Savas ilgās politiskās karjeras laikā P. Ē. Svīnhuvuds cīnījās par Somijas neatkarību un demokrātisko kārtību. Rusifikācijas laikā viņš bija viens no nacionālās pretošanās simboliem, neatkarības laikā – ietekmīgs premjerministrs, reģents un prezidents. Viņa autoritātes spēks palīdzēja novērst labējo radikāļu plānus par valsts apvērsumu 1932. gadā.

P. Ē. Svīnhuvuds bija somu valodā runājošas dižciltīgas ģimenes loceklis. Viņš darbojās kā bruņinieku un muižniecības pārstāvis Somijas kārtu pārstāvniecībā (Säätyvaltiopäivät) no 1894. gada līdz 1906. gadam. 1889. gadā viņš apprecējās ar Almu Ellenu Timgrēnu (Alma Ellen Timgren), un laikā no 1890. gada līdz 1908. gadam abiem piedzima seši bērni.

1886. gadā P. Ē. Svīnhuvuds kā jurists absolvēja Imperatora Aleksandra universitāti (Keisarillinen Aleksanterin yliopisto) Helsinkos un pēc tam gandrīz 20 gadus strādāja par tiesnesi Turku Apelācijas tiesā (Turun Hovioikeus). Viņš pretojās rusifikācijai, ko Somijā uzsāka cara režīms 1899. gadā, tāpēc 1903. gadā tika atbrīvots no tiesneša amata. Pēc atlaišanas P. Ē. Svīnhuvuds strādāja jurista privātpraksē Helsinkos un piedalījās pagrīdes pretošanās kustībā pret Krievijas režīmu. 1905. gadā P. Ē. Svīnhuvuds ieguva plašu atpazīstamību, darbojoties kā aizstāvis cita pretošanās cīnītāja Lennarta Hohentāla (Karl Lennart Hohenthal) prāvā. P. Ē. Svīnhuvuds pieprasīja, lai L. Hohentāls tiktu attaisnots, jo, pēc P. Ē. Svīnhuvuda domām, tā ir bijusi likumīga cīņa pret tirāniju. Drosmes dēļ P. Ē. Svīnhuvuds kļuva par vienu no somu nacionālās kustības simboliem cīņā pret rusifikāciju.

No 1907. gada līdz 1914. gadam P. Ē. Svīnhuvuds bija parlamenta deputāts no Jaunsomu partijas (Nuorsuomalainen Puolue). Kad sākās Pirmais pasaules karš un arī Somijas lielhercogistē (Suomen Suuriruhtinaskunta) tika izsludināts karastāvoklis, Krievijas varas iestādes apcietināja P. Ē. Svīnhuvudu un 1914. gada rudenī deportēja uz Sibīrijas pilsētu Tomsku. Pēc cara Nikolaja II (Николай II Александрович Романов) gāšanas P. Ē. Svīnhuvudam 03.1917. izdevās atgriezties Somijā. Viņš tika sagaidīts kā nacionālais varonis un iecelts par tieslietu kancleru (prokuraattori). Tas bija Somijas lielhercogistes augstākais juridiskais amats. 15.11.1917. Somijas parlaments pasludināja sevi par Somijas augstākās varas turētāju un ievēlēja valdību, kuras mērķis bija Somijas pilnīga neatkarība. P. Ē. Svīnhuvuds līdz 05.1918. kļuva par šīs valdības premjerministru. Uzreiz pēc tam no 05.1918. līdz 12.1918. P. Ē. Svīnhuvuds bija neatkarīgās Somijas pirmais reģents (valtionhoitaja). Kad viņš atteicās no pagaidu valsts vadītāja amata, P. Ē. Svīnhuvuds atkāpās arī no visiem juridiskajiem pienākumiem.

No 1919. gada līdz 1930. gadam P. Ē. Svīnhuvuds pēc paša vēlēšanās palika ārpus valsts politiskās dzīves un iztika no Somijas piešķirtās pensijas. Nacionālās koalīcijas partija (Kansallinen Kokoomus) aicināja P. Ē. Svīnhuvudu par savu prezidenta kandidātu 1925. gadā, un viņš saņēma otru vislielāko balsu skaitu delegātu vēlēšanās, taču zaudēja Lauri Relanderam (Lauri Kristian Relander) no Agrāriešu savienības (Maalaisliitto). Prezidents L. Relanders viņu aicināja ieņemt premjerministra amatu 07.1930., un P. Ē. Svīnhuvuds ieņēma šo amatu līdz 02.1931., kad tika ievēlēts par jauno prezidentu. P. Ē. Svīnhuvudu atbalstīja labējie un centrs, un izšķirošajā balsojumā ar 151 balsi pret 149 balsīm viņš uzvarēja Kārlo Juho Stolbergu (Kaarlo Juho Ståhlberg). Nākamajās prezidenta vēlēšanās 1937. gadā P. Ē. Svīnhuvuds zaudēja izšķirošajā balsojumā Agrāriešu savienības kandidātam Kiesti Kallio (Kyösti Kallio) ar 177 balsīm pret 104 balsīm. Pēdējos septiņus mūža gadus (1937–1944) P. Ē. Svīnhuvuds pavadīja kā privātpersona, lai gan ik pa laikam pauda nostāju par valsts lietām, izmantojot bijušā prezidenta autoritāti.

Pirms Somijas neatkarības P. Ē. Svīnhuvuda galvenais politiskais mērķis bija cīnīties pret Somijā esošās cariskās valdības rusifikācijas politiku. Būdams augsta līmeņa jurists, viņš ieņēma ievērojamu un ietekmīgu amatu. Sākotnēji P. Ē. Svīnhuvudam izdevās novērst vai palēnināt rusifikācijas īstenošanu. Viņš centās veicināt somu gribu saglabāt autonomijas tiesības, kuras apdraudēja rusifikācija. Var apgalvot, ka P. Ē. Svīnhuvuds bija viens no pazīstamākajiem Somijas politiskajiem darbiniekiem rusifikācijas periodā.

Vissarežģītākais amats P. Ē. Svīnhuvuda karjeras laikā bija pirmais neatkarīgās Somijas premjerministrs no 11.1917. līdz 05.1918. Šo sešu mēnešu laikā valdība pirmo reizi izstrādāja neatkarības deklarāciju un panāca to, ka nozīmīgākās ārvalstis atzina Somijas neatkarību. P. Ē. Svīnhuvuds devās uz Pēterburgu un pārliecināja Vladimira Ļeņina (Владuмир Ильuч Лeнин) vadīto padomju valdību atzīt Somijas neatkarību, tādējādi novēršot šķērsli, kas traucētu citas valstis, piemēram, Franciju un Vāciju, atzīt Somijas neatkarību. Pēc tam valdība noorganizēja Somijas armiju, kas virspavēlnieka un pieaicinātā ģenerāļa Gustava Mannerheima (Gustav Mannerheim) vadībā sakāva Somijas galējo kreiso un Krievijas lielinieku atbalstītāju spēku organizēto sacelšanos pret Somijas demokrātisko valdību.

Kad beidzās pilsoņu karš, P. Ē. Svīnhuvuds nākamos septiņus mēnešus bija reģents un centās nodrošināt Somijas neatkarību, nodibinot ciešas attiecības ar Vāciju. P. Ē. Svīnhuvuds atbalstīja vācu firsta Frīdriha Karla (Friedrich Karl Ludwig Konstantin von Hessen-Kassel) ievēlēšanu par Somijas karali. Tomēr, kad karš beidzās ar Vācijas sakāvi, Frīdrihs Karls kroni nepieņēma. Somijas lielākās partijas par mērķi izvirzīja veidot parlamentāro demokrātiju, nevis monarhiju, un centās orientēties uz rietumvalstīm, kas bija guvušas uzvaru pasaules karā, nevis uz Vāciju. Lai starptautiskās auditorijas acīs pilnīgas izmaiņas Somijas politikā būtu ticamas, P. Ē. Svīnhuvuds uzskatīja, ka labāk ir atkāpties no reģenta pienākumiem, un panāca to, ka parlaments par jauno reģentu izvēlējās G. Mannerheimu, kuram bija labas attiecības ar Rietumiem.

Būdams premjerministrs (1930–1931) un prezidents, P. Ē. Svīnhuvuds ar mainīgiem panākumiem centās stingri turēt varu savās rokās. Ārpolitikas jomā P. Ē. Svīnhuvuda prioritāte bija veidot pēc iespējas ciešākas attiecības ar Zviedriju. Iepriekšējā prezidenta (L. Relandera) laikā Somija bija paļāvusies uz Tautu Savienību un pasludinājusi neitralitāti, taču 20. gs. 30. gadu sākumā kļuva skaidrs, ka Tautu Savienība nespēj nodrošināt mazo valstu mieru un tiesības. Pēc P. Ē. Svīnhuvuda vērtējuma, politiskā un militārā alianse ar Zviedriju būtu nodrošinājusi efektīvu sadarbību visās situācijās un būtiski uzlabojusi Somijas drošību. Viņš arī pauda cerību, ka sadarbība ar Zviedriju Somijai būtu pavērusi iespēju nākotnē veidot plašāku koalīciju ar citām Skandināvijas valstīm. No otras puses, P. Ē. Svīnhuvuds izjuta lielas simpātijas pret Igauniju un uzturēja ciešas attiecības ar somiem “radniecīgo valsti”. Somija attīstīja slepenu militāro sadarbību ar Igauniju, taču atklāta alianse ar Igauniju nebija iespējama, jo Igaunijas ģeopolitiskā pozīcija tika vērtēta kā vājāka nekā Somijas, tādējādi alianse būtu pastiprinājusi apdraudējuma riskus, nevis Somijas drošību. Nedaudz ironiski, bet Zviedrija uz Somiju raudzījās tieši tāpat un drošības politikas ziņā nevēlējās ar to saistīties.

Iekšpolitikas jomā P. Ē. Svīnhuvuda galvenais mērķis bija novērst galēji kreiso darbību, kas apdraudēja Somijas iekšējo drošību. Tomēr P. Ē. Svīnhuvuds kā jurists uzmanīja, lai viss tiktu darīts saskaņā ar likumu, tādējādi viņš nonāca konfliktā ar Somijā plašu popularitāti ieguvušo pretkomunistisko Lapuas kustību (Lapuanliike, 1929–1932). 02.1932. Lapuas kustība un liela daļa somu aizsargu (Suojeluskunnat) pieprasīja valdības atkāpšanos un plānoja lūgt G. Mannerheimu kļūt par diktatoru, lai pieliktu punktu galēji kreiso darbībai Somijā. Tomēr P. Ē. Svīnhuvuds spēja apslāpēt labējo sacelšanos, kas bija gatava sākties. Viņš uzstājās ar radio runu, kurā nosodīja dažādu veidu paštaisnumu un nelikumību. Daudzi pētnieki to uzskata par P. Ē. Svīnhuvuda nozīmīgāko iekšpolitisko sasniegumu. To apstiprina fakts, ka Somija palika parlamentāra demokrātiska valsts, nevis kļuva par autoritāru valsti kā daudzas Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis starpkaru periodā.

Pētnieku un visas sabiedrības attieksme pret P. Ē. Svīnhuvuda sasniegumiem bija dažāda. Par viņa ievērojamākajiem sasniegumiem tiek uzskatīta cīņa par Somijas autonomijas tiesību aizstāvēšanu pret rusifikācijas politiku pirms Somijas neatkarības iegūšanas, kā arī izlēmīgā rīcība radikāli labējo puča plānu apkarošanā 1932. gadā. Vairums pētnieku akcentē arī P. Ē. Svīnhuvuda pretkomunistisko darbību un centienus attīstīt valsts aizsardzību 20. gs. 30. gados. Alianse ar Zviedriju principā tika uzskatīta par saprātīgu mērķi, taču šajā ziņā P. Ē. Svīnhuvuda centieni nebija sekmīgi. Tiek uzskatīts, ka P. Ē. Svīnhuvuds pirmajos neatkarības mēnešos ir devis nozīmīgu ieguldījumu Somijas neatkarības un demokrātiskās kārtības nodrošināšanā. No otras puses, viņa stingrā piesliešanās Vācijai 1918. gadā tika uzskatīta par stratēģisku kļūdu. P. Ē. Svīnhuvuds pret sociāldemokrātiem izturējās aizdomīgi un savas prezidentūras laikā nepieļāva viņu nonākšanu valdībā. Vairāki pētnieki vēlāk to ir uzskatījuši par prezidenta pilnvaru pārsniegšanu un kļūdu, jo tikai dažus gadus vēlāk (no 1939. gada līdz 1944. gadam) visu iedzīvotāju, tajā skaitā mēreni kreiso, piedalīšanās Somijas cīņā pret padomju agresiju un par Somijas neatkarību kļuva par nozīmīgu faktoru.

P. Ē. Svīnhuvuds prezidentūras laikā saņēma augstākos ordeņus, kas bija paredzēti Somijas valsts vadītājiem. 2004. gadā Somijas raidsabiedrība (Yleisradio) organizēja publisku balsojumu “Ievērojamākie somi” (Suuret suomalaiset), kurā varēja piedalīties ikviens. Šajā balsojumā uzvarēja G. Mannerheims, un P. Ē. Svīnhuvuds ierindojās 67. vietā – devītajā no vienpadsmit Somijas prezidentiem.

P. Ē. Svīnhuvuda statuja (tēlnieks Veine Āltonens, Wäinö Aaltonen) 1961. gadā tika atklāta Helsinkos pie parlamenta ēkas (Eduskuntatalo). Divi citi pieminekļi atrodas Sēksmekī un Lūmekī, un abi tika pabeigti 1937. gadā. P. Ē. Svīnhuvuda muzejs tika atklāts 2000. gadā Lūmekī. Astoņās Somijas pilsētās atrodas iela, parks vai tilts, kas nosaukts P. Ē. Svīnhuvuda vārdā. Somijas pasts P. Ē. Svīnhuvuda piemiņai ir izdevis divas pastmarkas – vienu 1931. gadā, otru 1944. gadā. Somijā 1937. gadā ražota noteikta veida tvaika lokomotīve un slavena Otrā pasaules kara laika somu šautene nodēvēta par “veco Peku” (Ukko-Pekka) – pēc somu sabiedrībā plaši izplatītās P. Ē. Svīnhuvuda iesaukas.