Asotes pilskalna pakājē ir plašas apmetnes kultūrslānis, pilskalna tuvumā atrodas Baznīcas kalns – iespējamā kulta vieta, pie Daugavas Ogleniekiem – senkapi, bet Daugavā, Ābeļu salā – Kaupres pilskalns, kas ir ar vaļņiem un grāvjiem norobežots salas gals.

Asotes pilskalns ir bijis pazīstams un literatūrā pieminēts kopš 19. gs. otrās puses. Tas ir viens no nedaudzajiem Latgales pilskalniem, kas samērā bieži pieminēts sava laika vācbaltiešu publikācijās.

Asotes pilskalnu 1924. gada vasarā apsekoja Ernesta Brastiņa vadītā pilskalnu apzināšanas ekspedīcija. 1928. gadā pilskalna apraksts, uzmērījums, fotoattēls tika publicēti E. Brastiņa grāmatā “Latvijas pilskalni. Latgale”. Pēc Otrā pasaules kara, no 1949. līdz 1954. gadam, sekojot tā laika Padomju Savienības arheoloģiskajai paradigmai par arheoloģisko izrakumu veikšanu lielās platībās, Asotes pilskalnā Elvīras Šnores vadībā, izpētot apmēram ¼ pilskalna plakuma, veikti nozīmīgi arheoloģiskie izrakumi. Mazāka apjoma izrakumi notika arī apmetnē pilskalna pakājē un netālajos Daugavas Oglenieku senkapos, kur atsegti 25 apbedījumi ar latgalisku inventāru. Asotes pilskalna izrakumu gaita tika plaši atspoguļota tā laika presē, par izrakumos atklātajām krāsnīm, celtniecības liecībām, dzelzs izstrādājumiem, metāla kausējamiem tīģeļiem un jātnieku piešiem publicēti atsevišķi zinātniskie raksti. 1961. gadā krievu valodā tika izdota plaša un aptveroša E. Šnores monogrāfija “Asotes pilskalns”. Monogrāfijas papildinājumā ietverti raksti par kultūraugu un nezāļu sēklām, dzelzs izstrādājumiem, stikla krellēm un aprocēm, monētām, faunu, putnu un zivju kauliem. Asotes pilskalna izrakumi bija Latvijas pirmās pēckara arheologu paaudzes pieredzes gūšanas vieta.

Pilskalns atrodas ap 0,4 km attālumā no Daugavas, tas ierīkots kādas morēnu grēdas galā, kuru no trijām pusēm, respektīvi, no ziemeļiem, austrumiem un dienvidiem, aptek Dārzupīte, kas kādreiz saukta par Asoti vai Lagzdi. Nostāstos teikts, ka kādreiz pilskalns atradies Daugavas krastā. Grēdas 10 m augstais un stāvais gals no ziemeļrietumu puses nodalīts ar mākslīgi padziļinātu ieleju, no kuras izraktā zeme pilskalna plakuma malā uzmesta 2 m augstā valnī, kas pakāpeniski paliek lēzenāks un veido iedobtu pilskalna plakumu (65–70 x 55 m). Arheoloģiskajos pētījumos noskaidrots, ka kultūrslāņa biezums plakuma malās ir 5–6 m, plakuma vidusdaļā – līdz 2 m. Starp pilskalnu un Dārzupīti ir ap 1 ha lielas apmetnes kultūrslānis, kas postīts, grāvjojot upīti. Pilskalns ir bijis sarakts ar Pirmā pasaules kara tranšejām un blindāžu bedrēm, kas vēlākos laikos aizlīdzinātas. Ir nepārbaudītas ziņas, ka pilskalnā kā apkārtnes valdošajā augstienē arī 1812. gada karā bijis ierīkots nocietinājums. 20. gs. 60. gados pilskalnā, postot tā nogāzes, rīkotas motokrosa sacensības.

Arheoloģiskajos izrakumos noskaidrots, ka pilskalns apdzīvots no 1. gadu tūkstoša p. m. ē. līdz 13. gs. beigām. Sākumā tā bija neievērojama kādas kopienas dzīvesvieta, bet beigās – latgaļu dižciltīgā pils. Dabiskā, nepārveidotā kalnā sākumā apmetusies patriarhālā saimes kopiena, bet 11.–13. gs. slāņi ataino latgaļu dižciltīgā pili ar tās saimniecību. Kopumā izrakumos atrastas 4043 kaula, akmens un metāla senlietas, lielāks daudzums keramikas lausku, krāšņu un celtņu paliekas, kas raksturo saimniecību un sakarus. Pētījumu gaitā nodalītas 16 apbūves kārtas. Uz 1. gadu tūkstoti p. m. ē. attiecas četras kārtas. Ļaudis dzīvojuši iedziļinātās celtnēs, pilskalns bija nocietināts ar pinuma sētām. Mazāk intensīvi pilskalns apdzīvots m. ē. pirmajos gadsimtos. Šī laika liecības lielā mērā gājušas bojā vēlākajās pilskalna pārbūvēs.

Sākot ar 9.–10. gs., pilskalns pārveidots, būvējot aizsargsistēmu ar aptverošu valni. 11. gs. turpinājās pilskalna nocietinājumu uzlabošana, vaļņa kodolā izveidots 10 baļķu augstumā režģogs tā saturēšanai. Uz vaļņa būvēta guļkoku aizsargsiena, kas stiprināta ar pakšos saturētām šķērssienām, konstatēta uz āru izvirzīta torņa vieta. 11.–12. gs. (13. kārta) jau viss pilskalna plakums ir apbūvēts. Daudz celtniecības liecību un atradumu uziets arī nākamajās divās kārtās (14.–15. kārta), kas attiecas uz 12. gs. un 13. gs. pirmo pusi. Pēc bojāejas ēkas un krāsnis nereti atjaunoja iepriekšējās vietās. Konstatētas vairākas dzelzs ieguves un podnieka krāsnis, rotkaļu darbnīcu vietas. Pēdējais, 16. slānis, datēts ar 13. gs. 2. pusi. Tam tāpat ir raksturīgas dažādas celtniecības un amatniecības liecības. Augšējās kārtās konstatētās ēkas, kuru izmēri bija 5 x 6 m, 4,5 x 4,5 m, 5 x 4 m, celtas no priedes, reizēm ozolkoka baļķiem, no ārpuses ugunsdrošības un siltuma saglabāšanai apmestas ar māliem. Grīdu veidoja māla klons. Atsegtas un fiksētas 73 krāšņu paliekas. Ēku tuvumā atklātas saimniecības bedres. Par reliģiskiem priekšstatiem liecina atsegtā upurvieta. Galvenā ražošanas nozare bija zemkopība, bet bija attīstīta arī lopkopība, krāsainā un melnā metāla apstrāde, vērpšana, podniecība, zvejniecība, medniecība kažokādu ieguvei un tirdzniecībai.

Asotes pilskalna novietne pie tālās tirdzniecības maģistrāles Daugavas noteica arī pilskalna iedzīvotāju sakarus austrumu virzienā ar senkrievu pilsētām (kas īpaši uzsvērts padomju okupācijas laika Asotes pētījumu kontekstā), kā arī sakarus ar Rietumeiropu un Lietuvu. Asote, kura pirmo reizi rakstos minēta 1211. gadā (Aszute) kā Jersikas kņazistes novads, uzlūkojama ne tikai par tirdzniecība un amatniecības, bet arī administratīvo centru. Tiek lēsts, ka Asotes novads aizņēmis ap 300 km² lielu teritoriju.

Asotes pilskalns ir labi ieraugāms un pieejams no Rīgas–Daugavpils šosejas puses. Izcilā ainaviskā stāvokļa dēļ tā izsenis ir bijusi iecienīta vieta, kurā rīkoti dažādi pasākumi, kas ne vienmēr ir bijuši saudzīgi pret pilskalnu. Asotes pilskalns iekļaujas dažādās tūrisma un citās aktivitātēs, pie pilskalna ir izvietoti (gan ne sevišķi veiksmīgi, jo tiek aizsegts skats uz pašu pilskalnu) informācijas stendi, t. sk. caurspīdīgs stends ar senās pils shematisku zīmējumu, ko skatītājs var ar acīm novietot uz paša pilskalna; par Asotes pilskalnu ir izveidots informatīvs buklets. Asotes pilskalns kā viens no visplašāk pētītajiem Latvijas pilskalniem ir plaši pārstāvēts populārzinātniskajā un mācību literatūrā, tajā iegūtais un publicētais arheoloģiskais materiāls ļauj Asotes pilskalnu iekļaut plašākos pētniecības lokos.