Kokneses pilskalns bija Kokneses zemes administratīvi politiskais un saimnieciskais centrs aizvēstures beigu posmā un viduslaiku sākumā. 13. gs. sākumā tajā atradās valdnieka Vetsekes (latīniski saukts rex Vetseke de Kukonoyse, Wetseke, Vesceka vai regulus Vetseke) koka pils, kurā dzīvojuši latgaļi un sēļi. Nocietinājums uzcelts stāvā, 30 m augstā trīsstūrveida zemesragā Pērses un Daugavas satecē. Pēc Pļaviņu hidroelektrostacijas (HES) uzcelšanas pilskalna nogāzes atrodas zem ūdens.
Kokneses pilskalns
nocietināta dzelzs laikmeta dzīvesvieta ar 13.–17. gs. mūra pils paliekām. Atrodas Kokneses novada Kokneses pagastā, Kokneses parkā; Kokneses novada domes īpašums.
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Rakstīto avotu ziņas
Koknese kā apdzīvota vieta pirmo reizi minēta Indriķa Livonijas hronikā saistībā ar 1205. gada notikumiem. Hronikā vietvārds atrodams dažādās variācijās: Kukonoys, Kukenoys, Kukenois, Kukennoys, Kokenoys. Saskaņā ar rakstītajiem avotiem 13. gs. sākumā pilskalnā atradusies valdnieka Vetsekes pils (castrum). Pils apzīmēta kā “krievu pils”, ar ko jāsaprot, ka tās valdnieks un iedzīvotāji bija pieņēmuši pareizticību.
Vietvārda etimoloģija
Vārda izcelsme tiek saistīta ar vārdu “koks”, augšzemnieku dialektā kūks, iespējams, ar nozīmi, koku savākšanas, sanešanas vieta. Kokneses vārds tiek atvasināts arī no krievu valodas, pieņemot, ka Pērses upes senākais nosaukumu bijis Кокна, bet zemesrags, ko tā veido sateces vietā ar Daugavu, saukts Кокна + нос. Vietvārda skaidrojumā vērsta uzmanība arī uz to, ka senkrievi šo latgaļu izcelsmes vārdu varējuši saprast no savas valodas viedokļa (куконос ‘kumps deguns’), t. i., atbilstoši zemesraga izskatam dabā. Kokneses vārds skaidrots arī no vācu valodas viedokļa (Koggen + naes), saistot šo vietvārdu ar kuģa smailo galu. Vietvārds citu valodu ietekmē transformējies: latīņu Kukenois, lejasvācu Kokenhus, Kokenhusen.
Pilskalna izpēte
Par Kokneses pili, pilsētu un apkārtni ir saglabājies ievērojams skaits vēsturisko plānu un zīmējumu: Johana Rūdolfa Šturna (Johan Rudolph Sturn) zīmējums (1661). Mihaela Lindgrēna (Michael Lindgren) litogrāfija (1746), Johana Kristofa Broces (Johann Christoph Brotze) zīmējumi (1796, 1797), Filipa Veita (Philipp Veit) gravīra (1812), Vilhelma Zigfrīda Štafenhāgena (Wilhelm Siegfried Stavenhagen) gravīra (1866). Tie ir nozīmīgi izpētes avoti, vairāk gan mūra pils izpētei, tomēr ļauj spriest par pilskalna apkārtējo ainavu.
Pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš Koknesi iekļāvis Vidzemes pilskalnu sarakstā, norādot, ka senais pilskalns atrodas turpat kur vācu pilsdrupas.
Arheoloģiskie izrakumi Kokneses pilskalna un mūra pils vietā norisinājās 1961.–1966. gadā arheologa Ādolfa Stubava vadībā. Izrakumu gaitā tika izpētīts 4–7 m biezs kultūrslānis 1400 m2 platībā. Pētījumi veikti pils un priekšpils teritorijā. Izrakumos noskaidrota pieminekļa kultūrslāņa stratigrāfija, un gūts apliecinājums tam, ka mūra pils uzcelta senāka pilskalna vietā. Kopumā pilskalna un mūra pils kultūrslānī iegūtas vairāk nekā 7300 senlietas.
1991.–2000. gadā un 2010. gadā izrakumi veikti pilī un priekšpilī, kā arī Pērses krastā Mārtiņa Rušas vadībā saistībā ar pils pamatu nostiprināšanas un pilsdrupu konservācijas darbiem. 1986. un 1987. gadā Iritas Žeieres vadībā norisinājās izrakumi kapulaukā Daugavas krastā ap 500 m augšpus pilskalna. No izpētītajiem 152 apbedījumiem 91 kaps attiecināms uz 10.–13. gs., apbedītie bijuši latgaļi, sēļi un lībieši. Pārējie mirušie apbedīti 17. gs., iespējams, daļa no tiem miruši no bada vai kādas epidēmijas.
Pilskalna apdzīvotības periodi
Stāvais zemes rags kā dzīvesvieta izmantots jau laikā no 1. gadu tūkstoša beigām pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras sākumam. Kultūrslāņa apakšējā horizontā konstatēja uz akmens pamatiem būvētu koka aizsargsienu ar 0,6–0,8 m platu vārtu vietu. Apmetni no vienas puses ietvēra 2,5 m plats un 1 m dziļš, ar dolomīta plāksnēm izlikts aizsarggrāvis. Izrakumos atsegtas stabos balstītas, zemē iedziļinātas celtnes, kā arī daļēji saglabājusies slieteņa vieta. Slānī atrasta švīkātā, gludā keramika un atsevišķas senlietas (kaula šķēpu un bultu gali, kaula naži, rotadatas, īleni u. c.). Apbūve gājusi bojā kādā ugunsgrēkā. Vairākus gadsimtus kalns kalpojis vienīgi kā patvēruma vieta.
Intensīvāka dzīve kalnā atsākusies dzelzs laikmeta vidū. 5.–9. gs. aizsardzības būves pavirzītas vairāk uz kalna nogāzi. Pilskalna plakums bijis blīvāk apbūvēts, bet celtņu vietas vāji saglabājušās. Izrakumos iegūtas liecības par koka guļbūvēm ar pavarda vai māla krāšņu apkuri, uzietas arī dzelzs ieguves krāsns paliekas ar blietētām māla sienām un plakanu akmeni krāsns šahtas dibenā.
11.–13. gs. pilij bijis trīsstūrveida plānojums. Šajā laikā uzbērts zemju valnis, kas nostiprināts ar akmeņiem, izbūvēti koka nocietinājumi. Valnī izbūvēti ieejas vārti. Dzīvošanai celtas kaķētas guļbūves, kurās guļbaļķu starpas nodrīvētas ar sūnām. Ēku grīdas veidotas no plēstiem vai aptēstiem baļķiem. Apkurei izmantotas akmeņu vai māla krāsnis, retāk pavardi. 13. gs. sākumā pilī bijusi apbūvēta visa ar aizsargvalni ierobežotā teritorija.
Priekšpilī blīvāka apbūve bijusi koka pils pastāvēšanas beigu posmā. 11. gs. slāņos celtnēm mazāki izmēri nekā 12. gs. otrās puses un 13. gs. sākuma celtnēm. Konstatēta arī dzīvojamā ēka ar kūti un aploku lopiem. Priekšpilī, kas uzlūkojama par eventuālu karadraudzes dzīvesvietu, iegūti ieroči (šķēpu, bultu gali, zobena maksts apkalums), inkrustēti jātnieku pieši, ornamentēti ādas apavi, virpoti koka trauki.
Pils iedzīvotāji nodarbojušies ar zemkopību, lopkopību, dravniecību, medījuši. Atrasto senlietu vidū ir dažādas rotas, iedzīves priekšmeti, darbarīki (izkaptis, sirpji, naži, slīmesti, dzirkles, īleni, urbis, aušanas rīki), liecības par kaula un ādas apstrādi, podnieka ripas izmantošanu trauku izgatavošanā. Kokneses pilskalna kultūrslānī saglabājušies dzelzs laikmeta koka priekšmeti: virpoti koka trauki, vērpjamās vārpstas, lizes un tītavu fragmenti, linu suka, horizontālo aužamo stāvu elementi u. c. Iegūts ievērojams 11.–12. gs. importa priekšmetu skaits (stikla krelles, aproces un gredzeni, kauri, importa auduma fragments u. c.), kas raksturo Kokneses tirdzniecības sakarus ar senkrievu zemēm. Atrasts arī 12.gs. svina piekarzīmogs.
Rotu vidū dominē latgaļiem un sēļiem raksturīgās formas. Senkrievu elementi konstatēti pavarda veidā un novietojumā ēkas stūrī, velēnu solā gar dzīvojamās mājas sienu. Šīs ietekmes vairāk vērojamas 11. gs. slānī.
Kultūras slāņa augšējais horizonts raksturo mūra pils pastāvēšanas laiku. 1208. gadā Kokneses valdnieks Vetseke, saprazdams, ka ar vāciešiem nevarēs panākt vienošanos, pili nodedzināja un devās uz Krievzemi. Rīgas bīskaps 1209. gadā lika nopostītās pils vietā uzbūvēt mūra pili. 1211. un 1213. gada latgaļu zemju dalīšanas un pārdalīšanas rezultātā Koknese un tās zemes nonāca Rīgas arhibīskapijas pārvaldībā. Kokneses mūra pils viduslaikos kļuva par stiprāko un stratēģiski nozīmīgāko Livonijas cietoksni pie Daugavas.
17. gs. pili vairākkārt iekaroja zviedru, poļu un krievu karaspēks. 1701. gadā Ziemeļu kara laikā pils tika saspridzināta un vairs netika atjaunota.
Mūsdienu stāvoklis, nozīme pētniecībā un tūrismā
Kokneses pilskalns ar uz tā uzbūvētās mūra pils drupām un pilsapmetni ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Šī Latvijas vēsturē nozīmīgā pieminekļa arheoloģisko izrakumu materiāls vēl nav pilnībā izvērtēts un publicēts.
Vietai ir ne tikai vēsturiska, bet arī ainaviska vērtība. Kopš 19. gs. beigām Kokneses pilsdrupas bijušas populāra tūristu apskates un dažādu pasākumu norises vieta. Līdz 1965. gadam Kokneses pilskalns ar pilsdrupām un tā apkārtne bija viena no gleznainākajām un unikālākajām vietām Daugavas krastos. Līdz ar Pļaviņu HES ūdenskrātuves izveidi šīs vietas ainaviskā vērtība ir mazinājusies. Mūsdienās Daugavas un Pērses ūdeņi apskalo pili līdz pat mūru pamatiem. Pilskalna aprises faktiski vairs nav uztveramas, jo stāvā, līdz 30 m augstā klints atrodas zem ūdens, zudusi pils varenības izjūta un tālas apkārtnes pārskatāmība. Dabā līdz mūsdienām ir daļēji saglabājušies viduslaiku pils mūri līdz otrā stāva līmenim. Augstais ūdens līmenis apdraudējis pieminekļa saglabāšanos, veikti pils pamatu nostiprināšanas darbi, izbūvējot betona sienu.
Neskatoties uz ainaviskajām izmaiņām, Kokneses viduslaiku pilsdrupas ir starptautiski atpazīstams un joprojām populārs kultūrvēstures objekts. Tas ir iekļauts dažādos ceļvežos un tūrisma maršrutos. Pieminekļa teritorijā ir atvērts tūrisma informācija centrs, pieejami gida pakalpojumi. Kokneses pašvaldība popularizē vietas vēsturi ik gadu rīkojot koncertus, teātra izrādes un citus pasākumus (Sama modināšanas svētki, novada svētki, mākslinieku plenēri, Dzejas dienu pasākumi, Muzeju nakts, Hanzas amatnieku tirdziņš u. c.).
Atspoguļojums mākslā
Kokneses pilskalns ar pilsdrupām ir viens no mākslinieku visvairāk gleznotajiem kultūrvēstures pieminekļiem 20. gs. Gleznieciskuma dēļ tas ir bijis daudzu mākslinieku iedvesmas avots un ir radīta virkne mākslas darbu ar Kokneses pilsdrupām no dažādiem skatupunktiem, kā arī Daugavas senlejas, Pērses gravas atainojumi.
Pilskalnu un apkārtni gleznojis Janis Rozentāls, kuram Koknese bija iemīļota dabas studiju vieta. Pilskalna un tā apkārtnes ainavas radījis Koknesē dzimušais Jūlijs Feders (“Kokneses pilsdrupas”, 1904; “Pērse pie Kokneses”, 1902). Mākslinieks Vilhelms Purvītis 1907. gadā radījis sienas gleznojumu ar Kokneses pilskalnu un pilsdrupām tagadējā Latvijas Nacionālā muzeja interjeram.
Kokneses pilskalns ar pilsdrupām daudz gleznots 20. gs. 20.–40. gados. Mākslinieku vidū minams Konrāds Ubāns, kurš dzīvojis Koknesē (“Kokneses pilsdrupas”, 1920), Hugo Grotuss (“Kokneses pilsdrupas”, 1940), Arturs Drekslers-Duburs (pastelis “Koknese”, 1928; oforts “Koknesē”, 1942), Aleksandrs Štrāls (“Kokneses pilsdrupas”). 20. gs. 30. gados vairākos darbos Kokneses pili atainojis arī Indriķis Zeberiņš (“Kokneses pils”, “Daugava pie Kokneses pilsdrupām”, “Kokneses pilsdrupas”).
20. gs. 50.–60. gados gan Kokneses pilsdrupas ar reālistisku ainavu ar ceļu pāri Pērsei, kas vijas gar pilskalna pakāji un Daugavu, gan skatu uz Daugavas ieleju no pilskalna uzgleznojis Vitālijs Kalvāns. Pilsdrupas savos darbos atveidojuši arī vairāki citi mākslinieki: Jānis Rikmanis (“Kokneses pilsdrupas, 1950), Eduards Metuzāls (pastelis “Kokneses pilsdrupas”, 1950), Jāzeps Delvers (Kokneses pilsdrupas, 1957), Bernhards Mednītis (“Kokneses pilsdrupas”, 20. gs. 50. gadi), Jūlijs Viļumainis (“Kokneses pilsdrupas”, 1962) u. c.
Mākslinieki savā veidā dokumentējuši pilskalna dabisko veidolu un apkārtnes ainavas, kas ir neatgriezeniski zudušas Pļaviņu HES ūdeņu uzpludināšanas rezultātā.
Kokneses pilskalns ar pilsdrupām iemūžināts daudzās 20. gs. pirmās puses fotogrāfijās un pastkartēs. Dažas pastkartes ar mākslinieku gleznu reprodukcijām izdotas pēc pieminekļa appludināšanas: J. Rozentāla glezna “Kokneses pilsdrupas” (izdevniecība “Avots”, 1973) un J. Federa glezna “Kokneses pilsdrupas” (izdevniecība “Liesma, 1973).