Atjaunots 2023. gada 28. septembrī
Antonija Vilcāne

Jersikas zeme

teritoriāla pilsnovadu savienība Austrumlatvijā, latgaļu apdzīvotā teritorijā; 13. gs. rakstītajos avotos apzīmēta kā regnum Gerceke, zinātniskajā literatūrā saukta par karaļvalsti, valsti, kņazisti, valstisku veidojumu, novadu konfederāciju.

Saistītie šķirkļi

Ģeogrāfiskā atrašanās vieta, administratīvais centrs, citi lielākie centri

Jersikas zemes robežas ir vilktas atšķirīgi, jo avotu ziņas ir skopas, bet arheoloģisko pieminekļu izpēte ir nepietiekama. 19. gs. beigu (1897) kartē (Frīdrihs fon Keislers, Friedrich Gotthilf von Keußler) Jersikai atvēlēta visa latgaļu apdzīvotā teritorija. 20. gs. 30. gados Francis Balodis uzskatīja, ka visas latgaļu zemes (atskaitot Tālavu un Atzeli), kā arī sēļu zemes Daugavas kreisajā krastā bijušas pakļautas Jersikai.

Sēļu apgabalu uz dienvidiem no Daugavas Jersikas robežās ietvēra arī Pauls Johansens (Paul Johansen; 1939) un Edgars Dunsdorfs (1976). Ņemot vērā ordeņa un bīskapa zemju sadalījumu Latgalē, gan šie abi vēsturnieki, gan arī Heinrihs Lākmans (Karl Heinrich Laakmann; 1933) ar nelielām variācijām robežu zīmējumā Jersikas valdījumos neiekļāva teritorijas uz austrumiem un dienvidaustrumiem no Lubāna ezera un Maltas upes.

Mūsdienās vairums vēsturnieku ir vienisprātis, ka Latgales austrumu un dienvidaustrumu daļā atradusies senkrievu avotos minētā Lotigola, kas nav bijusi Jersikas sastāvā.

Jersika aizņēmusi samērā lielu teritoriju – ziemeļu virzienā gar Daugavu, Kokneses novadu un lībiešu zemēm tā sniedzās līdz Gaujai Cēsu apkārtnē, aptvēra Aiviekstes lejteces un vidusteces baseinu, Latgalē – Dubnas pieteku Ošas, Feimankas un Jašas baseinus un, iespējams, arī šauru joslu gar Daugavu Sēlijā.

Jersikas zemes centrs bija Jersikas pilskalns (castrum Gerceke) ar plašu senpilsētu (civitas) un kapulauku 10 km uz dienvidiem no Līvānu pilsētas, bet pilsnovads aptvēra ap 100 km² lielu teritoriju gar Daugavu no Līksnas dienvidos līdz Neretas upei ziemeļos. Jersikas zeme sastāvējusi no vairākiem novadiem: Asote, Gerdene, Lepene, Bebernine bijušas ciešāk saistītas ar centru, savukārt daži Jersikai pakļautie novadi Aiviekstes labajā krastā (Autine, Negeste, Cesvaine, Mārciena, Alene) bijuši samērā patstāvīgi.

Asotes (Aszute) novads ar centru Asotes pilskalnā atradies Aiviekstes kreisajā krastā un aizņēmis ap 300 km²lielu teritoriju. 14. gs. sākumā par novada centru kļuva Krustpils. Gerdenes (Zerdene) novads pleties Aiviekstes kreisajā krastā uz ziemeļiem no Asotes novada. Šajā teritorijā zīmīgs hidronīms – Gardaunes ezers – un 14. gs. minēta Gardones zeme (terra Gardonen). Autīne (Autenine) bija viens no lielākajiem novadiem. Tā centru vairums pētnieku lokalizē Priekuļu Sārumkalnā, kura tuvumā atrodas Ģūģeru kapulauks. Viduslaikos novada centra funkcijas pārņēma Cēsis. Cesvaines (Zessowe) novads ar centru Cesvaines pilskalnā ietvēris teritoriju starp Lubāna ezera rietumu krastu, Aiviekstes augšteci ar pietekām Kuju un Liedi. Viduslaikos Cesvainē uzcelta arhibīskapa pils (Sesswegen). Uz dienvidrietumiem no Cesvaines, Vidzemes centrālās augstienes vidusdaļā, atradusies Negeste (Negeste, Egeste), tās centrs, iespējams, bijis Viesienas Dārznīcas kalnā. 14. gs. par novada centru kļuva Ērgļi (Erlaa), ko arhibīskaps izlēņoja Tīzenhauzeniem (Tiesenhausen). Mārciena (Marxne) ietvērusi teritoriju, ko iezīmē Aiviekstes labā krasta pieteku – Āronas un Vesetas – baseini. Iespējamais novada centrs – Āronas pilskalns ar senpilsētu un netālo Oliņu kapulauku. Ziņas par Mārcienas pili (Castrum Marxnen) atrodamas vēl 14. gs. pirmās puses dokumentos. 14. gs. otrajā pusē par novada centru kļuva Bērzaune (Bersohn), arhibīskapa vasaļu Tīzenhauzenu galvenā pils. Alenes (Olinae) novads ar centru Oliņkalna pilskalnā (castrum Alene) lokalizēts Aiviekstes lejtecē, gar Daugavu Pļaviņu–Klintaines apkārtnē. Preiļu (Preylen) novads pleties Dubnas upes pieteku – Ošas, Feimankas un Jašas – baseinos. Tā centrs, iespējams, bijis uz dienvidaustrumiem no Preiļiem Anspoku pilskalnā, kur arheoloģiskos izrakumos konstatēta apdzīvotība 11.–13. gs. Varkas (Warka) novada, kas atradies Lubāna ezera dienvidu pusē un Maltas un Rēzeknes upju lejteces rajonā, saistība ar Jersikas zemi ir neskaidra.

Dažu novadu lokalizācija ir strīdīga. Viens no tādiem novadiem ir Lepene (Lepen). Tiek pieņemts, ka tas atradies uz austrumiem no Asotes un uz dienvidaustrumiem no Gerdenes. Lepenes zeme (terra Lepen) minēta 14. gs. vidus dokumentā vienlaicīgi ar Preiļiem un Jersiku. Arī par Bebernines (Bebernine) lokalizāciju vēsturnieku vidū nav vienprātības. Ēvalds Mugurēvičs to saista ar Bebrenes apkārtni Daugavas kreisajā krastā, citi turpretī uzskata, ka tā jāmeklē Daugavas labajā krastā. Dubna (Dubena) sākotnēji tika saistīta ar Dignājas pili, kas viduslaikos nav apdzīvota, bet Dubena minēta vēl kādā 1348. gada dokumentā, uzskaitot Ikšķiļu dzimtas īpašumus. 20. gs. 90. gadu vēsturiskās ģeogrāfijas pētījumos tā tiek novietota Dubnas augštecē Višķu apkārtnē. Uz nozīmīga centra pastāvēšanu šeit norāda 13. gs. avotu ziņas par ieceri dibināt Višķu bīskapiju.

Izveidošanās cēloņi un iemesli

Teritoriālu savienību izveidošanos noteica objektīvi ekonomiskie, sociālie, politiskie un ideoloģiskie procesi aizvēstures beigu periodā. Tos stipri ietekmēja skandināvu un austrumslāvu ekspansija Baltijas reģionā, kā arī senkrievu valsts izveidošanās.

Efektīvāku darbarīku un tehnoloģiju attīstība veicināja visu saimniecības nozaru progresu. Ģeogrāfiskais novietojums un tranzītsatiksme pa Daugavu sekmēja tirdzniecības uzplaukumu. Vairojās iedzīvotāju labklājība un bagātība. Ekonomiskais progress bija stimuls jaunu teritoriju apgūšanai. Mantisko vērtību iegūšanas veids bija arī sirošana un laupīšana. Vienlaikus norisinājās mantiski, sociāli un profesionāli diferencētu sabiedrību veidošanās, kas arheoloģiskajā materiālā izteikti iezīmējas 11.–12. gs. Livonijas Indriķa hronikā minēti nobiles (dižciltīgie), meliores (labieši), divites (bagātie), cognatis et amicis (radi un draugi).

Līdz ar Kijivas Krievzemes nostiprināšanos pieauga interese par Daugavas ceļu brīvai tirdzniecībai ar Skandināviju un citām rietumu zemēm. 12. gs. sākumā pēc Daugavas tirdzniecības ceļa kontroles tiecās Polockas kņaziste.

Iekšējie konflikti, sirojumi un ārējie draudi veicināja iedzīvotāju koncentrēšanos ap spēcīgi nocietinātiem pilskalniem, veidojot lielākus saimnieciski administratīvus un politiskus centrus. Pilsnovadu, ciemu un zemju vecākie organizēja teritoriāli politiskas savienības uz īsāku vai ilgāku periodu. 13. gs. rakstītajos avotos novadu teritoriālās apvienības dēvētas par zemēm (Tālava, Atzele, Imera) un valstīm (Jersika un Koknese).

Jersikas statuss un politika

12.–13. gs. mijā latgaļu apdzīvotajās teritorijās atsevišķi apgabali politiskā ziņā bija atšķirīgā attīstības pakāpē. Uz to norāda Livonijas Indriķa hronikas diferencētie zemju (terra, regnum) un to pārvaldītāju (seniores, rex) nosaukumi. Savukārt dažādie apzīmējumi zinātniskajā literatūrā atspoguļo atšķirīgos vēsturnieku viedokļus par Jersikas tiesisko statusu un valdnieka Visvalža personību.

Vācbaltiešu un krievu vēsturnieki Jersikas valsti uzlūkoja kā senkrievu ietekmju sfēru latgaļu novados meslu vākšanas nolūkos vai pat kā Polockas kņazistes daļu. 1209. gada Jersikas izlēņošanas līguma teksts neliecina, ka Jersika būtu Polockas vasaļvalsts un maksātu tai meslus; šim faktam būtu jāatspoguļojas līgumā. Arheoloģiskajos izrakumos Jersikas pilskalnā un kapulaukā, kā arī citos latgaļu pieminekļos nav uzietas slāviem tipiskās kultūras liecības. Jurists Arveds Švābe un arheologs F. Balodis atzina Jersikas senvalsts pastāvēšanu un mantotu valdnieka varu. 20. gs. 90. gadu zinātniskajās publikācijās Jersikas zemes politiskais statuss definēts kā valstisks veidojums ar spēcīgām militārās demokrātijas tradīcijām (Andrejs Vasks) vai kā vadonības sabiedrība (Andris Šnē).

Visvaldis (Wiscewalde, Wiscewaldus, Wiscevolodus) Livonijas Indriķa hronikā titulēts kā rex de Gercike, kas tiek tulkots dažādi – karalis, ķēniņš, kņazs. 1209. gada līgumā pieminētās Visvalža mantojuma tiesības (hereditario iure) norāda, ka 13. gs. sākumā vara vairs nebalstījās tikai uz autoritāti vai dzimtas spēku, bet bija sperts solis uz varas koncentrēšanos vienas personas rokās. Krievu zinātniskajā literatūrā ilgstoši tiek uzturēts viedoklis par Visvalža krievisko izcelsmi. Tas balstīts uz valdnieka vārda krieviskās formas Wiscevolodus lietošanu dažos dokumentos, kā arī krievu pieminējumu hronikas notikumu aprakstos. Vārdi ar sakni vald- sastopami ģermāņu valodās, lietoti kā valdnieku apzīmējumi arī skandināvu sāgās. Vairums pētnieku ir atzinuši, ka Visvaldis ir vietējas izcelsmes un ka hronikā minētie “krievi” (rutheni) atspoguļo iedzīvotāju piederību pareizticībai. Ģenealoģiskie pētījumi par Visvalža saistību ar Polockas un Smoļenskas kņazu dzimtām nerada pārliecību.

Jersikas valdnieka politikā vērojami centieni tuvināties Lietuvai. Livonijas Indriķa hronika vēstī par Visvalža draudzīgajām un radniecīgajām attiecībām ar lietuviešiem, – viņš bija apvienotā karaspēka ar lietuvjiem vadītājs (dux exercitus), bet sieva – lietuviešu dižciltīgā Daugerūta meita. Jersikas valdnieks savienībā ar lietuvjiem atkārtoti devies sirojumos uz citām latgaļu un igauņu zemēm.

Sākotnēji Jersikas sabiedrotais cīņā par Daugavas ūdensceļa kontroli un pret Rīgas bīskapu un rietumu iekarotājiem bija arī Polockas kņazs. Stiprinot savas varas pozīcijas un attiecības ar austrumu kaimiņiem, Visvaldis bija pieņēmis pareizticību.

Visvalža un citu novadu vecāko attiecību raksturošanai trūkst avotu ziņu. Jautājums, vai tās bijušas senjora un vasaļa attiecības, ir diskutabls. Visticamāk, novadu vecākie sniedza militāru palīdzību un maksāja nodevas.

Jersika bija koncentrējusi zināmu militāro un ekonomisko varu, tās saglabāšanai būtiski svarīga bija Daugavas tirdzniecības ceļa kontrole. Tāpēc kopā ar sabiedrotajiem tā jau 13. gs. sākumā izrādīja mērķtiecīgu pretestību Rīgas bīskapam un krustnešiem un viņu centieniem pakļaut lībiešus un latgaļus. To raksturo Livonijas Indriķa hronikas autora vārdi: “Jersika allaž bijusi cilpa un it kā liels velns visiem, kas dzīvoja šajā Daugavas pusē, kristītajiem un nekristītajiem, un Jersikas valdnieks allaž cēla naidu un karus pret rīdziniekiem un arī nevēlējās ar tiem slēgt miera līgumus.” Hronists aprakstījis 1203. un 1206. gada Jersikas valdnieka un viņa sabiedroto lietuviešu un polockiešu postošos uzbrukumus krustnešiem Daugavas lejtecē.

Jersikas pastāvēšanas beigas

Nevarēdams samierināties ar Jersikas valdnieka nepakļāvību, 1209. gada rudenī bīskaps Alberts (vācu Albrecht von Buxthoeven, latīņu Adalbertus Canonicus Rigensis) sapulcināja karotājus un negaidīti uzbruka Jersikai, izlaupīja un nodedzināja to. Visvaldis patvērās pilskalnā otrpus Daugavai, bet viņa sievu aizveda gūstā. Lai noslēgtu mieru, Visvaldis devās uz Rīgu, kur Svētā Pētera baznīcas laukumā solīja uzticību bīskapam, saņēma no viņa lēņu grāmatu un kļuva par bīskapa vasali. Visvaldis no dzimtas īpašumiem zaudēja Asoti, Lepeni un Bebernini. Ar 1211. un 1213. gada līgumiem bīskaps un ordenis sadalīja iegūtās zemes, turklāt Zobenbrāļu ordenis ieguva Cesvaini, Negesti, Zerdeni un Aleni, bet bīskaps – Autīni, Asoti, Lepeni un daļu Bebernines.

1212. gadā Visvaldis piedzīvoja vēl vienu smagu triecienu, – pie Jersikas notika sanāksme, kurā Rīgas bīskaps ar Polockas kņazu vienojās par brīvu tirdzniecības ceļu pa Daugavu. Lai slēgtu savienību cīņai pret krustnešiem, Visvalža sievastēvs Daugerūts 1213. gadā devās pie Novgorodas kņaza, atceļā tika sagūstīts un mira. Tā kā savus uzticības solījumus bīskapam Visvaldis aizmirsa un turpināja centienus atbrīvoties no bīskapa varas kundzības, 1214. un 1215. gadā Jersikas pils tika atkārtoti nopostīta. 1224. gadā Jersikas Visvaldis bija spiests vēl vairāk piekāpties un zaudēja vēl pusi no viņam atstātajām zemēm, ko bīskaps izlēņoja tālāk Ikšķiles bruņiniekam Konrādam. 1230. gadā Jersikai atsavināja vēl kādu teritoriju pie Līksnas upes Daugavgrīvas cisterciešu klostera vajadzībām. 1239. gadā, kad Visvaldis jau bija miris, bīskaps savu Jersikas pils un tās īpašumu pusi atdāvināja Livonijas ordenim, tika lemts par mūra pils celtniecību Jersikā.

Jersikas latgaļu zemes bija vienas no pirmajām, kas saskārās ar krustnešu agresiju. Jersikas zemē trūka vienotības, kā arī izpratnes par apdraudējumu tās patstāvībai, kas bija iemesls Jersikas bojāejai.

Nozīme un ietekme uz vēlākajām norisēm

12.–13. gs. mijā Jersikas zeme, kas gan neaptvēra visu latgaļu apdzīvoto teritoriju, bija lielākā politiskā savienība ar ietekmīgu valdnieku citu sentautu vidū, kas dzīvoja mūsdienu Latvijas teritorijā.

Jersikai nebija to klasisko iezīmju, kas bija raksturīgas Eiropas feodāļu valstīm ar lēņu kārtību, stingrām robežām un citām pazīmēm, tomēr tā atspoguļo ceļu uz centralizāciju un agro valstiskumu, kur politiskā un militārā vara sāka koncentrēties vienā politiskā centrā viena indivīda rokās. 13. gs. sākumā krustnešu mērķtiecīgās un straujās agresijas rezultātā vietējiem iedzīvotājiem tika uzspiesta citu politisko spēku vara, – izveidotas Rīgas bīskapam un Zobenbrāļu (vēlāk Livonijas) ordenim pakļautas teritoriālas politiskās struktūras ar vairākiem varas centriem, kas neveidoja vienotu valsti.

Daļa latgaļu piļu un novadu vecāko, slēdzot padošanās vai vasalitātes līgumus ar jaunās varas pārstāvjiem, saglabāja zināmu ietekmi un statusu vismaz vienā paaudzē un turpināja ierasto saimniekošanas veidu. Šī pielāgošanās jaunajai politiskajai sistēmai nodrošināja latgaļu materiālās kultūras savdabības un tradīciju saglabāšanos. Latgaļu kultūras kontinuitāte, neskatoties uz teritorijas politisko sašķeltību, iespējams, bija viens no būtiskākajiem faktoriem latgaļu etnosa nozīmīgumam latviešu tautas veidošanās procesā. Jersika kā teritoriālais un etniskais kodols veidoja pamatu kultūras tradīcijām un latgaliešu mentalitātei arī turpmākajos gadsimtos.

Atspoguļojums literatūrā un mākslā

Jersika, tās valdnieks Visvaldis, kā arī laikmeta traģika ir bijusi daudzu mākslas darbu tēma. Nozīmīgākie literārie darbi: Jāņa Niedres romāns “Un vēji triec nodegu pelnus... (Jersikas zemē)” (1978), Elitas Franciskas Cimares romāns “Jersikas derība” (2009), Veronikas Strēlertes poēma “Jersikas izpostīšana” (1937), Martas Skujas sonetu oktāva “Vysvolda gols” (1940; ievietots krājums “Naziņā”) un citi.

Tēlotājmākslas darbi: Ludolfa Liberta glezna “Vissewalde Rex de Gerceke” (1936), Arvīda Gusāra glezna “Jersika” (1939).

Jersikas zeme

Saistītie šķirkļi

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Autora ieteiktie papildu resursi

Jersikas zeme

Saistītie šķirkļi

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Saistītie šķirkļi

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra