Katlakalns ir lielciems Ķekavas novada Ķekavas pagastā. Tas atrodas 8,5 km uz ziemeļiem no novada centra Ķekavas, 12 km uz dienvidiem no Latvijas galvaspilsētas Rīgas (centra) un 4 km uz austrumiem no tuvākās Ķekavas novada pilsētas – Baložiem. Katlakalns robežojas ar Ķekavas pagasta apdzīvotajām vietām: Alejām, Lapeniekiem, Rāmavu un Valdlaučiem. Ciema labajā pusē atrodas Daugava, pa kuru ciems robežojas ar Rīgas pilsētu un Salaspils novadu. Katlakalna ciema dienvidos atrodas Rīgas pilsētas apkaime Zemgales priekšpilsētā pie Dienvidu tilta ar tādu pašu nosaukumu – Katlakalns –, jo tā bijusi viena teritorija.

Katlakalna lielciems savukārt izveidots, apvienojot trīs apdzīvotas vietas – Ģipšustūrus, Pļavniekkalnu un Ziedoni.

Katlakalna vietvārda izcelsme reizēm tiek saistīta ar teiku par Katlakalna baznīcas (1794) kupolu, tomēr šī teika radusies pēc baznīcas celtniecības 18. gs. nogalē, bet nosaukums "Katlakalns" radies jau 17. gadsimtā. Teika vēsta, ka reiz kāds vīrs racis apslēptu mantu un tik tiešām uzdūries kaut kam cietam. Tas izrādījies katls, pilns ar naudu. Par šo naudu vīrs licis uzcelt baznīcu, taču katls bijis tik liels, ka derējis baznīcai jumta vietā. Tāpēc arī šī baznīca nosaukta par Katlakalna baznīcu un tāpat arī visa apkārtne – par Katlakalnu. 

Katlakalna ciema teritoriālā platība ir 6,3 km², iedzīvotāju skaits 2022. gada sākumā – 2404. Iedzīvotāju blīvums – 382 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru. Iedzīvotāju skaita ziņā Katlakalns ir lielākais ciems Ķekavas novadā.

Katlakalnā ir vērojama Pierīgai raksturīga privātmāju apbūve, vairums iedzīvotāju ir nodarbināti Rīgā vai citviet Ķekavas novadā.

Katlakalna kā apdzīvotas vietas vēsture ir cieši saistīta ar baznīcas un draudzes vēsturi. Akmeņsala (vācu Steinholm; agrāk daļa no tagadējā Katlakalna) redzama senās kartēs jau ap 15. gadsimtu. Katlakalns (vācu Katlekaln) kā apdzīvota vieta minēts dokumentos no 16. gadsimta. Katlakalnā manufaktūrās tika ražoti ķieģeļi un kokmateriāli; bija krogs un dzirnavas, bet Daugavā tika uzbūvēts Katlakalna dambis. 1635. gadā tika izveidots Akmeņsalas draudzes novads un uzcelta baznīca, kas piederēja Katlakalna–Olaines draudzei. Katlakalna (Akmeņsalas) koka baznīcas atrašanās vieta redzama 17. gs. kartēs. 1732. gadā tika uzbūvēta jauna koka baznīca, tomēr jau gadsimta nogalē baznīca bija tuvu sabrukšanai un tika nolemts būvēt jaunu mūra baznīcu, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām. Pēc Krievijas Impērijas pieņemtā 1819. gada likuma par muižu zemnieku pašvaldību pagastiem tika izveidots Katlakalna mācītājmuižas pagasts un Mazjumpravmuižas pagasts no Akmeņsalas līdz Olainei. Baznīca gan vēl ilgi tika saukta par Akmeņsalas baznīcu. Ap 1892. gadu pagastus sadalīja un izveidoja Olaines pagastu un Katlakalna pagastu, kas pastāvēja līdz pat Latvijas Republikas okupācijai. Pie Katlakalna baznīcas darbojās arī Katlakalna draudzes skola. 19. gs. Katlakalna apdzīvotā vieta izpletās līdz Pļavniekkalnam un Katlakalna pagastā ietilpa arī Augškalns, Akmeņsala, Jaunsils, Krogsils, Mācītājkalns, Tāmurga, Titurga, kā arī Getliņpurvs, Ķengarags, Mazjumpravmuiža, Parumbe.

Pļavniekkalns tika apdzīvots jau ap 5. gs., par ko liecina valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi “Pļavniekkalna skolas senkapi (5.–7. gs. zemgaļu apbedījumi)” un “Sauliešu pilskalns ar apmetni” pie Pļavniekkalna sākumskolas. 1901. gadā Antona Būholca veikto arheoloģisko izrakumu laikā tika atrasti vairāk nekā 30 ar vidējo dzelzs laikmetu datēti apbedījumi, kuru laikā atrasta virkne vērtīgu vēstures liecību, tajā skaitā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā esošā Pļavniekkalna gredzenotā stopsakta, kuru muzeja speciālisti raksturo kā izcilu laikmeta juveliermākslas paraugu un arī senāko zelta apstrādes liecību Latvijas teritorijā. Vērtīgi arheoloģiskie atradumi Pļavniekkalna teritorijā atrasti arī vēlāk, pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas. Teritorijas seno apdzīvotību un vērtīgos atradumus pētnieki skaidro ar tās atrašanos pie Daugavas kā vēsturiski nozīmīga ūdensceļa.

Pļavniekkalna jeb Pļavniekciema nosaukums Katlakalna apkārtnē kartēs un dokumentos redzams ap 18. gadsimtu. Pļavniekkalns ietilpa Mazjumpravmuižas pagasta teritorijā. 1869. gadā Pļavniekkalnā izveidota skola, bet 19. gs. beigās uzcelts arī Katlakalna pagasta nams un Katlakalna kā apdzīvotas vietas nosaukums pārcelts uz jauno administratīvo centru – Pļavniekkalnu.

20. gs. Katlakalna kā apdzīvotas vietas robežas un arī apdzīvotas vietas statuss vairākkārt mainīts. Pirmā pasaules kara laikā Katlakalnu skāra Rīgas un Ķekavas apkārtnē notiekošās kaujas, kā arī Latvijas Neatkarības karš. Neatkarīgās Latvijas valstī Katlakalna pagasts turpināja pastāvēt kā administratīva teritorija ar demokrātiski vēlētu pagasta padomi, kurā darbojās 18 locekļi. Padomju okupācijas laikā, pēc 1945. gada, tika izveidots Katlakalna ciems, ciema padome un izpildkomiteja. Katlakalns tika iekļauts Rīgas rajonā. Pēc Doles pagasta likvidēšanas daļa tā teritorijas pievienota Katlakalnam. Kolhozs "Katlakalns" tika izveidots 1949. gada aprīlī, vēlāk iekļauts Ždanova vārdā nosauktajā lauksaimniecības artelī, kurš, apvienojoties ar kaimiņu kolhozu "Boļševiks", 1963. gadā ieguva nosaukumu "Daugava" un 1969. gadā tika iekļauts kolhozā "Ķekava". Katlakalna ciems tika likvidēts, un 1974. gadā daļa no ciema teritorijas tika pievienota Ķekavas ciemam.

Padomju okupācijas laikā izveidojās divas apdzīvotas vietas – Ģipšustūris un Ziedonis. Ģipšustūris (Kaļķu fabrika) veidojās kā strādnieku ciems pie kaļķa ieguves karjera. Ziedonis veidojās kā vasarnīcu kolonija jeb kooperatīvā dārzkopības sabiedrība.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un Ķekavas pagasta izveidošanas Katlakalna ciems atjaunots kā administratīva vienība Ķekavas pagastā. Ciema statuss apstiprināts pēc administratīvi teritoriālās reformas 2009. gadā.

Ciema teritorijā reljefs ir līdzens, ko nosaka tā atrašanās vieta uz Piejūras zemienes – Viduslatvijas zemienes robežas un Rīgavas līdzenumā. Katlakalna dienvidaustrumu puse atrodas Sausās Daugavas krastā, bet pie Ģipšustūra uz ziemeļiem, un Ziedonis atrodas pie Daugavas krasta. Agrāk Katlakalna ciema teritorija ap Katlakalna baznīcu un kapiem bija Daugavas sala ar nosaukumu Akmeņsala. No Pļavniekkalna līdz Daugavai plūst Olekte, kas agrāk kā Daugavas sānteka atdalīja Akmeņsalu no krasta. Lai upe nepārplūstu, pie Pļavniekkalna tā tika aizbērta.

Katlakalnā atrodas valsts nozīmes dabas piemineklis priežu sils “Katlakalna priedes” – dendroloģiski stādījumi, kas veidoti 20. gs. 60. gados pēc mācītāja Roberta Feldmaņa iniciatīvas netālu no Katlakalna baznīcas. Dabīgais meža masīvs papildināts ar 84 veidu svešzemju augu sugu stādījumiem. Tie nosaukti par Garlība Merķeļa piemiņas stādījumiem un 1977. gadā iekļauti dabas pieminekļu sarakstā.

Ciemā ir blīva apbūve, tajā nav lielu meža platību vai lauksaimniecības zemju. Lielākā meža platība atrodas pie Katlakalna kapiem, kur atrodas Katlakalna priedes un ir iespējams iziet pie Daugavas krasta Katlakalna Baltās kāpas. Kāpa izveidojusies Baltijas ledus ezera smilšainajā līdzenumā 2,5 km² platībā.

Katlakalnā atrodas dolomīta ieguves vieta, bet pie Ģipšustūra agrāk bija kaļķakmens ieguves vieta.

Katlakalnā var nokļūt, braucot uz dienvidiem no Rīgas pa valsts nozīmes autoceļu A7 (Rīga–Bauska–Lietuvas robeža), kā arī braucot no Rīgas pa Dienvidu tiltu caur Valdlaučiem. Pasažieru pārvadājumus uz ciemu nodrošina starppilsētu un Rīgas Satiksmes autobusi vairākos maršrutos. Uz Ģipšustūri ved Rīgas Satiksmes 26. autobuss 26. maršrutā Abrenes iela–Katlakalns. Uz Ziedoni ved Rīgas Satiksmes 12. autobuss maršrutā Abrenes iela–Kooperatīvs “Ziedonis”. Pļavniekkalnu šķērso vairāki autobusi maršrutos Rīga–Ķekava: a/s “Liepājas autobusu parka” autobusi maršrutos nr. 6843 un nr. 6844 Ķekava–Pļavniekkalns–Rīga, Ķekava–Pļavniekkalns–Valdlauči–Rīga. Uz šosejas A7 pie Katlakalna atrodas pietura “Pagrieziens uz Pļavniekiem”, kur arī piestāj vairāki starppilsētu autobusi, piemēram, Rīga–Bauska.

Katlakalnā ir telefona sakari un interneta pārklājums.

Katlakalns pēc ciemam atbilstošā izstrādātā teritorijas plānojuma ir mazstāvu dzīvojamo māju teritorija, tādēļ tajā nav lielu ražotņu un uzņēmumu.

Ciemā atrodas nelieli mazumtirdzniecības uzņēmumi, kā arī pārtikas veikali “LaTs” un “VE Henri”. Lielākie un zināmākie uzņēmumi ciemā ir “Alpha SA” (plazmas griešanas iekārtu izstrāde un ražošana), “ReDrift” (lielākais radio vadāmo modeļu veikals Latvijā), būvfirma “RB&B Būvnieks”, bērnu mēbeļu ražotājs “Dancitis Handmade”. Ciemā atrodas arī pakalpojumu sniedzēji, piemēram, autoserviss.

Katlakalnā ir pieejamas naktsmītnes viesu namā “Svelmes” netālu no A7 šosejas.

Tuvākā veselības aprūpes iestāde ir “Veselības centrs 4” filiāle Valdlaučos.

Katlakalnā atrodas Ķekavas novada pirmsskolas izglītības iestāde “Bitīte” (2010), privāta pirmsskolas izglītības iestāde “Raibā pupa” (2011) un Pļavniekkalna sākumskola.

Pļavniekkalna sākumskola ir senākā izglītības iestāde Katlakalnā. Tā tika atvērta 1869. gadā kā Katlakalna Pļavniekkalna skola. Tagadējā skolas ēka celta 1909.–1910. gadā apmēram 10 m attālumā no vecās skolas. Pēc Latvijas Republikas izveidošanas skola darbojās kā sešu klašu pamatskola. No 1949. gada skolas nosaukums bija Rīgas apriņķa Katlakalna ciema Pļavniekkalna septiņgadīgā skola, no 1962. līdz 1963. gadam – Rīgas rajona Katlakalna ciema Pļavniekkalna astoņgadīgā skola, bet no 1963. līdz 1971. gadam – Rīgas rajona Katlakalna ciema Pļavniekkalna četrgadīgā pamatskola. 1971. gadā skola tika slēgta, tās darbība jau kā Pļavniekkalna sākumskolai atjaunota 1993. gadā pēc Katlakalna iedzīvotāju iniciatīvas. 

Katlakalna Tautas nama ēka būvēta ap 1895. gadu un sākotnēji kalpoja par pagasta pašvaldības namu. 1915. gadā tā tika pārbūvēta, uzceļot otro stāvu, kurā tika iekārtota zāle un neliela skatuve. Padomju okupācijas laikā, 20. gs. 70. gadu beigās, ēka izmantota citām vajadzībām. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Katlakalna Tautas nams laika gaitā tika atjaunots, un to savām vajadzībām mūsdienās izmanto dažādi kolektīvi – bērnu mākslas pulciņš "Jautrās otas" un vokālais ansamblis "Lai skan", jauniešu deju kolektīvs "Katlakalns", Katlakalna improvizācijas teātris, vidējās paaudzes deju kolektīvs "Savieši", senioru interešu klubs "Vecie draugi".

Katlakalna bibliotēka dibināta 1907. gadā kā bibliotēkas biedrība. Mūsdienās bibliotēka veic arī novadpētniecības darbu.

Katlakalna evaņģēliski luteriskā baznīca ir luterāņu dievnams Ķekavas pagasta Katlakalnā, un tas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Draudzes vēsture ir senāka, pirmā baznīca zināma jau no 17. gadsimta. Tās atrašanās vieta Akmeņsalā arī noteica tās nosaukumu – Akmeņsalas baznīca, apkārtne bija zināma kā Akmeņsalas draudzes novads, kas likvidēts 19. gs. beigās.

Dievnama celtniecība tika sākta 1791. gadā, pabeigta 1794. gadā pēc arhitekta Kristofa Hāberlanda (Christoph Haberland) projekta un tiek uzskatīta par vienu no viņa interesantākajiem darbiem. Ēka ir ievērojams klasicisma arhitektūras piemineklis, tai ir cilindriska forma un mūra kupols. Baznīcas iekštelpās atrodas vairāki objekti, kas atrodami valsts nozīmes mākslas pieminekļu sarakstā: altāris, baznīcēnu soli, ērģeļu luktas, interjera dekoratīvā apdare.

Pie baznīcas apbedīts mācītājs, Latvijas Universitātes profesors, Latvijas baznīcu vēsturnieks Roberts Emīls Feldmanis, kurš ilgu laiku kalpoja par Katlakalna draudzes mācītāju un kurš ap baznīcu izveidoja dekoratīvu dārzu ar vairāk nekā 320 koku un krūmu sugām. Mācītājs pats apglabāts baznīcas dārzā, un viņam uzstādīta mākslinieka Tālivalža Muzikanta veidota piemiņas zīme. 

Katlakalnā atrodas labiekārtota peldvieta pie Sausās Daugavas “Nēģīši” un pie Daugavas – Katlakalna Baltā kāpa. Izjādes ar zirgiem ainaviskā vidē bērniem un pieaugušajiem, kā arī fotosesijas ar zirgiem nodošina saimniecība “Agates”.

Rakstnieks un publicists Garlībs Merķelis (Garlieb Merkel) daļu sava mūža pavadīja tagadējā Ķekavas pagasta teritorijā, 1807. gadā nopērkot Depkina muižu Rāmavā un tajā aizvadot mūža nogali. Apbedīts Katlakalna kapsētā.

Johans Heinrihs Baumanis (Johann Heinrich Baumann) bija pazīstams vācbaltiešu gleznotājs, kura dzīves gaitas saistītas ar Katlakalna draudzes novadu. Viņa daiļradē raksturīgi darbi ar medību un dzīvnieku ainām. Mākslinieka populārākais darbs ir "Tirgotāja Georga Konrāda Nestora portrets", kurš apskatāms Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā. Apbedīts Katlakalna kapsētā.