Lai precizētu termina “karte” nozīmi, bieži tiek lietota frāze “ģeogrāfiskā karte”.

Katrai kartei ir definēts tās matemātiskais pamats – ģeodēzisko parametru kopa, kas ir pamatā ģeometriskajām attiecībām (attālumiem un leņķiem) starp objektiem. Vairāki matemātiski (ģeometriski) modeļi tiek izmantoti Zemes formas aprakstīšanai, t. i., izliektas virsmas attēlošanai (projicēšanai) uz plakanas (divdimensionālas) virsmas ar maksimāli maziem sagrozījumiem. Sferoīds ir idealizēts matemātisks ķermenis, kas tiek izmantots aptuvenai Zemes formas raksturošanai. Ģeoīds ir izlīdzināts Zemes formas modelis, kura pamatā ir pasaules okeānu virsmas vidējais augstums, savukārt referencelipsoīds tiek izmantots kā matemātiskais pamats precīziem attālumu aprēķiniem un kalpo kā pamats karšu projekcijām (tā centrs sakrīt ar Zemes smaguma centru). Pasaulē populārākie referencelipsoīdi ir North American Datum of 1927 (NAD-27), North American Datum of 1983 (NAD-83) un World Geodetic System (WGS-84).

Koordinātu sistēma ir parametru kopa (formula), kuru izmanto, lai raksturotu veidu, kurā Zemes virsmas objekti tiek attēloti uz plaknes (kartes) taisnleņķa (Dekarta) koordinātu telpā. Koordinātu sistēmas iedala ģeogrāfiskajās (pamatvienība – grāds) un projicētajās (pamatvienība – metrs). Latvijas teritorijai oficiālā koordinātu sistēma ir LKS-92 un oficiālā augstumu atskaites sistēma ir LAS-2000,5. Katrai valstij vai reģionam ir viena vai vairākas koordinātu sistēmas, kas optimizētas lokālajiem apstākļiem, t. i. – rada vismazāk sagrozījumu attēlojumā uz plaknes.

Koordinātu tīkli bieži tiek attēloti uz papīra kartēm navigācijas nolūkiem (manuālai lokāciju noteikšanai pēc koordinātām). Kartēs, kurās izmanto ģeogrāfisko koordinātu sistēmu, koordinātu tīklu veido paralēles (ģeogrāfiskais platums) un meridiāni (ģeogrāfiskais garums). Tiek izmantoti arī nosacītie koordinātu tīkli bez ģeodēziskās piesaistes – kartes objektu novietojuma atrašanai, izmantojot šo nosacīto nomenklatūru. Ģeogrāfiskais Ziemeļpols parasti tiek novietots kartes augšpusē, dažreiz norādot arī magnētiskā Ziemeļpola virzienu.

Galvenie karšu projekciju veidi:

• cilindriskās projekcijas – attēlo Zemes virsmu, projicējot to 90° leņķī pret ekvatoriālo plakni (piemērs – Merkatora projekcija),
• koniskās projekcijas – attēlo Zemes virsmu, projicējot to 45° leņķī pret ekvatoriālo plakni (piemērs – Albēra vienādlielā koniskā projekcija),
• azimutālās projekcijas – attēlo Zemes virsmu, projicējot to paralēli ekvatoriālajai plaknei (piemērs – Lamberta azimutālā vienādo attālumu projekcija). 

Papīra kartes lapa tipiski sastāv no kartes rāmja (kartes saturs, koordinātu tīkli) un aizrāmja noformējuma (leģenda, kartes nosaukums, mēroga informācija, ģeodēziskā informācija, papildinformācija).

Kartes raksturo to mērogs, pārklājums, orientācija, apzīmējumi (leģenda) un papildus informācija (metadati). Mērogs ir skaitliska attiecība, kas raksturo kartes ģeneralizācijas (vispārinājuma) pakāpi, līdz ar ko mēroga raksturojums nezinātājam var šķist neloģisks. Sīka mēroga kartes (mērogs sīkāks par 1:100 000) izmanto plašu teritoriju kartēšanai – visai pasaulei, kontinentiem un pasaules daļām. Liela mēroga kartes (mērogs lielāks par 1:25 000) izmanto mazu platību kartēšanā. Īpaši liela mēroga kartes (mērogs lielāks par 1:5000) sauc par plāniem – tās lieto uzmērīšanā, kā arī iekštelpu plānu sagatavošanai. Ar karšu mērogu saistās arī tāds parametrs kā minimālā kartēšanas vienība, kas nosaka mazākā elementa izmēru (dabā), kas var tikt identificēts kartē pie konkrēta mēroga. Mērogu uz kartēm attēlo grafiski, skaitliski vai rakstiski. Globuss arī ir uzskatāms par karti, jo tā izgatavošanā pielietoti tie paši principi kas papīra kartēm.

Kartes pārklājums papīra karšu gadījumā ir cieši saistīts ar to mērogu, kas nosaka, cik liela teritorija ietilps izdrukātās kartes rāmī. Kartes bieži tiek veidotas uz vairākām karšu lapām, izmantojot karšu lapu nomeklatūru, kura sistemātiski sakārto tās pēc to noklātās teritorijas. Piemēram, Latvijas topogrāfiskajā kartē mērogā 1:50 000 kartes lapa “Aizpute” atbilst numuram 3143. Kartēs tradicionāli ziemeļu virziens tiek attēlots augšpusē un papildus tiek izmantota “ziemeļu bulta” – grafisks, bieži ornamentāls apzīmējums. Estētikie apsvērumi arī ir nozīmīgi karšu veidošanas procesā.

Karšu primārā nozīme ir saistāma ar orientēšanos apvidū, navigāciju un teritorijas dabas apstākļu un infrastruktūras raksturošanu. Kartes izgatavo arī resursu uzskaitei, attālumu raksturošanai starp objektiem, klasifikācijai (attēloto objektu vai teritoriju grupēšanai pēc kādas pazīmes), robežu attēlošanai starp teritorijām. Gandrīz jebkuru fenomenu, kuru var piesaistīt telpiski, var arī attēlot kartē.

Jāpiebilst, ka karte nesniedz objektīvu informāciju par noteiktu teritoriju, jo tās veidošanas procesā tiek atlasīta informācija, kura tiks iekļauta kartē – pēc kartogrāfiskiem, tematiskiem, politiskiem, militāriem un citiem apsvērumiem. Uzskatāms piemērs tam ir apzināti maldīgas informācijas ievietošana Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) laikā veidotajās militārajās un civilajās kartēs.

Kartes pēc to funkcijām iedalāmas topogrāfiskajās, tematiskajās un speciālajās kartēs. Topogrāfiskās kartes ir veidotas teritoriju kompleksam raksturojumam, galvenokārt navigācijas nolūkiem apvidū. Topogrāfiskajās kartēs ir raksturīgs reljefa attēlojums, izmantojot augstumlīknes. Bieži tiek izmantotas administratīvās, politiskās, tūrisma, autoceļu, laivošanas, jūras navigācijas, tehniskās, dabas un kultūras vērtību kartes. Agrāk populāri bija karšu atlanti – tematiski vai visaptveroši karšu apkopojumi grāmatās par kādu valsti vai reģionu.

Kartogrāfiskie principi tāpat tiek pielietoti arī citu planētu un debesu ķermeņu, piemēram, Mēness, Marsa un Venēras, virsmas aprakstīšanai. Kartoshēmas līdzinās kartēm, bet tajās tipiski attēlots ļoti maz informācijas un netiek izmantota koordinātu sistēma. Eksistē arī izdomātu vietu kartes (filmas “Gredzenu pavēlnieks” (The Lord of the Rings, 2001–2003) zemes karte, dažādu datorspēļu kartes), kas striktā skatījumā nav uzskatāmas par kartēm, jo tām nav definēts kartes matemātiskais pamats. Citi jēdzieni, piemēram, “domu kartes” vai “prāta kartes” (mind maps) nav saistāmas ar kartogrāfijas nozari. Jēdziens “kartes” tiek lietots (interpretēts) arī citās ar ģeogrāfiju nesaistītās jomās, piemēram, dezoksiribonukleīnskābes (DNS) kartēšanā (bioloģijā), kā arī datortīklu kontekstā.

Kopš aizvēstures kartes ir bijušas ļoti vērtīgas kā unikālas un bieži slepenas informācijas avots, kas bijis pieejams tikai augstākstāvošajiem civilajiem un militārajiem vadītājiem. Senākās kartes ir atrastas sienu zīmējumu formā, vēlāk – uz ādām vai papirusa. Senajā Grieķijā pirmo reizi parādījās kartes, kurās ievērota sfēriskās Zemes ideja pretstatā tajā laikā tradicionālajām plakanās Zemes kartēm.

Klaudijs Ptolemajs (Claudius Ptolemaeus) 2. gs. sastādīja pirmo karti, kurā bija attēlota visa tajā laikā zināmā pasaule, turklāt pirmo reizi uz tās bija attēloti meridiāni un paralēles. Šai kartei bija arī mākslinieciska vērtība, respektīvi, dekoratīvi zīmējumi bez kartogrāfiskām funkcijām. Viduslaikos Eiropā kartogrāfija attīstījās ļoti lēni, ko ietekmēja Katoļu baznīcas attieksme. Savukārt Islāma pasaulē šajā periodā notika straujš progress ģeogrāfijā un kartogrāfijā. Piemēram, arābu zinātnieks Muhammeds al-Idrisi (Muhammad al-Idrisi, محمد الإدريسي) 1154. gadā izveidoja vairākas pasaules kartes, kuras tika izmantotas turpmākos gadsimtus.

Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā (15.–16. gs.) precīzas kartes kļuva ārkārtīgi nepieciešamas okeānu navigācijai, jo no to precizitātes bija atkarīgi ekspedīciju panākumi. Jūras, polārās un iekšzemes ekspedīcijas sniedza ārkārtīgi daudz informācijas pasaules kartes aizpildīšanai un tālaika karšu uzlabošanai. 18. gs. tika izveidotas pirmās tematiskās kartes, kurās parādīja slimību izplatības reģionus, plūdu teritorijas un derīgo izrakteņu iegulas. Vācu izgudrotāja, inženiera un grāmatu iespiedēja Johana Gūtenberga (Johannes Gutenberg) 1440. gadā izgudrotā iespieddrukas mašīna radikāli izmainīja ne tikai grāmatu, bet arī karšu iespiešanu.

Mūsdienās kartes ir kļuvušas digitālas, ļoti precīzas un plaši pieejamas. Satelītu tehnoloģiju un ģeogrāfisko informāciju sistēmu (ĢIS) attīstība ir padarījusi karšu veidošanu daudz pieejamāku.

Kartes tradicionāli tika veidotas, ievācot datus ekpedīcijās un veicot uzmērījumus apvidū (topogrāfisko un vertikālo uzmērīšanu, izmantojot ģeodēziskos instrumentus). Mūsdienās kartes veido, balstoties galvenokārt uz satelītattēlu un aerofotogrāfiju informāciju, tās dešifrējot (manuāli vai automatizēti attēlos izdalot objektus). Karšu redakcija un pārbaudes uz lauka ir neatņemama karšu veidošanas sastāvdaļa.

Mūsdienās kartes visbiežāk tiek izmantotas caur viedierīcēm – kā karšu servisi (pakalpojumi). Zināmākie no tiem ir Google Maps, Bing Maps, Apple Maps, Waze un HERE Maps. Primāri tiekšsaites karšu servisi tiek izmantoti navigācijas (maršruta izveides) un pozicionēšanas (atrašanās vietas) noteikšanai.

Kartes izmanto gandrīz katra nozare, kas nodarbojas ar analīzi, plānošanu un darbībām reālajā vidē. Visbiežāk kartes lieto telpiskajā plānošanā, militārajā jomā, derīgo izrakteņu ieguvē, loģistikā un navigācijā, kā arī sportā, izglītībā un tūrismā. Meteoroloģiskās, demogrāfiskās un cita veida prognozes tiek publicētas karšu formā, lai uzskatāmi parādītu noteiktu fenomenu telpisko izplatību. Vēsturnieki pēta vēsturiskās kartes kā unikālus un ļoti vērtīgus informācijas avotus. Mūsdienās kartes galvenokārt tiek izmantotas digitālā formātā, tomēr izņēmums ir bruņotie spēki, kur joprojām daudz izmanto papīra kartes.

Kartes tiek bieži atspoguļotas masu jeb populārajā kultūrā kā taustāms un kritiski svarīgs informācijas avots, lai nokļūtu noteiktā vietā. Populārajā literatūrā un kino bieži tiek parādītas pirātu bagātību kartes, ar roku zīmētas kartoshēmas un citu veidu kartes, kas parasti ir ļoti svarīgas sižeta attīstībai. Šie attēlojumi apliecina, ka jau no sendienām kartes tika uzskatītas par ļoti vērtīgiem informācijas avotiem.