No 13. gs. līdz 16. gs. vidum Livonijas pilsētu tirgotāji bija iesaistīti Hanzas tirdzniecības tīklā Baltijas jūras un Ziemeļjūras reģionos. Ar rātes atbalstu Rīgas, Rēveles (mūsdienās Tallinas) un Tērbatas (Tartu) tirgotāji ieguva nozīmīgas pozīcijas tirdzniecībā starp Austrumiem un Rietumiem, tā vairojot gan savu bagātību, gan Livonijas pilsētu kopējo labklājību.

12. gs. 60. gados lejasvācu (Ziemeļvācijas) – topošās Hanzas – tirgotāji nostiprinājās Gotlandē, no kurienes viņiem pavērās ceļš uz Ziemeļaustrumeiropas, pirmām kārtām, Krievzemes, tirgiem. Stratēģiski šie tirgoņi visvairāk bija ieinteresēti preču apmaiņā ar bagātajām Krievzemes pilsētām Novgorodu un Pleskavu, kā arī Polocku un Smoļensku. Par svarīgu viņu tirdznieciskās ekspansijas atbalsta punktu Livonijā kļuva 1201. gadā jaundibinātais bīskapijas centrs Rīga – pirmā Rietumeiropas tipa pilsēta Livonijā. Bīskapa Alberta atbalsts tirgotājiem, proti, vairāku svarīgu privilēģiju piešķiršana 1211. gadā, pamudināja dažu labu no viņiem pārcelties uz Rīgu kā pastāvīgas mītnes vietu. 13. gs. pirmajā pusē Livonijā tika nodibinātas vēl divas nozīmīgas tirdzniecības pilsētas – Tērbata un Rēvele. Pēdējās izveidei pamatus lika no Gotlandes pārceļojušie lejasvācu tirgotāji, savukārt Tērbatas pirmie pilsoņi visdrīzāk bija saistīti ar tāltirgotājiem, kuri par savu sākotnējo atspēriena punktu Livonijā bija izvēlējušies Rīgu. Tirdzniecība bija Livonijas pilsētu galvenā saimniecības nozare, to birģermeistari un rātskungi nāca no tirgotāju vidus.

No sākta gala Livonijas pilsētu tirdzniecībā klātesoši un ietekmīgi bija ne tikai vietējie, bet arī citzemju tirgotāji. Priekšstatu par viņu izcelsmes areālu sniedz liecinieku uzskaitījums līgumā, ko 1229. gadā Rīgas un Gotlandes tirgotāji noslēdza ar Smoļenskas kņaza Mstislava (Мстислав) sūtņiem. Līdztekus rīdziniekiem un gotlandiešiem tā tekstā tiek minēti Lībekas, Zēstes, Minsteres, Greningenes, Dortmundes un Brēmenes pārstāvji. Pats līgums, būdams spēkā arī Polockas un Vitebskas zemēs, lejasvācu un krievu tirgotājiem garantēja abpusēju drošību un līdzvērtīgus nosacījumus tirdzniecībā pa Daugavu.

1282. gadā Rīga pievienojās līgumam par tirdzniecības aizsardzību Baltijas jūrā, ko abas nozīmīgākās reģiona pilsētas – Lībeka un Visbija – savā starpā bija noslēgušas divus gadus agrāk. Senāk populārā tēze, ka ar šo gadu būtu datējama Rīgas iestāšanās Hanzā, neatbilst mūsdienu izpratnei par Hanzas būtību. Rīga un citas lielākās Livonijas pilsētas jau no pašiem sākumiem bija Baltijas jūras reģiona saimnieciskās sistēmas, proti, lejasvācu tirdzniecības telpas un Hanzas formēšanās procesa, sastāvdaļa.

Slēdzot darījumus un iesaistoties koprokas sabiedrībās ar partneriem dažādās Hanzas pilsētās un kantoros (faktorijās) ārzemēs, Livonijas tāltirgotāji organiski iekļāvās Hanzas tirdzniecības tīklā, kas aptvēra Baltijas jūras un Ziemeļjūras reģionus. Īpašas saites livoniešus vienoja ar Lībeku. Rēvelei 1248. gadā tika piešķirtas Lībekas tiesības, bet Rīgā lībekiešiem kopš 1231. gada bija pašiem sava tirdzniecības sēta. Domājams, ka 13. gs. svarīga nozīme Rīgas tirdzniecībā bija arī Vestfālenes pilsētu Minsteres un Zēstes tirgotājiem, kuru ēkas veidoja pamatu vēlākajiem Lielās un Mazās ģildes namiem. Viduslaiku beigās Livonijas pilsētām, jo sevišķi Rīgai, cieši sakari izveidojās ar Dancigu (Gdaņsku), kas tolaik bija kļuvusi par lielāko pilsētu pie Baltijas jūras.

Kaut arī sākotnēji Livonijas pilsētu tirgotājiem bija grūti konkurēt ar saimnieciski un finansiāli spēcīgākajiem rietumu tirgoņiem, tomēr ar laiku savas pozīcijas Hanzas tirdzniecībā nostiprināja arī livonieši. Domājams, ka tikai 14. gs. pirmajā pusē uz vietas bāzētie tirgotāji pakāpeniski bija ieguvuši pārsvaru pār tirgoņiem no citām Hanzas reģiona pilsētām. Šis apstāklis gan netraucēja pēdējiem saglabāt būtisku ietekmi Livonijas saimnieciskajā dzīvē visus viduslaikus.

Ap 13. un 14. gs. miju tirdzniecības organizācija Hanzas reģionā piedzīvoja kardinālas pārmaiņas. Agrāko praksi, ka tirgotājs pēc iespējas centās personīgi pavadīt preces, nomainīja darījumu kārtošana ar korespondences palīdzību, nepametot mītnes pilsētu. Lieltirgotāja uzdevumā tālajos tirgos rīkojās viņa jaunākie partneri vai tirgotājzeļļi. Līdz ar to izšķiroša nozīme tirgotāja statusā vairs nebija piederībai vietējiem vai svešzemniekiem, bet atšķirībai starp patstāvīgu tirgotāju un tirgotājzelli. Šīs pārmaiņas Livonijas pilsētās guva atspoguļojumu arī tirgotāju korporatīvo organizāciju struktūrā. Rīgā 14. gs. vidū izveidojās Lielā ģilde, kurā apvienojās bagātie un ietekmīgie tāltirgotāji. Ap šo pašu laiku ģilžu sistēma tika reorganizēta arī Rēvelē un nedaudz vēlāk – Tērbatā. Domājams, ka minēto pārmaiņu kontekstā būtu traktējama arī Melngalvju brālību rašanās lielākajās Livonijas pilsētās, tiesa gan, pirmās ziņas par tām rakstītajos avotos parādās ap 1400. gadu. Minēto korporāciju locekļi bija jaunie, neprecētie, vēl ne gluži patstāvīgie tirgotāji, no kuriem daudzi bija Lielās ģildes tirgotāju dēli. Tajās tika uzņemti arī svešzemju tirgotāji, tirgotājzeļļi un kuģinieki, kas uz laiku bija apmetušies Livonijā. Melngalvju brālību nami Rīgā un Rēvelē kļuva par svarīgiem Hanzas tirgotāju saimnieciskās un sabiedriskās dzīves centriem – sociālās komunikācijas, informācijas apmaiņas un prestiža demonstrēšanas vietām.

Izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums Livonijas pilsētām deva vairākas priekšrocības tirdzniecībā starp Austrumiem un Rietumiem. Pirmkārt, tās satiksmei ar Krievzemi varēja piedāvāt ostas un visu nepieciešamo tirdzniecības infrastruktūru, kā arī tiesiski aizsargātu tirdzniecības regulējumu. Otrkārt, atrašanās Krievzemes un Lietuvas tirgu tiešā tuvumā nodrošināja Livonijas pilsētu tirgotājiem nepastarpinātu piekļuvi galvenajām eksportprecēm: Rietumos pieprasītajām kažokādām un vaskam. Vēlajos viduslaikos Livonijas eksportā arvien pieauga arī kokmateriālu un lauksaimniecības preču – linu, kaņepāju un labības – nozīme. Tās tika gan ražotas uz vietas, gan arī piegādātas no tālākiem tirgiem austrumos un dienvidaustrumos. Galvenās Livonijas ostās ievestās importa preces bija audumi, sāls un garšvielas, kam bija noiets gan iekšzemē, gan kaimiņzemēs.

Izvēloties prioritāros virzienus tirdzniecībā ar krievu un baltkrievu kņazistēm, katra no lielākajām Livonijas pilsētām balstījās uz savām specifiskajām ģeogrāfiskā stāvokļa īpatnībām. Rīga kontrolēja preču plūsmu pa Daugavu Polockas virzienā, Rēvele bija galvenā osta tirdzniecības satiksmē ar Novgorodu un Somu jūras līča piekrasti, bet nozīmīga Tērbatas partnere bija netālā Pleskava, kā arī – plašākā izvērsumā – Novgoroda. Livonijas pilsētas savstarpēji respektēja šo neoficiālo lomu sadali. Savukārt Rietumos trīs lielāko Livonijas pilsētu tirgotāju interešu lokā pirmām kārtām ietilpa Flandrijas un Anglijas tirgi. Kopumā Livonijas lieltirgotāju tāltirdzniecība apjoma ziņā ievērojami atpalika no viņu Lībekas vai Dancigas amata brāļu darījumu apmēriem.

Ņemot vērā Hanzas plašo teritoriālo izvērsumu, kā kopums šī tirgotāju un pilsētu interešu apvienība varēja sekmīgi funkcionēt vienīgi ar noteikumu, ka tiks respektētas atsevišķo reģionu intereses. Sava vieta Hanzas reģionālajā dalījumā tika atvēlēta arī Livonijas tirgotājiem un pilsētām.

Šķiet, ka sākotnēji Livonijas lielāko pilsētu elitēm tiešie politiskie sakari ar Lībeku un citām Hanzas reģiona rietumu daļas pilsētām, ar kurām tās saistīja izcelsme, radniecības un darījumu saites, bija nozīmīgāki nekā sakari savā starpā. Uz to netieši norāda apstāklis, ka līdz 14. gs. vidum vēstures avotos nav ziņu par oficiālu saraksti un sadarbību starp Rīgas, Rēveles un Tērbatas rātēm. Tikai nostiprinoties vietējam tirgotāju slānim ar tam raksturīgu piederības sajūtu Livonijai un savu specifisko interešu apzināšanos, izveidojās priekšnoteikumi ciešākai Rīgas, Rēveles un Tērbatas konsolidācijai un sadarbībai.

Kā atsevišķa grupa Livonijas tirgotāji figurēja Hanzas kantoru struktūrā Brigē (pirmo reizi minēta 1347. gadā) un Londonā, kā arī Hanzas sanāksmēs, kur pirmo reizi Rīgas, Rēveles un Tērbatas sūtņu piedalīšanās avotos ir fiksēta 1363. gadā. Paralēli no 14. gs. vidus līdz 16. gs. vidum viedokļu saskaņošanai un politikas koordinācijai Hanzas ietvaros kalpoja arī Livonijas pilsētu sanāksmes. Tajās pastiprināta vērība tika veltīta tirdzniecībai ar Krievzemi, jo īpaši Novgorodu. Tirdzniecības apstākļu pārzināšana un krievu valodas prasme, kā arī ģeogrāfiskais tuvums Livonijas tirgotājiem pavēra iespēju 15. gs. kļūt par faktiskajiem Novgorodas kantora pārraudzītājiem un Hanzas tirdzniecības politikas veidotājiem un īstenotājiem attiecībās ar Krievzemi. Ietekmīgais stāvoklis vairoja Livonijas pilsētu autoritāti un nozīmi visas Hanzas mērogā.

Līdztekus Rīgai, Rēvelei un Tērbatai par Hanzas pilsētām Livonijā ir pieņemts uzskatīt arī Cēsis, Koknesi, Kuldīgu, Limbažus, Jaunpērnavu, Straupi, Valmieru, Ventspili un Vīlandi (Viljandi). Par galveno formālo kritēriju šo iedzīvotāju ziņā salīdzinoši nelielo un ekonomiski maznozīmīgo pilsētu ierindošanai Hanzas pilsētu lokā kalpo fakts, ka to sūtņi vismaz vienu reizi ir piedalījušies Livonijas pilsētu sanāksmēs vai bijuši tajās pārstāvēti. Tiesa gan, spriežot pēc avotiem, mazo pilsētu delegātu ietekme uz minēto sanāksmju darba kārtību un rezultātiem bija niecīga, un visu Livonijas pilsētu intereses kopumā Hanzas ietvarā pārstāvēja Rīga, Rēvele un Tērbata. Dažos gadījumos mazpilsētas iesaistījās lielāko Livonijas pilsētu delegātu izdevumu segšanā, kas radās saistībā ar pēdējo piedalīšanos Hanzas sanāksmēs, kā arī kopējo Hanzas pasākumu līdzfinansēšanā. Piemēram, 1369. gadā Ķelnes konfederācijas (Hanzas pilsētu militārās savienības) kara pret Dāniju finansēšanā savu artavu kopā ar lielākajām Livonijas pilsētām deva arī Cēsis, Jaunpērnava, Valmiera, Vīlande, Limbaži un Koknese.

Hanzas tirdzniecībā Livonijā pilnībā dominēja un kontaktus ar citzemju Hanzas pilsētām uzturēja Rīga, Rēvele un Tērbata. Mazpilsētām trūka atbilstošas saimnieciskās kapacitātes, lai pilnībā izmantotu Hanzas sniegtās tāltirdzniecības priekšrocības, taču kā tirdzniecības atbalsta punkti vietējā līmenī tās veidoja lielāko Livonijas pilsētu saimniecisko aizmuguri, ko Rīga, Rēvele un Tērbata attiecīgi pilnībā kontrolēja. Šādā kontekstā svarīgi bija nodrošināt, lai arī mazākās Livonijas pilsētas un to tirgotāji būtu iesaistīti Hanzas informācijas tīklā un ievērotu Hanzas reģionā spēkā esošos tirdzniecības noteikumus.

Autentiskas liecības par Hanzas pagātni Igaunijā un Latvijā līdz mūsdienām ir saglabājušās nelielā skaitā. Par Hanzu atgādina gan ar tirdzniecību saistītie priekšmeti muzeju ekspozīcijās un fondos, gan Melngalvju un ģilžu nami Rīgā un Tallinā, gan vairāki Hanzas laika arhitektūrai tipiski vēsturisko ēku kompleksi, piemēram “Trīs brāļi” Rīgā un “Trīs māsas” Tallinā. Unikāls arhitektūras un mākslas objekts ir Rīgas Lielās ģildes ēkā integrētā Minsteres zāle jeb istaba, ko grezno vēsturisko Hanzas pilsētu ģerboņi.

Daudzu Igaunijas un Latvijas vēsturisko Hanzas pilsētu pārstāvji regulāri piedalās gadskārtējās starptautiskajās Hanzas dienās. 2001. un 2021. gadā Rīga, 2005. gadā Tartu, 2010. gadā Pērnava un 2015. gadā Viljandi uzņēmās šī pasākuma rīkošanu.

Mūsdienās tieši mazākajās pilsētās Hanzai ir sava nozīme lokālās identitātes stiprināšanas un tūrisma veicināšanas kontekstā. Ar mērķi “iedzīvināt vēsturiskās Hanzas savienības mantojumu mūsdienās” un “izveidot Hanzu par vadošo tūrisma zīmolu Baltijas jūras reģionā” no 2015. līdz 2018. gadam Igaunijā un Latvijā tika īstenots Eiropas Savienības līdzfinansēts projekts “Hanzas vērtības ilgtspējīgai sadarbībai”. Tā dalībnieču vidū bija Pērnava, Viljandi, Cēsis, Koknese, Limbaži, Straupe, Valmiera un Kuldīga. Kā starptautisks tūrisma produkts Latvijā un Igaunijā tiek piedāvāts kulinārs ceļojums “Taste Hanseatica”. Hanzas vārds labprāt tiek izmantots arī dažādu Latvijas un Igaunijas uzņēmumu nosaukumos, piemēram, “Hanzas maiznīca”, “Hansas flīžu tirgus”, “Hansabuss” un citos.