Arheoloģiskajos izrakumos noskaidrots, ka pilskalns apdzīvots no 1. gadu tūkstoša p. m. ē. līdz 13. gs. beigām. Sākumā tā bija neievērojama kādas kopienas dzīvesvieta, bet beigās – latgaļu dižciltīgā pils. Dabiskā, nepārveidotā kalnā sākumā apmetusies patriarhālā saimes kopiena, bet 11.–13. gs. slāņi ataino latgaļu dižciltīgā pili ar tās saimniecību. Kopumā izrakumos atrastas 4043 kaula, akmens un metāla senlietas, lielāks daudzums keramikas lausku, krāšņu un celtņu paliekas, kas raksturo saimniecību un sakarus. Pētījumu gaitā nodalītas 16 apbūves kārtas. Uz 1. gadu tūkstoti p. m. ē. attiecas četras kārtas. Ļaudis dzīvojuši iedziļinātās celtnēs, pilskalns bija nocietināts ar pinuma sētām. Mazāk intensīvi pilskalns apdzīvots m. ē. pirmajos gadsimtos. Šī laika liecības lielā mērā gājušas bojā vēlākajās pilskalna pārbūvēs.
Sākot ar 9.–10. gs., pilskalns pārveidots, būvējot aizsargsistēmu ar aptverošu valni. 11. gs. turpinājās pilskalna nocietinājumu uzlabošana, vaļņa kodolā izveidots 10 baļķu augstumā režģogs tā saturēšanai. Uz vaļņa būvēta guļkoku aizsargsiena, kas stiprināta ar pakšos saturētām šķērssienām, konstatēta uz āru izvirzīta torņa vieta. 11.–12. gs. (13. kārta) jau viss pilskalna plakums ir apbūvēts. Daudz celtniecības liecību un atradumu uziets arī nākamajās divās kārtās (14.–15. kārta), kas attiecas uz 12. gs. un 13. gs. pirmo pusi. Pēc bojāejas ēkas un krāsnis nereti atjaunoja iepriekšējās vietās. Konstatētas vairākas dzelzs ieguves un podnieka krāsnis, rotkaļu darbnīcu vietas. Pēdējais, 16. slānis, datēts ar 13. gs. 2. pusi. Tam tāpat ir raksturīgas dažādas celtniecības un amatniecības liecības. Augšējās kārtās konstatētās ēkas, kuru izmēri bija 5 x 6 m, 4,5 x 4,5 m, 5 x 4 m, celtas no priedes, reizēm ozolkoka baļķiem, no ārpuses ugunsdrošības un siltuma saglabāšanai apmestas ar māliem. Grīdu veidoja māla klons. Atsegtas un fiksētas 73 krāšņu paliekas. Ēku tuvumā atklātas saimniecības bedres. Par reliģiskiem priekšstatiem liecina atsegtā upurvieta. Galvenā ražošanas nozare bija zemkopība, bet bija attīstīta arī lopkopība, krāsainā un melnā metāla apstrāde, vērpšana, podniecība, zvejniecība, medniecība kažokādu ieguvei un tirdzniecībai.
Arheoloģiskie izrakumi Asotes pilskalnā. 1949./50. gada vasara.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Jura Urtāna privātais arhīvs.
Asotes pilskalna novietne pie tālās tirdzniecības maģistrāles Daugavas noteica arī pilskalna iedzīvotāju sakarus austrumu virzienā ar senkrievu pilsētām (kas īpaši uzsvērts padomju okupācijas laika Asotes pētījumu kontekstā), kā arī sakarus ar Rietumeiropu un Lietuvu. Asote, kura pirmo reizi rakstos minēta 1211. gadā (Aszute) kā Jersikas kņazistes novads, uzlūkojama ne tikai par tirdzniecība un amatniecības, bet arī administratīvo centru. Tiek lēsts, ka Asotes novads aizņēmis ap 300 km2 lielu teritoriju.