Āraišu ezermītne ir retas dzīvesvietu tipoloģiskās grupas – dzelzs laikmeta otrās puses Vidzemes ezermītņu – zināmākais piemērs. To būvējuši un apdzīvojuši senie latgaļi laikā no 835. līdz aptuveni 1050. gadam m. ē. Tā būvēta no koka Āraišu ezera sēklī un laika gaitā piecas reizes pārbūvēta un atjaunota. Āraišu ezermītnē arheologa Jāņa Apala vadībā veikti plaši arheoloģiskie izrakumi, kas snieguši unikālu ieskatu latgaļu materiālajā kultūrā un senajos būvniecības principos. Pēc J. Apala iniciatīvas un viņa vadībā 20. gs. nogalē uzbūvēta ezermītnes rekonstrukcija, kas ir vienīgā zinātniski pamatotā ezeru klāstu mītnes rekonstrukcija Eiropā. 

Āraišu ezermītne ir valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis (valsts aizsardzības Nr. 398), un tā ir cieši saistīta ar otru valsts nozīmes arheoloģisko pieminekli – Āraišu viduslaiku pili ar apmetni (valsts aizsardzības Nr. 401). Ezermītne ietilpst plašajā valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa Āraišu muzejparka apbūve (valsts aizsardzības Nr. 6216) teritorijā, kas aptver vēl virkni citu arhitektūras un arheoloģisko pieminekļu.

Izteikts minējums, ka vietvārda Āraiši (no vācu Arrasch) izskaņa -aiši varētu norādīt uz tā zemgalisko cilmi, kas saskan ar arheoloģiskajā materiālā konstatējamo t. s. Gaujas jeb Vidzemes zemgaļu klātbūtni Āraišu apkārtnē 4.–7. gs. Āraišu ezermītne saistāma ar latgaļu etnolingvistiskās grupas ekspansiju Vidzemes centrālajā daļā 7.–8. gs.

19. gs. 60. gados Eiropas arheoloģijā plašu interesi radīja pirmie pētījumi Alpu ezeru pāļu mītnēs Vācijā un Šveicē. Iedvesmojoties no šiem pētījumiem, 1876. gadā amatierarheologs Karls Georgs fon Zīverss (Jakob Carl Georg Graf von Sievers) Āraišu ezera saliņā veica arheoloģiskās izpētes darbus. Izrokot divas taisnstūrveida bedres, viņš atklāja vairākas kārtas dažāda resnuma un dažādos virzienos guļošu baļķu, daudz citu organisku materiālu, bronzas pakavsaktu un rotadatu, keramikas lauskas un dažas citas senlietas, tomēr K. G. fon Zīverss Āraišu ezermītni saistīja ar akmens laikmetu. Kādu konkrētu ēku paliekas K. G. fon Zīverss izrakumu bedrēs nesaskatīja, tomēr viņa ziņojumi par izpētes darbiem Āraišos sasniedza gan Tērbatas Universitāti (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool), gan Berlīni un Cīrihi, izraisot lielu interesi Eiropas zinātnieku vidū.

Pēc K. G. fon Zīversa uzaicinājuma, 1877. gadā 1,5 m dziļu atsegumu saliņā veica pazīstamais vācu profesors Rūdolfs Virhovs (Rudolf Virchow), kurš bija atzīta autoritāte Alpu ezeru pāļu mītņu pētniecībā. Pamatojoties atrasto būvkoku apstrādes pēdu un senlietu materiāla izvērtējumā, viņš secināja, ka būve tapusi vēlajā dzelzs laikmetā, nevis akmens laikmetā, kā bija šķitis K. G. fon Zīversam. R. Virhovs arī norādīja uz Āraišu ezermītnes līdzību ar Polijas Mazūru ezeros fiksētajām ezermītnēm, kas arī bija veidotas kā klāstu mītnes. Šādam uzskatam nepiekrita Tērbatas Universitātes ģeoloģijas profesors un tā laika atzītākā autoritāte Austrumbaltijas aizvēsturē Konstantīns Kaspars Andreass fon Grēvinks (Constantin Caspar Andreas von Grewingk), kurš noliedza ezermītņu pastāvēšanas iespējamību Austrumbaltijā un saistīja Āraišu atradumus ar viduslaikiem. Līdz pat 20. gs. 50./60. gadu mijai Āraišu atradumu interpretācija faktiski balstījās 19. gs. 70. gados veikto pētījumu rezultātos un tā laika pētnieku izteiktajās idejās.

Arheologam J. Apalam uzsākot Latvijas iekšzemes ūdeņu apzināšanu, 20. gs. 60. gadu sākumā no jauna tika apsekota arī saliņa Āraišu ezerā, kas drīz vien kļuva par galveno J. Apala pētījumu vietu. Pirmajā izrakumu posmā (1965.–1969. gadā) mērķis bija iegūt pēc iespējas pilnīgāku zinātnisko informāciju par šādu iepriekš Austrumbaltijas reģionā nepētītu dzīvesvietu tipu. 1966. gadā pēc īpaša meliorācijas projekta Āraišu ezera līmenis tika pazemināts par 1 m, kas ļāva veikt izrakumus relatīvi sausākos apstākļos – ap izrakumu laukumiem uzbēra vaļņus un ieplūstošo ūdeni atsūknēja ar motorsūkņiem. Otrā posma izrakumus (1975.–1979. gadā) uzsāka pēc tam, kad tika pieņemts lēmums par ezermītnes rekonstrukcijas būvniecību nolūkā iegūt papildus materiālus rekonstrukcijas zinātniskajai pamatošanai. Izrakumos izpētīti 1650 m² jeb aptuveni 75 % no ezermītnes kopējās platības un to ar krastu savienojošā uzeja; neizpētītas nākamajām paaudzēm saglabātas ezermītnes ziemeļaustrumu un ziemeļrietumu daļas. Mitro apstākļu, sarežģītās stratigrāfijas un daudzskaitlīgo konstrukciju dēļ (izpētāmā kultūrslāņa biezums vietām sasniedza pat 3 m) Āraišu ezermītnē veiktie izrakumi uzskatāmi par tehniski ļoti sarežģītiem. Iegūtie materiāli ir snieguši ievērojamu ieguldījumu izpratnē par seno latgaļu ikdienas dzīvi, saimniecību, amatniecību un būvniecību. Mitrajos apstākļos bija saglabājušies no koka un citiem organiskiem materiāliem darināti priekšmeti (tie veidoja ap 40 % no visu atradumu kopskaita) un citas arheoloģiskās liecības, kuras sauszemes apstākļos saglabājas vāji vai pilnībā izzūd.

Āraišu ezermītnē konstatētas piecas apbūves kārtas, kas bez hronoloģiska pārtraukuma seko viena otrai. Izcili labi saglabājušās guļbaļķu ēku paliekas (līdz pat piecu vainagu augstumā) deva iespēju precīzi rekonstruēt ezermītnes plānojumu un būvju konstruktīvos risinājumus. Vislabāk bija saglabājušās agrāko (stratigrāfiski zemāko) apbūvju paliekas, – vēlāko apbūvju paliekas bija vairāk cietušas vēlākās pārbūvēs un bojātas dabisku apstākļu iespaidā.

Āraišu ezermītne tāpat kā citas Vidzemes ezeros konstatētās dzelzs laikmeta otrās puses latgaļu ezermītnes pieder klāstu mītņu tipam. Āraišu ezermītne būvēta uz sekla sēkļa, veidojot horizontāli liktu apaļkoku režģogu, kur pāļi izmantoti tikai, lai noturētu vietās režģoga baļķus. Režģoga veidotās kameras aizpildītas ar grunti, bet uz tā būvēts visai ezermītnei kopīgs, 30 x 35 m liels apaļkoku pamatklāsts, uz kura savukārt celtas koka ēkas. Pirmās apbūves plānojums bija izteikti regulārs, – četras ēkas celtas vienā rindā pamatklāsta vidū, bet pārējās vienā rindā ap tām ar aizmugures sienām pret ezeru un ieejām pret satiksmei paredzētu šauru ielu starp tām un centrālo ēku rindu. Ēkas ezermītnē celtas kā plānojumā taisnstūrveida guļbūves jūgstūra konstrukcijā, tām raksturīgas saimniecības piebūves pie ēku ieejām un vēlākās apbūvēs arī gala sienām. Ēkās konstatēti no akmens un māla veidoti pavardi, zemas guļamās lāvas un māla klona grīdas segumi. Pa guļkoku platformas perimetru bija izbūvēta aizsargsiena ar apkārteju aiz tās un šaurām noejām uz ezeru, bet 2–3 m atstatus no tās ezermītnes pakājē atradās ārējais žogs, kas arī apjoza visu ezermītni. Pret uzeju, kas savienoja ezermītni ar krastu un bija ap 80 m gara un 1,5 m plata, bija izbūvēti dubulti vārti un nocietinājumu platformas.

2023. gadā publicētie jaunākie Džona Medovsa (John Meadows) un Māra Zundes pētījumi, apvienojot kalibrētā radioaktīvā oglekļa (¹⁴C) un dendrohronoloģijas datēšanas metodes, ļāvuši precīzi noteikt gadu, kad cirsti kokmateriāli Āraišu ezermītnes pamatklāsta un pirmās apbūves centrālās daļas ēku būvniecībai, – tas noticis 835. gada ziemā vai pavasarī. Pārējās pirmās apbūves ēkas būvētas no vienu līdz divus gadus vēlāk cirstiem kokmateriāliem.

Otrā apbūve nomainījusi pirmo pēc aptuveni 15 gadiem, kad sācis sēsties pamatu režģogs, un tas kļuvis nestabils. Pirmās apbūves ēkas daļēji nojauktas, apbūves laukums izlīdzināts, un jaunās ēkas būvētas aptuveni veco ēku vietās. Ezermītne paplašināta, veidojot līdz 5 m platu uzpildījuma joslu gar platformas malām, jauniegūtā platība izmantota, veidojot jaunas saimniecības ēkas un piebūves; no jauna celtas arī visas aizsargceltnes. Ezermītnes centrālajā daļā trīs iepriekšējo ēku vietā tika uzcelta nedaudz izmēros lielāka centrālā ēka ar slēgtu priekšnamu un norobežotu platformu pie laukuma tās priekšā. Trešā apbūve atkārtoja otrās plānojumu, un tā būvēta, tālāk nosēžoties ezermītnes platformai, kāpēc atkal bija nepieciešams visu mītni pārbūvēt. Ezermītnes platība atkal paplašināta ar uzpildījumiem gar tās malām, tāpat katrā nākošajā apbūvē nedaudz palielinājās dzīvojamo ēku izmēri. Trešā apbūve iezīmīga ar ļoti lielu skaitu dažādu saimniecības ēku un piebūvju, kas radīja lielu saspiestību.

Ceturtā apbūve celta pēc tam, kad trešā apbūve gāja bojā ugunsgrēkā. Fundamentāli mainījās ezermītnes plānojums – no taisnstūrveida apbūves ar paplašinājumu ap ieejas stūri pārgāja uz apļa veida apbūvi ap iegarenu neapbūvētu laukumu ezermītnes centrā. Arī šī apbūve vismaz daļēji gāja bojā ugunsgrēkā, pēc kura atlikušās ēkas tika nojauktas un pēdējā, piektā apbūve, veidota pēc līdzīga plānojuma principa kā ceturtā. Piektā apbūve gāja bojā ap 1050. gadu katastrofālā ugunsgrēkā, kas, visticamāk, saistāms ar ienaidnieka uzbrukumu. Pēc tam ezermītne vairs netika atjaunota.

Ideja par Āraišu ezermītnes rekonstrukcijas būvniecību arheologam J. Apalam radās jau 1966. gadā, bet nākamajā gadā arhitekts Dzintars Driba izstrādāja pirmo brīvdabas ekspozīcijas rekonstrukcijas skiču projektu, kas gan netika realizēts. 1971.–1973. gadā darbojās dažādu jomu ekspertu darba grupa, kas pētīja iespējas Āraišos veidot muzejparku. 1980. gadā tika uzsākti rekonstrukcijas būvniecības priekšdarbi, sagatavojot būvlaukumu, bet nākamajā vasarā arhitektūras studenti Dz. Dribas vadībā, izmantojot dzelzs laikmeta darbarīku replikas, uzbūvēja pirmo eksperimentālo ezermītnes ēku. 1983. gadā Latvijas Padomju Socālistiskās Republikas (Latvijas PSR) Ministru padome pieņēma īpašu lēmumu “Par arheoloģijas pieminekļa – Āraišu ezera apmetnes – saglabāšanu”, kas atrisināja vairākas organizatoriskas problēmas. 1980. un 1985. gadā J. Apals kopā ar Dz. Dribu izstrādāja rekonstrukcijas projektu, kuru veido 11 sējumi: tajos ietverts teritorijas un ezermītnes ģenerālplāns, kā arī uzejas, pamatklāsta, 21 dzīvojamās ēkas un apkalpes ēku projekta zīmējumi. Rekonstrukcija projektēta kā precīza pirmās ezermītnes apbūves kopija, – celtņu apakšējās daļas veidotas, balstoties arheoloģiskās izpētes materiālos, bet augšējās daļas konstruētas, vadoties no atsevišķām kultūrslānī atrastām būvdetaļām un analoģijām etnogrāfiskajā materiālā. Līdz ar to Āraišu ezermītnes rekonstrukcija ir zinātniski pamatota un ar augstu vēsturiskās ticamības pakāpi. Ezermītnes rekonstrukcija būvēta ar nelielu nobīdi uz krasta pusi, tādējādi pasargājot nepētīto ezermītnes daļu no postījumiem būvdarbu gaitā. Laikā līdz 1998. gadam bija uzbūvētas 2/3 no rekonstrukcijas kopējā apjoma. Ezermītnes rekonstrukcijas pilnīgu pabeigšanu 21. gs. pirmajās desmitgadēs kavēja gan finanšu līdzekļu trūkums un problēmas ar prasmīgu amatnieku piesaisti, gan institucionālās pakļautības maiņas un idejas autora J. Apala aiziešana mūžībā 2011. gadā.

Kopš rekonstrukcijas būvniecības sākumā tā ir atradusies gan Latvijas Republikas Kultūras ministrijas, gan J. Apala dibinātā Āraišu ezerpils fonda, gan Latvijas Nacionālā vēstures muzeja valdījumā, bet 2017. gadā Āraišu ezerpils Arheoloģiskais parks nokļuva Amatas novada pašvaldības pārraudzībā. Pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā tas darbojas Cēsu novada pašvaldības ietvaros. 2020. gadā arheoloģiskajā parkā tika atvērts apmeklētāju centrs, kas pirmo reizi sniedz iespēju uz vietas Āraišos apskatīt daļu no ezermītnes izrakumos iegūtajām senlietām, kā arī iepazīties ar ekspozīciju par J. Apalu un ezermītnēm Vidzemē. Āraišu ezermītnes rekonstrukcija līdz ar ezera apkārtnes vērtīgo kultūrainavu ir viens no svarīgākajiem tūrisma objektiem Cēsu novadā. Tā kā rekonstrukcijas koka ēkas un pamatni nepieciešams nepārtraukti labot un aizvietot trupējušos būvkokus, ezermītnes rekonstrukcija uzskatāma par vēl joprojām aktīvu eksperimentālās arheoloģijas procesu.