Āraišu pils atrodas uz pussalas Āraišu ezera rietumu krastā un ir viens no apkārtnes senākajiem arhitektūras un arheoloģijas pieminekļiem. Tā celta kā kādreizējās Cēsu komturejas palīgpils, galvenokārt ar saimnieciska rakstura funkcijām. Precīzs celšanas laiks nav zināms, bet arheoloģiskie pētījumi liecina, ka tā aktīvi izmantota no 14. gs. otrās puses līdz 16. gs. Pils apdzīvotība beidzās 17. gs. pirmajā pusē, kad par apkārtnes centru izveidojās Drabešu (Drobisch, Drobbusch) muiža.

16./17. gs.mijas avotos lietots arī apzīmējums Vecās Cēsis (vācu Alt-Wenden, poļu Stara Kies).

Rakstītajos avotos Āraišu pils pieminējumi parādās 15. gs. pirmajā pusē. Pils tika celta saistībā ar Vācu ordeņa Livonijas atzara valsts t. s. “Gaujas koridora” nostiprināšanu no vairākām pusēm ar ūdeni ieskautā pussalā Āraišu ezera krastā. Rietumu pusē pils bija nocietināta ar grāvi, aiz kura atradās arī plaša priekšpils – apmetne. Livonijas karā (1558–1583) pils tika daļēji postīta, bet pēc tam atjaunota. Pēc Livonijas sabrukuma Āraišu pils nokļuva Polijas un Lietuvas lielkunigaitijas īpašumā, bet 17. gs. vidū apdzīvotība pils teritorijā beidzās.

Rakstītie avoti un arheoloģiskais materiāls liecina, ka Āraišu pili nevar identificēt ar Indriķa Livonijas hronikā minēto Cēsu Veco pili.

Āraišu mūra pils bija pamatā saimnieciska rakstura. Sākotnēji tā bija Vācu ordeņa Livonijā Cēsu komturejas palīgpils. Rakstītajos avotos Āraišu pils pieminēta kā vieta, kur turēti ordeņa zirgi un pārtika Cēsu pils vajadzībām. Uzbrukumu gadījumā pils teritorijā varēja patverties arī apkārtnes iedzīvotāji. Pils ir neregulāras trapeces formas, tās rietumu mūris bijis 81 m garš un vismaz 2 m biezs, rietumu pusē to no priekšpils norobežoja grāvis.

Āraišu pils celta 14. gs. Gaujas koridora aizsardzībai, kas atdalīja Rīgas arhibīskapam piederošās teritorijas. Rakstītajos avotos tā pirmoreiz pieminēta 1410. gadā. Livonijas kara laikā 1577. gadā pili ieņēma Dānijas prinča Magnusa (arī Magnuss no Oldenburgas; Prins Magnus, Magnus af Øsel) piekritēji. 1577. gada augustā notikušas sanāksmes protokolā (Johana Kristofa Broces, Johann Christoph Brotze, atstāstā), kur Valmieras pilī pie poļu stārasta Aleksandra Polubeņska (Aleksander Połubeński) Polijas karaļa ierēdņi no Vidzemes pilīm sūdzējās par Magnusa atbalstītāju nežēlību, ieņemot pilis. Īpaši atzīmēts kāds Hanss Ernsts (Hans Ernst), kurš ar varu ieņēmis “Alt-Wenden, d. i. Arrasch”. Pils kalpotāji daļēji nosisti, daļēji aizvesti gūstā. Pilī tobrīd esot bijuši 40 zirgi, daudz ieroču, vērši, govis u. c. lopi. Domājams, šeit parādās Āraišu pils loma zirgu uzturēšanai un sagādei attiecībā ar savu tiešo varas centru Cēsīs, kur, piemēram, Cēsu pils vizitācijā 1451. gadā minēti tikai 17 zirgi, bet 1555. gadā Cēsu komtureja varējusi kaujā sūtīt jau 300 zirgu.

1577. gada augustā pili ieņēma Maskavijas caristes karaspēks, bet gada beigās – poļu karaļa Stefana Batorija (ungāru István Báthory, poļu Stefan Batory) atbalstītāji.

Domājams, ka priekšpils rietumos esošais zemes uzbērums, kas lielākoties līdz šim interpretēts kā aizsargvalnis, patiesībā varētu būt lielgabalu baterijas izvietošanas vieta kādā no 16. gs. notikušajiem pils aplenkumiem.

Ilgstošajos konfliktos pils tika sagrauta, iespējams, tādēļ tā nav pat pieminēta 1582. gada Jamas Zapoļskas (arī Jamsapoļskas, Jamzapoļes; krievu Ям-Запольский мир) miera līgumā, kurā Maskavas cariste un Polijas un Lietuvas lielkunigaitija parakstīja miera līgumu: tajā Maskavijas cariste atteicās no ieņemtajām kādreizējās Livonijas austrumu daļas teritorijām, kuras pārņēma Polijas un Lietuvas lielkunigaitija.

Pēc Livonijas kara beigām Āraišu pili iekļāva sākotnēji Lietuvas, bet pēc 1569. gada Lietuvas un Polijas lielkunigaitijas, t. s. Žečpospoļitas Livonijas Pārdaugavas hercogistes Cēsu vojevodistē (vaivadijā).

1582. gada pirmajā poļu muižu revīzijā minēts, ka Āraišu pils (zamek Aries) “ir gandrīz tukša un pie tās nav zemāko padoto, kas to apstrādātu”.

Vienīgais detalizētākais pils apraksts saglabājies no 1590. gada – otrās poļu muižu revīzijas, kur uzskaitīti “...veci mūri ezera krastā. Kurā ir šādas ēkas: baltā māja ar dzīvojamo telpu. No tās priekšnams un no priekšnama otra dzīvojamā telpa; labības klēts. Divas kūtis lopiem, zirgu stallis, pirts. Divas rijas aiz mūriem. Grāvis pāri laukam (...)”.

16. gs. beigās dzīve pilī uz laiku atjaunojusies. Apdzīvotība tajā ilga līdz 17. gs. vidum, kad pils tika pamesta. Kā liecina arheoloģiskajos izrakumos iegūtais numismātiskais materiāls, gandrīz visas atrastās monētas datētas ar 14.–16. gs. Jaunākā ir Zviedrijas karaļa Kārļa X Gustava (Karl X Gustav, 1654–1660) kaltais Rīgas solīds (šiliņš).

Āraišu viduslaiku pils un apmetne ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Mūsdienās tā atrodas valsts nozīmes kultūras pieminekļa – Āraišu muzejparka vēsturiskā apbūve teritorijā. Šajā teritorijā atrodas arī valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis – Āraišu ezermītne.

Laika posmā no 2008. līdz 2016. gadam Āraišu pilsdrupas kopā ar blakus esošo Āraišu ezermītni kā Āraišu arheoloģiskā parka daļu, bija Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļas statusā. Kopš 2017. gada Āraišu arheoloģiskais parks nonāca Amatas novada pašvaldības pārziņā, bet pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā tas ir Cēsu novada pašvaldības iestādes statusā.

1921. gadā nelieli izrakumi Āraišu pils teritorijā veikti vietējā Cēsu skolotāja Kārļa Ašmaņa vadībā, 1972.–1974. un 1981.–1992. gadā izrakumus galvenajā pilī veica arheologs Jānis Apals. Savukārt apmetnes (priekšpils) teritorijā 1967.–1968. gadā izpēti veica Zigrīda Apala, bet 1981., 1986. un 1987. gadā – J. Apals. J. Apala un Z. Apalas vadītajos izrakumos apmetnē ezera krastā konstatēja pilij sinhronu apdzīvotību, kopā izpētot 860 m², bet pašā pilī izpētīja 3320 m² lielu platību.

J. Apala izrakumos pils teritorijā tika atsegta tās aizsargsiena, 18 mūra un koka celtņu vietas, vairākas nojumes, priekšvārtu celtne un tilta balsti. Tika dokumentēti gan atklātie pavardi, akmeņu krāvuma, podiņu un hipokausta krāsnis, kamīni. Par pils iekšējo iekārtojumu liecināja ievērojamā apjomā atrastie fragmenti no nojauktām podiņu krāsnīm. Izpētes laikā tika atsegta arī klēts ar pieciem apcirkņiem, kuros vēl bija saglabājušies rudzu un kviešu graudi. Priekšpilī savukārt dokumentēja septiņu celtņu paliekas, vairākas akmeņu krāvuma krāšņu un pavardu vietas.

Āraišu mūra pilī un priekšpilī izrakumi veikti arī 2012., 2018. un 2019. gadā Artūra Tomsona vadībā. Pils teritorijā tika izpētīti divi laukumi: 5 m² pils iekšpagalma ziemeļaustrumu daļā (2012. gadā) un 10 m² platībā 2019. gadā uz rietumiem no J. Apala izrakumos atsegtā pagalma bruģa.

2012. gadā apmetnes (priekšpils) teritorijā tika izpētīti kopumā seši nelieli laukumi kopumā 39 m² platībā, bet 2018. gadā – vēl viens laukums 20 m² platībā. Arī šajos darbos tika konstatēta viduslaiku apdzīvotība gar ezera krastu, bet ezermītnei sinhronas apdzīvotības pēdas krastā konstatētas netika.

2012. gadā veiktā izpēte notika starptautiska projekta “Krusta karu ekoloģija” ietvaros, kur kopā ar Redingas universitātes (University of Reading; Lielbritānija) un Latvijas Universitātes speciālistiem tika pētīta un rekonstruēta Āraišu apkārtnes paleovide, kā arī noteikts 20. gs. 80. gados iegūtais zooarheoloģiskais materiāls. Tika konstatēts, ka apmetnes teritorijā kultūrslānis ir būtiski traucēts, teritoriju apstrādājot lauksaimnieciski, tomēr atradumu materiāls ir identisks pils teritorijā konstatētajam. Tika veikta arī zooarheoloģiskā materiāla analīze no iepriekšējiem izrakumiem (tika analizēta ap 6000 dzīvnieku kaulu fragmentu no mūra pils un apmetnes un ap 330 vienības no ezermītnes). Galvenais secinājums bija, ka vēlajā dzelzs laikmetā šajā apkārtnē pastāvējusi lielāka bioloģiskā daudzveidība nekā viduslaikos, konstatējot tādas dzīvnieku sugas kā tauri, aļņi un bebri. Attiecībā uz viduslaikiem gandrīz netika konstatēta meža dzīvnieku klātbūtne, izņemot zaķus, kas pārstāv plašākas ainavas, toties lielākā apjomā konstatēti sīklopi – galvenokārt aitas un kazas. Mājlopi pamatā audzēti vilnai un piena produktiem. Dzīvnieki, domājams, ganīti gan priekšpilī, gan apkārtnes pļavās, gan ārējās ganībās.

2014. gadā pils 3D 16. gs. izskata rekonstrukcijas modeli pēc rakstīto avotu ziņām un arheoloģijas datiem izstrādāja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja arheologs Normunds Grasis.

Mūsdienās no pils saglabājušās galvenokārt ārsienas, atsegtie iekšējo korpusu mūri atrodas samērā sliktā saglabātības stāvoklī.

Āraišu pils senākais zīmējums atrodas Jirgena Helmsa (Jürgen, arī Georg Helmes, Helm) hronikā (Chronicon Lyvoniae; sarakstīta laika posmā starp 1628. un 1645. gadu – vienīgā ilustrētā Livonijas hronika, kas aplūko viduslaiku notikumus). Tās rakstīšanā autors izmantojis kādu senāku hroniku, kurā minēts, ka pili 1226. gadā cēlis mestrs Folkvīns (Volkwin). Āraišu pils tajā attēlota uz paugura upes, nevis ezera krastā ar trim torņiem, kas neatbilda realitātei.

1689. gadā Āraišu apkārtnes uzmērojumā noprotams, ka visa priekšpils, pils, tai skaitā pagalms, jau tika lauksaimnieciski apstrādāta.

1701. gadā Āraišu apkārtnē atradās Zviedrijas karaļa Kārļa XII (Karl XII) karaspēka nometne, kuras izvietojums tika fiksēts shēmā un kurā shematiski iezīmētas arī pilsdrupas (glabājas Stokholmas Kara arhīvā, Krigsarkivet, kas ir Zviedrijas Nacionālā arhīva, Riksarhivet, daļa).

Detalizētāk pilsdrupas skatā no rietumiem kā arī pilsdrupu novietojuma shēmu zīmējis J. K. Broce savā 1772. gada zīmējumā. 19. gs. sākumā Āraišu un Cēsu apkārtni gleznojis mākslinieks Vilhelms Barts (Wilhelm Bart).

1942. gadā Āraišu pils plānu publicēja igauņu mākslas zinātnieks un piļu pētnieks Armīns Tūlse (Armin Tuulse).

1967. gadā Āraišu apkārtnē kinostudija “Uzbekfilm” filmēja vairākas ainas filmai “Ģenerālis Rahimovs” (Генерал Рахимов, 1967, režisors Zagids Sabitovs, Загид Зарифович Сабитов). Filmēšanas laikā kauju ainu uzņemšanai priekšpilī tika rakti ierakumi, kā rezultātā tika konstatēts, ka arī priekšpils teritorijā atrodas viduslaiku kultūrslānis un apbūves paliekas.

Āraišu apkārtnes nostāsti un leģendas apkopoti krājumā “Āraišu ezepils: Teikas un vēsture” (1998) un Daumanta Vasmaņa darbā “Cēsu novada pagātnes ainas” (1996).