Kārlo Juho Stolbergs pēc pilsoņu kara (Suomen sisällissota) Somijā palīdzēja izlīdzināt politisko konfrontāciju. Viņš nākamajiem prezidentiem kalpoja par piemēru tam, kā rast kompromisu starp parlamentārismu un konstitūcijā piešķirtajām salīdzinoši lielajām prezidenta pilnvarām.

Abu vecāku ģimenēs bija daudz mācītāju un valsts civildienesta ierēdņu, un arī K. J. Stolbergs izvēlējās šādu karjeru. Viņš mācījās Oulu skolā Somijas ziemeļos un izcēlās ar teicamām sekmēm, visu skolas gaitu laikā savā klasē būdams labākais. K. J. Stolbergs 1889. gadā saņēma jurista izglītību Imperatora Aleksandra universitātē Helsinkos (Keisarillinen Aleksanterin yliopisto) un 1893. gadā ieguva doktora grādu tiesību zinātnē. Tajā pašā gadā K. J. Stolbergs apprecējās ar Hedvigu Volbergu (Hedvig Irene Wåhlberg), un laika posmā no 1894. līdz 1908. gadam viņiem piedzima seši bērni. Dzīvesbiedre nomira 1917. gadā, bet trīs gadus vēlāk, kad K. J. Stolbergs jau bija prezidents, viņš apprecējās otrreiz ar Esteri Hellstrēmu (Ester Hällström).

Pēc studiju beigām – karjeras sākumā – K. J. Stolbergs strādāja Imperatora Aleksandra universitātē un Somijas lielhercogistes (Suomen suuriruhtinaskunta) parlamentā (Valtiopäivät). 1898. gadā viņš tika iecelts par juristu Somijas Senātā (Senaatti), kas bija nozīmīgs amats, taču K. J. Stolberga karjera tur bija īsa, jo jau nākamajā gadā cara režīms uzsāka rusifikācijas politiku. K. J. Stolbergs studiju laikā sāka interesēties par politiku un uzskatīja sevi par piederīgu labējiem liberāļiem, kuri atbalstīja somu nacionālismu. Rusifikācijas perioda pirmajos gados K. J. Stolbergam izdevās noturēties darbā Senātā, taču 1903. gadā viņš nonāca atklātā konfrontācijā un tika atlaists. Pēc 1905.–1906. gada Krievijas revolūcijas rusifikācija Somijā tika apturēta, kas K. J. Stolbergam pavēra iespēju atgriezties nozīmīgos amatos.

1905. gada decembrī Somijas lielhercogistē tika izveidots jauns, reformistiski noskaņots Senāts un K. J. Stolbergs tika iecelts par senatoru. Viņa pārziņā bija tirdzniecība un rūpniecība. Tomēr 1907. gada decembrī K. J. Stolbergs atkāpās no Senāta, jo nepiekrita tā mērķim ieviest Somijā pilnīgu alkohola aizlieguma likumu. Pēc tam K. J. Stolbergs atkal pieteicās darbā universitātē. 1908. gada rudenī viņš tika ievēlēts par administratīvo tiesību profesoru Imperatora Aleksandra universitātē un šajā amatā darbojās līdz 1918. gadam. Strādājot universitātē, K. J. Stolbergs joprojām varēja piedalīties politikā. 1908. gadā viņš tika iecelts Jaunsomu partijas (Nuorsuomalainen puolue) valdē. No 1908. līdz 1910. gadam un no 1914. līdz 1918. gadam K. J. Stolbergs bija parlamenta loceklis nesen reformētajā parlamentā (Eduskunta). 1917. gadā viņš bija arī Konstitucionālās komitejas (Perustuslakikomitea) priekšsēdētājs. K. J. Stolberga nākamais nozīmīgais amats bija Augstākās administratīvās tiesas (Korkein hallinto-oikeus) prezidents (1918–1919).

Pirmās neatkarīgās Somijas prezidenta vēlēšanas notika 1919. gada 25. jūlijā. Sākotnēji K. J. Stolbergs negribēja kandidēt prezidenta vēlēšanās, jo vēlējās Augstākās administratīvās tiesas prezidenta amatu. Acīmredzot viņš arī uzskatīja, ka tiks ievēlēts ģenerālis Gustavs Mannerheims (Carl Gustaf Emil Mannerheim), jo G. Mannerheims bija valsts vadītāja pienākumu pildītājs, reģents (valtionhoitaja), un bija vadījis Somijas bruņotos spēkus līdz uzvarai 1918. gada Somijas pilsoņu karā. Pēc tam, kad vairākas delegācijas bija ieradušās lūgt K. J. Stolbergu kandidēt, viņš beidzot piekrita. Liberāļi, centristi un kreisi noskaņotie atbalstīja K. J. Stolbergu, un viņš tika ievēlēts par prezidentu ar pārliecinošu balsu pārsvaru: K. J. Stolbergs saņēma 143 balsis, bet G. Mannerheims – 50.

Kad K. J. Stolberga pilnvaru termiņš prezidenta amatā 1925. gadā noslēdzās, atkārtoti uz šo amatu viņš nekandidēja. Acīmredzot viņš bija izjutis, ka prezidenta amats ir smags uzdevums, turklāt K. J. Stolbergs atbalstīja praksi, ka prezidents būtu jānomaina ik pēc sešiem gadiem. K. J. Stolbergs vēlējās strādāt par juristu; īpaši aizrautīgs viņš bija teorētisko jautājumu risināšanā. K. J. Stolbergs no 1926. līdz 1946. gadam strādāja Tieslietu ministrijas Likumu izstrādes komisijā, tāpēc var teikt, ka tā bija viņa dzīves galvenā profesionālā nodarbošanās. Taču K. J. Stolbergs visu mūžu bija ieinteresēts arī politikā. Viņš bija parlamenta deputāts no Nacionālās progresīvās partijas (1930–1932) un kandidēja prezidenta vēlēšanās vēl divas reizes. Vispārīgajās vēlēšanās izvēlējās 300 delegātus, kuri galīgo lēmumu pieņēma prezidenta vēlēšanās. Gan 1931. gada prezidenta vēlēšanās, kurās uzvarēja Pērs Ēvinds Svīnhuvuds (Pehr Evind Svinhufvud), gan arī 1937. gada vēlēšanās, kurās uzvarēja Kiesti Kallio (Kyösti Kallio), K. J. Stolbergam līdz ievēlēšanai pietrūka tikai vienas balss.

Jau jurista karjeras sākumā K. J. Stolbergs pievērsās jautājumiem saistībā ar administratīvo un citu sabiedrībai nozīmīgu likumu pieņemšanu. No 1913. līdz 1915. gadam divos sējumos tika izdots viņa galvenais zinātniskais darbs “Somijas administratīvā vēsture I–II” (Suomen hallintohistoria I–II). K. J. Stolbergam arī bija nozīmīga loma neatkarīgās Somijas konstitūcijas izstrādē no 1917. līdz 1919. gadam. 

Prezidentūras laikā K. J. Stolbergam vajadzēja tikt galā ar daudziem izaicinājumiem. Pēc pilsoņu kara Somija joprojām bija politiski sašķelta divās – kreisi un labēji noskaņotās – daļās, un zaudējušajā “sarkanajā” pusē pastāvēja nepatika pret tiem, kuri bija pie varas. K. J. Stolbergs aktīvi centās stabilizēt situāciju un rast kompromisus starp abām pusēm. Somijas konstitūcijā prezidentam bija piešķirtas lielas pilnvaras, un viņam bija jādarbojas, stāvot pāri partiju politikai. Kā pirmais prezidents K. J. Stolbergs nonāca tādā situācijā, ka viņa rīcība neizbēgami radīja priekšstatus par to, kā tiek interpretētas prezidenta pilnvaras. Iekšpolitikā K. J. Stolbergs centās ieviest tādu praksi, lai Somijas parlaments un valdība varētu īstenot varu neatkarīgi. Prezidents iejauktos tikai ārkārtas situācijās. Kā liberālu ideālu piekritējam K. J. Stolbergam likās dabiski atbalstīt parlamentārismu un izvairīties no darbībām, kas tiktu interpretētas kā autoritārs prezidenta varas īstenojums.

Saskaņā ar konstitūciju prezidents vadīja valsts ārpolitiku. K. J. Stolbergam, gluži kā jebkuram citam, Somijas neatkarības pirmajos gados nevarēja būt iepriekšējas pieredzes ārpolitikā, tāpēc situācija bija pārbaudījumu pilna. Tomēr K. J. Stolbergam bija jāvada konfliktu risināšana gan rietumos, gan austrumos un jāveido attiecības ar lielvalstīm un dienvidu kaimiņvalstīm. Ar Zviedriju pastāvēja strīds par Ālandu salu statusu. Šo jautājumu 1921. gadā atrisināja Tautu Savienība – salas palika Somijas sastāvā, bet Somijai bija jāgarantē plaša autonomija šīs teritorijas zviedru valodā runājošajiem iedzīvotājiem. K. J. Stolberga pieeja bija formāla. Viņš uzstāja, ka neatkarīgās Somijas robežas ir vēsturiskās Somijas lielhercogistes robežas un ka Ālandu salu atdalīšana no Somijas ir nepamatota. Taču Tautu Savienības rīkojums par autonomijas garantēšanu bija jāīsteno pilnībā. Tāda pati attieksme bija vērojama arī 1920. gada rudenī noslēgtajā miera līgumā starp Somiju un Padomju Krieviju. K. J. Stolbergs kā minimālo mērķi izvirzīja to, ka netiks atņemta neviena Somijas lielhercogistes teritorijas daļa. Pozitīvi vērtējams būtu, ja etnisko karēļu teritorijas austrumos varētu tikt pievienotas Somijai. Tomēr, kad Padomju Krievija tam nepiekrita, K. J. Stolbergs uzskatīja miera līgumu par saistošu un neatbalstīja turpmākus mēģinājumus pievienot Karēliju Somijai.

K. J. Stolberga uzticības persona ārlietu jomā bija ārlietu ministrs Rūdolfs Holsti (Eino Rudolf Woldemar Holsti), kurš šo amatu ieņēma no 1919. līdz 1922. gadam. R. Holsti neatlaidīgi iestājās par Somijas aliansi ar Igauniju, Latviju un Poliju, un K. J. Stolbergs atbalstīja R. Holsti viedokli. Tomēr, kad R. Holsti 1922. gada martā Varšavas ārlietu ministru konferencē parakstīja alianses līgumu, K. J. Stolbergs neizmantoja prezidenta pilnvaras, lai Somijā panāktu līguma ratifikāciju. Viņš Somijas parlamentam atļāva pieņemt lēmumu, un, kad parlamenta vairākums atteicās ratificēt līgumu, K. J. Stolbergs pieņēma šo rezultātu un vairs necentās veicināt ciešākas attiecības starp Somiju un tās dienvidu kaimiņvalstīm.

Par K. J. Stolberga lielāko sasniegumu tiek uzskatīts tas, ka viņš palīdzēja mazināt politisko spriedzi Somijā un piedalījās parlamentārās demokrātijas izveidē iekšpolitiski sarežģītajos pirmajos neatkarības gados. Viņš arī parādīja piemēru tam, ko praksē varētu nozīmēt konstitūcijā definēto prezidenta pilnvaru piemērošana. K. J. Stolbergs, pēc paša domām, centās panākt piemērotu kompromisu starp prezidenta personīgo varas īstenošanu un parlamenta varas tiesībām, un lielākā daļa Somijas prezidentu vēlāk arī ir ievērojuši šo pieeju. Prezidentūras laikā vislielāko kritiku K. J. Stolbergs saņēma no labēji noskaņotajiem politiskajiem spēkiem un armijas virsniekiem. Viņi uzskatīja, ka K. J. Stolbergs pārāk labi attiecas pret kreisi noskaņotajiem spēkiem un ka kopumā viņš ir pārāk vājš politiskās varas īstenotājs, kurš piešķir pārāk lielu varu parlamentam, politiskajām partijām un civildienestam. K. J. Stolbergs arī bija ļoti pasīvs, īstenodams attiecības ar ārvalstīm. Būtiski to ietekmēja fakts, ka K. J. Stolbergs bija diezgan nesabiedrisks un izvairījās uzstāties publiski. Viņš nekad nedevās ārvalstu vizītēs un noraidīja viesošanās uzaicinājumus no ārvalstīm. 

K. J. Stolbergs saņēma vairākus augstus Somijas valsts ordeņus.

2004. gadā Somijas raidorganizācija Yleisradio organizēja publisku balsojumu “Nozīmīgākie somi” (Suuret suomalaiset), kurā varēja piedalīties ikviens interesents. Šajā balsojumā uzvarēja G. Mannerheims, bet K. J. Stolbergs tika ierindots 47. vietā. 

K. J. Stolberga skulptūra, ko veidojis Veine Āltonens (Wäinö Valdemar Aaltonen), tika atklāta 1959. gadā, un tā atrodas Helsinkos pie parlamenta ēkas. K. J. Stolberga vārdā ir nosaukta iela Helsinkos un viņa dzimtajā Suomusalmi. Viņam par godu tika izdotas divas pastmarkas – viņa 80. dzimšanas dienā 1945. gadā un viņa simtgadē 1965. gadā. K. J. Stolberga muzejs (Ståhlberg-museo), kas dibināts 1969. gadā, atrodas Hāpajervi – ēkā, kurā K. J. Stolberga ģimene dzīvoja, kad viņš bija bērns. Kopš 1989. gada Somijas Juristu savienība (Suomen lakimiesliitto) par īpašiem nopelniem apbalvo personas ar K. J. Stolberga medaļu (Ståhlberg-mitali), kas līdz šim piešķirta gandrīz 20 personām.