29.06. ģenerālis R. fon der Golcs vērsās amerikāņu misijā ar lūgumu uzsākt pamiera sarunas. Amerikāņu pārstāvji atbalstīja šādu priekšlikumu, uzskatot, ka karadarbības turpināšana aizkavēs vācu spēku evakuāciju no Latvijas un, ka gadījumā, ja igauņi ieņemtu Rīgu, varētu notikt masveidīga izrēķināšanās ar vācbaltiešu civiliedzīvotājiem. Piedāvājumu pārtraukt karadarbību Igaunijas armijas virspavēlniekam Johanam Laidoneram (Johan Laidoner) izteica arī Sabiedroto valstu militārās misijas vadītājs Baltijas valstīs ģenerālis Huberts Gofs (Hubert de la Poer Gough). 30.06. Liepājā notika Sabiedroto valstu militāro un politisko misiju pārstāvju apspriede, kura uzdeva Francijas militārās misijas vadītājam pulkvedim-leitnantam Emanuelam Diparkē (Emmanuel Joseph Marie du Parquet) panākt pamiera sarunas starp igauņiem un vāciešiem.
01.07. ģenerālis J. Laidoners Tallinā saņēma ģenerāļa R. fon der Golca piedāvātos pamiera noteikumus, kuros tika solīta tūlītēja vācu karaspēka izvešana no Rīgas, Vācijas armijas evakuācija no Latvijas 4–6 nedēļu laikā, kā arī prasīta demarkācijas līnijas noteikšana, aiz kuras būtu jāatkāpjas igauņu un vācu spēkiem. Šajā pat dienā frontes līniju ar vācu pamiera piedāvājumu šķērsoja E. Diparkē. Neskatoties uz to, ka ģenerālis H. Gofs uzskatīja vācu piedāvājumu par kopumā pieņemamu, igauņi to noraidīja. H. Gofs uzskatīja, ka pamiera nosacījumos jāiekļauj sekojoši punkti: igauņu karaspēks pārtrauc turpmākos uzbrukumus; jānodrošina brīva pārvietošanās, dzelzceļa un telegrāfa sakari Latvijā; Sabiedroto un latviešu pārstāvji nekavējoši pārņem Rīgas administrāciju savās rokās; par Rīgas gubernatoru tiek iecelts Lielbritānijas politiskās misijas vadītājs pulkvedis-leitnants Stīvens Talentss (Stephen George Tallents).
02.07., ņemot vērā nelabvēlīgo militāro situāciju, jau bija sākusies Dzelzdivīzijas atkāpšanās no pozīcijām austrumos no Rīgas uz Daugavas kreiso krastu. Kārtības uzturēšanu Rīgā uzņēmās pulkveža Jāņa Baloža komandētās 1. latviešu atsevišķās brigādes daļas. Šīs pašas dienas pēcpusdienā, šķērsojot frontes līniju, Strazdumuižā ieradās Lielbritānijas misijas pārstāvji S. Talentss un Viktors Vorenders (Victor Warrender) un amerikāņu misijas loceklis pulkvedis-leitnants Ernests Džozefs Dolijs (Ernest Joseph Dawley). Viņi aicināja ierasties uz pamiera sarunām Strazdumuižā Vācijas armijas, Baltiešu landesvēra, 1. latviešu atsevišķās brigādes un kņaza Anatola Līvena (vācu Anatol Leonid von Lieven, krievu Анатолий Павлович Ливен) nodaļas, kā arī Igaunijas armijas pārstāvjus. S. Talentss kopā ar E. Dž. Doliju un E. Diparkē sastādīja pamiera projektu. Pēc ilgstošām pārrunām ar Igaunijas armijas pārstāvi 3. kājnieku divīzijas štāba priekšnieku pulkvedi-leitnantu Nikolaju Rēku (Nikolai Reek) projekts tika koriģēts. Tālākajās sarunās ar vācu un landesvēra pārstāvjiem projekts tika atkal mainīts, bet noraidītas galvenās vācu prasības (igauņu karaspēka atvilkšana un landesvēra izmantošana kaujās pret Sarkano armiju Ziemeļlatvijā). Jauno laboto projekta variantu atteicās parakstīt N. Rēks. Sarunas, kuras šķita nonākušas strupceļā, turpinājās vairākas stundas. Galīgā vienošanās par pamiera tekstu tika panākta tikai 03.07. agrā rītā. To parakstīja septiņi iesaistīto pušu pārstāvji: Vācijas armijas 6. rezerves korpusa štāba priekšnieks majors fon Vesternhāgens (von Westernhagen) un operatīvās daļas priekšnieks kapteinis Hanss Georgs fon Jagovs (Hans Georg von Jagow), Baltiešu landesvēra pārstāvji ģenerālis Gothards fon Timrots (Gothard von Timroth) un štāba priekšnieks kapteinis grāfs Heinrihs fon Dona-Šlobitens (Heinrich von Dohna-Schlobitten), Igaunijas armijas pārstāvis N. Rēks, kā arī 1. latviešu atsevišķās brigādes pārstāvis leitnants Aleksandrs Šūlmanis un Līvena nodaļas pārstāvis apakšpulkvedis Georgijs (arī Jurijs) Bušens (Георгий Владимирович Бушен).

Strazdumuižas apkārtne 1919. gadā.
Avots: Latvijas Kara muzejs.