Viens no veiksmīgākajiem karavadoņiem Pirmajā pasaules karā un viens no Baltās kustības līderiem Krievijas pilsoņu karā. 1919. gada rudenī īstenoja neveiksmīgu Ziemeļrietumu armijas karagājienu Petrogradai.

Dzimis poļu izcelsmes Minskas guberņas dzimtmuižnieka kolēģijas padomnieka, mērnieku skolas direktora Nikolaja Judeņiča (Николай Иванович Юденич) ģimenē. Māte Agnija (dzimusi Dāla; Агния Никитична Даль) bija Sanktpēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķa, krievu skaidrojošās vārdnīcas autora Vladimira Dāla (Владимир Иванович Даль) māsīca.

1879. gadā N. Judeņičs iestājās Konstantīna ģeodēzijas institūtā Maskavā, bet drīz pārgāja uz 3. Aleksandra kara skolu (Александровское военное училище), ko absolvēja 1881. gadā, iegūstot podporučika pakāpi (20.08.1881.). 1884. gadā iestājās un 1887. gadā ar izcilību absolvēja Krievijas Impērijas augstāko militāro mācību iestādi – Nikolaja Ģenerālštāba akadēmiju (Николаевская академия Генерального штаба), iegūstot štābskapteiņa pakāpi (19.04.1887.).

 1895. gadā salaulājās ar Aleksandru Žemčužņikovu (Александрa Николаевнa Жемчужниковa).

N. Judeņičs dienēja leibgvardes Lietuviešu pulkā. Poručiks (no 20.08.1885.). Kapteinis (no 07.12.1887.), apakšpulkvedis (no 17.04.1892.). Varšavas kara apgabala 4. armijas korpusa vecākais štāba adjutants (1891–1892). Turkestānas kara apgabala vecākais štāba adjutants (1892–1896), pulkvedis (no 05.04.1896.). 1902. gadā paaugstināts par 18. Austrumu strēlnieku pulka komandieri, ar kuru piedalījās Krievijas–Japānas karā. Izcēlās Sandepu un Mukdenas kaujās (01.–02.1905.); karadarbības gaitā tika vairākkārt ievainots, personīgi vadot uzbrukumu. Ģenerālmajors (no 02.07.1905.), stājās 5. strēlnieku divīzijas komandiera amatā. Kaukāza kara apgabala ģenerālkvartirmeistars (no 1907. gada). Ģenerālleitnants (no 1912. gada), Kaukāza kara apgabala štāba priekšnieks (no 1913. gada).

Pēc Osmaņu Impērijas iesaistes Pirmā pasaules karā Centrālo valsts blokā (11.11.1914.), N. Judeņiču paaugstināja par Kaukāza armijas komandiera štāba priekšnieku. 12.1914. piedalījās Sarakamišas pilsētas aizstāvēšanā, kas viņa vadībā pārauga veiksmīgajā pretuzbrukumā, praktiski iznīcinot 3. armijas Osmaņu armijas 9. korpusu.

Kaukāza armijas komandieris (no 01.1915.) infantērijas ģenerāļa pakāpē. 02.1916. N. Judeņiča vadībā tika ieņemts svarīgs un lieliski nocietināts Erzerumas cietokšņu komplekss, sagraujot 3. Osmaņu armiju un dziļi ievirzoties pretinieka teritorijā. Kaukāza frontes virspavēlnieks (no 18.03.1917.). 15.05.1917. N. Judeņiču atcēla no amata. Krievijas Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks Krievijas pilsoņu karā (no 23.06.1919.). ZRA komandieris (no 14.10.1919.).

Pēc Oktobra apvērsuma (06.–07.11.1917.) N. Judeņičs darbojās Petrogradas pagrīdē, pretlielinieku virsnieku organizācijās, meklējot iespējas organizēt sacelšanās. 1918. gada novembra beigās nelegāli izbrauca uz Somiju, kur stājās sakaros ar krievu politiskajām un virsnieku organizācijām, lai konsolidētu pretlielienieku spēkus karagājiena īstenošanai Petrogradai. Ar Sabiedroto (Lielbritānijas un Francijas) atbalstu N. Judeņičs plānoja izveidot “balto” krievu karaspēku, kas bāzētos Somijā un Igaunijā, turpmākai karadarbībai Krievijas Ziemeļrietumos. Daļēji mērķu īstenošanai bija plānots piesaistīt Atsevišķo Ziemeļu korpusu (no 01.07.1919. – ZRA), kas tajā brīdī atradās Igaunijas bruņoto spēku virspavēlnieka ģenerālmajora Johana Laidonera (Johan Laidoner) operatīvajā pakļautībā.

01.1919. N. Judeņičs uzsāka pārrunas ar Somijas reģentu, bijušo Krievijas Impērijas armijas ģenerālleitnantu Gustavu Mannerheimu (Carl Gustaf Emil Mannerheim) par Somijas armijas iesaisti karagājienā uz Petrogradu, ko būtu iespējams paveikt 48 stundu laikā no Somijas caur Karēlijas zemes šaurumu. G. Mannerheims provizoriski piekrita sniegt atbalstu plānotā uzbrukuma īstenošanai, pretī pieprasot Somijas neatkarības atzīšanu, ka arī pretimnākšanu teritoriālo pretenziju jautājumā. Tā brīža Sabiedroto atzītais Krievijas augstākais pavēlnieks admirālis Aleksandrs Kolčaks (Александр Васильевич Колчак) piekrita finansēt Somijas armijas iesaisti karagājienā, bet atteicās atzīt neatkarību, atzīmējot, ka to spēs veikt tikai Krievijas Satversmes sapulce.

25.07.1919. G. Mannerheims zaudēja Somijas prezidenta vēlēšanās Pēram Ēvindam Svīnhuvudam (Pehr Evind Svinhufvud), kurš bija atturīgāks krievu balto kustības atbalstīšanā, liedzot iespēju N. Judeņiča mērķu īstenošanai.

11.08.1919. Tallinā tika izveidota Ziemeļrietumu valdība, kurā N. Judeņičam tika piešķirts kara ministra amats. Lai nodrošinātos ar Igaunijas un Sabiedroto atbalstu plānotajam karagājienam Petrogradai, Ziemeļrietumu valdība atzina Igaunijas neatkarību.

Būdams pieredzējis karavadonis, N. Judeņičs teicami apzinājās ZRA mazskaitlīgumu (septembra beigās ap 15 000–17 000 karavīru), vājo nodrošinājumu un citus faktorus, tomēr uzdrošinājās īstenot karagājienu uz Petrogradu vairāku politisku un militāru iemeslu dēļ:

1) Igaunijas un Padomju Krievijas miera noslēgšanas iespēja. Apzinoties apdraudējumu, cenšoties likvidēt ZRA uzbrukuma atbalstu Igaunijā, 08.1919. padomju puse sniedza Igaunijai vairākkārtējus priekšlikumus uzsākt miera sarunas, kas netika apstiprināti, taču noskaņoja Igaunijas valdību par sarunu uzsākšanu tuvākā laikā, līdz ar ko ZRA karagājienu bija nepieciešams īstenot pēc iespējas ātrāk. Pretējā gadījumā tiktu likvidētas ZRA bāzes Igaunijā un liegta Igaunijas armijas iesaiste militārajā operācijā.

2) Sabiedroto nostāja. Briti, kopš augusta aktīvi atbalstīdami ZRA, pieprasīja militārus panākumus, līdz ar ko Petrogradas ieņemšana veicinātu kā Sabiedroto, tā arī lielāku reģionā jaundibināto valstu atbalstu kopējās frontes izveidei.

3) Kombinētā uzbrukuma iespēja. Vasaras otrajā pusē norisinājās Krievijas dienvidu bruņoto spēku karagājiens uz Maskavu ģenerālleitnanta Antona Deņikina (Антон Иванович Деникин) vadībā, kas oktobrī sasniedza apogeju, pietuvojoties Maskavai aptuveni 300 km attālumā un piesaistot lielus Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas (SZSA; Рабоче-крестьянская красная армия, РККА) spēkus Dienvidu frontē. Tādējādi pavērās iespēja (vienīgā visā Krievijas pilsoņu kara laikā) apvienotam uzbrukumam Petrogradai un Maskavai.

4) Pretlielinieku pagrīde Petrogradā. N. Judeņičs uzturēja sakarus ar pretlielinieku pagrīdi Petrogradā un SZSA virsniecības vidē, kurā piedalījās bijušie Krievijas Impērijas armijas virsnieki. Šo spēku vadībā tika gatavota sacelšanās, kas tiktu īstenota, ZRA nonākot Petrogradas priekšpilsētā (Обводной канал).

Lai gan zibenīgais karagājiens daļēji izdevās, sākoties 09.10., gūstot uzvaru sēriju un atsevišķiem pulkiem nonākot Petrogradas pievārtē jau 16.10., operācija iekavējās vairāku ZRA komandieru taktisku kļūdu rezultātā. Līdz ar to SZSA vadībai izdevās iegūt laiku rezervju pievešanai, īsā laikā saformējot vairāk nekā 40 tūkstošus karavīru armiju grupas, kas piespieda ZRA atkāpties. Novembrī ZRA nonāca Igaunijas teritorijā, kur tika atbruņota un internēta.

24.11.1919. N. Judeņičs atkāpās no armijas komandiera amata, saglabājot Ziemeļrietumu frontes komandiera amatu un meklējot iespējas pārcelt karaspēku citās frontēs. 10.12.1919. viņš Rīgā tikās ar Latvijas Pagaidu valdības pārstāvjiem, piedāvājot pārvietot armiju Latvijā, kopējai karadarbībai pret SZSA Latgales frontē. Piedāvājums tika noraidīts.

01.1920. N. Judeņičs griezās pie Sabiedrotajiem un krievu politiskajiem pārstāvjiem Rietumeiropā, lai pārceltu karavīrus uz Krievijas dienvidiem, pie A. Deņikina karaspēkiem. Iniciatīva neguva panākumus.

28.01.1920. N. Judeņiču pretlikumīgi arestēja un šantažēja kādreizējais ZRA ģenerālmajors Staņislavs Bulak-Balahovičs (Станіслаў Нікадзімавіч Булак-Балаховіч), piedraudot izdot padomju pusei, ja N. Judeņičs nenorēķināsies ar S. Bulak-Balahoviču un tam pakļautajiem karavīriem, kuri kopš 1919. gada rudens atradās Igaunijas armijas operatīvajā pakļautībā. Iejaucoties Sabiedroto pārstāvjiem, N. Judeņičs tika atbrīvots.

24.02.1920. N. Judeņičs izceļoja no Igaunijas un emigrēja uz Franciju, kur apmetās Senlorāndivaras (Saint Laurent du Var) ciemā, Nicas pilsētas apkaimē. Nodarbojās ar lauksaimniecību, iespēju robežās atbalstot bijušos cīņubiedrus, vadīja Nicas “Krievu vēstures cienītāju” biedrību (Общество ревнителей русской истории), piedalījās vairākās citās sabiedriskās organizācijās, atbalstot krievu izglītības biedrības. 1933. gadā kopā ar ģenerālmajoru Jevgēņiju Maslovski (Евгений Васильевич Масловский) izdeva militārās vēstures darbu “Pasaules karš Kaukāza frontē” (Мировая война на Кавказском фронте).

Atšķirībā no daudziem citiem Baltās kustības dalībniekiem nepiedalījās pretlielinieku organizācijās un neatbalstīja revanšistiskus mērķus.

Izceļoties ar personisko drosmi un iniciatīvu Krievijas–Japānas karā, karjeras zenītu N. Judeņičs sasniedza Pirmajā pasaules karā, kļūstot par vienīgo frontes virspavēlnieku, kurš necieta nevienu zaudējumu. Rūpīgi saplānotai un teicami īstenotai Erzeruma ieņemšanas operācijai bija plaša starptautiskā rezonanse, apstādinot Osmaņu Impērijas uzbrukumu citās frontēs un atvieglojot Sabiedroto stāvokli. Vienlaicīgi Krievijas militārie panākumi Kaukāza frontē kļuva par izšķirošu argumentu slepenajās Antantes pārrunās 1916. gadā, Sabiedrotajiem vienojoties par Osmaņu Impērijas sadali pēc Pirmā pasaules kara, ievērojot Krievijas Impērijas intereses, t. i., kontroli par Bosforas un Dardaneļu jūras šaurumiem, kā arī iekaroto teritoriju aneksiju. Ja N. Judeņiča profesionālām dotībām bija liela nozīme Pirmajā pasaules karā, tad Krievijas pilsoņu karā tās nespēja realizēties pilnībā. ZRA štābā N. Judeņičam trūka pieredzējušu un izglītotu virsnieku, turklāt 1919. gadā ZRA bija tieši atkarīga no Sabiedrotajiem un Igaunijas, kuru atbalsts bija epizodisks un īstenojams ar lielām grūtībām. Vienlaicīgi militārās jomas profesionālim N. Judeņičam bija jārisina arī politiski jautājumi, kuros viņš nebija kompetents. N. Judeņiča īstenotā operācija “Baltais Zobens” tika kritizēta un atsevišķu autoru publikācijās uzskatīta par avantūru, lai gan karagājiena virziens un sākotnējā norise bija īstenota atbilstoši iecerēm, virspavēlniekam paveicot praktiski visu, kas bija viņa spēkos tā brīža militāri politiskās situācijas ietvaros. Analizējot N. Judeņiča saraksti, jāatzīmē, ka nopelniem bagāts karavadonis ZRA vadību uzņēmās kā smagu misiju Krievijas atbrīvošanas mērķa labad, nevis godkārīgu vai savtīgu iemeslu dēļ.

Svētā Staņislava ordenis (Императорский и Царский Орден Святого Станислава), III (03.06.1889.), II (21.06.1895.) un I šķira (24.02.1906.); Svētās Annas ordenis (Императорский орден Святой Анны), III (11.09.1893.), II (04.08.1900.) un I šķira (19.12.1909.); 1897. gadā Buhāras Zelta zvaigznes ordenis (uzbeku Buxoroning "Oltin yulduzi" ordeni). Svētā Vladimira ordenis (Oрден Святого Равноапостольного Князя Владимира), IV (21.08.1904.) un II šķira ( 22.07.1913.); 08.10.1905. Svētā Vladimira III šķiras ordenis ar zobeniem; 11.03.1906. Zelta ierocis “Par drošsirdību” (Золотое оружие “За храбрость”); Krievijas Svētā Jura ordenis (Императорский Военный орден Святого Великомученика и Победоносца Георгия; Орден Святого Георгия; automātiski – piederība dzimtmuižniecības kārtai), IV (26.01.1915.), III (17.08.1915.) un II šķira (28.02.1916.), kļūstot par pēdējo Krievijas Impērijas armijas virsnieku, kurš guva šo apbalvojumu. 20.07.1915. Baltā ērgļa ordenis ar zobeniem (Орден Белого орла с мечами); 30.01.1916. Svētā Aleksandra Ņevska ordenis ar zobeniem (Орден Святого Александра Невского с мечами); 1916. gadā Lielbritānijas Svētā Mihaila un Jura ordenis (The Most Distinguished Order of St. Michael and St. George) un Francijas augstākais apbalvojums – Goda leģiona lielā krusta ordenis (Ordre national de la Légion d'honneur, Grand’Croix), kā arī Francijas Militārā krusta ordenis (Croix de guerre).

N. Judeņičs literatūrā un kino lielākoties attēlots saistībā ar ZRA. Armijas karadarbības notikumi aprakstīti Aleksandra Kuprina (Александр Иванович Куприн) romānā “Svētā Dalmācijas Izaka kupols” (Купол св. Исаакия Далмацкого, 1928). Uzņemtas spēlfilmas “Draudzenes” (Подруги, režisors Leo Arnštams, Лео Оскарович Арнштам, 1935), “Mēs no Kronštates” (Мы из Кронштадта, režisors Jefims Dzigans, Ефим Львович Дзиган, 1936), “Baltieši” (Балтийцы, režisors Aleksandrs Faincimmers, Александр Михайлович Файнциммер, 1937), “Judeņiča sagrāve” (Разгром Юденича, režisors Pāvels Petrovs-Bitovs, Павел Петрович Петров-Бытов, 1940). Dokumentālā filma “Judeņiča krusts” (Крест Юденича, režisors Vladimirs Fonarjovs, Владимир Александрович Фонарев, 1996).