Nosaukums “bermontiāde” cēlies no RBA pirmā komandiera Pāvela Bermonta (Павел Рафаилович Бермондт-Aвалов) uzvārda.

Bermontiādes galvenais cēlonis bija Vācijas militārās un politiskās vadības atteikšanās izpildīt Strazdumuižas pamiera (03.07.1919.) nosacījumus par Vācijas karaspēka evakuāciju no Latvijas. Kā aizsegs palikšanai Latvijā tika izmantoti no Vācijas 06.1919. pārvietotie krievu brīvprātīgo formējumi (07.18. apvienoti Grāfa Kellera Rietumu korpusā; komandieris P. Bermonts), kuros iestājās liels skaits Vācijas karavīru. 23.–25.08. Jelgavā notika Vācijas armijas Dzelzsdivīzijas (komandieris Jozefs Bišofs, Josef Bischoff) dumpis, kura atteicās pakļauties evakuācijas prasībām. Pret Latvijas Republikas iestādēm un Lielbritānijas misijas telpām Jelgavā vērstie grautiņi notika laikā, kad Rīgā ar P. Bermonta līdzdalību tika apspriesta pretlieliniecisko spēku kopīgas darbības iespējas Baltijā. Tomēr vācu karaspēka agresīvā rīcība, Lietuvas valdības atsacīšanās atļaut P. Bermonta armijai šķērsot valsti, kā arī tai nelabvēlīgi noskaņotā Polijas karaspēka aktīvā darbība Daugavpils tuvumā liedza iespēju īstenot nodomu par bermontiešu spēku izmantošanu Latgales frontē.

P. Bermonts atsacījās pakļauties Antantes valstu pārstāvju rīkojumiem un Krievijas Ziemeļrietumu armijas (KZRA) komandiera Nikolaja Judeņiča (Николай Николаевич Юденич) pavēlēm par viņam pakļauto vienību pārvietošanu uz Petrogradas fronti. No 09.1919. Vācijas valdība pārtrauca RBA (izveidota 05.09.) finansēšanu. Mēģinājumi atrast citus finansējuma avotus cieta neveiksmi. Sabiedroto valstis panāca Vācijas robežas slēgšanu un Lietuvā un Latvijā palikušo spēku blokādi. 21.09. tika noslēgts un 26.09. apstiprināts līgums starp P. Bermontu un Vāciju par Vācijas karaspēka okupēto Kurzemes un Zemgales teritoriju pārņemšanu savā kontrolē un Vācijas karavīru pāriešanu Krievijas (patiesībā RBA) dienestā. 30.09. Vācijas armijas 6. rezerves korpusa komandieris Rīdigers fon der Golcs (Rüdiger von der Goltz) izdeva pavēli par vācu vienību koncentrēšanu iespējamā Latvijas un Igaunijas armiju uzbrukuma atvairīšanai Jelgavai un pretuzbrukumu Rīgai (operācija Blitzschlag, Zibensspēriens). 06.10. P. Bermonts nosūtīja prasību Latvijas Pagaidu valdībai nekavējoties atļaut viņa karaspēkam šķērsot Pagaidu valdības kontrolēto teritoriju ceļā uz lielinieku fronti, izdeva kaujas pavēli par uzbrukumu Rīgai, izveidoja Sevišķo pārvaldes padomi (priekšsēdētājs Konstantīns fon der Pālens, vācu Baron Konstantin von der Pahlen, krievu Константин Констанович Пален) civilajās lietās un savas armijas sastāvā oficiāli iekļāva Dzelzsdivīziju, Vācu leģionu (komandieris Pauls Zīverts, Paul Siewert) un Plēves grupu (komandieris Karls fon Plēve, Karl von Plehwe).

Latvijas armijas vadība ziņojumus par iespējamo vācu-krievu karaspēka uzbrukumu Rīgai saņēma jau no 07.1919. Pēc 24.–25.08. notikumiem Jelgavā sākās Latvijas armijas pastiprināta gatavošanās Rīgas aizstāvēšanai. Latvijas armijas Dienvidu frontes (komandieris Jorģis Zemitāns) uzdevums bija atvairīt gaidāmo RBA uzbrukumu, nepieļaujot Pārdaugavas zaudēšanu.

Stratēģiskā līmenī P. Bermonta mērķis bija panākt savas armijas stāvokļa uzlabošanu, pārtraucot Antantes valstu ieviesto robežu blokādi, pagarināt armijas uzturēšanos Kurzemē un Zemgalē, kā arī uzlabot tās materiālo stāvokli. Operatīvā līmenī RBA uzbrukuma mērķis bija Latvijas armijas Dienvidu frontes spēku iznīcināšana Daugavas kreisajā krastā, Pārdaugavas un Rīgas centrālās daļas ieņemšana, kas ļautu uzsākt sarunas ar Latvijas Pagaidu valdību un Antantes valstu pārstāvjiem, kā arī dotu cerības uz finansējuma iegūšanu Vācijā.

Latvijas armijas sastāvā 06.10.1919. bija 38 992 cilvēki (bruņojumā 423 ložmetēji un patšautenes, 29 lielgabali). No tiem Dienvidu frontē (Rīgas apkārtnē) koncentrētajās karaspēka daļās un apakšvienībās bija ap 13 tūkstošiem karavīru, 87 ložmetēji un patšautenes, 10 lielgabali, deviņi mīnmetēji, trijas bruņumašīnas, divas lidmašīnas un viens bruņuvilciens.

P. Bermonta komandētās RBA sastāvs nav precīzi zināms. Pēc aptuvenām aplēsēm, 1919. oktobra sākumā tās rindās bija aptuveni 35 tūkstoši karavīru. Daļa no šiem spēkiem, tāpat kā Latvijas armijas gadījumā, atradās formēšanas stadijā. Diezgan ievērojami armijas spēki bija izvietoti arī Ziemeļlietuvā un Priekules apkārtnē. Tādēļ uzbrukuma operācijā pret Rīgu varēja iesaistīt līdz 15 tūkstošiem karavīru (no tiem 12 tūkstošus kājnieku) ar aptuveni 450 ložmetējiem un 60 lielgabaliem. Uzbrukumu atbalstīja arī divi bruņuvilcieni, vairākas bruņumašīnas un vairāki desmiti lidmašīnu.

RBA uzbrukums Rīgai sākās 08.10. pulksten 8.00 no rīta. Uzbrukums notika trijās kolonnās gar Jelgavas, Bauskas un Kalnciema šosejām. Mazākas vienības ieņēma Tukumu un uzbruka cauri Jūrmalai. 08.10. Latvijas armijai, iesaistot lielāko daļu tās rīcībā esošo rezervju, smagās kaujās izdevās atvairīt lielāko daļu pretinieka uzbrukumu un vairākkārt pāriet pretuzbrukumos. 09.10. kaujas turpinājās ar mainīgām sekmēm. Dienas otrajā pusē Dzelzsdivīzijai un Vācu leģionam izdevās gūt panākumus frontes labajā spārnā un pārraut Latvijas armijas pozīcijas starp Daugavu un Bauskas šoseju. Pulksten 20.00 J. Zemitāns pieņēma lēmumu par atkāpšanās uzsākšanu, kuras laikā vairākkārt izcēlās panika. Pēc dažām stundām Latvijas armijas virspavēlnieks Dāvids Sīmansons atcēla J. Zemitāna pavēli par atkāpšanos uz Juglas pozīcijām un pavēlēja ieņemt aizsardzības pozīcijas pie Daugavas tiltiem, kā arī atcēla J. Zemitānu no Dienvidu frontes komandiera amata. Latvijas armijas galveno spēku atkāpšanās uz Daugavas labo krastu noslēdzās 10.10. rītā. Atkāpšanās laikā Rīgā ieradās divi igauņu bruņuvilcieni, kas sniedza uguns atbalstu Latvijas armijas daļām.

Tuvojoties frontes līnijai, Latvijas Pagaidu valdības iestādes un Latvijas Tautas padome evakuējās no Rīgas uz Cēsīm. 10.–11.10. uz ārzemēm (Igauniju, Lietuvu un Poliju) tika nosūtītas delegācijas palīdzības saņemšanai cīņā pret bermontiešiem. Pēc ilgām un sarežģītām sarunām 22.10. Latvijas valdība noraidīja Igaunijas piedāvāto militārās sadarbības projektu, jo Igaunija pieprasīja teritoriālas koncesijas un citas grūti izpildāmas prasības.

Lai uzlabotu karaspēka vadību, tika nomainīta armijas vadība – virspavēlnieka amatā D. Sīmansonu nomainīja Jānis Balodis, bet štāba priekšnieka amatā Eduardu Kalniņu nomainīja Eduards Laimiņš (vēlāk Pēteris Radziņš). Bermontiādes sākums radīja patriotisku pacēlumu sabiedrībā, kas izpaudās plašā brīvprātīgo kustībā un aktīvā sabiedrisko organizāciju (sevišķi atzīmējama Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa darbība) līdzdalībā valsts aizsardzības organizēšanā.

Pēc Pārdaugavas zaudēšanas kara darbība turpinājās Daugavas līnijā. Nespējot panākt pamiera sarunas ar Latvijas Pagaidu valdību, RBA uzsāka sistemātisku Rīgas apšaudi ar artilēriju. 11.10. Vācu leģions saņēma pavēli ieņemt Latvijas armijas aizsargātās Jaunjelgavas priekštilta pozīcijas (uzbrukums tika atsists 19.10).

14.–15.10. Latvijas armija vairākos nesekmīgos uzbrukumos mēģināja šķērsot Daugavu. 15.10. pēc Francijas un Lielbritānijas izvirzītā ultimāta par Daugavgrīvas cietokšņa atstāšanu neizpildīšanas, Sabiedroto kara kuģi atklāja uguni, kuras aizsegā Latvijas armija veica sekmīgu desanta operāciju, atbrīvojot Bolderāju un Daugavgrīvu. Turpmākajās kaujās pie Rīgas un Liepājas Lielbritānijas un Francijas karakuģiem bija izšķiroša nozīme, jo Latvijas armijai katastrofāli trūka artilērijas.

29.10. bermontieši uzsāka aktīvu darbību Kurzemē. 30.10. tika ieņemti Talsi, 02.11. – Dundaga un 03.11. – Alsunga. 03.11. Latvijas armijas garnizons īslaicīgi pameta Ventspili. Līdz ar to visa Kurzeme, izņemot Liepāju, atradās bermontiešu rokās. RBA Plēves grupa gatavojās Liepājas ieņemšanai.

03.11. sākās Latvijas armijas Vidzemes un Latgales divīziju uzbrukuma operācija no Bolderājas–Daugavgrīvas placdarma ar mērķi atbrīvot Pārdaugavu. Šis uzdevums tika paveikts pēc ilgām un asiņainām kaujām 11.11. Šo cīņu laikā Latvijas armijai izdevās sakaut kaujasspējīgāko pretinieka vienību – Dzelzsdivīziju. Pretinieks atkāpās uz Olaines pozīcijām un tālāk uz Jelgavu. Pēc grūtajām kaujām Rīgas tuvumā Latvijas armija atteicās no pretinieka tūlītējas vajāšanas un frontē uz vairākām dienām iestājās operatīvā pauze. 04.11. notika pirmais neveiksmīgais bermontiešu mēģinājums uzbrukt Liepājai, kuru pilsētas garnizons viegli atvairīja.

14.11. Plēves grupa veica izšķirošo uzbrukumu Liepājai. Uzbrucējiem, pateicoties labākai karavīru sagatavotībai un apbruņojumam, izdevās īslaicīgi ieņemt vairākus agrākā Liepājas cietokšņa fortus un nonākt līdz Kara ostai. Sekojošais Latvijas armijas vienību pretuzbrukums, kuru atbalstīja spēcīga Lielbritānijas kara flotes artilērijas uguns, sakāva ienaidnieka vienības un lika tām ar smagiem zaudējumiem atkāpties uz izejas pozīcijām.

Šajā laikā brīvprātīgo pieplūduma un mobilizāciju rezultātā Latvijas armijas skaitliskais sastāvs bija ievērojami pieaudzis. 17.11. Latvijas armijas rindās dienēja 50 871 karavīrs un 1708 brīva līguma strādnieki. Pretiniekam trūka rezervju, bermontiešu vienības bija demoralizētas un slikti apgādātas. Latvijas armija izmantoja savas priekšrocības, īstenojot enerģiskus uzbrukumus flangos, lai piespiestu pretinieku pamest labi nocietinātās pozīcijas Jelgavas tuvumā. 15.11. Latgales divīzijas vienības pārrāva Tukuma–Jelgavas dzelzceļa līniju, 17.11. Kurzemes divīzijas vienības un Vidzemes divīzijas 4. Valmieras kājnieku pulks atbrīvoja Bausku.

Lai glābtu stāvokli, RBA vadību pārņēma Vācijas 6. rezerves korpusa komandieris ģenerālis Valters fon Eberhards (Walter von Eberhardt). Lai piespiestu Latvijas Pagaidu valdību uzsākt pamiera sarunas, 18.11. tika īstenots pēdējais plašais bermontiešu uzbrukums pie Jelgavas. Tas daļēji bija sekmīgs – kaujās pie Vareļu mājām smagus zaudējumus cieta Latvijas Kara skolas kadeti. Uz V. fon Eberharda nosūtīto pamiera piedāvājumu Latvijas valdība atbildēja ar diplomātisko attiecību pārtraukšanu ar Vāciju (faktiski kara pieteikumu) 25.11. Kauju turpinājumā 21.11. Latvijas armija atbrīvoja Jelgavu, iegūstot daudz trofeju. Pateicoties sekmīgajām kaujām un Lielbritānijas ieroču sūtījumiem, Latvijas armijas apbruņojums bija ievērojami papildinājies – 01.12. armijas rīcībā bija 54 lielgabali, 33 mīnmetēji un bumbmetēji, 592 ložmetēji un patšautenes.

Pēc Jelgavas atbrīvošanas turpinājās bermontiešu vajāšana, lai padzītu to spēkus no Latvijas teritorijas. Pretinieks izrādīja tikai epizodisku pretestību. Novembra beigas un decembra sākumā Latvijas armijas vienības vairākās vietās šķērsoja Lietuvas robežu, lai nodrošinātos pret iespējamu pretinieka spēku aktivizēšanos un pāriešanu pretuzbrukumos.

Bermontiādes rezultātā tika pilnībā sakauta un padzīta no Latvijas RBA un tās sastāvā esošās Vācijas armijas daļas, kuras bija atteikušās izpildīt Strazdumuižas pamiera noteikumus. Bermontiādes kaujas bija asiņainākās Latvijas armijas pastāvēšanas vēsturē – krita vismaz 743 karavīri, kopā ar ievainotajiem un bez vēsts pazudušajiem zaudējumi sasniedza aptuveni divus tūkstošus cilvēku. Lielbritānijas flote kaujās zaudēja deviņus kritušos un sešus ievainotos, Igaunijas armija – piecus kritušos un mirušos, kā arī 14 ievainotos. Bermontiešu zaudējumi precīzi nav zināmi. Abas karojošās puses bieži izrēķinājās ar gūstekņiem, vardarbība tika vērsta arī pret civiliedzīvotājiem.

Kara darbības nodarītie zaudējumi pārsniedza 293 miljonus rubļu pēc 1919. gada kursa. Artilērijas apšaudēs cieta Pardaugavas un Vecrīgas apbūve, lielus zaudējumus nodarīja bermontiešu izdarītie postījumi atkāpšanās laikā no Jelgavas (nodedzināta Jelgavas pils u. c. ēkas).

RBA sakaušana ļāva Latvijas armijai koncentrēt savus spēkus vienā frontē – pret Krievijas Sarkano armiju. Uzvara bermontiādē ļāva jau 01.1920. īstenot Latgales atbrīvošanas operāciju. Bermontiādes rezultātā pārtrauktās diplomātiskās attiecības ar Vāciju tika atjaunotas 15.07.1920.

Bermontiādes nozīme tiek pretrunīgi vērtēta Krievijas pilsoņu kara un sevišķi “baltās kustības” kontekstā. N. Judeničs pēc uzbrukuma sākuma Rīgai P. Bermontu pasludināja par dzimtenes nodevēju. Arī vēlāk daudzi “balto kustības” pārstāvji pārmeta P. Bermontam pretlielinieciskās kustības šķelšanu un KZRA 10.1919. uzsāktās ofensīvas Petrogradas virzienā netiešu sabotēšanu. Daļa no RBA dienējušajiem krievu tautības karavīriem pievienojās pretlielinieciskajiem formējumiem Ukrainā un Polijā.

Latvijas armijas uzvara pār RBA nozīmēja Vācijā saformēto brīvkorpusu un krievu vienībās dienošo Vācijas karavīru (t. s. baltikumieši) atgriešanos Vācijā. Daudzi no viņiem pievienojās radikāliem nacionālistiskiem un reakcionāriem politiskajiem spēkiem, viņiem bija svarīga loma Kapa pučā (Kapp-Putsch) 13.–17.03.1920. (R. fon der Golcs, Alberts Leo Šlāgeters, Albert Leo Schlageter, Rūdolfs Bertolds, Rudolf Berthold, u. c.).

Cīņām pret RBA bija svarīga simboliska un Latvijas sabiedrību vienojoša nozīme. Bermontiādes laikā Latvijas armijas rindas papildināja liels skaits brīvprātīgo, t. sk. mazākumtautību (krievi, ebreji, arī vācbaltieši) pārstāvji. Par augstākā Latvijas militārā apbalvojuma – Lāčplēša Kara ordeņa – simbolisko dibināšanas dienu noteica Pārdaugavas atbrīvošanas dienu (11.11.1919.). Šī diena vēlāk ieguva Lāčplēša dienas nosaukumu.

Bermontiāde plaši atspoguļota Latvijas mākslā, literatūrā un kino. Zināmākie darbi ir: romāns “Dvēseļu putenis” (Aleksandrs Grīns, 1934), poēma “Daugavmalā” (Uldis Bērziņš, 1999) un citi; gleznas “Iz Bermonta laikiem (Jānis Roberts Tillbergs, 1923), “Bermontiešu uzbrukums Rīgai 1919. gadā par Lībekas tiltu” (Fricis Zandbergs, 1939), “Bermonta izdzīšana no Pārdaugavas” (Jānis Lauva, 1936), zīmējumu cikls “Bermontiāde” (Sigismunds Vidbergs, 1926); spēlfilmas “Lāčplēsis” (režisors Aleksandrs Rusteiķis, 1930), “Rīgas sargi” (režisors Aigars Grauba, 2007), dokumentālā filma “Bermontiāda” (režisors Askolds Saulītis, 2009) un citas.