldnieks Veclārā. J. V. fon Gētes jurista prakse Veclārā ilga tikai dažus mēnešus, no 1772. gada maija līdz septembrim, tomēr tur pavadītais laiks bija būtisks viņa dzīvē, un pie sastapto cilvēku dzīvesstāstiem viņš domās atgriezās arī vēlākajos gados. Par vienu no svarīgiem ar Vertera likteņa atveidi saistītiem impulsiem J. V. fon Gētem kļuva Braunšveigas sekretāra Veclārā Karla Vilhelma Jeruzalema (Karl Wilhelm Jerusalem) pašnāvība nelaimīgas mīlestības dēļ 1772. gada oktobrī, mēnesi pēc rakstnieka aizbraukšanas no pilsētas. Detalizētu informāciju par šo notikumu J. V. fon Gēte lasīja K. Kestnera vēstulē, no kuras viņš aizguva daudzas ar Vertera pašnāvību saistītas detaļas, tostarp Vertera apģērbu – zilu fraku, dzeltenu vesti un dzeltenas bikses –, kas pēc romāna publicēšanas daudzu aizrautīgu un šķietami nelaimīgi iemīlējušos jaunekļu apziņā ieguva kulta statusu. J. V. fon Gētes biogrāfijā svarīgi ir arī citi iespaidi, kas saistīti ar romāna tēliem un attēlotajām attiecībām. Jau atceļā no Veclāras uz Frankfurti J. V. fon Gēte iepazinās ar rakstnieces Sofijas fon Larošas (Sophie von La Rosche) meitu Maksimiliānu (Maximiliane), kura piesaistīja viņa uzmanību. Maksimiliāna pēc vecāku gribas drīz apprecējās ar tirgotāju Pjetro Antonio Brentano (Pietro Antonio Brentano), un vēlākajos gados šajā laulībā piedzima nākamais rakstnieks Klemenss Brentano (Clemens Brentano) un viņa māsa Betīna Brentano (Bettina Brentano, vēlāk Betīna fon Arnima, Bettina von Arnim), rakstniece un vācu autora Ahima fon Arnima (Achim von Arnim) dzīvesbiedre. Maksimiliāna ar vīru pēc laulībām pārcēlās uz dzīvi Frankfurtē, kur sākotnēji bija ciešā saskarē ar J. V. fon Gēti. Pie romāna “Jaunā Vertera ciešanas” teksta J. V. fon Gēte sāka strādāt tieši šajā laikā, un literārais darbs atspoguļo arī šo attiecību radīto iekšējo saviļņojumu. Romāna pirmā daļa vairāk seko agrāk izveidotajām rakstnieka attiecībām ar Šarloti Bufu un viņas līgavaini, un tajā izmantots arī jaunās sievietes vārds. Savukārt otrajā daļā, tēlojot Vertera pretrunīgās attiecības ar iemīļoto pēc viņas laulībām, iezīmējas arī motīvi, ko rosinājusi J. V. fon Gētes saskarsme ar Maksimiliānu fon Larošu un gados krietni vecāko viņas vīru. Vairākas Maksimiliānas ārējā izskata detaļas J. V. fon Gēte izmantojis Lotes portreta radīšanā. Nozīmīga rakstniekam tāpat bija arī viņa māsas Kornēlijas Gētes (Cornelia Goethe) 1773. gadā noslēgtā laulība ar J. V. fon Gētes draugu Johanu Georgu Šloseru (Johann Georg Schlosser), ko J. V. fon Gēte izjuta ļoti personiski un pat kļuva greizsirdīgs, jo māsa jaunības gados bija viens no viņa tuvākajiem cilvēkiem, ar kuru viņš allaž apsprieda arī savu literāro darbu veidojumu. Vertera neapmierinātības cēloņi sakņojas arī viņa skeptiskajā attieksmē pret ikdienas pienākumu veikšanu, kuros viņš saskata galvenokārt pilsoniskās sabiedrības uzliktos ierobežojumus. Pievēršanās jurista darbam romāna otrajā daļā nespēj sniegt Verteram gandarījumu, un vilšanās sajūtas vēl pastiprina apziņa, ka iespējamo kontaktu loks ir visai ierobežots. Pret Verteru labvēlīgi ir noskaņots kāds romānā atkārtoti pieminēts grāfs, taču Vertera klātbūtne grāfa sarīkotās labāko aprindu viesībās beidzas ar skandālu, kas nepārprotami atklāj kārtu atšķirības un to robežas, jo pilsoniskās sabiedrības pārstāvim nav iespējams iegūt atzīšanu un novērtējumu aristokrātu vidē. Būtiska nozīme romāna ideju tīklojumā ir tēloto notikumu saiknei ar tolaik aktuāliem literārajiem darbiem, uz kuriem savās vēstulēs atsaucas Verters. Biežās paralēles ar rakstniecību J. V. fon Gētes romāna sižetā atklāj varoņa vērtības un priekšstatus, ko Verters cenšas veidot saskaņā ar konkrētiem paraugiem. Nozīmīgākie literārie darbi, kurus viņš atkārtoti piemin, saskatot tajos paralēles ar savu likteni, ir Homēra (Ὅμηρος) eposs “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un 18. gs. dzejnieka Džeimsa Makfērsona (James Macpherson) sacerējumi, kas balstīti skotu folkloras studijās un 18. gs. 60. gados publicēti kā autentiski mūsu ēras 3. gadsimta teksti. Atsauces uz Dž. Makfērsona darbiem J. V. fon Gētes romāna sižetā pakāpeniski iegūst arvien lielāku īpatsvaru, un tieši viņa sacerējumus Verters lasa arī pēdējā vakarā, kad ir kopā ar Loti. Kad Verters romāna finālā nošaujas, uz viņa rakstāmpults ir Gotholda Efraima Lesinga (Gotthold Ephraim Lessing) lugas “Emīlija Galoti” (Emilia Galotti, 1772) manuskripts. J. V. fon Gētes uzskatu veidošanā būtisku ietekmi atstāja franču filozofa un rakstnieka Žana Žaka Ruso (Jean-Jacques Rousseau) idejas par tuvību dabai, kas plašāk aplūkotas viņa darbā “Jūlija jeb Jaunā Eloīze” (Julie; ou, la nouvelle Héloïse, 1761), bet romānā “Jaunā Vertera ciešanas” tās atspoguļotas netieši. 18. gs. angļu literatūrā nozīmīga bija vēstuļu romāna tradīcija, tajā īpašu popularitāti ieguva Semjuela Ričardsona (Samuel Richardson) darbi. Vācu rakstniecībā viens no pirmajiem šādā ievirzē tapušajiem sacerējumiem bija S. fon Larošas “Šternheima jaunkundzes stāsts” (Geschichte des Fräuleins von Sternheim, 1771).

Pie romāna “Jaunā Vertera ciešanas” teksta J. V. fon Gēte sāka strādāt 1774. gada februārī, un jau pēc dažiem mēnešiem darbs pie manuskripta bija pabeigts. Jūnijā rakstnieks to nosūtīja izdevējam Leipcigā, kur romāns arī tika publicēts, nenorādot autora vārdu. Reaģējot uz lasītāju pieprasījumu, apgāds iespieda atkārtotu romāna metienu, turklāt bez J. V. fon Gētes atļaujas grāmata tika izdota arī citā apgādā Berlīne. Teksta sākotnējās redakcijas oriģinālais manuskripts nav saglabājies. Vēlākajos gados rakstnieks literārā darba tekstu precizēja. Pārstrādātā variantā romāns “Jaunā Vertera ciešanas” publicēts J. V. fon Gētes “Rakstu” pirmajā sējumā 1787. gadā. Latviešu valodā J. V. fon Gētes romānu tulkoja dzejniece Aspazija, un 1912. gadā šis darbs izdots Anša Gulbja apgādā Pēterburgā. Atkārtota tā paša tulkojuma publikācija bija 1924. gadā. 1979. gadā apgādā “Liesma” romāns izdots Veltas Balodes latviskojumā. 

“Jaunā Vertera ciešanas” ir viens no visvairāk lasītajiem Gētes darbiem ar paliekošu nozīmi vācu rakstniecības procesā un romāna žanra vēsturē. Tas ievadīja Vētras un dziņu noskaņas 18. gs. otrās puses vācu literatūrā, piešķirot tai spilgti izteiktus individuālus vaibstus, kas atklāja protestu pret sastingušām sabiedriskajām normām un personībai liktajiem ierobežojumiem, izvirzīja brīvības un pašizpausmes ideālus, ievadīja ģēnija kultu, kura pamatā bija prasības pēc garīgi pilnvērtīgas dzīves. Viena no romāna uztveres tradīcijām saistāma ar nesaprastā cilvēka eksistences grūtību izcēlumu, kas izrādījās pievilcīgs daudziem, kuru dzīvei trūka noteikta mērķa. Ironija par romānā šķietami sakāpinātajām tēlu ciešanām bija daudzu no tā motīviem atvasinātu parodiju pamatā, kuru vidū jau drīz pēc J. V. fon Gētes darba publicēšanas spilgti iezīmējās Frīdriha Nikolai (Friedrich Nicolai) stāsts “Jaunā Vertera prieki” (Die Freuden des jungen Werthers, 1775). Romāna motīvu un tēlu plašo popularitāti sabiedrībā raksturo arī tas, ka Meisenes porcelāna rūpnīcā tika izgatavoti trauki ar romāna motīviem. Arī vēlākajā laikā interese par J. V. fon Gētes darbu atspoguļojās gan sadzīves kultūrā, gan jaunās interpretācijās dažādās mākslas jomās. Jau 18. gs. nogalē tapa franču komponista Rūdolfa Kreicera (Rodolphe Kreutzer) komiskā opera “Šarlote un Verters” (Charlotte et Werther, 1792), savukārt tieši simts gadu vēlāk tika uzvesta komponista Žila Masnē (Jules Massenet) opera “Verters” (Werther, 1892). Kopš 1938. gada romāns vairākkārt filmēts, savas versijas pēc Gētes literārā darba motīviem veidoja Francijas, Vācijas, Zviedrijas, Spānijas un citu valstu kinematogrāfisti. Vācu literatūrā “Jaunā Vertera ciešanu” iespaidi saskatāmi Tomasa Manna (Thomas Mann) agrīnajā daiļradē, Rainera Marijas Rilkes (Rainer Maria Rilke) romānā “Maltas Laurida Briges piezīmes” (Die Aufzeichnungen des Malte Laurids Brigge, 1910) un Hermaņa Heses (Hermann Hesse) romānā “Stepes vilks” (Der Steppenwolf, 1927). Vācijas Demokrātiskajā Republikā dzīvojušais rakstnieks Ulrihs Plencdorfs (Ulrich Plenzdorf) savu darbu “Jaunā V. jaunās ciešanas” (Die neuen Leiden des jungen W.), kurā atspoguļoti 20. gs. 60. gadu sociālie un paaudžu konflikti, vispirms uzrakstīja kā kinoscenāriju, bet pēc filmu studijas DEFA atteikuma tas tika pārstrādāts prozā un 1972. gadā izdots kā romāns. 1976. gadā tas ekranizēts Vācijas Federatīvajā Republikā. T. Manns mūža nogalē sarakstīja romānu “Lote Veimārā” (Lotte in Weimar, 1939), kurā attēlota Šarlotes Bufas satikšanās ar J. V. fon Gēti rakstnieka vecumdienās Veimārā. Arī pēc šī romāna motīviem 1975. gadā uzņemta aktierfilma, kuras režisors bija Egons Ginters (Egon Günther). Vēsturiskā Lotes māja (Lottehaus) Veclārā mūsdienās iekārtota kā muzejs, kura literatūrvēsturisko paralēli veido netālais Karla Vilhelma Jeruzalema nams.