Koknese zeme bija platības ziņā mazākā no Austrumlatvijas teritoriālajām pilsnovadu savienībām. Tā atradās pie nozīmīgās satiksmes un tirdzniecības maģistrāles Daugavas. Kokneses zemes administratīvais un saimnieciskais centrs bija pils, kas uzcelta zemes ragā pie Pērses ietekas Daugavā. Koknese kā valdnieka Vetsekes valdījums minēts 13. gs. rakstītajos avotos. Rakstītās liecības liecina, ka Koknesei bijuši cieši kontakti ar Krievzemi, tās valdnieks un daļa iedzīvotāju bija pieņēmuši pareizticību. Arheoloģiskie izrakumi pilskalnā apliecināja spēcīgi nocietinātu un intensīvi 11.–13. gs. vietējo iedzīvotāju apdzīvotu koka pili, kas gājusi bojā 13. gs. sākumā krustnešu ekspansijas laikā. Kokneses un tās valdnieka Vetsekes politiskā statusa raksturošanai un saistībai ar Krievzemi trūkst pārliecinošu rakstīto avotu un arheoloģisko datu. Latgaļu zemju dalīšanas un pārdalīšanas rezultātā Kokneses zeme nonāca Rīgas arhibīskapa valdījumā. Koka pils vietā tika uzcelta varena mūra pils ar priekšpili un pilsapmetni, ko ietvēra aizsargmūris. Koknese līdz 18. gs. saglabāja savu militāri stratēģisko nozīmību un bija pakļauta arhibīskapa un ordeņa teritoriālo pretenziju izraisītām militārām sadursmēm, kā arī pārmaiņus atradusies poļu-lietuviešu, zviedru un krievu pakļautībā.