Dibināts 05.09.1919. Latvijā ar oficiālu mērķi doties karagājienā pret lieliniekiem Krievijā. Realitātē iesaistījās neveiksmīgajā karadarbībā pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas armijām, kurā tika sakauts.

Rietumu brīvprātīgo armija (RBA) bija militārais formējums, kas tika izveidots Latvijā 09.1919. kā pretlielinieku karaspēks karadarbībai Krievijas pilsoņu karā, realitātē kā karaspēks vācu un krievu reakcionāru politiski militāru aprindu okupācijas plānu realizēšanai Baltijas valstīs. Armijas sastāvā ietilpa karavīri no vācu un krievu militārām vienībām. Rietumu brīvprātīgo armija tika pilnībā Vācijas armijas apgādāta, balstoties uz Vācijas finanšu un rūpniecības uzņēmēju finansējuma.

Ar Vācijas aizsardzības ministra Gustava Noskes (Gustav Noske) atļauju, pulkvedis Pāvels Bermonts (krievu Павел Рафаилович Бермондт-Aвалов, vācu Pavel Bermondt-Avalov) 08.02.1919. Vācijā, Zalcvēdeles (Salzwedel) karagūstekņu nometnē dibināja Zalcvēdeles atsevišķo kavalērijas-ložmetēju komandu – brīvprātīgo militāro vienību, kas lielākoties tika veidota no krievu pretlielinieciskās Dienvidu armijas virsniekiem, kas evakuējās no Ukrainas kopā ar Vācijas armiju 12.1918. Vienība bija dibināta ar nolūku piedalīties Krievijas pilsoņu kara pretlielinieku pusē. 04.03.1919. formējums guva Kavalērijas ģenerāļa Grāfa Kellera vārda partizānu vienības nosaukumu, par godu 1918. gadā Kijevā nošautajam plaši pazīstamajam kavalērijas ģenerālim grāfam Fjodoram Kelleram (Федор Артурович Келлер).

Sākot ar 1919. gada maija otro pusi karaspēks ierādās Latvijā, Jelgavā. 06.06.1919. kopā ar pulkvežu Jevgeņija Virgoļiča (Евгений Павлович Вырголич), Mihaila Soboļevska (Михаил Яковлевич Соболевский) vienībām un citiem militārajiem formējumiem (kas arī tika izveidoti karagūstekņu nometnēs Vācijā), kā arī Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienību (pazīstama kā Līvena vienība; Либавский добровольческий стрелковый отряд; Ливенский отряд) tika apvienoti Ziemeļu (no 01.07.1919. Ziemeļrietumu) armijas Rietumu korpusā (Западный корпус Северо-Западной армии) rotmistra kņaza Anatola Līvena (krievu Анатолий Павлович Ливен, vācu Anatol Leonid von Lieven) vadībā, ar pakļautību balto karaspēku reģionālajam virspavēlniekam, infantērijas ģenerālim Nikolajam Judeņičam (Николай Николаевич Юденич).

Ziemeļrietumu armijas Rietumu brīvprātīgo korpuss tika paplašināts uz brīvprātīgo rēķina no karagūstekņu nometnēm Vācijā un Polijā. Provizoriski bija plānots 30 000 cilvēku karaspēka veidošana Latvijā ar nolūku doties karadarbībā pret Strādnieku un zemnieku sarkano armiju (Рабоче-крестьянская Красная армия) Krievijā. Plānotais operatīvās darbības virziens – ofensīva Daugavas kreisajā krastā vienlaicīgi ar Latvijas armiju labajā krastā virzienā uz Daugavpili. Pēc Daugavpils ieņemšanas bija paredzēts virzīt korpusu uz Krieviju, orientējoši Veļikije Luki virzienā, ar nolūku izveidot Ziemeļrietumu armijas dienvidu flangu.

Jūlija sākumā korpusa karavīru kopskaitā ietilpa aptuveni 7500 cilvēki. Tajā skaitā Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienībā aptuveni 3500 cilvēki, P. Bermonta, J. Virgoļiča, M. Soboļevska un citās vienībās ap 4000 cilvēkiem.

09.07.1919. reģionālais virspavēlnieks N. Judeņičs izdeva pavēli par nekavējošo korpusa nosūtīšanu Narvas frontē un faktisku iekļaušanu Ziemeļrietumu armijas sastāvā. Pavēli izpildīja tieši A. Līvenam pakļautā Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienība, P. Bermonta un J. Virgoļiča vienības pavēli pārkāpa un izstājās no korpusa, paliekot Jelgavā, par oficiālu iemeslu minot viņiem pakļautu vienību nepabeigtu formēšanu, kā arī pienācīga nodrošinājuma garantiju trūkumu no Sabiedrotajiem un Ziemeļrietumu armijas komandiera.

18.07. P. Bermonts pārformēja savu vienību par Rietumu brīvprātīgo grāfa Kellera vārdā nosaukto korpusu (RBK; Западный добровольческий корпус имени графа Келлера). 28.07. tam operatīvi tika pakļauts J. Virgoliča formējums, kas 05.08. bija pārdēvēts par 2. Rietumu korpusu (Второй Западный корпус). Nomināli abi formējumi saglabāja piederību Ziemeļrietumu armijai.

Pēc Strazdumuižas pamiera (03.07.1919.) nosacījumiem vācu karaspēkam bija jāatstāj Latvijas teritorija, uz kā uzstāja sabiedrotie, veicot spiedienu uz vācu karaspēka pavēlnieku Baltijas valstīs – ģenerālleitnantu grāfu Ridigeru fon der Golcu (Gustav Adolf Joachim Rüdiger Graf von der Goltz) un Vācijas valdību.

Izjūkot Ziemeļrietumu armijas Rietumu brīvprātīgo korpusam un A. Līvenam dodoties uz Narvas fronti, P. Bermonts kļuva par Latvijā palikušā krievu karaspēka līderi, stājoties ciešā sadarbībā ar R. Golcu. Pēc RBK izveidošanas, R. Golcs un P. Bermonts vienojās par vācu karavīru pāriešanu krievu karaspēkā ar nolūku mainīt karaspēka jurisdikciju un panākot karaspēka palikšanu Latvijā. Šo pāreju netieši stimulēja 05.08.1919. Vācijas valdības vadītāja Frīdriha Eberta (Friedrich Ebert) oficiālā pavēle R. Golcam par karaspēka evakuāciju.

26.08. Rīgā norisinājās Sabiedroto rīkota militārā sanāksme, kurā piedalījās Sabiedroto, Baltijas valstu, Polijas, Ziemeļrietumu armijas un RBK pārstāvji. Sanāksmes rezultātā tika panākta formālā vienošanās par kopīgo uzbrukumu visā pretlielinieku frontē 15.09. RBK un viņam pakļautām vienībām bija atvēlēts savulaik A. Līvena plānotais uzbrukuma virziens – Daugavpils–Veļikije Luki. Realitātē vienošanās netika īstenota.

30.08. Rīgā ierādās N. Judeņičs ar mērķi satikties ar P. Bermontu un panākt pēc iespējas operatīvāku Rietumu korpusa pārvietošanu Narvas frontē. P. Bermonts uz tikšanos neieradās.

05.09. P. Bermonts pasludināja RBA dibināšanu, kuras sastāvā oficiāli ietilpa RBK un 2. Rietumu korpuss, stājoties tā komandiera amatā. Neraugoties uz negatīvu pieredzi sadarbībā ar P. Bermontu, Rietumu brīvprātīgo armijas atbalsts bija īpaši vajadzīgs N. Judeņičam karagājienā uz Petrogradu. Līdz ar to viņš nevilcinoties pasludināja P. Bermontu par visu krievu militāro formējumu komandieri Kurzemē un Lietuvā.

21.09. R. Golcs un P. Bermonts parakstīja oficiālu vienošanos par vācu karavīru pāriešanu Rietumu brīvprātīgo armijas dienestā. 27.09. N. Judeņičs nosūtīja P. Bermontam pavēli 10 dienu laikā nosūtīt RBA uz Narvu, kur tajā brīdī tika gatavots karagājiens uz Petrogradu. Pavēle netika izpildīta.

06.10.1919. Rietumu brīvprātīgo armijā tika pilnībā iekļautas vācu vienības Latvijā un Lietuvā, 30 000–35 000 cilvēku kopskaitā, no kuriem krievi veidoja aptuveni 7500 cilvēku skaitu.

1. Grāfa Kellera vārdā nosauktais Rietumu korpuss (komandieris pulkvedis Аndrejs Potockis, Андрей Владимирович Потоцкий): 1490–2100 durkļi un 170–200 zobeni, 11–17 lielgabali, 56–74 ložmetēji.

2. Otrais Rietumu korpuss (komandieris pulkvedis J. Virgoļičs): 2150–3000 durkļi, 480–580 zobeni, 15–17 lielgabali, 74–98 ložmetēji.

3. Dzelzsdivīzija (komandieris majors Jozefs Bišofs, Josef Bischoff): 3420–4700 durkļi, 520–640 zobeni, 32–58 lielgabali, 161–234 ložmetēji.

4. Vācu leģions (komandieris jūras kapteinis Pauls Zīverts, Paul Siewert): 4480–6140 durkļi, 220–320 zobeni, 47–69 lielgabali, 145–192 ložmetēji.

5. Dībiča brīvprātīgo korpuss (komandieris virsleitnants Karls fon Dībičs, Karl Heinrich von Diebitsch): aptuveni 1000 durkļi un zobeni.

Armijā ietilpa arī aviācijas vienības, bruņotie automobiļi un vilcieni, kā arī flote.

07.10.1919. P. Bermonts griezās pie Latvijas valdības, pieprasot izlaist Rietumu brīvprātīgo armiju uz Ziemeļrietumu fronti caur Rīgu. Nesaņemot apstiprinājumu, 08.10. viņš  sāka RBA uzbrukumu Rīgai, Jūrmalai, Tukumam, Liepājai, kā arī Daugavas kreisajā krastā un Lietuvā, Šauļos.

09.10. RBA daļas ieņēma Torņakalnu. Tajā pašā dienā N. Judeņičs pasludināja P. Bermontu par nodevēju un izslēdza RBA no Ziemeļrietumu armijas sastāva.

10.10. Latvijas armijas virspavēlnieks, ģenerālis Dāvids Sīmansons un Latvijas Pagaidu valdība lūdza britu misijai pārsūtīt pamiera lūguma tekstu P. Bermontam, kas netika nosūtīts.

11.10.  P. Bermonts bez panākumiem mēģināja uzsākt miera pārrunas ar Latvijas Pagaidu valdību, nosūtot radiogrammu, kas palika bez atbildes, jo situācija Rīgā stabilizējās.

15.10. Sabiedroto flote sāka RBA pozīciju apšaudi Daugavgrīvā, ko atbalstīja Latvijas karaspēka desants, ieņemot Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni.

3.11. Latvijas armija pārgāja plašajā uzbrukumā.

11.11 RBA tika padzīta no Rīgas teritorijas.

17.11. P. Bermonts atkāpās no RBA komandiera amata. Viņu nomainīja ģenerālleitnants Valters fon Eberharts (Friedrich Wilhelm Magnus Heinrich Walter von Eberhardt).

01.12. RBA karaspēks pameta Latvijas teritoriju.

02.12. RBA tika pārformēta par Ģenerālmajora kņaza Avalova karaspēka grupu (Войсковая группа генерал-майора князя Авалова).

14.12. Karaspēks pameta arī Lietuvu un atkāpās uz Vāciju, kur tika internēts un likvidēts. Krievu karavīri tika izvietoti karagūstekņu nometnēs Altengrabovā (Altengrabow), Neisā (Neus) un Vilnsdorfā (Wilnsdorf). Daļa karavīru vēlāk devās uz citām Krievijas pilsoņa kara frontēm.

RBA armijas uzbrukums (t. s. bermontiāde) kļuva par ārkārtīgi nozīmīgu posmu ne tikai militārajā Neatkarības kara norisē, bet arī Latvijas valstiskuma politiskā, militārā un sociālā stāvokļa stiprināšanā. Ja līdz bermontiādei Latvijas sabiedrība bija sašķelta dažādos politiskos un etniskos grupējumos, tad RBA uzbrūkot Rīgai, bija vērojama spēcīga lielākās iedzīvotāju daļas konsolidācija kopējo draudu priekšā. Starptautiskajā jomā Latvijas armijas uzvara pār RBA pierādīja Latvijas valstiskuma dzīvotspēju un armijas nozīmi, savukārt militārā sadarbība ar sabiedrotajiem guva pozitīvu rezonansi Rietumos.

P. Bermonta armijas uzbrukums Rīgai kļuva par zīmīgu posmu Pirmā pasaules kara izskaņā, kā rezultātā kļuva neiespējami Vācijas monarhiski militārās nometnes centieni gūt revanšu pēc kapitulācijas, lai nostiprinātos Baltijas valstīs. Vienlaicīgi RBA avantūrai Latvijā un Lietuvā bija ārkārtīgi negatīva loma pretlielinieku t. s. Baltās kustības karadarbībā Krievijas pilsoņu karā:

1) P. Bermontam atsakoties virzīt RBA uz Narvas fronti, Ziemeļrietumu armija zaudēja milzīgu papildspēku (arī tad, ja tai pievienotos tikai RBA krievu daļas) īpaši nozīmīgajā karagājienā uz Petrogradu, kas kļuva par vienu no galvenajiem Ziemeļrietumu armijas sagrāves cēloņiem;

2) Sākoties Rīgas ofensīvai, Latvijas armija bija spiesta apturēt operācijas Latgales frontē un pārcelt karaspēku no Latgales uz Rīgas fronti, ļaujot Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas komandieriem pārcelt 15. armijas karaspēku no Latgales frontes cīņā pret Ziemeļrietumu armiju Petrogradas frontē. Ir viedoklis, ka Latvijas armijas atbalstam Rīgas atbrīvošanas operācijā no Somijas jūras līča steidzīgi devās britu flotes kuģi, būtiski mazinot Ziemeļrietumu armijas atbalstu karagājienā uz Petrogradu;

3) RBA monarhiski reakcionārā politiskā platforma klaji naidīga Baltijas valstu suverenitātei, ģenerēja negatīvu stereotipu par visu baltās kustības būtību kā tādu, piešķirot tai izteikti monarhisku veidolu, kādā tā iesakņojās kā Latvijas vēsturiskajā atmiņā, tā arī atsevišķos historiogrāfijas aspektos. Realitātē baltās kustības vadoņi politiskajā nākotnē paredzēja Krievijas Satversmes sapulces sasaukšanu, nevis jaunizveidotu valsts vardarbīgu aneksiju un okupāciju.

Lielākoties ar RBA saistīti notikumi literatūrā, mākslā un kino guva atspoguļojumu bermontiādеs kontekstā. Karadarbības notikumi plaši attēloti Aleksandra Grīna romānā “Dvēseļu putenis” (1934), Aleksandra Plensnera “Pret vētrām un negaisiem” (1982), Kārļa Skalbes “Kopoti raksti” (1939), Aleksandra Čaka “Pasaules krogs” (1929), Jāņa Akuratera “Kopoti raksti” (1928), Annas Brigaderes ”Uguns Milna” (1924), ”Pirmstars” (1919), Edvīna Medņa lugās “Varoņdziesma” (1928), “Varoņlaiki” (1929) un citos darbos.

Bermontiādes notikumi attēloti arī tēlnieka Kārļa Zāles Brīvības pieminekļa (1935) bareljefā, Jāņa Roberta Tillberga, Sigismunda Vidberga, Kārļa Melbārža, Friča Zandberga, Konstantīna Lielauša zīmējumos un citur.

Uzņemtas spēlfilmas: “Es karā aiziedams” (režisors Vilis Segliņš, 1920), “Lāčplēsis” (režisors Aleksandrs Rusteiķis, 1930), “Rīgas sargi” (režisors Aigars Grauba, 2007), “Bermontiāda” (režisors Askolds Saulītis, 2009).