Ezermītnes kā dzīvesvietu veids bija izplatītas Eiropā dažādos reģionos un vēstures periodos, īpaši neolītā Alpu kalnu reģionā un Balkānos, vēlākos periodos Britu salās un Ziemeļaustrumeiropā. Ezermītņu novietojums, izmēri un būvniecības paņēmieni var ievērojami atšķirties, tomēr tās visas būvētas uz paceltām platformām virs ūdens vai to krastos periodiski applūstošās vietās. Visplašāk izplatītas ir pāļu mītnes, kas būvētas uz gruntī iedzītiem pāļiem, retāk sastopamas ir klāstu mītnes, kas veidotas kā mākslīgas koka platformas ezeru sēkļos. Latvijā desmit Vidzemes ezeros apzinātās ezermītnes pieder retāk sastopamajam klāstu mītņu tipam un ir vienas no hronoloģiski vēlākajām ezermītnēm Eiropā.

Visbiežāk šīs dzīvesvietas būvēja uz koka pāļiem, – tieši šāda veida būves arī ir pirmās un visplašāk pētītās. Tāpēc lielākajā daļā Eiropas valodu biežāk lietotais šāda veida dzīvesvietu nosaukums ietver norādi uz pāļiem, neskatoties uz to, vai tādi ir vai nav izmantoti konkrētās dzīvesvietas celtniecībā.

Pazīstamākais ezermītņu pētnieks Latvijā, arheologs Jānis Apals sākotnēji latviešu valodā šāda veida dzīvesvietas piedāvāja dēvēt par klāstu mītnēm (pēc Latvijā atklāto ezermītņu pamatnes uzbūves principa), pēc tam – par ezermītnēm, bet visbeidzot, pēc Āraišu ezermītnes arheoloģiskās izpētes pirmā posma noslēguma 1969. gadā, – par ezerpilīm. J. Apals savu viedokli pamatoja ar to, ka Āraišu ezermītne bija nocietināta līdzīgi kā pilskalni, tajā dzīvoja sociāli diferencēta sabiedrība, un tā bija apkārtējā novada dzīves centrs. Kā pierādījuši arheoloģiskie izrakumi dzelzs laikmeta otrās puses sauszemes apmetnēs un ar tām saistītajos kapulaukos, arī tās, līdzīgi kā pilskalnus, apdzīvojusi sociāli diferencēta sabiedrība, tās bijušas lielākā vai mazākā mērā nocietinātas un varējušas būt apkārtējā novada dzīves centri. Tāpat mainījušies arī mūsu uzskati par sabiedrības sociālo organizāciju aizvēsturē. Termins “ezerpils” līdz ar to būtu lietojams ļoti šauri, ar to raksturojot tikai noteikta datējuma, izbūves principa un hierarhiskas sociālās struktūras sabiedrības apdzīvotas ezermītnes dzelzs laikmeta otrajā pusē Latvijas austrumu daļā, bet ne, piemēram, akmens laikmeta pāļu būves. Tāpēc, lai izvairītos no termina “ezerpils” šaurās nozīmes problemātikas, daudz korektāk ir dažādos vēstures periodos uz paceltām koka platformām būvētās dažāda veida cilvēku apmetnes uz ezeriem un to applūstošajos krastos dēvēt vienotā vārdā – par ezermītnēm.

Visplašāk pētītās, pazīstamākās un senākās ir ezermītnes, kas būvētas uz pāļu konstrukcijām Alpu kalnos un tiem tuvākajos reģionos. Taču ezermītņu būvniecības tradīcija vienlaikus bija izplatīta arī citviet Eiropā: dažādu Eiropas reģionu ezeru, upju un mitrāju krastos tās būvētas ļoti ilgā laika posmā, aptuveni no 5500. gada p. m. ē. līdz pat 18. gs. m. ē. Atkarībā no vietējiem apstākļiem, būvju veidotāju materiālās kultūras, vēsturiskā perioda un būvju funkcijas tās var ievērojami atšķirties gan pēc uzbūves, gan pēc izmēra un ārējā veidola, – par noteiktu būvju tipu vēsturisko attīstību iespējams runāt tikai specifiskās vēsturiskās teritorijās. Lai gan sākotnēji tika uzskatīts, ka apmetnes ezeros veidotas, lai aizsargātu dzīvesvietu no ienaidnieku uzbrukumiem, ilgstoši un izvērsti arheoloģiskie pētījumi pierādījuši, ka līdztekus šim aspektam svarīga bijusi arī svaiga ūdens pieejamība, iespēja nodarboties ar zveju un izmantot ezerus un upes kā transporta ceļus, kā arī viegli atbrīvoties no atkritumiem. Ņemot vērā ūdens līmeņa svārstības pavasarī un rudenī, kas īpaši izteiktas kalnainos reģionos, bija nepieciešams parūpēties par mītņu drošību, ceļoties ūdens līmenim. Līdz ar to cilvēki savas mītnes veidoja, paceltas drošā augstumā virs ūdens vai applūstošajām krastu zonām, – pāļu celtņu gadījumā tika samazināta arī grauzēju iekļūšanas iespēja ēkās.

Lielākā daļa ezermītņu ir veidotas kā pāļu mītnes sākotnēji iedzenot mitrajā piekrastes gruntī vai ezera gultnē dažāda izmēra pāļus, uz kuriem pēc tam veidotas platformas un būvētas ēkas. 19. gs. un 20. gs. sākumā tika uzskatīts, ka uz plašajiem pāļu laukiem, kādi atklājās, piemēram, Alpu ezeru piekrastēs, sākotnēji tika veidota liela, vienota guļkoku platforma, uz kuras būvētas ēkas. Izrakumi un dendrohronoloģiskie pētījumi 20. un 21. gs. apliecinājuši, ka uz pāļiem atsevišķi tika būvētas individuālas ēkas vai nelielas ēku grupas ar to pamatnēm. Tās savā starpā un ar krastu savienoja koka laipas un laukumiņi, tādējādi palielinot ugunsdrošību un ļaujot pārbūvēt katru ēku un celiņu pēc nepieciešamības bez kopējas platformas demontāžas un atjaunošanas.

Ēkas, kas būvētas uz pāļiem, tika veidotas gan stāvkoku, gan guļbaļķu vai ar māla kleķi apmestu pītu zaru konstrukcijās. Pateicoties izcilajiem ēku būvniecībā izmantoto kokmateriālu saglabāšanās apstākļiem ezeros un mitrājos, par ezermītnēs bijušajām ēkām zināms daudz vairāk nekā par sauszemes apstākļos būvētajām koka celtnēm. Diemžēl arī ezermītnēs ēku sienas labākajā gadījumā saglabājušās līdz 1 m augstumam (parasti ne vairāk kā 50 cm), līdz ar to ēku augstums un jumtu konstrukcijas interpretējamas pēc netiešām norādēm vai izmantojot kādas atsevišķas jumta konstrukciju detaļas, kas, ēkai sabrūkot, nejauši saglabājušās un kā tādas atpazīstamas. Ēku plānojums ezermītnēs parasti bija taisnstūrveida vai kvadrātam līdzīgs, to noteica koks kā galvenais būvniecības materiāls, tomēr retāk sastopamas arī ovālas vai apaļas ēkas.

Kā īpatnēja grupa pretstatā daudzajām pāļu mītnēm izdalāmas klāstu mītnes, kurām pieder Polijā Mazūru ezeros un Latvijā Vidzemes ezeros konstatētās ezermītnes. Klāstu mītnes būvētas nevis uz pāļiem, bet gan uz sekliem sēkļiem vai zemām saliņām, veidojot horizontāli liktu apaļkoku režģogu, kam pāļi izmantoti tikai, lai noturētu vietās režģoga baļķus. Režģoga veidotās kameras aizpildītas ar grunti, bet uz tā būvēts visai ezermītnei kopīgs plašāks apaļkoku pamatklāsts, uz kura būvētas koka ēkas.

Aizsardzības apsvērumi ne vienmēr bijuši noteicošie, izvēloties būvēt ezermītni, tomēr atrašanās uz paceltām platformām vienmēr bijusi šādu dzīvesvietu priekšrocība. Lai gan daļa ezermītņu bijušas nenocietinātas, lielai daļai tomēr bijuši arī kādi nocietinājumi, – visbiežāk tie bijuši vien zemi pīti žogi, tomēr dažkārt būvētas arī izturīgas guļbaļķu sienas. Lai kavētu ienaidnieka tuvošanos ar laivām pa ūdeni, bieži izmantoti pa perimetru ap ezermītnēm iedzītu pāļu lauki.

Funkcionāli gandrīz visas ezermītnes bija lielāku vai mazāku sabiedrību kolektīvās apmetnes (ciemi), retākos gadījumos vienu ezermītni apdzīvojusi viena ģimene un no tās atkarīgie ļaudis. Ezermītnēs līdzās cilvēkiem uz paceltajām platformām dzīvoja arī mājlopi, tur tika veikti saimniecības darbi un noritēja amatniecība.

Vissenākās zināmās ezermītnes Eiropā pētītas Balkānos un Grieķijas ziemeļu daļā – Anargiri IXa un Limnokori II apmetnēs apdzīvotība datēta ar 5500.–3200. gadu p. m. ē. Pētījumi Balkānu reģiona ezermītnēs uzsākti tikai 20. gs. beigās un tiek aktīvi turpināti mūsdienās, līdz ar to tajās iegūtais materiāls vēl nav pilnīgi publicēts un plaši pieejams.

Alpu kalnu un tiem pieguļošo reģionu ezermītnes ir vislabāk zināmās un visplašāk pētītās šāda veida būves Eiropā; tās būvētas un apdzīvotas ļoti ilgstošā periodā, aptuveni 4500.–800. gadā p. m. ē. (neolītā un bronzas laikmetā). Alpos ezermītnes būvētas kā pāļu mītnes: tās varēja būt gan pavisam nelieli ciemati ar trim līdz piecām ēkām, gan vairāk nekā 40 ēku lielas, vairākus hektārus plašas apmetnes ar ceļiem, platformām un nocietinājumiem, kas pacelti uz pāļiem. Kopumā Alpu reģionā zināmas vairāk nekā 900 dažāda izmēra un datējuma pāļu mītnes, īpaši daudz – pie lielajiem Ženēvas, Neišateles, Bīles, Cīrihes un Bodenes ezeriem Šveicē. Alpos svarīgs aspekts bija nepieciešamība pasargāt mītnes no pavasara plūdiem, kad, kūstot sniegam kalnos, ezeru ūdens līmenis dažu nedēļu laikā atkarībā no vietējiem apstākļiem varēja pacelties pat par vairākiem metriem. Līdz pat 20. gs. nogalei aktuāla bija diskusija par to, vai Alpos pāļu mītnes būvētas uz sauszemes ezeru krastos un to paliekas nokļuvušas ūdenī tikai vēlāk, mainoties ūdens līmenim ezerā, vai tās jau sākotnēji būvētas virs ūdens. Kā pierādījuši detalizēti senā klimata, vides un dendrohronoloģiskie pētījumi, pāļu mītnes Alpos vienā dzīvesvietā vienlaicīgi būvētas gan krastā virs sauszemes, gan virs ūdens virsmas.

Kā īpaša ezermītņu grupa izdalāmi Īrijas un Skotijas kranogi (īru crannóg, skotu gēlu crannag). Kranogu būvēšanas un apdzīvošanas tradīcija, nereti atkārtoti atjaunojot kranoga apdzīvotību pēc ilgstošiem pārtraukumiem, bijusi izplatīta ilgā laika posmā no aptuveni 4. gadu tūkstoša vidus p. m. ē. līdz pat 18. gs. m. ē. Atkarībā no novietnes un pieejamajiem materiāliem, kranogu uzbūve varēja ievērojami atšķirties, un nepastāv vienotas, neapstrīdamas kranoga definīcijas, – kā kranogi uztveramas gan apbūvētas nelielas, dabiskas saliņas, gan no akmeņiem vai zemes uz sēkļiem mākslīgi veidotas saliņas, kā arī uz pāļu konstrukcijām virs ūdens virsmas būvētas ezermītnes. Kranogi parasti bija samērā nelielas apaļas formas ezermītnes, uz kurām atradās viena apaļas formas ēka ar konusveida jumtu. Dažkārt sastopami arī lielāki kranogi ar izteikti lielu cirkulāro ēku vai pat divām trim ēkām. Tiek pieņemts, ka senākie un mazākie kranogi interpretējami kā nelielas vienas ģimenes saimniecības, bet lielākajos kranogos dzīvojušas plašākas saimes ar ļaudīm, kas no tām atkarīgi. Viduslaiku un jauno laiku kranogi turpretī biežāk tiek uzlūkoti kā lokālās elites varas centri un nocietinājumi.

Eiropas ziemeļaustrumu daļā senākās ezermītnes saistāmas ar 4. gadu tūkstoša vidu p. m. ē., – šādas vidējā neolīta pāļu mītnes fiksētas Lietuvā, Kretonas ezera baseinā un pie Sventājas. Lietuvā zināmas arī divas vēlā bronzas laikmeta un senākā dzelzs laikmeta pāļu mītnes Luokesas ezerā. Vairākas vidējā neolīta laikmeta ezermītnes zināmas Baltkrievijas ziemeļrietumu daļā un Krievijā, Daugavas augšteces rajonā, kur kompaktā reģionā zināmas 30 šādas ezermītnes. Igaunijas dienvidos, netālu no Latvijas robežas, atrodas Valgjerves ezermītne, kurā pēc pašreizējiem pētījumiem izdalīti trīs apdzīvotības posmi: vidējā neolīta pāļu mītne (3300.–3200. gads p. m. ē.), pāļu būves no senākā dzelzs laikmeta (313.–246. gads p. m. ē.) un daudzas liecības par apdzīvotību 7.–9. gs. Viena ezermītne zināma arī Zviedrijas dienvidu daļā, Alvastras ezerā, – šī vēlā neolīta (3000. gads p. m. ē.) pāļu mītne tiek interpretēta kā sakrālu sanāksmju, svētku un apbedījumu vieta, nevis dzīvesvieta. Polijas centrālajā daļā zināmas divas ar 6. gs. p. m. ē. datējamas pāļu mītnes un vairāk nekā 40 klāstu mītnes Mazūru ezeru rajonā, kas datētas ar 500. gadu p. m. ē.–100. gadu m. ē. un saistītas ar rietumbaltiem. Kopumā Eiropas ziemeļaustrumu daļas ezermītnes piederīgas ļoti dažādiem laika periodiem, sabiedrībām un būvniecības tradīcijām.

Ezermītnes Latvijas teritorijā

Arheologa Jura Urtāna vadībā, arheoloģiski pētot Sāvienas ezera sēkli, tika atklātas sarežģīti interpretējamas koku atliekas un ugunī šķēlušies akmeņi. Šajā vietā izpētes gaitā nav atrastas nekādas senlietas un pētījumi veikti tikai nelielā apjomā, kas liedz šo vietu interpretēt kā drošu akmens laikmeta ezermītni. Tomēr šeit iegūti apstrādāti koka pāļi, kuru gali, domājams, apcirsti, izmantojot akmens cirvi, – datēšana ar radioaktīvā oglekļa (¹⁴C) metodi uzrādījusi datējumu 3367.–3025. gads p. m. ē., kas atbilst vidējam neolītam. Dažādi interpretējamas varētu būt arī arheoloģes Ilzes Lozes Lubāna mitrājā pētītās, Aboras apmetnē I konstatētās, ar vidējo neolītu datējamās pāļu konstrukcijas, – tās atradušās slīpā upes krasta zonā un pētnieces skatījumā interpretējamas kā paceltu pāļu mītņu platformu pamati.

Līdz šim lielākā uzmanība Latvijas teritorijā ir bijusi pievērsta dzelzs laikmeta ezermītņu apzināšanai un pētniecībai, ar ko nodarbojies arheologs J. Apals. 1959.–1973. gadā J. Apals, ievērojot folkloras ziņas, pārbaudīja 103 dažādas Latvijas iekšzemes ūdenstilpes un 10 Vidzemes ezeros (Āraišu, Bricu, Auļukalna, Dūķu, Lisas, Ušura, Liezēres, Bakanu, Salu un Ižezerā) atklāja ar 8.–11. gs. m. ē. datējamas, ar senajiem latgaļiem saistāmas ezermītnes. Lisas ezermītnē veikta detalizēta tās stāvokļa fiksācija zemūdens apstākļos, Ušura ezermītnē veikti nelieli izrakumi, bet plaša arheoloģiskā izpēte J. Apala vadībā notikusi Āraišu ezermītnē, kur desmit izrakumu sezonu laikā tika izpētītas ¾ no visas ezermītnes platības. Citas J. Apala atklātās ezermītnes nav detalizētāk pētītas, tās ir tikai apzinātas un tajās iegūti datējoši savrupatradumi.

Latgaļu ezermītnes veidotas kā klāstu mītnes ezeru sēkļos 50–120 m attālumā no ezera krasta. Ezermītnes ar krastu savienojušas īpaši izbūvētas uzejas. Āraišu, Ušura un Bricu ezeros ezermītņu vietas mūsdienās paceļas virs ūdens kā zemas saliņas, citviet tās atrodas 0,5–3 m zem ūdens virsmas. Ezermītnes veidotas kā blīvi apbūvētas, nocietinātas taisnstūrveida platformas, kuru izmēri svārstās no 20 x 20 m (Ižezerā) līdz 50 x 60 m (Liezēres ezerā). Kultūrslānis, kura biezums svārstās 1,5–3 m, ar seno celtņu paliekām un bagātīgiem atradumiem zem ūdens saglabājies zem ezera dūņu slāņa. Ezermītņu ēkas celtas kā plānojumā taisnstūrveida guļbūves jūgstūra konstrukcijā, tām raksturīgas saimniecības piebūves pie ēku ieejām. Ēkās konstatēti no akmens un māla veidoti pavardi, zemas guļamās lāvas un māla klona grīdas segumi. Āraišu ezermītnē veiktie pētījumi ir devuši nozīmīgu ieguldījumu izpratnē par seno latgaļu ikdienas dzīvi, saimniecību, amatniecību un būvniecību.

Pirmās un zināmākās ezermītņu rekonstrukcijas veidotas Alpu kalnu mītnēm, kuru atklāšana un pirmie pētījumi tajās guvuši lielu popularitāti Šveicē un Vācijā jau kopš 19. gs. 60. gadiem. Pirmās ezermītņu rekonstrukcijas bija nelieli modeļi vai modeļi mērogā 1:2, kas jau sākotnēji bija balstīti izpētes materiālos un etnogrāfisku analoģiju meklējumos – pieejā, kas ir aktuāla arī mūsdienās. Pirmās Alpu pāļu mītņu rekonstrukcijas mērogā 1:1 tika būvētas Šveicē un Vācijas reģionos pie Šveices robežas, kur 20. gs. pirmajās desmitgadēs tika uzbūvētas 14 šādas vienas vai vairāku ēku rekonstrukcijas. Pazīstamākā no šīm rekonstrukcijām ir Vācijas pilsētā Unterhuldingenē pie Bodenes ezera 1922. gadā uzbūvētā vairāku ēku grupa, kas jau nākamajā gadā pēc atvēršanas piesaistīja 13 000 apmeklētāju, bet 1932. gadā – jau 27 000. Līdztekus rekonstrukciju iepazīšanai apmeklētājiem blakus esošajās muzeja ēkās bija iespējams aplūkot senlietu izstādes, iepazīties ar dažādiem izglītojošiem materiāliem un kartēm, tika piedāvātas ekskursijas un izglītojošas programmas skolēniem. Unterhuldingenes arheoloģiskais brīvdabas muzejs, kurā, pastāvīgi atjaunojot, saglabājušās arī 20. gs. sākumā būvētās rekonstrukcijas, papildināts ar jaunām rekonstrukcijām un ekspozīcijām un darbojas arī mūsdienās. Kopš Otrā pasaules kara atvērti vairāki jauni rekonstrukciju parki Šveicē, Vācijā, Austrijā un Itālijā. 2011. gadā 111 Alpu pāļu mītnes Šveicē, Vācijā, Austrijā, Francijā, Itālijā un Slovēnijā kā vienas seriālās nominācijas objekti tika ierakstītas Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) Pasaules mantojuma sarakstā, kas būtiski veicinājis šo senvietu atpazīstamību un devis jaunu impulsu rekonstrukciju veidošanā un uzturēšanā.

Ārpus plašā Alpu reģiona ezermītņu rekonstrukcijas iespējams apskatīt Skotijā un Īrijā, kur rekonstruēti vairāki kranogi. Daļa no šīm rekonstrukcijām būvētas kā eksperimentālās arheoloģijas projekti, – tās veidotas, izmantojot senos darbarīkus, lai skaidrotu to būvē izmantotās metodes, iesaistītos resursus un nepieciešamās prasmes. Arī veidojot Āraišu ezermītnes rekonstrukciju, tās idejas autori – arheologs J. Apals un arhitekts Dzintars Driba – pirms pilna mēroga rekonstrukcijas būvniecības ar eksperimentālās arheoloģijas metodēm 1981. gadā uzbūvēja vienu no ezermītnes ēkām. Āraišu ezerpils ir vienīgā zinātniski pamatotā ezermītnes rekonstrukcija Eiropā ārpus Alpu reģiona un Britu salām, kā arī vienīgā ezermītnes rekonstrukcija Ziemeļaustrumeiropā un vienīgā klāstu mītnes rekonstrukcija Eiropā.