Ezermītnes Eiropā Vissenākās zināmās ezermītnes Eiropā pētītas Balkānos un Grieķijas ziemeļu daļā – Anargiri IXa un Limnokori II apmetnēs apdzīvotība datēta ar 5500.–3200. gadu p. m. ē. Pētījumi Balkānu reģiona ezermītnēs uzsākti tikai 20. gs. beigās un tiek aktīvi turpināti mūsdienās, līdz ar to tajās iegūtais materiāls vēl nav pilnīgi publicēts un plaši pieejams.
Alpu kalnu un tiem pieguļošo reģionu ezermītnes ir vislabāk zināmās un visplašāk pētītās šāda veida būves Eiropā; tās būvētas un apdzīvotas ļoti ilgstošā periodā, aptuveni 4500.–800. gadā p. m. ē. (neolītā un bronzas laikmetā). Alpos ezermītnes būvētas kā pāļu mītnes: tās varēja būt gan pavisam nelieli ciemati ar trim līdz piecām ēkām, gan vairāk nekā 40 ēku lielas, vairākus hektārus plašas apmetnes ar ceļiem, platformām un nocietinājumiem, kas pacelti uz pāļiem. Kopumā Alpu reģionā zināmas vairāk nekā 900 dažāda izmēra un datējuma pāļu mītnes, īpaši daudz – pie lielajiem Ženēvas, Neišateles, Bīles, Cīrihes un Bodenes ezeriem Šveicē. Alpos svarīgs aspekts bija nepieciešamība pasargāt mītnes no pavasara plūdiem, kad, kūstot sniegam kalnos, ezeru ūdens līmenis dažu nedēļu laikā atkarībā no vietējiem apstākļiem varēja pacelties pat par vairākiem metriem. Līdz pat 20. gs. nogalei aktuāla bija diskusija par to, vai Alpos pāļu mītnes būvētas uz sauszemes ezeru krastos un to paliekas nokļuvušas ūdenī tikai vēlāk, mainoties ūdens līmenim ezerā, vai tās jau sākotnēji būvētas virs ūdens. Kā pierādījuši detalizēti senā klimata, vides un dendrohronoloģiskie pētījumi, pāļu mītnes Alpos vienā dzīvesvietā vienlaicīgi būvētas gan krastā virs sauszemes, gan virs ūdens virsmas.
Kā īpaša ezermītņu grupa izdalāmi Īrijas un Skotijas kranogi (īru crannóg, skotu gēlu crannag). Kranogu būvēšanas un apdzīvošanas tradīcija, nereti atkārtoti atjaunojot kranoga apdzīvotību pēc ilgstošiem pārtraukumiem, bijusi izplatīta ilgā laika posmā no aptuveni 4. gadu tūkstoša vidus p. m. ē. līdz pat 18. gs. m. ē. Atkarībā no novietnes un pieejamajiem materiāliem, kranogu uzbūve varēja ievērojami atšķirties, un nepastāv vienotas, neapstrīdamas kranoga definīcijas, – kā kranogi uztveramas gan apbūvētas nelielas, dabiskas saliņas, gan no akmeņiem vai zemes uz sēkļiem mākslīgi veidotas saliņas, kā arī uz pāļu konstrukcijām virs ūdens virsmas būvētas ezermītnes. Kranogi parasti bija samērā nelielas apaļas formas ezermītnes, uz kurām atradās viena apaļas formas ēka ar konusveida jumtu. Dažkārt sastopami arī lielāki kranogi ar izteikti lielu cirkulāro ēku vai pat divām trim ēkām. Tiek pieņemts, ka senākie un mazākie kranogi interpretējami kā nelielas vienas ģimenes saimniecības, bet lielākajos kranogos dzīvojušas plašākas saimes ar ļaudīm, kas no tām atkarīgi. Viduslaiku un jauno laiku kranogi turpretī biežāk tiek uzlūkoti kā lokālās elites varas centri un nocietinājumi.
Eiropas ziemeļaustrumu daļā senākās ezermītnes saistāmas ar 4. gadu tūkstoša vidu p. m. ē., – šādas vidējā neolīta pāļu mītnes fiksētas Lietuvā, Kretonas ezera baseinā un pie Sventājas. Lietuvā zināmas arī divas vēlā bronzas laikmeta un senākā dzelzs laikmeta pāļu mītnes Luokesas ezerā. Vairākas vidējā neolīta laikmeta ezermītnes zināmas Baltkrievijas ziemeļrietumu daļā un Krievijā, Daugavas augšteces rajonā, kur kompaktā reģionā zināmas 30 šādas ezermītnes. Igaunijas dienvidos, netālu no Latvijas robežas, atrodas Valgjerves ezermītne, kurā pēc pašreizējiem pētījumiem izdalīti trīs apdzīvotības posmi: vidējā neolīta pāļu mītne (3300.–3200. gads p. m. ē.), pāļu būves no senākā dzelzs laikmeta (313.–246. gads p. m. ē.) un daudzas liecības par apdzīvotību 7.–9. gs. Viena ezermītne zināma arī Zviedrijas dienvidu daļā, Alvastras ezerā, – šī vēlā neolīta (3000. gads p. m. ē.) pāļu mītne tiek interpretēta kā sakrālu sanāksmju, svētku un apbedījumu vieta, nevis dzīvesvieta. Polijas centrālajā daļā zināmas divas ar 6. gs. p. m. ē. datējamas pāļu mītnes un vairāk nekā 40 klāstu mītnes Mazūru ezeru rajonā, kas datētas ar 500. gadu p. m. ē.–100. gadu m. ē. un saistītas ar rietumbaltiem. Kopumā Eiropas ziemeļaustrumu daļas ezermītnes piederīgas ļoti dažādiem laika periodiem, sabiedrībām un būvniecības tradīcijām.
Ezermītnes Latvijas teritorijā
Arheologa Jura Urtāna vadībā, arheoloģiski pētot Sāvienas ezera sēkli, tika atklātas sarežģīti interpretējamas koku atliekas un ugunī šķēlušies akmeņi. Šajā vietā izpētes gaitā nav atrastas nekādas senlietas un pētījumi veikti tikai nelielā apjomā, kas liedz šo vietu interpretēt kā drošu akmens laikmeta ezermītni. Tomēr šeit iegūti apstrādāti koka pāļi, kuru gali, domājams, apcirsti, izmantojot akmens cirvi, – datēšana ar radioaktīvā oglekļa (14C) metodi uzrādījusi datējumu 3367.–3025. gads p. m. ē., kas atbilst vidējam neolītam. Dažādi interpretējamas varētu būt arī arheoloģes Ilzes Lozes Lubāna mitrājā pētītās, Aboras apmetnē I konstatētās, ar vidējo neolītu datējamās pāļu konstrukcijas, – tās atradušās slīpā upes krasta zonā un pētnieces skatījumā interpretējamas kā paceltu pāļu mītņu platformu pamati.
Līdz šim lielākā uzmanība Latvijas teritorijā ir bijusi pievērsta dzelzs laikmeta ezermītņu apzināšanai un pētniecībai, ar ko nodarbojies arheologs J. Apals. 1959.–1973. gadā J. Apals, ievērojot folkloras ziņas, pārbaudīja 103 dažādas Latvijas iekšzemes ūdenstilpes un 10 Vidzemes ezeros (Āraišu, Bricu, Auļukalna, Dūķu, Lisas, Ušura, Liezēres, Bakanu, Salu un Ižezerā) atklāja ar 8.–11. gs. m. ē. datējamas, ar senajiem latgaļiem saistāmas ezermītnes. Lisas ezermītnē veikta detalizēta tās stāvokļa fiksācija zemūdens apstākļos, Ušura ezermītnē veikti nelieli izrakumi, bet plaša arheoloģiskā izpēte J. Apala vadībā notikusi Āraišu ezermītnē, kur desmit izrakumu sezonu laikā tika izpētītas ¾ no visas ezermītnes platības. Citas J. Apala atklātās ezermītnes nav detalizētāk pētītas, tās ir tikai apzinātas un tajās iegūti datējoši savrupatradumi.
Latgaļu ezermītnes veidotas kā klāstu mītnes ezeru sēkļos 50–120 m attālumā no ezera krasta. Ezermītnes ar krastu savienojušas īpaši izbūvētas uzejas. Āraišu, Ušura un Bricu ezeros ezermītņu vietas mūsdienās paceļas virs ūdens kā zemas saliņas, citviet tās atrodas 0,5–3 m zem ūdens virsmas. Ezermītnes veidotas kā blīvi apbūvētas, nocietinātas taisnstūrveida platformas, kuru izmēri svārstās no 20 x 20 m (Ižezerā) līdz 50 x 60 m (Liezēres ezerā). Kultūrslānis, kura biezums svārstās 1,5–3 m, ar seno celtņu paliekām un bagātīgiem atradumiem zem ūdens saglabājies zem ezera dūņu slāņa. Ezermītņu ēkas celtas kā plānojumā taisnstūrveida guļbūves jūgstūra konstrukcijā, tām raksturīgas saimniecības piebūves pie ēku ieejām. Ēkās konstatēti no akmens un māla veidoti pavardi, zemas guļamās lāvas un māla klona grīdas segumi. Āraišu ezermītnē veiktie pētījumi ir devuši nozīmīgu ieguldījumu izpratnē par seno latgaļu ikdienas dzīvi, saimniecību, amatniecību un būvniecību.