Sākotnēji 3.–5. gs. mirušie apbedīti divos vai trīs kapu uzkalniņos. Laika gaitā uzkalniņi arot nolīdzināti, un par apbedījumiem liecina vienīgi senlietu savrupatradumi no izpostītajiem kapiem. Vēlāk mirušie ierakti kapu bedrēs lokveidā ap uzkalniņiem, bet kopš 8. gs., kapulaukam paplašinoties, apbedīti rindās. Šajā laikā nostiprinājās latgaļiem raksturīgā mirušo orientācija – vīriešus apbedīja ar galvu uz austrumiem, bet sievietes – uz rietumiem. 11. gs. kapulauka rietumu malā apbedīti vairāki lībieši. Šajā laikā kapulauka izmantošana izbeidzas. Raksturīgi skeletkapi un tikai vēlajā dzelzs laikmetā parādās vairāki (deviņi) ugunskapi. Vīriešu kapu inventāros raksturīgi dzelzs cirvji, šķēpu gali, skramasaksi, bronzas pakavsaktas, karavīru aproces, stopsaktas, vienā gadījumā (434. kaps) pūcessakta, grezni apkaltas jostas. Sieviešu kapos pārsvarā bronzas rotas – bronzas spirālīšu vainadziņi, uz vilnas pavedieniem uzvērtas bronzas zvaniņu, spirālīšu, retāk stikla kreļļu un kauri gliemežvāku kaklarotas, kaklariņķi, dobās un manšetaproces, spirālgredzeni. Ar bronzas gredzentiņiem rotāto villaiņu saspraušanai lietotas pakavsaktas. No darbarīkiem sieviešu kapos atrasti dzelzs raukņi un īleni.
Kapulauka ziemeļu malā atklāja agrā bronzas laikmeta pavardu ar māla trauka lauskām, kas bija klātas ar vītas auklas iespiedumu ornamentu.
