Pirms Somijas neatkarības P. Ē. Svīnhuvuda galvenais politiskais mērķis bija cīnīties pret Somijā esošās cariskās valdības rusifikācijas politiku. Būdams augsta līmeņa jurists, viņš ieņēma ievērojamu un ietekmīgu amatu. Sākotnēji P. Ē. Svīnhuvudam izdevās novērst vai palēnināt rusifikācijas īstenošanu. Viņš centās veicināt somu gribu saglabāt autonomijas tiesības, kuras apdraudēja rusifikācija. Var apgalvot, ka P. Ē. Svīnhuvuds bija viens no pazīstamākajiem Somijas politiskajiem darbiniekiem rusifikācijas periodā.
Vissarežģītākais amats P. Ē. Svīnhuvuda karjeras laikā bija pirmais neatkarīgās Somijas premjerministrs no 11.1917. līdz 05.1918. Šo sešu mēnešu laikā valdība pirmo reizi izstrādāja neatkarības deklarāciju un panāca to, ka nozīmīgākās ārvalstis atzina Somijas neatkarību. P. Ē. Svīnhuvuds devās uz Pēterburgu un pārliecināja Vladimira Ļeņina (Владuмир Ильuч Лeнин) vadīto padomju valdību atzīt Somijas neatkarību, tādējādi novēršot šķērsli, kas traucētu citas valstis, piemēram, Franciju un Vāciju, atzīt Somijas neatkarību. Pēc tam valdība noorganizēja Somijas armiju, kas virspavēlnieka un pieaicinātā ģenerāļa Gustava Mannerheima (Gustav Mannerheim) vadībā sakāva Somijas galējo kreiso un Krievijas lielinieku atbalstītāju spēku organizēto sacelšanos pret Somijas demokrātisko valdību.
Kad beidzās pilsoņu karš, P. Ē. Svīnhuvuds nākamos septiņus mēnešus bija reģents un centās nodrošināt Somijas neatkarību, nodibinot ciešas attiecības ar Vāciju. P. Ē. Svīnhuvuds atbalstīja vācu firsta Frīdriha Karla (Friedrich Karl Ludwig Konstantin von Hessen-Kassel) ievēlēšanu par Somijas karali. Tomēr, kad karš beidzās ar Vācijas sakāvi, Frīdrihs Karls kroni nepieņēma. Somijas lielākās partijas par mērķi izvirzīja veidot parlamentāro demokrātiju, nevis monarhiju, un centās orientēties uz rietumvalstīm, kas bija guvušas uzvaru pasaules karā, nevis uz Vāciju. Lai starptautiskās auditorijas acīs pilnīgas izmaiņas Somijas politikā būtu ticamas, P. Ē. Svīnhuvuds uzskatīja, ka labāk ir atkāpties no reģenta pienākumiem, un panāca to, ka parlaments par jauno reģentu izvēlējās G. Mannerheimu, kuram bija labas attiecības ar Rietumiem.
Būdams premjerministrs (1930–1931) un prezidents, P. Ē. Svīnhuvuds ar mainīgiem panākumiem centās stingri turēt varu savās rokās. Ārpolitikas jomā P. Ē. Svīnhuvuda prioritāte bija veidot pēc iespējas ciešākas attiecības ar Zviedriju. Iepriekšējā prezidenta (L. Relandera) laikā Somija bija paļāvusies uz Tautu Savienību un pasludinājusi neitralitāti, taču 20. gs. 30. gadu sākumā kļuva skaidrs, ka Tautu Savienība nespēj nodrošināt mazo valstu mieru un tiesības. Pēc P. Ē. Svīnhuvuda vērtējuma, politiskā un militārā alianse ar Zviedriju būtu nodrošinājusi efektīvu sadarbību visās situācijās un būtiski uzlabojusi Somijas drošību. Viņš arī pauda cerību, ka sadarbība ar Zviedriju Somijai būtu pavērusi iespēju nākotnē veidot plašāku koalīciju ar citām Skandināvijas valstīm. No otras puses, P. Ē. Svīnhuvuds izjuta lielas simpātijas pret Igauniju un uzturēja ciešas attiecības ar somiem “radniecīgo valsti”. Somija attīstīja slepenu militāro sadarbību ar Igauniju, taču atklāta alianse ar Igauniju nebija iespējama, jo Igaunijas ģeopolitiskā pozīcija tika vērtēta kā vājāka nekā Somijas, tādējādi alianse būtu pastiprinājusi apdraudējuma riskus, nevis Somijas drošību. Nedaudz ironiski, bet Zviedrija uz Somiju raudzījās tieši tāpat un drošības politikas ziņā nevēlējās ar to saistīties.
Iekšpolitikas jomā P. Ē. Svīnhuvuda galvenais mērķis bija novērst galēji kreiso darbību, kas apdraudēja Somijas iekšējo drošību. Tomēr P. Ē. Svīnhuvuds kā jurists uzmanīja, lai viss tiktu darīts saskaņā ar likumu, tādējādi viņš nonāca konfliktā ar Somijā plašu popularitāti ieguvušo pretkomunistisko Lapuas kustību (Lapuanliike, 1929–1932). 02.1932. Lapuas kustība un liela daļa somu aizsargu (Suojeluskunnat) pieprasīja valdības atkāpšanos un plānoja lūgt G. Mannerheimu kļūt par diktatoru, lai pieliktu punktu galēji kreiso darbībai Somijā. Tomēr P. Ē. Svīnhuvuds spēja apslāpēt labējo sacelšanos, kas bija gatava sākties. Viņš uzstājās ar radio runu, kurā nosodīja dažādu veidu paštaisnumu un nelikumību. Daudzi pētnieki to uzskata par P. Ē. Svīnhuvuda nozīmīgāko iekšpolitisko sasniegumu. To apstiprina fakts, ka Somija palika parlamentāra demokrātiska valsts, nevis kļuva par autoritāru valsti kā daudzas Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis starpkaru periodā.