Strazdumuižas pamiers ieguvis savu nosaukumu no vietas, kurā ticis noslēgts – Strazdumuižā pie Juglas ezera (mūsdienās Rīgas teritorijā).

Cēsu kaujās (06.–23.06.1919.) un tām sekojošajās Juglas kaujās Vācijas armijas 6. rezerves korpusa pakļautībā esošās karaspēka daļas (Baltiešu landesvērs un Dzelzsdivīzija) piedzīvoja sakāvi. Kaujās Rīgas pievārtē jūnija beigās–jūlija sākumā Igaunijas armija un tās operatīvā pakļautībā darbojošās Ziemeļlatvijas brigādes (komandieris Jorģis Zemitāns) daļas cieta lielus zaudējumus. Sabiedroto valstu (Lielbritānijas, Francijas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV)) militāro un politisko misiju pārstāvji piedāvāja konfliktējošajām pusēm pārtraukt karadarbību, lai novērstu tālāko asinsizliešanu, upurus civiliedzīvotāju vidū un Rīgas infrastruktūras izpostīšanu. Pēc Andrieva Niedras valdības demisijas 26.06., Dzelzsdivīzija, kura uz atsevišķa līguma pamata bija pārgājusi šīs valdības dienestā, atgriezās Vācijas armijas sastāvā. Turpmāko kauju vadību uzņēmās Vācijas armijas ģenerālis Rīdigers fon der Golcs (Rüdiger von der Goltz). Viņš centās panākt pēc iespējas ātrāku uguns pārtraukšanu, jo karadarbības turpināšana no militārā un politiskā viedokļa bija bezperspektīva. Uguns pārtraukšanu atbalstīja arī daļa latviešu un vācbaltiešu politiķu.

29.06. ģenerālis R. fon der Golcs vērsās amerikāņu misijā ar lūgumu uzsākt pamiera sarunas. Amerikāņu pārstāvji atbalstīja šādu priekšlikumu, uzskatot, ka karadarbības turpināšana aizkavēs vācu spēku evakuāciju no Latvijas un, ka gadījumā, ja igauņi ieņemtu Rīgu, varētu notikt masveidīga izrēķināšanās ar vācbaltiešu civiliedzīvotājiem. Piedāvājumu pārtraukt karadarbību Igaunijas armijas virspavēlniekam Johanam Laidoneram (Johan Laidoner) izteica arī Sabiedroto valstu militārās misijas vadītājs Baltijas valstīs ģenerālis Huberts Gofs (Hubert de la Poer Gough). 30.06. Liepājā notika Sabiedroto valstu militāro un politisko misiju pārstāvju apspriede, kura uzdeva Francijas militārās misijas vadītājam pulkvedim-leitnantam Emanuelam Diparkē (Emmanuel Joseph Marie du Parquet) panākt pamiera sarunas starp igauņiem un vāciešiem.

01.07. ģenerālis J. Laidoners Tallinā saņēma ģenerāļa R. fon der Golca piedāvātos pamiera noteikumus, kuros tika solīta tūlītēja vācu karaspēka izvešana no Rīgas, Vācijas armijas evakuācija no Latvijas 4–6 nedēļu laikā, kā arī prasīta demarkācijas līnijas noteikšana, aiz kuras būtu jāatkāpjas igauņu un vācu spēkiem. Šajā pat dienā frontes līniju ar vācu pamiera piedāvājumu šķērsoja E. Diparkē. Neskatoties uz to, ka ģenerālis H. Gofs uzskatīja vācu piedāvājumu par kopumā pieņemamu, igauņi to noraidīja. H. Gofs uzskatīja, ka pamiera nosacījumos jāiekļauj sekojoši punkti: igauņu karaspēks pārtrauc turpmākos uzbrukumus; jānodrošina brīva pārvietošanās, dzelzceļa un telegrāfa sakari Latvijā; Sabiedroto un latviešu pārstāvji nekavējoši pārņem Rīgas administrāciju savās rokās; par Rīgas gubernatoru tiek iecelts Lielbritānijas politiskās misijas vadītājs pulkvedis-leitnants Stīvens Talentss (Stephen George Tallents).

02.07., ņemot vērā nelabvēlīgo militāro situāciju, jau bija sākusies Dzelzdivīzijas atkāpšanās no pozīcijām austrumos no Rīgas uz Daugavas kreiso krastu. Kārtības uzturēšanu Rīgā uzņēmās pulkveža Jāņa Baloža komandētās 1. latviešu atsevišķās brigādes daļas. Šīs pašas dienas pēcpusdienā, šķērsojot frontes līniju, Strazdumuižā ieradās Lielbritānijas misijas pārstāvji S. Talentss un Viktors Vorenders (Victor Warrender) un amerikāņu misijas loceklis pulkvedis-leitnants Ernests Džozefs Dolijs (Ernest Joseph Dawley). Viņi aicināja ierasties uz pamiera sarunām Strazdumuižā Vācijas armijas, Baltiešu landesvēra, 1. latviešu atsevišķās brigādes un kņaza Anatola Līvena (vācu Anatol Leonid von Lieven, krievu Анатолий Павлович Ливен) nodaļas, kā arī Igaunijas armijas pārstāvjus. S. Talentss kopā ar E. Dž. Doliju un E. Diparkē sastādīja pamiera projektu. Pēc ilgstošām pārrunām ar Igaunijas armijas pārstāvi 3. kājnieku divīzijas štāba priekšnieku pulkvedi-leitnantu Nikolaju Rēku (Nikolai Reek) projekts tika koriģēts. Tālākajās sarunās ar vācu un landesvēra pārstāvjiem projekts tika atkal mainīts, bet noraidītas galvenās vācu prasības (igauņu karaspēka atvilkšana un landesvēra izmantošana kaujās pret Sarkano armiju Ziemeļlatvijā). Jauno laboto projekta variantu atteicās parakstīt N. Rēks. Sarunas, kuras šķita nonākušas strupceļā, turpinājās vairākas stundas. Galīgā vienošanās par pamiera tekstu tika panākta tikai 03.07. agrā rītā. To parakstīja septiņi iesaistīto pušu pārstāvji: Vācijas armijas 6. rezerves korpusa štāba priekšnieks majors fon Vesternhāgens (von Westernhagen) un operatīvās daļas priekšnieks kapteinis Hanss Georgs fon Jagovs (Hans Georg von Jagow), Baltiešu landesvēra pārstāvji ģenerālis Gothards fon Timrots (Gothard von Timroth) un štāba priekšnieks kapteinis grāfs Heinrihs fon Dona-Šlobitens (Heinrich von Dohna-Schlobitten), Igaunijas armijas pārstāvis N. Rēks, kā arī 1. latviešu atsevišķās brigādes pārstāvis leitnants Aleksandrs Šūlmanis un Līvena nodaļas pārstāvis apakšpulkvedis Georgijs (arī Jurijs) Bušens (Георгий Владимирович Бушен).

“Ar šo tiek noslēgts pamiers uz šādiem pamatiem starp karaspēku, kas atrodas igauņu pavēlniecības pakļautībā, no vienas puses, un landesvēru un karaspēku, kas atrodas vācu pavēlniecības pakļautībā, no otras:

1. Karadarbība uz sauszemes, jūras un gaisā jāpārtrauc pusdienlaikā [plkst. 12.00] pēc Viduseiropas laika, 3. jūlijā.

2. Visiem vācu spēkiem jāatstāj Latvija tik drīz, cik vien iespējams saskaņā ar miera [līguma] nosacījumiem.

Līdz tam nekāda vācu spēku kustība nevienā Latvijas daļā nav pieļaujama, izņemot pret Padomju Krievijas Republikas lielinieku karaspēku saskaņā ar miera līguma nosacījumiem.

3. Visiem vācu virsniekiem un karaspēkam uzreiz jāatstāj Rīga un tās priekšpilsētas, šai evakuācijai jābūt pabeigtai līdz 5. jūlijam plkst. sešiem pēcpusdienā pēc Viduseiropas laika, atskaitot dažus štāba virsniekus vācu krājumu pārraudzīšanai un vienības, kas nepieciešamas krājumu apsargāšanai no izlaupīšanas.

4. Sabiedroto virsniekiem Rīgā jānodrošina, ka netiek izvesti nemilitāri krājumi.

5. Landesvēram uzreiz jāatstāj Rīga un tās priekšpilsētas un jāatkāpjas aiz Daugavas. Šai evakuācijai jābūt pabeigtai līdz 5. jūlijam plkst. sešiem pēcpusdienā pēc Viduseiropas laika. Landesvēra tālākais izvietojums izlemjams saskaņā ar 9. punktu zemāk.

6. Igauņi nedrīkst izvirzīties no pozīcijām, ko tie ieņēmuši 3. jūlijā plkst. trijos naktī.

7. Vāciešiem jāatklāj brīva ceļu, dzelzceļa satiksme un telegrāfa sakari starp Rīgu un Liepāju.

8. Sabiedroto gubernatoriem pagaidām jāuzņemas Rīgas administrēšana sadarbībā ar latviešu pārvaldniekiem.

9. Pārējie jautājumi jāatrisina Sabiedroto militārās misijas vadītāja uzraudzībā.

Sastādīts un parakstīts Strazdumuižā, 12 kilometru uz austrumiem no Rīgas, 1919. gada 3. jūlijā plkst. 3.30 naktī pēc Viduseiropas laika.”

Pēc pamiera formālas spēkā stāšanās abu pušu starpā notika vairākas sadursmes un konflikti. Vācu puse sūdzējās, ka īsi pēc pamiera sākšanās uz viņu karavīriem Daugavgrīvas cietokšņa tuvumā šauts. Igauņi, evakuējoties no Daugavas kreisā krasta, pēcpusdienā uzspridzināja atstātās noliktavas, ko vācu puse uzskatīja par agresīvu rīcību. Tāpat Bauskas virzienā notika vairākas sadursmes starp vācu un Ziemeļlatvijas karaspēku. Lielākā no tām notika 04.07. pie Kārklumuižas, kurā vācieši zaudēja 32 kritušos. Šajā operācijā iesaistītais Ziemeļlatvijas huzāru eskadrons pavēli par kaujas darbības pārtraukšanu saņēma tikai 10.07.

Strazdumuižas pamiera rezultātā Vācijas karaspēks tika evakuēts no Rīgas uz Olaines pozīcijām (evakuācija noslēdzās 05.07.), bet vēlāk uz Jelgavas un Tukuma apkārtni. Par Rīgas civilgubernatoru kļuva S. Talentss. Darbību atjaunoja Rīgas dome, bija iespējams atsākt iedzīvotāju apgādi ar pārtiku un medikamentiem, kā arī atjaunot karadarbībā izpostīto ūdens apgādi. 06.07. Rīgā svinīgi iesoļoja Ziemeļlatvijas brigādes daļas. 08.07. Rīgā no Liepājas atgriezās Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība. Karadarbības pret vācu karaspēku noslēgums ļāva 10.07. uzsākt vienotas Latvijas armijas izveidošanu, izvēršot 1. latviešu atsevišķo brigādi un Ziemeļlatvijas brigādi kājnieku divīzijās. 13.07. pēc divu mēnešu pārtraukuma uz trešo sesiju sanāca Latvijas Tautas padome un 14.07. tika apstiprināts jauns (kompromisa) valdības sastāvs, kurā tika iekļauti vairāki mazākumtautību pārstāvji.

Strazdumuižas pamiera noslēgšanai bija nozīmīgas politiskās un militārās sekas. Karadarbības pārtraukšana deva iespēju atjaunot normālu valdības un Latvijas Tautas padomes darbību, kā arī uzsākt pilnvērtīgu valsts pārvaldes aparāta izveidi un normalizēt ikdienas dzīvi, organizējot iedzīvotāju apgādi ar pārtiku un turpinot agrāk uzsāktās reformas.

Militārā ziņā Strazdumuižas pamiers bija nozīmīgs, jo ļāva uzsākt vienotas Latvijas armijas izveidošanu; nodeva Baltijas Landesvēru Latvijas armijas sastāvā; deva iespēju vairākus mēnešus turpināt karadarbību tikai vienā frontē (Latgalē pret Sarkano armiju).

Strazdumuižas pamiera noslēgšana iesaldēja konfliktu ar Vāciju, kas atkal tika aktivizēts bermontiādes laikā 1919. gada oktobrī–novembrī. Pamiera teksts nenoteica termiņu, līdz kuram Vācijas armijai jānoslēdz Kurzemes un Zemgales evakuācija. Tas ļāva Vācijas pusei nepārtraukti novilcināt evakuācijas procesu. Pamiers nenoteica arī ierobežojumus krievu pretlieliniecisko spēku formēšanai Latvijas teritorijā, kas noveda pie Rietumu brīvprātīgo armijas (komandieris Pāvels Bermonts, Павел Рафаилович Бермондт-Авалов) saformēšanas 09.1919. Pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas turpinājās dažādi incidenti starp Vācijas un Latvijas armijām, tādēļ augustā tika noteikta neitrālā josla starp abām pusēm.

Strazdumuižas pamiera tekstā ietvertais aizliegums Igaunijas armijai ienākt Rīgā radīja lielu neapmierinātību igauņu karavīros un veicināja attiecību pasliktināšanos starp abām valstīm. 21.07. tika noslēgts militārās sadarbības līgums starp Igaunijas un Latvijas valdībām, kurā Latvija apņēmās nepieļaut Vācijas karaspēka pāriešanu Daugavas labajā krastā un Vācijas pavalstnieku izslēgšanu no Baltijas Landesvēra rindām. Šādi Igaunijas valdība nodrošinājās pret iespējamiem riskiem, kas varētu rasties, Vācijai pārkāpjot Strazdumuižas pamieru.