Cēsu kaujas bija viens no nozīmīgākajiem pavērsiena punktiem Latvijas Neatkarības kara gaitā. Kaujas noslēdzās ar Igaunijas armijas un Ziemeļlatvijas brigādes pārliecinošu uzvaru.

Cēsu kauju iemesli ir saistīti ar nozīmīgajām izmaiņām stratēģiskajā situācijā 1919. gada maija beigās. 22.05.1919. pretlielinieciskie spēki atbrīvoja Rīgu; 25.05. Igaunijas armija ieņēma Pleskavu; 28.05. krievu pretlieliniecisko spēku Atsevišķais Ziemeļu korpuss ieņēma Gatčinu Krievijā, kas atradās Petrogradas tuvumā. Krievijas Sarkanā armija strauji atkāpās uz austrumiem, drīzumā bija gaidāma Petrogradas krišana pretlieliniecisko spēku rokās. Vienlaikus Vācijā bija izveidojusies iekšpolitiska krīze, plašām politiskām un militārām aprindām protestējot pret Vācijai uzspiestajiem Versaļas miera noteikumiem. Drīzumā bija gaidāma iespējama karadarbības atsākšanās pret Antantes valstu armijām Vācijas rietumos, kā arī pret Polijas armiju un Antantes valstīm labvēlīgajiem spēkiem Baltijā (Igaunijas armiju un Latvijas Pagaidu valdībai lojālo karaspēku). Vācijas militārās vadības intereses šajos apstākļos bija: savas ietekmes nostiprināšana Baltijā, vienlaikus vājinot Lielbritānijas, Francijas un Igaunijas pozīcijas; vācu karaspēka evakuācijas no Latvijas nepieļaušana; militāra atbalsta sniegšana Vācijas interesēm lojālajai Andrieva Niedras valdībai; sakaru nodibināšana ar krievu Atsevišķo Ziemeļu korpusu.

29.05.1919. Baltiešu landesvēra komandieris Alfrēds Flečers (Alfred Fletcher) deva pavēli par trīs kolonnu virzīšanos no Rīgas uz austrumiem un ziemeļaustrumiem, lai sasniegtu līniju Liepna-Balvi-Lubāna. Kolonnas no Rīgas izgāja 31.05.1919., kad Igaunijas armija bija atbrīvojusi Alūksni, Valmieru, Gulbeni, bet Ziemeļlatvijas brigāde – Cēsis. Rezultātā Baltiešu landesvēra kolonnas virzījās Igaunijas armijas labajā flangā un aizmugurē, apdraudot tās komunikāciju līnijas. Neskatoties uz pienākušajām ziņām par Igaunijas armijas panākumiem Vidzemē, landesvēra kolonnu kustības virzieni netika mainīti, kas noveda pie abu pušu sastapšanās pie Cēsīm.

Igaunijas politiskā un militārā vadība Vācijas armijas un Baltiešu landesvēra vienību kustību Igaunijas robežu virzienā uzskatīja par draudu savai neatkarībai. Igaunijas valdība neatzina A. Niedras valdību, uzskatot, ka leģitīmā vara Latvijā pieder Latvijas Tautas padomei un Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai. Pagaidu valdības pārstāve atbrīvotajos Vidzemes apgabalos – Ziemeļlatvijas civilpārvalde – 25.05.1919. pasludināja A. Niedru un viņa valdības ministrus par sazvērniekiem un uzdeva sekvestrēt viņu īpašumus.

02.06.1919. Baltiešu landesvēra vidējā kolonna (komandieris Vācijas armijas kapteinis Ernsts Voldemārs fon Jēna (Ernst Woldemar von Jena)) sasniedza Ieriķus un konstatēja, ka Cēsīs atrodas Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu kājnieku pulks. Ziemeļlatvijas brigādes vadība informēja landesvēra pārstāvjus, ka lielinieku spēki ir padzīti no Vidzemes centrālās un austrumu daļas, un aicināja mainīt landesvēra kolonnu virzību, lai vajātu Sarkano armiju. 03.06.1919. Cēsīs ieradās landesvēra ziemeļu kolonna (komandieris Heinrihs fon Manteifelis), kura pēc sarunām Ziemeļlatvijas brigādes štābā tika piespiesta pamest Cēsis.

03.06.1919. 2. Cēsu kājnieku pulks saņēma Igaunijas armijas virspavēlnieka Johana Laidonera (Johan Laidoner) pavēli ieņemt Ieriķu dzelzceļa mezglu, lai nodrošinātu Igaunijas armijas bruņoto vilcienu darbību Latgales frontē. Vācieši tika informēti, ka ziemeļos no Siguldas-Nītaures-Vecpiebalgas līnijas Sarkanās armijas daļu nav.

04.06.1919. abas puses apmainījās ultimātiem. Igaunija pieprasīja Baltiešu landesvēram atkāpties aiz līnijas Gaujas Grīva-Sigulda-Nītaure-Vecpiebalga-Jaungulbene. A. Niedras valdība un A. Flečers atbildēja ar prasību Igaunijas armijai četru dienu laikā pamest Latvijas teritoriju, neskatoties uz to, ka Igaunijas armija tobrīd sekmīgi vajāja Sarkano armiju. Tāpat Igaunijas valdībai tika pieprasīta A. Niedras valdības atzīšana un Ziemeļlatvijas brigādes pakļaušana A. Flečeram. 04.06.1919. pēcpusdienā A. Flečers deva pavēli E. V. fon Jēnam ar Baltiešu landesvēra un Vācijas brīvkorpusu palīdzību ieņemt Cēsis 05.06.1919.

05.06.1919., pēc ultimāta termiņa iztecēšanas, uz Ieriķu staciju izbrauca igauņu bruņuvilciens Nr. 2 ar 2. Cēsu kājnieku pulka izlūkiem. Pie Amatas tilta to apšaudīja vācu karavīri, viens igauņu karavīrs tika ievainots. Pēc šīs sadursmes Vācijas armijas 6. rezerves korpusa štābs Jelgavā nosūtīja Igaunijas pusei ultimātu, kurā tika norādīts uz to, ka Igaunijas pakļautībā atrodošies latviešu karavīri uzbrukuši Vācijas pavēlniecībai pakļautiem spēkiem. Rīdigers fon der Golcs (Gustav Adolf Joachim Rüdiger Graf von der Goltz) pieprasīja Igauniju atturēties no iejaukšanās Latvijas iekšējās lietās un atkāpties aiz latviešu-igauņu valodu robežas (Ainaži-Valka-Izborska). J. Laidoners uz šo ultimātu atbildēja, norādot, ka cīņas turpināšanai pret Sarkano armiju tiem ir nepieciešama dzelzceļa līnija no Ieriķiem līdz Gulbenei un viņš nevar pieļaut tās iznīcināšanu. Tāpat J. Laidoners paziņoja R. fon der Golcam par Krustpils un Jēkabpils atbrīvošanu, atkārtoti piedāvājot vācu pusei apturēt tālāko virzību uz ziemeļiem un cīnīties pret Sarkano armiju.

Vācu puse uzbrukumam Cēsīm bija sakopojusi sekojošus spēkus: daļu Baltiešu landesvēra Trieciennodaļas, Jēnas kaujas bataljonu, Kainaha ložmetēju-snaiperu nodaļu, Zīverta artilērijas bateriju un Dzelzsdivīzijas Petersdorfa brīvkorpusu, kurš uz vienu dienu tika nodots landesvēra rīcībā. Pavisam vācu spēkos uzbrukumam bija sakopoti ap 1200–1300 karavīru. Operāciju vadīja E. V. fon Jēna.

Cēsis aizstāvēja 2. Cēsu kājnieku pulks (komandieris Krišjānis Berķis), kurš atradās formēšanas stadijā, bija vāji apmācīts, vāji apbruņots un apgādāts. Kaujas sākumā pulkā bija aptuveni 960 karavīri. Pulku atbalstīja divi igauņu bruņuvilcieni (Nr. 2 un Nr. 4), Eduarda Plan-Dubrovska komandētais eskadrons (agrākais 1. latviešu atsevišķās brigādes 1. kavalērijas diviziona 1. eskadrons), kā arī vairākas Cēsīs steigā izveidotas brīvprātīgo nodaļas. Abu pušu skaitliskais sastāvs bija aptuveni līdzīgs, taču vācu vienības bija labāk apbruņotas, apmācītas un ar lielāku kaujas pieredzi.

Vācu spēku uzbrukums Cēsīm sākās 06.06.1919. pulksten 3 no rīta. 2. Cēsu kājnieku pulkam ar bruņoto vilcienu atbalstu izdevās atsist visus pretinieka frontālos uzbrukumus pilsētai. Kaujas iznākumu izšķīra divi vācu apejoši manevri, kas tika virzīti uz austrumiem un ziemeļaustrumiem no Cēsīm, apdraudot dzelzceļa līniju Cēsis-Valmiera. Ap pulksten 13:00–14:00 2. Cēsu pulks bija spiests atstāt Cēsis, nesagaidot solītos igauņu papildspēkus. Atkāpšanās līdz Raunas upes pozīcijām notika haotiski, pulks daļēji izira, un bija nepieciešams laiks, lai tas atgūtu kaujas spējas. 07.06.1919. 2. Cēsu kājnieku pulku pozīcijās nomainīja igauņu 6. kājnieku pulka daļas.

Precīzi abu pušu zaudējumi 06.06.1919. kaujā nav zināmi. 2. Cēsu kājnieku pulks zaudēja vismaz 13 kritušos un 37 ievainotos. Pēc citām ziņām – ap 40 kritušie un 100 ievainotie un bez vēsts pazudušie. Igauņu bruņuvilcieni zaudēja divus kritušos, bet 6. kājnieku pulks – septiņus sagūstītus izlūkus. Landesvēra vienības kaujā zaudēja vismaz deviņus kritušos un no ievainojumiem mirušos (Kainaha un Petersdorfa nodaļu zaudējumi nav zināmi).

Sākoties karadarbībai, 06.06.1919. Rīgā tika arestēts Igaunijas militārais pārstāvis Latvijā Juliuss Jirgensons (Julius Jürgenson). 06.06.1919. vakarā A. Niedras valdība uzņēma Latvijas pavalstniecībā Baltiešu landesvēra komandieri, Vācijas armijas majoru A. Flečeru, lai Vācijai nevarētu pārmest iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās. Pulkvedis Jānis Balodis un kņazs Anatols Līvens, kuru komandētās vienības atradās Baltiešu landesvēra operatīvā pakļautībā, atteicās savus spēkus iesaistīt karadarbībā pret Igaunijas un Ziemeļlatvijas karaspēku.

06.06.1919. vakarā J. Laidoners pavēlēja ar Igaunijas armijas 3. divīzijas pulkiem atgūt Cēsis. 3. un 6. igauņu kājnieku pulki 06.–07.06.1919. tika koncentrēti Straupes-Lodes-Raunas līnijā. 08.06.1919. sākās igauņu spēku uzbrukums, kuru atbalstīja trīs bruņuvilcieni. Vācu spēki Cēsu rajonā bija ievērojami pastiprināti. Igauņu uzbrukuma atvairīšanā plaši tika izmantota arī aviācija. Kaujas ar mainīgām sekmēm turpinājās līdz 10.06.1919., kad ar Sabiedroto valstu militāro misiju pārstāvju starpniecību tika panākta uguns pārtraukšana. 08.–10.06. kaujās Igaunijas armija zaudēja 15 kritušos un 45 ievainotos.

08.–09.06.1919. Igaunijas armija pie Narvas apšaudīja un sagūstīja trīs vācu lidmašīnas. Mēģinājumi uzņemt sakarus ar Igaunijas armijas operatīvajā pakļautībā atrodošos Krievijas Ziemeļu korpusu, lai panāktu tā atbalstu konfliktā, radīja bažas par krievu pretlieliniecisko spēku lojalitāti. Igaunijas armija īslaicīgi pārtrauca korpusa apgādi ar artilērijas lādiņiem un pārtiku.

08.06.1919. Igaunijas valdība formulēja prasības karadarbības pārtraukšanai: pilnīga un nekavējoša vācu karaspēka evakuācija no Latvijas; visu Vācijas pavalstnieku izslēgšana no landesvēra; Vācijas materiālā un morālā atbalsta pārtraukšana Baltiešu landesvēram; Niedras valdības naidīgās darbības pārtraukšana.

10.06.1919. Cēsīs notika pamiera sarunas ar Sabiedroto valstu pārstāvju starpniecību (vadītājs ASV militārās misijas vadītājs Baltijas valstīs Vorviks Grīns (Warwick Greene)), kurās piedalījās Baltiešu landesvēra, Niedras valdības, Igaunijas armijas, Ziemeļlatvijas brigādes un Līvena nodaļas pārstāvji. Abas puses nespēja vienoties par pamiera noteikumiem. Tika nolemts, ka uguns pārtraukšana turpināsies līdz nākamajai pamiera sarunu kārtai Cēsīs 13.06.1919. 

13.06.1919. Cēsīs atbilstoši Antantes valstu misijas vadītāja Baltijas valstīs Huberta Gofa (Sir Hubert de la Poer Gough) instrukcijām (uzbrukuma operāciju apturēšana no abām pusēm; izpostīto dzelzceļa un sakaru līniju atjaunošana; dzelzceļa līnijas Valka-Ieriķi-Vecgulbene-Jēkabpils nodošana Igaunijas armijai) abām pusēm tika piedāvāti jauni pamiera noteikumi. A. Flečers maldināja Sabiedroto valstu pārstāvjus, uzsverot, ka neatrodas R. fon der Golca operatīvā pakļautībā, bet kā Latvijas pavalstnieks darbojas vienīgi pēc A. Niedras valdības norādījumiem. Viņš lūdza dot laiku līdz 18.06.1919., lai konsultētos ar valdību par jaunajiem pamiera nosacījumiem.

13.06.1919. vakarā R. fon der Golcs noraidīja H. Gofa 10.06.1919. izteikto ultimātu par savu spēku atvilkšanu aiz Siguldas-Jaungulbenes līnijas, tūlītēju daļas karaspēka evakuāciju no Latvijas un K. Ulmaņa valdības darbības atļaušanu, norādot, ka pilda tikai Vācijas pavēlniecības rīkojumus. 14.06.1919. R. fon der Golcs nosūtīja telegrammu J. Laidoneram, kurā norādīja, ka, ņemot vērā dezertējušo Padomju Latvijas armijas karavīru iekļaušanu Ziemeļlatvijas brigādē, uzskata to par lieliniecisku, tātad – par saviem ienaidniekiem, un draudēja attiecīgi rīkoties. 16.06.1919. arī A. Flečers nosūtīja telegrammu, kurā nosauca igauņu un Ziemeļlatvijas spēkus par lielinieciskiem un draudēja pārtraukt pamieru. 17.06.1919. H. Gofs aicināja Baltiešu landesvēru nosūtīt spēkus uz fronti pret Sarkano armiju, apstiprināja pamiera turpināšanu un garantēja, ka Igaunijas karaspēks neuzbruks vācu spēkiem. H. Gofs aicināja A. Flečeru piedalīties jaunās pamiera sarunās 20.06.1919. Valkā.

15.06.1919. R. fon der Golcs deva pavēli par Dzelzsdivīzijas spēku koncentrēšanu uzbrukumam Limbažu, Straupes un tālāk Valmieras virzienā. Landesvēra uzbrukums bija plānots Valmieras–Strenču virzienā. 16.06.1919. A. Flečers pavēlēja izveidot trīs landesvēra uzbrukuma kolonnas uz austrumiem no Cēsīm un uzsāka 433. aviācijas nodaļas pārvietošanu uz Cēsīm, lai sniegtu gaisa atbalstu gaidāmajā operācijā. 16.06.1919. A. Flečers izplatīja slepenu instrukciju Baltiešu landesvēra virsniekiem, izskaidrojot nepieciešamību nekavējoties atsākt karadarbību pret Igaunijas un Ziemeļlatvijas karaspēku. Viņš aicināja savus karavīrus cīnīties pret Lielbritānijas interesēm Baltijā, kuras aizstāvot “puslielinieciskās” Igaunijas un K. Ulmaņa valdības. A. Flečers uzsvēra, ka tikai Niedras valdība aizstāv Vācijas un vācbaltiešu intereses Latvijā (tai skaitā zemes piešķiršanu vācu karavīriem) un ka uzvaras gadījumā Lielbritānija būs spiesta atzīt izveidojušos situāciju.

17.06.1919. R. fon der Golcs saņēma Vācijas armijas pavēlniecības “Ziemeļi” instrukcijas, kurās bija norādīts, ka vācu spēku evakuācija no Baltijas nav vēlama un galvenais politiskais mērķis ir vācu kolonistu nometināšanas Latvijā jautājuma atrisināšana. Pavēlniecība akceptēja iespējamo R. fon der Golca pāriešanu Latvijas pavalstniecībā. Tika arī norādīts, ka konflikta gadījumā ar igauņiem Vācijas armijas daļām formāli ir jāpāriet A. Niedras valdības dienestā. 18.06.1919. Dzelzsdivīzija noslēdza līgumu par pāriešanu A. Niedras valdības dienestā.

Cēsu kauju otrā posma sākumā 19.06.1919. Baltiešu landesvēra un Dzelsdivīzijas daļu kopējais sastāvs Inčukalna-Cēsu rajonā sasniedza aptuveni 7000 karavīrus (no tiem 3900 durkļi un zobeni) ar 274 ložmetējiem, 46 lielgabaliem, 16 mīnmetējiem, vienu bruņoto vilcienu, piecām bruņumašīnām un 40 lidmašīnām. Dzelzsdivīzijas vienības bija koncentrētas Inčukalna rajonā un bija sadalītas divās kolonnās, kurām bija jāuzbrūk Limbažu un Straupes virzienā. Landesvēra un tam piekomandētie Vācijā saformētie brīvkorpusi bija koncentrēti Cēsu apkārtnē un sadalīti trīs kolonnās ar uzdevumiem uzbrukt Valmieras un Raunas virzienā. Vācu spēku rezerves atradās Cēsīs un Rīgā. Landesvēra vienību darbību vadīja A. Flečers. Kopējo operācijas vadību formāli uzņēmās A. Niedras valdības kara ministrs Teodors Vankins.

Igaunijas armijas un Ziemeļlatvijas brigādes spēkos kauju sākumā Limbažu-Straupes-Cēsu-Raunas rajonā atradās aptuveni 9500 karavīri (no tiem 6350 durkļi un zobeni), 192 ložmetēji un patšautenes, 27 lielgabali, trīs bruņotie vilcieni. Igaunijas armijas operatīvajā pakļautībā esošajās latviešu vienībās (2. Cēsu kājnieku pulks, E. Plan-Dubrovska eskadrons, divas artilērijas baterijas, vietējās komandantūras) bija aptuveni 2700 karavīri (tai skaitā 1600 durkļi un zobeni), 50 ložmetēji un patšautenes, seši lielgabali. Igauņu un Ziemeļlatvijas brigādes spēki bija izvietoti sekojoši: Igaunijas armijas 9. kājnieku pulks Limbažos, 6. kājnieku pulks Straupē, 3. kājnieku pulks Raunā, Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu kājnieku pulks starp 6. un 3. kājnieku pulku pie Cēsu-Valmieras dzelzceļa līnijas. Igauņu rezerves atradās Valmierā un Valkā. Operāciju vadīja Igaunijas armijas 3. divīzijas komandieris Ernsts Peders (Ernst Pödder) un štāba priekšnieks Nikolajs Rēks (Nikolai Reek).

Vācu spēku ofensīva sākās 19.06.1919. ar Dzelzsdivīzijas kreisās kolonnas (komandieris fon Blankenburgs (von Blankenburg)) uzbrukumu Limbažu virzienā. Šajā dienā notika pirmā kaujas saskare pie Vidrižiem, kurā varoņa nāvē krita Limbažu komandants Vilis Ģelbe. 20.06.1919. uzbrukumā Straupei pārgāja Dzelzsdivīzijas labā kolonna (komandieris Evalds fon Kleists (Ewald von Kleist)). Tā ieņēma Straupi, taču nespēja pārvarēt igauņu 6. kājnieku pulka pretestību. 20.06.1919. pie Limbažiem igauņu 9. kājnieku pulks sakāva Blankenburga kolonnu. Pēc maldinošu ziņu saņemšanas par Kleista kolonnas panākumiem un nezinot par neveiksmi pie Limbažiem, 21.06.1919. uzbrukumā pārgāja landesvēra galvenie spēki. Kreisajai kolonnai (komandieris E. V. fon Jēna) neizdevās gūt vērā ņemamus panākumus dzelzceļa rajonā. Vidējā kolonna (komandieris Hanss fon Malmede (Hans von Malmede)) pēc vairāku stundu kaujas sakāva 2. Cēsu kājnieku pulka bataljonu (sagūstīti ap 80 latviešu karavīri), pārrāva fronti un strauji virzījās uz ziemeļiem. Labajai kolonnai (komandieris Albrehts Bekelmans (Albrecht Böckelmann)) pēc sākotnējiem panākumiem izdevās pietuvoties Raunai, taču kauju turpinājumā neizdevās pārvarēt igauņu 3. kājnieku pulka pretestību.

22.06.1919. Kleista kolonna izmisīgos uzbrukumos nesekmīgi mēģināja pārraut 6. kājnieku pulka pozīcijas. Tikmēr 9. kājnieku pulks pēc Blankenburga kolonnas sakaušanas apdraudēja Dzelzsdivīzijas kreiso flangu un aizmuguri. Baltiešu landesvēra iecirknī Igaunijas armija 21.–22.06.1919. iesaistīja savas rezerves – 1. kājnieku pulka bataljonu, Kaleva-Maleva bataljonu un Kuperjanova partizānu bataljonu, divus bruņotus vilcienus, divas bruņumašīnas un smago artilēriju. Kopā ar Ziemeļlatvijas brigādes daļu atbalstu igauņu pretuzbrukums bija sekmīgs, un landesvēra vidējā kolonna tika sakauta. Lielie zaudējumi un operatīvās situācijas pasliktināšanās spieda vācu spēkus uzsākt atkāpšanos.

23.06.1919. rītā Igaunijas armija atbrīvoja Cēsis, iegūstot trofejas: trīs smagos lielgabalus, 12 ložmetējus un divas lidmašīnas, vienu lokomotīvi, 102 vagonus un citas lietas. 24.06.1919. igauņu spēki sasniedza Ieriķus un Siguldu. Vācu karaspēks turpināja strauju atkāpšanos uz Juglas pozīcijām. Līdz ar to Cēsu kaujas bija noslēgušās. 21.–23.06.1919. kaujās krita, mira no ievainojumiem vai pazuda bez vēsts vismaz 59 vācbaltiešu karavīri. Dzelzsdivīzijas un vācu brīvkorpusu zaudējumi nav zināmi. Igaunijas armija 19.–23.06.1919. kaujās kā trofejas ieguva 39 ložmetējus, sešus lielgabalus un astoņus mīnmetējus. Igauņu un Ziemeļlatvijas brigādes zaudējumi šajā kauju posmā sasniedza vismaz 123 kritušos, mirušos un bez vēsts pazudušos, kā arī ap 300 ievainotos (tai skaitā 2. Cēsu kājnieku pulks zaudēja vismaz 13 kritušos un 45 ievainotos).

Pretrunīgi ir tikusi vērtēta J. Baloža komandētās 1. latviešu atsevišķās brigādes neitralitāte Cēsu kaujās. J. Balodis atzina K. Ulmaņa Pagaidu valdību, atteicās izpildīt A. Niedras rīkojumus un uzturēja slepenus kontaktus ar Ziemeļlatvijas brigādi. Vienlaikus, vadoties pēc Antantes valstu militāro misiju norādījumiem un cenšoties nepieļaut vienību atbruņošanu, viņš aizliedza savas brigādes daļām pāriet Igaunijas armijas pusē. 21.06.1919. neitralitāte faktiski tika pārkāpta, J. Balodim pavēlot savas brigādes kaujas bataljoniem stāties Austrumu frontes pavēlnieka Jūlija Jansona operatīvā pakļautībā. Turpmākajās dienās Rīgā notika vairākas bruņotas sadursmes starp latviešu un vācu karavīriem. 

Cēsu kauju turpinājums bija Juglas kaujas (26.06.–03.07.1919), kas noslēdzās ar Strazdumuižas pamieru (03.07.1919). Cēsu kaujās Baltiešu landesvēra un Vācijas armijas Dzelzsdivīzijas daļas piedzīvoja sakāvi, kas noveda pie A. Niedras valdības demisijas, K. Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības darbības atjaunošanas un Vācijas reakcionāro politisko un militāro aprindu politikas transformācijas Latvijā. Cēsu kaujas deva Padomju Krievijas Sarkanajai armijai operatīvu pauzi, ļaujot nostiprināties Latgalē, kuras atbrīvošana bija jāatliek uz pusgadu.

Baltiešu landesvēra vācbaltiešu formējumi Cēsu kaujās (06.–24.06.1919.) zaudēja ap 300 kritušos, ievainotos un bez vēsts pazudušos. Dzelzsdivīzijas un vācu brīvkorpusu zaudējumi nav zināmi, tie varēja būt aptuveni līdzīgi, jo veidoja apmēram pusi no kaujās iesaistītajiem spēkiem. Igauņu un Ziemeļlatvijas karaspēka zaudējumi sasniedza vismaz 166 kritušos, mirušos un bez vēsts pazudušos, kā arī ap 400 ievainotos. Latviešu formējumu zaudējumi Cēsu kaujās sasniedza vismaz 33 kritušos un 82 ievainotos. Cēsu kaujas kļuva par asiņainākajām kaujām Baltiešu landesvēra vēsturē. Igaunijas armijai šīs kaujas kļuva par vienu no lielākajām uzvarām Igaunijas Neatkarības karā. 22.06. Igaunijā tiek svinēts kā Uzvaras diena. 1921. gadā 22.06. Latvijā tika noteikts par Latvijas brīvības cīnītāju dienu, mūsdienās šis datums ir iekļauts kalendārā kā atceras diena – Varoņu piemiņas diena.

Cēsu kaujas ir atspoguļotas romānā “Dvēseļu putenis” (Aleksandrs Grīns), mākslas filmā “Dvēseļu putenis” (2019., režisors Dzintars Dreibergs), dokumentālajā filmā “Cēsu kaujas. Pagrieziena punkts Latvijas vēsturē” (2019., režisors Kaspars Goba). Cēsu kauju piemiņa iemūžināta pieminekļos: Uzvaras piemineklī Cēsīs (arī Brīvības piemineklis, Kritušo varoņu piemineklis, 1924., nojaukts 1951., atjaunots 1998.), Cēsu pulka Skolnieku rotas piemineklī Cēsīs (1938., 1952. demontēts, atjaunots 1992.), piemineklī Cēsu kauju atcerei Liepas pagastā (1935.).