Koknese zeme bija platības ziņā mazākā no Austrumlatvijas teritoriālajām pilsnovadu savienībām. Tā atradās pie nozīmīgās satiksmes un tirdzniecības maģistrāles Daugavas. Kokneses zemes administratīvais un saimnieciskais centrs bija pils, kas uzcelta zemes ragā pie Pērses ietekas Daugavā. Koknese kā valdnieka Vetsekes valdījums minēts 13. gs. rakstītajos avotos. Rakstītās liecības liecina, ka Koknesei bijuši cieši kontakti ar Krievzemi, tās valdnieks un daļa iedzīvotāju bija pieņēmuši pareizticību. Arheoloģiskie izrakumi pilskalnā apliecināja spēcīgi nocietinātu un intensīvi 11.–13. gs. vietējo iedzīvotāju apdzīvotu koka pili, kas gājusi bojā 13. gs. sākumā krustnešu ekspansijas laikā. Kokneses un tās valdnieka Vetsekes politiskā statusa raksturošanai un saistībai ar Krievzemi trūkst pārliecinošu rakstīto avotu un arheoloģisko datu. Latgaļu zemju dalīšanas un pārdalīšanas rezultātā Kokneses zeme nonāca Rīgas arhibīskapa valdījumā. Koka pils vietā tika uzcelta varena mūra pils ar priekšpili un pilsapmetni, ko ietvēra aizsargmūris. Koknese līdz 18. gs. saglabāja savu militāri stratēģisko nozīmību un bija pakļauta arhibīskapa un ordeņa teritoriālo pretenziju izraisītām militārām sadursmēm, kā arī pārmaiņus atradusies poļu-lietuviešu, zviedru un krievu pakļautībā.

Kokneses zeme nosaukumu ieguvusi no tās galvenās pils vārda. 13. gs. avotos Kokneses vārds minēts dažādā rakstībā (latīņu Kukonouyes, Kukonois, Kukonoys, Kokenoys, lejasvācu Kokenhus, Kokenhusen). Latviešu valodnieki vārda izcelsmi saista ar augšzemnieku dialekta vārdu “kūks” (koks). Senkrievi šo latgaļu izcelsmes vārdu varējuši saprast no savas valodas viedokļa (куконос ‘kumps deguns’), t. i., atbilstoši zemesraga izskatam. Tiek pieļauta arī vietvārda izcelsme no senāka Pērses upes nosaukuma “Kokna”. Vācu valodā vietvārds tiek saistīts ar zemesraga līdzību kuģa smailajam galam (Koggen + naes). Vietvārds citu valodu ietekmē transformējies: latīņu Kukenois, lejasvācu Kokenhus, Kokenhusen. Pateicoties nepārtrauktai vietas apdzīvotībai un nozīmībai vēsturiskajos notikumos, vietas nosaukums ir saglabājies līdz mūsdienām.

Kokneses zeme, salīdzinājumā ar citām 13. gs. sākuma rakstītajos avotos minētajām latgaļu zemēm, bija neliela. Tā aizņēma teritoriju starp Daugavu, Lobes ezeru, Lokmanes upi, bet daži pētnieki pieņem, ka teritorija bijusi lielāka, ietverot arī Madlienas un Ērgļu apkārtni. Rietumu pusē tā robežojās ar Daugavas lībiešu pilsnovadiem – Aizkraukli, Lielvārdi un Remīni. No lībiešu apdzīvotās teritorijas to šķīra purvains apvidus virzienā no Lobes ezera uz Daugavas pusi. Koknesei kaimiņos bija Autīnes, Negestes un Alenes pilsnovadi, kas ietilpa Jersikas zemē. Kokneses zemes iesniegušās arī nedaudz otrpus Daugavai sēļu apgabalā. Teritorijā zināmi daži pilskalni un kapulauki, izrakumi tajos nav veikti, to hronoloģija ir neskaidra.

Zemes administratīvais centrs atradās Kokneses pilskalnā, kas bija uzcelts stāvā, ap 30 m augstā zemesragā Daugavas labajā un tās pietekas Pērses kreisajā krastā, vietā, kas bija piemērota arī Daugavas šķērsošanai.

Arheoloģiskajos izrakumos, kas veikti arheologa Ādolfa Stubava vadībā 1961.–1966. gadā, iegūts daudzveidīgs materiāls, kas apliecina Kokneses saimniecisko uzplaukumu, aktīvus tirdznieciskos sakarus 12. gs. beigās un 13. gs. sākumā. Šajā laikā pils un priekšpils bijusi spēcīgi nocietināta un blīvi apbūvēta. Pils aizsargsistēmu veidoja zemju valnis ar uz tā uzbūvētiem koka nocietinājumiem, bet apbūvi – guļbūves ar kaķētām sienām, kas, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, bija lielākas (līdz 5 x 5 m). Priekšpilī pastāvējusi kompleksa apbūve – dzīvojamā ēka kopā ar kūti un aploku bijusi atsevišķa saimniecība. Pilī un priekšpilī atrastie greznuma priekšmeti (apzeltīts sudraba apkalums un rotas, ar sudrabu granulām inkrustēti jātnieka pieši u. c.) norāda uz iedzīvotāju augsto dzīves līmeni. 12. gs. svina piekarzīmogs apliecina zināšanas par rakstītajiem dokumentiem.

Pils iedzīvotāji nodarbojušies ar zemkopību, lopkopību, dravniecību, medījuši. Atradumi rāda augstas juvelieru, dzintara, kaula un ādas apstrādes prasmes. Izrakumos iegūti ar bronzu izrotāti ādas apavi. Māla trauku darināšanai lietota podnieka ripa.

Aizvēstures beigu posmā Koknese bija viens no spēcīgākajiem nocietinājumiem Daugavas krastā, kur briesmās varēja rast patvērumu arī apkaimes iedzīvotāji. Tās izdevīgais novietojums ļāva kontrolēt svarīgo satiksmes ceļu, veicināja saimniecības attīstību, ekonomiskos un politiskos sakarus.

Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici cronicon Lyvoniae, 1225–1227) ir minēts, ka Koknesē vienkopus mituši latgaļi ar sēļiem. Latgaļu un sēļu materiālā kultūra pārstāvēta kā pilskalnā, tā netālā kapulauka kapu inventāros. Kapulauka atsevišķos apbedījumos vērojama arī netālu dzīvojošo lībiešu ietekme.

Indriķa Livonijas hronikā Koknese saukta par “krievu pili” (castrum Ruthenicum). Hronists par krieviem saucis pareizticīgos iedzīvotājus. Ar pareizticību parasti saista krustiņu un citu kristīgās ticības simbolu atradumus. Krustiņi uzieti pils 11.–13. gs. slāņos, bet to skaits ir neliels. Visticamāk, pareizticību bija pieņēmuši pils dižciltīgie ļaudis. Kapulaukā krustiņi nav atrasti. Ja arī koknesieši bija pieņēmuši pareizticību, tad viņu tradīcijas tas neietekmēja. Indriķa Livonijas hronikā nav ziņu par baznīcu Koknesē. Uz varbūtēju baznīcas esamību pilskalnā norāda bronzas zvana fragments un kādas 12. gs. otrajā pusē mūrētas celtnes paliekas.

Literatūrā, īpaši krievu, balstoties uz krievu pieminējumu hronikā, izteikti apgalvojumi par Koknesi kā senkrievu nocietinājumu. Kokneses pilskalna izrakumos iegūtas tikai dažas liecības par slāvu celtniecības elementiem, kas izpaudās pavarda konstrukcijā un novietojumā, kā arī velēnu solā gar dzīvojamās ēkas vienu sienu. Senlietu materiālā pārstāvētie masveida importa priekšmeti (stikla krelles, aproces un gredzeni, kauri gliemežvāki, šīfera vērpjamās vārpstas skriemeļi) raksturo tirdznieciskos sakarus ar Krievzemi, nevis apliecina senkrievu klātbūtni pilī. Spriežot pēc atradumu daudzuma, šie sakari ciešāki bijuši 11. gs. salīdzinājumā ar 12. gs. beigām un 13. gs. sākumu. Arī Kokneses kapulaukā iegūtais materiāls neliecina par svešas etniskas kopības pārstāvju apbedījumiem. Jādomā, ka senkrievi tikai epizodiski uzturējušies Koknesē tirdznieciskos nolūkos, vai ievācot meslus.

Laikā, kad krustneši centās pakļaut Daugavas baseina iedzīvotājus, Koknesē valdīja Vetseke, kurš Indriķa Livonijas hronikā saukts par karali (rex Vesceka de Kukenois) vai sīku valdnieku (regulus), pēdējais, iespējams, ar nievājošu pieskaņu. Zinātniskajā literatūra Vetsekes tituls apzīmēts dažādi – karalis, ķēniņš, kņazs, firsts. Hronikā minētas tikai dažas epizodes no viņa darbības. Vetseke saprata, kādas briesmas novadam var radīt krustneši, un 1205. gadā noslēdza savienību ar bīskapu Albertu (vācu Albrecht von Buxthoeven, latīņu Adalbertus Canonicus Rigensis). 1207. gadā Vetseke lūdza atbalstu bīskapam, lai apturētu lietuviešu sirojumus, piesolot kā atlīdzību pusi no saviem īpašumiem Kokneses novadā. Šis fakts liecina, ka Vetseke nebija kādam pakļauts un lēmumus pieņēma patstāvīgi. 1208. gadā bīskapa vasalis Lielvārdes Daniels (Daniel de Linewarde), kuram bija radušās nesaskaņas ar Vetseki, ar savu karadraudzi uzbruka Koknesei. Lielvārdieši ieņēma Koknesi un sagūstīja valdnieku. Bīskaps lika Danielam Vetseki atbrīvot un atdot viņam īpašumu, kā arī nosūtīja savus mūrniekus Kokneses pils nostiprināšanai. Vetseke saprata, ka savienība ar krustnešiem nebūs ilga. Viņš nodedzināja savu pili un devās uz Krievzemi. 1223. gadā Vetseke ar Novgorodas atbalstu tika iecelts par valdnieku Tērbatā (tagad Tartu). 1224. gadā Vetseke krita kaujā, aizstāvot pret krustnešiem Tērbatas pili.

Ne Indriķa Livonijas hronikā, ne citos 13. gs. rakstītajos avotos nav ziņu par Vetsekes izcelsmi. Vienīgi Novgorodas hronikā viņš tiek saukts slāviskajā formā Vjačko (no vārda “Vjačeslavs”). Balstoties uz šo faktu un Polockas hronikai 17. gs. pievienotu leģendu par Polockas kņaza dēlu Vjačko un Vasiļko strīdu ar pamāti un viņu bēgšanu uz Polockas valdījumiem pie Daugavas, Vetseke tiek uzlūkots par vienu no aizbēgušajiem dēliem. Vetseke bija pieņēmis Krievzemē valdošo pareizticību, jo hronists tikai kristītus valdniekus sauca par rex. Vetseke uzturēja tirdzniecības sakarus ar Polocku, maksāja tai meslus. Pamatotu pierādījumu viņa izcelsmei no Polockas kņazu nama nav.

Latgaļu zemes, tostarp Koknese, bija pakļautas nemitīgiem kareivīgo lietuviešu un igauņu sirojumiem, Polockas un Pleskavas kņazu meslu kundzībai. Koknese bija neliela, militāri vāja. Latgaļu zemes nebija saliedētas, lai apvienotos kopīgai cīņai pret krustnešiem un ietekmētu 13. gs. sākuma politiskos notikumus. Savukārt Polockai, kuru 12. gs. otrajā pusē un 13. gs. sākumā bija novājinājušas iekšējās cīņas par varu un kuru apdraudēja lietuvieši, nebija pietiekamu resursu, lai atbalstītu latgaļus. Turklāt Polockas interesēs bija vienoties ar Rīgu par brīvu kuģošanu pa Daugavu un tirdzniecību ar rietumu zemēm. Vienlaicīgi Polocka īsā laikā zaudēja ietekmi pār latgaļu zemēm.

1209. gadā bīskaps Alberts nodedzinātās koka pils vietā lika uzcelt jaunu labi nocietinātu pili. Sākotnēji Koknese tika sadalīta starp bīskapu un Zobenbrāļu ordeni. Latgaļu zemju dalīšanas un pārdalīšanas rezultātā 1213. gadā bīskaps apmainīja ordeņa daļu Koknesē pret Autīnes novadu; Koknese pilnībā pārgāja bīskapa valdījumā un tika izlēņota vasaļiem. Koknese kļuva par krustnešu agresijas centru. Kokneses bruņinieki rīkoja karagājienus, lai pakļautu citus latgaļu un sēļu novadus, organizēja lietuviešu karaspēka sakāvi Vidzemē, veica iebrukumus Pleskavas un Novgorodas zemēs.

Līdz pat 18. gs. sākumam Koknese saglabāja savu militāri stratēģisko un ekonomisko nozīmību. Viduslaikos latgaļu pils vietā pacēlās spēcīgs nocietinājums – mūra pils (0,2 ha) ar mūriem apjoztu priekšpili (0,4 ha) un pilsapmetni (3,6 ha). 13. gs. pie pils sāka veidoties pilsapmetne. 1277. gadā Koknesei tika apstiprinātas pilsētas privilēģijas. Koknese kļuva arī par Hanzas locekli un ieņēma nozīmīgu vietu Livonijas tirdzniecības darījumos.

Livonijas periodā Koknese piederēja Rīgas arhibīskapam, bija iesaistīta savstarpējās cīņās ar Vācu ordeni Livonijā.

17. gs. pili vairākkārt iekaroja zviedru, poļu un krievu karaspēks. 1701. gadā Ziemeļu kara laikā pils tika saspridzināta un netika vairs atjaunota.

Igauņu skulptors Olavs Menni (Olav Männi) izveidojis skulptūru, kurā viens no tēliem ir Kokneses valdnieks Vetseke. Veltījums viņam nav kā latgaļu valdniekam, bet gan kā Tērbatas pils varonīgam aizstāvim. Skulptūrā attēloti divi pils aizstāvji, to saspringtās poza pauž vēlmi padzīt bruņiniekus. Skulptūras nosaukums – “Polockas kņazs Vjačko un Lembita dēls Mēliss, aizstāvot Tartu 1224. gadā” (Polotski vürst Vjatško ja Lembitu poeg. Meelis Tartu kaitsel 1224. aastal, 1956). Skulptūra uzstādīta ar mērķi demonstrēt saites ar Krieviju. Skulptūras pamatā ir mākslinieka fantāzija, jo abu varoņu attēli vēstures avotos nav atstāti. Skulptūra uzstādīta Tartu.

Daudzi mākslinieki (Jūlijs Feders, Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Konrāds Ubāns, Hugo Grotuss, Indriķis Zeberiņš, Vitālijs Kalvāns, Jānis Rikmanis, Eduards Metuzāls, Jāzeps Delvers, Jūlijs Viļumainis un citi) zīmējumos un gleznās dokumentējuši Kokneses pilsdrupas un krāšņo pilskalna apkārtnes ainavu.