Ziemeļu armijas Atsevišķais Pleskavas brīvprātīgais korpuss bija neatkarīgs pretlielinieku karaspēks Krievijas pilsoņu karā, okupētajās Pleskavas un Vitebskas guberņās. Apgādi un finansējumu nodrošināja Vācijas armija.

06.12.1918. tika parakstīts līgums starp korpusa vadību un Igaunijas valdību, kura ietvaros karaspēks tika pārdēvēts par Atsevišķo Ziemeļu armijas korpusu. Tā vadība apņēmās piedalīties kopējā karadarbībā ar Igaunijas armiju pret lieliniekiem, pakļaujoties Igaunijas armijas virspavēlniekam, apakšpulkvedim Johanam Laidoneram (Johan Laidoner), kamēr krievu karaspēks karo Igaunijas teritorijā. Korpusa apgādi un finansējumu uzņēmās Igaunijas valdība. Veiksmīgas ofensīvas rezultātā korpuss nokļuva tālu Krievijā, līdz ar to 19.06.1919. līgums tika pārtraukts un saruka armijas apgāde no Igaunijas puses. No jūlija beigām ZRA apgādāja sabiedrotie, galvenokārt Lielbritānija.

Armijas veidošanu iniciēja Vācijas Impērijas armijas sagrāve Rietumu frontē 1918. gada augusta vidū un 27.08.1918. noslēgtās papildus vienošanās ar Padomju Krieviju, kas paredzēja Vācijas karaspēka okupēto Pleskavas un Petrogradas guberņu daļu nodošanu Padomju Krievijai. Sadarbībā ar krievu pagrīdes pretlielinieku virsnieku organizācijām 10.10. tika panākta vienošanās dibināt Krievijas Ziemeļu armiju ar nolūku: 1) saglābāt Vācijas ietekmi teritorijā, ko pēc līguma bija jāpamet Vācijas armijai; 2) doties karagājienā uz Petrogradu, iekarot pilsētu un, gāžot lielinieku diktatūru Krievijā, nodibināt Vācijai lojālu, vēlams monarhisku, valdību.

Armijas dibināšanu iesāka Atsevišķā Pleskavas brīvprātīgo korpusa izveide. Armijā bija paredzētas divas kājnieku divīzijas un viena artilērijas brigāde, 50 000 cilvēku kopskaitā, par komandieri iecēla ģenerālmajoru Alekseju Vandamu (Алексей Ефимович Вандам). Karavīri nāca no brīvprātīgajiem okupētajās teritorijās, pārbēdzējiem no Padomju Krievijas un karagūstekņiem. Apgādi, bruņojumu un finansiālo atbalstu nodrošināja 8. Vācijas armija. Novembrī karaspēkā bija ap 3500–4000 cilvēku.

Vācijas izstāšanās no Pirmā pasaules kara pārvilka svītru Ziemeļu armijas formēšanas iecerēm, 8. armijas vadībai atsakoties no turpmākās korpusa apgādes. Tam uzbruka 7. Strādnieku un zemnieku sarkanā armija (SZSA), un pilnībā nesaformētajam korpusam nācās atkāpties uz Igauniju un daļēji uz Latviju.

06.12.1918. karaspēks pārgāja Igaunijas armijas apgādē un operatīvajā pakļautībā kā Atsevišķais Ziemeļu armijas korpuss pulkveža Henriha fon Nefa (Heinrich von Neff) vadībā.

20.12. karaspēks tika pārformēts Austrumu un Rietumu nodaļās pulkveža Antona Dzerožinska (Антон Федорович Дзерожинский) un rotmistra Staņislava Bulak-Balahoviča (baltkrievu Станіслаў Булак-Балаховіч, krievu Станислав Никодимович Булак-Балахович, poļu Stanisław Bułak-Bałachowicz) vadībā ar dislokāciju Valgas un Peipusa ezera rajonā.

03.01.1919. korpusa vadībā stājās A. Dzerožinskis. Pēc Igaunijas valdības rīkojuma tika pasludināta Igaunijā dzīvojošo Krievijas pilsoņu mobilizācija, ļaujot iesaukt arī karagūstekņus – sarkanarmiešus, kas ievērojami papildināja karaspēku. Kopumā 1918. gada nogalē un 1919. gada sākumā korpusa karadarbībai pret SZSA bija otršķirīga nozīme – karadarbībā Igaunijas dienvidos un austrumos galvenos uzdevumus pildīja Igaunijas armijas daļas. Martā Rietumu vienība tika pārdēvēta par 1. strēlnieku brigādi, Austrumu vienība – par 2. strēlnieku brigādi, pulkveža Fjodora fon Georga (Федор Александрович фон Георг) un ģenerālmajora Aleksandra Rodzjanko (Александр Павлович Родзянко) vadībā (2500 durkļi un zobeni). Karadarbība martā un aprīlī bieži izpaudās reidos lielinieku aizmugurē.

13.05. sākās Petrogradas ofensīvas plānošana, kur galvenais trieciens bija vērsts Narvas–Petrogradas virzienā, sadalot krievu karaspēku četrās operatīvās grupās ar Igaunijas armijas atbalstu ziemeļos, piekrastē un dienvidos – Pleskavas virzienā. Atsevišķā Ziemeļu korpusā bija 5640 cilvēku, 2721 durklis un zobeni.

03.06. par korpusa komandieri kļuva A. Rodzjanko. Kopumā veiksmīga uzbrukuma rezultātā korpusu papildināja pārbēdzēji, karagūstekņi un mobilizētie, līdz ar to tas tika pārveidots par 1. un 2. strēlnieku divīziju (12 000 durkļi un zobeni) A. Dzerožinska un pulkveža Alekseja fon Pālena (vācu Alexis Friedrich Leonid von der Pahlen, krievu Aлексей Петрович Пален) vadībā. Ofensīvas rezultātā korpuss izvirzījās ārpus Igaunijas teritorijas un, balstoties uz 06.12.1918. vienošanos, kļuva par neatkarīgu karaspēku.

19.06.1919. karaspēks tika reorganizēts par Ziemeļu armiju A. Rodzjanko vadībā, taču ņemot vērā faktu, ka Krievijas Ziemeļos (Murmanskas un Arhangeļskas rajonā) jau eksistēja pretlielinieku Ziemeļu armija, 01.07. bijušo Ziemeļu korpusu pārdevēja par Ziemeļrietumu armiju (ZRA).

01.07.1919. Krievijas Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieka amatā stājās plaši pazīstamais infantērijas ģenerālis Nikolajs Judeņičs (Николай Николаевич Юденич), kura pakļautībā formāli nonāca visi Krievijas pretlielinieku karaspēki Ziemeļrietumu reģionā, t. sk. arī Latvijā.

Īsi pēc ZRA dibināšanas 10.07. tika izveidots 1. un 2. korpuss ģenerālmajora A. fon Pālena un ģenerālleitnanta Jevgeņija Arseņjeva (Евгений Константинович Арсеньев) vadībā – četras divīzijas (15 000 durkļi un zobeni). Veiksmīgi sākusies operācija jūlija beigās atdūrās pret spēcīgu Sarkanās armijas pretuzbrukumu. Mēneša beigās, izvairoties no aplenkuma, tika atstāta Jamburga (tagad Kingisepa), 25.08. krita Pleskava. Par galvenajiem ZRA neveiksmju cēloņiem kļuva 7. SZSA veiksmīgas pārformēšanas rezultātā gūtais skaitliskais pārspēks un vāja ZRA apgāde.

Septembra vidū tika izstrādāts jaunās ofensīvas “Baltais zobens” plāns, kas paredzēja uzbrukumu divos posmos – pirmais bija paredzēts kā manevrs uzmanības novēršanai Pleskavas reģionā, lai atvilktu sarkano karaspēku no galvenās ofensīvas virziena Jamburga–Krasnoje Selo–Gatčina–Petrograda. Nonākot Petrogradas tuvumā, to paredzēja atbalstīt pagrīdes virsnieku organizācijas, kas organizētu pilsētā sacelšanos. Otrais posms – Igaunijas armijas 1. un 2. divīzijas spēkiem bija plānots atbalstīt uzbrukumu ziemeļu un dienvidu flangos. Sagatavošanas laikā karaspēks pieauga līdz piecām divīzijām (aptuveni 20 000 durkļi un zobeni, neskaitot Igaunijas armijas papildspēkus – 2200 durkļi un zobeni). Galvenā trieciena (Petrogradas) frontes sektorā tas bija aptuveni 15 000 durkļu un zobenu liels, kam pretī stājās 7. SZSA karaspēks (27 000 durkļi un zobeni), ka arī Petrogradas garnizons (10 700 durkļi un zobeni), neskaitot 2400 durkļus Kronštatē.

Ofensīva sākās 28.09.; Jamburga tika ieņemta 01.10. Armijas komandiera amatu 02.10. pārņēma N. Judeņičs. 13.10. tika ieņemta Luga, 15.10. – Strugi Belije, 16.10. – Krasnoje Selo un Gatčinu, 20.10. – Pavlovska, nonākot 30 km attālumā no Petrogradas. Operācijas gaitā 3. divīzijas komandierim, ģenerālmajoram Daņilam Vetrenko (Даниил Родионович Ветренко) bija jāuzspridzina Maskavas-Petrogradas dzelzceļš Tosno stacijas rajonā, lai novērstu sarkano papildspēku pārsviešanu uz Petrogradu. Neskaidru iemeslu dēļ viņš nav to paveicis.

21.10. sākās 7. SZSA pretuzbrukums, Petrogradas priekšpilsētā pretī izvirzot 31 000 lielu zobenu un durkļu karaspēku, neskaitot 4800 cilvēku lielu Kronštates garnizonu un strādnieku kaujas vienības pilsētā. Šajā frontes posmā Ziemeļrietumu armijai bija aptuveni 15 000 durkļu un zobenu, ko atbalstīja aptuveni 2000 cilvēku liels Igaunijas armijas karaspēks Krasnaja Gorkas virzienā. Bez šī karavīru skaita pārākuma, 7. SZSA bija 2–3 reizēs lielāka artilērija, ka arī ievērojami vairāk bruņuvilcienu un bruņumašīnu. Uz dienvidiem, Lugas virzienā, 29.10. sāka uzbrukumu 15. SZSA karaspēks (aptuveni 12 500 durkļi un zobeni, t. i. 3–4 reizes vairāk par Ziemeļrietumu armijas karaspēku šajā reģionā). Rezultātā 23.10. balto karaspēks bija spiests atstāt Carskoje Selo rajonu, 26.10. tika atstāta arī Krasnoje Selo, 03.11. karaspēks atkāpās no Gatčinas. 15. armijas uzbrukuma rezultātā tika sagrauta karaspēka aizmugure, 07.11. krītot Gdovai, 14.11. – Jamburgai. 16.11. Igaunijas armijas virspavēlniecība ļāva atkāpties pāri Narvas upei ZRA, kas Igaunijas teritorijā nonāca 1. Igaunijas divīzijas komandiera ģenerālmajora Aleksandra Tenisona (igauņu Aleksander Tõnisson) operatīvajā pakļautībā.

Igaunijā nonākušie karavīri bija atbruņoti un atstāti likteņa varā, praktiski bez apgādes, medicīniskās aprūpes zem klajām debesīm, vai pamestajās ēkās, kas kļuva par iemeslu straujai tīfa epidēmijas izplatībai; četru mēnešu laikā gāja bojā ap 12 000 cilvēku.

24.11. N. Judeņičs atkāpās no armijas komandiera amata, savā vietā ieceļot ģenerālleitnantu Pjotru fon Glazenapu (Пётр Владимирович фон Глазенап), kura vadībā armija turpināja cīņas Narvas rajonā praktiski līdz 01.01. Ziemeļrietumu armija tika likvidēta 22.01.

Galvenie rudens karagājiena neveiksmes cēloņi bija: 1) Sarkanās armijas pārspēks, ko veicināja ģenerālmajora D. Vetrenko pārkāpums neievērojot pavēli uzspridzināt Maskavas-Petrogradas dzelzceļu, tādējādi ļaujot SZSA netraucēti pārvietot papildinājumus no citām frontēm; 2) ZRA apgādes problēmas, nolaidība un korupcija aizmugurē; 3) vājš Igaunijas armijas atbalsts un motivācija; 4) pulkveža Pāvela Bermonta (krievu Павел Рафаилович (Михайлович) Бермонт-Авалов, vācu Pawel Michailowitsch Bermondt-Awalow) rīcība, kurš, būdams oficiāli pakļauts N. Judeņičam, ne tikai atteicās pievienoties karagājienam uz Petrogradu, tādējādi nenodrošinot papildspēkus, bet arī iesaistījās karadarbībā pret Latvijas armiju, kas ļāva pārvietot 15. SZSA karaspēku no Latgales frontes uz Ziemeļrietumu fronti.

Neraugoties uz ZRA salīdzinoši nelielu skaitlisko sastāvu (salīdzinājumā ar pretlielinieku karaspēkiem Krievijas austrumos vai dienvidos), tā kļuva par nozīmīgu faktoru Krievijas pilsoņu karā, atsevišķos karadarbības posmos apdraudot Petrogradu – 1919. gada rudenī, kad Maskavai tuvojās Dienvidu Krievijas karaspēki, oktobrī ieņemot Orlu; īpaši svarīga nozīme bija Petrogradas ieņemšanas operācijai. Pēc lielinieku līderu atzinuma “revolūcijas citadeles” krišanai būtu bijušas tālejošas sekas kā morāli ideoloģiskajā, tā arī stratēģiskajā jomā. Ja Petrogradas ieņemšana būtu notikusi vienlaicīgi ar Maskavas krišanu, tas kļūtu par lūzuma punkta Krievijas pilsoņu karā, skaidri iezīmējot nenovēršamo lielinieku zaudējumu. ZRA sakāve kļuva par beigu posmu Krievijas pilsoņu karā šajā reģionā, ka arī veicināja miera noslēgšanu starp Krievijas Padomju Federatīvo Sociālistisko Republiku un Baltijas valstīm.

Karadarbības notikumi aprakstīti Aleksandra Kuprina (Александр Иванович Куприн) romānā “Svētā Dalmācijas Izaka kupols” (Купол св. Исаакия Далмацкого, 1928). Uzņemtas spēlfilmas “Draudzenes” (Подруги, režisors Leo Arnštams, Лео Оскарович Арнштам, 1935), “Mēs no Kronštates” (Мы из Кронштадта, režisors Jefims Dzigans, Ефим Львович Дзиган, 1936), “Baltieši” (Балтийцы, režisors Aleksandrs Faincimmers, Александр Михайлович Файнциммер, 1937), “Judeņiča sagrāve” (Разгром Юденича, režisors Pāvels Petrovs-Bitovs, Павел Петрович Петров-Бытов, 1940).